Parīze, pilis un pārējais: I (premier jour)
2019. gada jūnija beigās abi ar sievu bijām ceļojumā uz Parīzi. Tagad un turpmākajās dienās sekos vairākdaļīgs šī ceļojuma atstāsts. Lai patīkama lasīšana!
Zvana modinātājs. Paskatos telefōnā. Pulkstenis ir 3.58. Nē, tā nav drukas kļūda, trīs un piecdesmit astoņas minūtes. Jā, naktī. Tomēr ārā ir gaišs, un mums jāceļas – ir sākusies mūsu Parīzes ceļojuma 1. diena.
Pie mājas durvīm mans ķeluvainis[1] mūs sagaida ar vārdiem « Celšanās četros nav mana mīļākā nodarbe. » Es viņam, protams, piekrītu, kaut arī, spītējot bezdievīgajai stundai, jūtos salīdzinoši ņiprs. Lidostā ierodamies plkst. 5.50, taču ļaužu te ir ka biezs! Visas rindas izgājušas no jebkādiem rāmjiem! Tomēr atrodam pareizo galu un stājamies iekšā. Šodien esam gatavi stāvēt daudzās jo daudzās rindās – uz bagāžas nodošanu, uz drošības pārbaudi[2], pēc kafijas, pie tualetes, pie lidostas vārtiem, lidmašīnas ejā, lidlaukā uz pacelšanos… un tas vēl ir tikai Rīgā! Naciȯnālo sporta veidu praktizējam ar ārkārtīgu uzcītību.
Beidzot paceļamies. On y va ![3] Iespiesti lidmašīnas krēslos, raugāmies lejup uz arvien sīkākām mājiņām, kas drīz šķiet kā pagrābtas no spēles Mȯnȯpōls. Lidojuma trajektōrija un salīdzinoši skaidrais vasaras laiks ļauj man pirmoreiz no augšas visā gaŗumā apskatīt Kuršu kāpu, kuŗu savā mūžā vēl ne reizi neesmu apciemojis. Man vairs nevajag, jūtos to redzējis…
Lidmašīnas ēdiens – līdzīgi kā slimnīcu ēdiens – ir izslavēts ar to, ka tas ir bezgaršīgs, sauss un visādi citādi nebaudāms. Un tam pat ir zinātnisks pamatojums, kas saistīts ar gaisa kvalitāti, spiedienu un tamlīdzīgām muļķībām. Tomēr, ņemot vērā lidojuma stundu, esam jau laikus nolēmuši sev atvieglot dzīvi un pasūtījuši pusdienas lidmašīnā. Kad pienāk mūsu laiks ēst, saņemam divas pieklājīgas pȯrcijas ar otro ēdienu, sulu, maizīti un saldo. Piedevās – sviests, sāls, pipari un piena pulveris. Un garšo tas viss ļoti labi – sieva bija pat mācējusi izvēlēties kūciņu, ko bez sirdsapziņas pārmetumiem varu nosaukt par izcilu.
[image error]
Būtu vismaz cilvēks kaut ko nebūt uzvilcis, pirms iet pie zirgiem! No otras puses raugoties, karstums ir tāds, ka es arī būtu gribējis vēl kaut ko novilkt…
Esam sākuši tradīciju katra ceļojuma pirmo dienu iesākt ar kādu apskates ȯbjektu, kas kalpo par attiecīgās pilsētas simbōlu un nepārprotami liecina – jā, mēs esam ieradušies. Parīzē par tādu, protams, kļūst Aleksandra Gistava Eifeļa visslavenākais tornis… kas gan cits? Patiesībā apsvērumi šeit ir vairāki, un no tiem galvenais ir šāds: mums nav nekādas vēlmes tajā kāpt vai braukt augšā. Kāda gan jēga no Parīzes ainavas, ja tajā nav Eifeļa torņa? Šī nevēlēšanās ievērot vispasaules tūrisma visȯbligātāko pienākumu tikai pastiprinās, kad sastopamies ar sauli un svelmi, kas tieši uz mūsu viesošanās laiku izlēmusi pārsniegt visus rekȯrdus.
Tātad, Eifeļa tornis… Nu, jāsaka tā: tāds liels, aprūsējuša metāla… briesmonis. Tas paceļas labu gabalu pāri apkārtējai ainavai un tāpēc spēj pēkšņi pavīdēt arī kādā sānieliņā vai negaidītā rakursā. Tādu es to arī biju iztēlojies – lielu, brūnu briesmoni no metāla sijām. Pārsteidza mani šo siju apkalums un cakainums[4]. Pašā tornī, kā jau teicu, iekšā nelauzāmies, taču apgājām tam apkārt un apskatījām to kā no tuvuma, tā arī no tāluma, un man palēnām sāka rasties apjausma, ka ir tajā tornī kaut kas īpašs, ko nevar nedz ietērpt vārdos, nedz arī īsti nofȯtȯgrafēt; kādā brīdī šis briesmonis pārvēršas par pārpasaulīgu Atlantu, kuŗš stāv kā milzis starp mirstīgajiem un ar kuŗu var mijdarboties, vienīgi to apbrīnojot.
Saule mūs nežēlo, un visai apbrīnai reiz pienāk gals. Tā nu arī mēs uzgriežam šim Atlantam muguru un sēžamies kuģītī, kas mūs izved slaidā lokā pa Sēnu[5], ļaujot no upes līmeņa uzmest pirmo skatu dažādiem vairāk un mazāk pazīstamiem Parīzes ȯbjektiem: Ȯrsē muzejam, Luvrai, Dievmātes katedrālei[6] un citiem. Šo braucienu noslēdzam ar kātojumu pāri milzīgajam Kȯnkȯrdijas laukumam ar Luksōras ȯbelisku[7], kuŗa zeltainā smaile spoži mirdz svelošajā saulē, un dodamies uz naktsmājām. Esam pārguruši un gatavi novilkt karstumu kā piesvīdušās drēbes, lai izgulētu trūkstošo miegu un, sagaidījuši jaunu Zemes apgriezienu ap savu asi, sāktu visu no gala.
[1] ķeluvainis, (arī ķelavainis) [‘cæ.lu.vai̯.nis] subst. vīr. dz. sievas māsas vīrs. Tā kā man tāds ir, šis vārds manā dzīvē ir neizbēgami vajadzīgs. Iesaku to lietot arī citiem, jo latviešu valoda ir bagāta, un nekad es nepiekritīšu tiem, kas uzdrošinās apgalvot pretējo… hmm, novirzījos no tēmas, atvainojos.
[2] Atšķirībā no citām reizēm mēs drošības pārbaudi šoreiz izejam pilnīgi bez starpgadījumiem. Mani pat nepārbaudīja uz narkōtikām… pārmaiņas pēc. Es jau zināju, ka labāk ir pirms ceļojuma drusku apgriezt bārdu, citādi nevar saprast, vai es esmu ȯrtȯdȯksālās baznīcas bātjuška vai musulmaņu terōrists, un riskēt lidostas darbinieki nav gatavi.
[3] Burt. ‘mēs turp dodamies’.
[4] Ciku caku, caku, taisu Parīzei… torni. Vizuļotu, kruzuļotu, ciku cakām izcakotu.
[5] Bija tāds laiks, kad valodnieki sprieda, vai gadījumā, liekot sieviešu dzimtes svešvārdiem latviešu galotnes, nevajadzētu vadīties pēc rakstības ȯriģinālvalodā. Ja šāda prakse būtu ieviesusies, no franču Seine sanāktu… Sēne! Cik rȯmantiski!…?
[6] Kas nu no tās palicis… patiesībā diezgan daudz! Protams, ir redzams, ka baznīca nav ideālā stāvoklī, taču nezinātājam nav nemaz tik viegli saprast, kas ir palicis no sākotnējās restaurācijas un kas – radies ugunsgrēka rezultātā. Zinātājs gan pamana lielu iztrūkumu – baznīcai nav centrālās smailes, un nav jumta.
[7] Ȯbeliski ir dīvaina parādība. Liela, svarīga laukuma pašā centrā uzsliet kaut ko tik gaŗu, taisnu un fallisku. Es laikam zinu, kāpēc ȯbeliskus tik ļoti bija iecienījuši Vakareirōpas ķēniņi…
[image error]
Šo metāla titānu apskatīt ir vērts gan no tuvu klāt, gan no liela attāluma. Bet braukt tajā augšā? Priekš kam? Lai apskatītu Parīzi bez Eifeļa torņa? Ar kādu mērķi?
