Ingus Macats's Blog

Parīze, pilis un pārējais: VII (septième jour)

Septītās dienas rītu iesākam ar jau pierastajām maizītēm un kafiju ar pienu[1], ko papildinām ar eklēriem, jo zinām, ka ceļš priekšā ir tāds patālāks un mums būs vajadzīgs mazliet vairāk enerģijas nekā parasti. Atcerēdamies līdzšinējo pieredzi, šodien mēs atkal stājamies aci pret aci ar Francijas dzelzceļa sistēmu, taču šoreiz tas notiek Ziemeļu stacijā (Gare du Nord), kas acīmredzot izceļas ar to, ka mūsu ierašanās brīdī šeit nav atrodama teju neviena funkciȯnējoša tualete. Tādi kā sazvērējušies pret ceļotājiem, un mēs neesam vienīgie neapmierinātie…

Kaut kā nebūt mazinājuši neizbēgamības izjūtu[2], sagaidām vilcienu un dodamies savā pēdējā braucienā ārpus Parīzes robežām līdz stacijai Chantilly-Gouvieux, lai apskatītu vēl vienu pili. Izkāpuši no stacijas, vēl labu gabalu ejam, līku loču sekodami norādēm uz pili un nespēdami tikt vaļā no aizdomām, ka ceļš cauri parkam noteikti būtu bijis īsāks… Tomēr arī mūsu izvēlētais maršruts mūs aizved tieši tur, kurp dodamies, tādēļ pārāk nesūdzamies.

Šantijī pili (Château de Chantilly) kā apskates ȯbjektu mēs izvēlējāmies tās ārējā krāšņuma un gleznainās atrašanās vietas dēļ – pili no vairākām pusēm ieskauj ūdens, radot iespaidu par pili ezera vidū, turklāt tas nav vis kāds viduslaiku cietinājums, nedz arī kantaina Luvrai (vai Versaļai) līdzīga kaste, bet gan visai izcakināta Jauno laiku būve vairākos līmeņos, kas bez šaubām ir skaistākā no visām Parīzes apkārtnes pilīm[3].

[image error]

Soliņš, kura vienā pusē atrodas Šantijī pils, bet otrā – Andrē Lenȯtra veidotais franču dārzs.

Tiktāl par pils ārpusi, bet kas tad tur ir iekšā? Šantijī pilī, kas vēsturiski allaž piederējusi Francijas karalim pietuvinātām persōnām, mūsdienās atrodas Kȯndē muzejs, kuŗu tur izveidojis pils pēdējais īpašnieks karaļa Luija Filipa dēls Ȯmālas hercōgs Anrī d’Ȯrleāns (Henri d’Orléans, duc d’Aumale)[4] un testamentā novēlējis Francijas institūtam[5], kas to pārvalda vēl joprojām. Šī mums ir jau ceturtā pils nedēļas laikā, tāpēc mūsu interese par dīvāniem, griestiem un dzīvojamajām istabām ir zināmi mazinājusies, taču mēs nespējam palikt vienaldzīgi pret pils bibliȯtēku, Briežu galeriju (ēdamzāli) un, protams, Sv. Luija kapelu[6].

Tomēr Kȯndē muzejs izceļas ar to, ka tajā atrodas otrā nozīmīgākā Francijas gleznu kȯlekcija aiz Luvras, turklāt šeit gleznas Ȯmālas hercōgs ir izkārtojis pēc savas persōnīgās gaumes un testamentā aizliedzis kaut ko pārvietot vai aizlienēt citiem muzejiem. Un gaume hercōgam ir bijusi laba: kȯlekcija lielā mērā sastāv no vēsturisku persōnu pȯrtretiem, kā arī dažādām ainām iz Bībeles un mitȯlōģijas. Turklāt gleznu autōri nav vis kaut kādi paklīdeņi, bet ievērojami gleznotāji kā Engrs, Delakruā, Pusēns, Žerikō un pat Rafaels[7]. Un tas viss mierīgā gaisotnē un bez pūļiem!

Pēc tam, kad esam Šantijī pilī pavadījuši vairākas stundas, dodamies laukā, lai spertu kādus soļus plašajā dārzā. Teritōrija ir samērā apjomīga, un mēs zinām, ka to visu pievarēt mums spēka nepietiks, tāpēc mēs tikai izmetam nelielu loku ap dārza centrālo, franču stilā ieturēto apgabalu, kur ģeȯmetriskās figūrās izkārtotas ejas, dīķi, strūklakas un skulptūras, un dodamies uz vietu, kas kartē apzīmēta kā anglȯ-ķīniešu dārzs. Mēs apmēram zinā, kas ir angļu vai franču dārzs, bet kas ir anglȯ-ķīniesu dārzs?

Izrādās, ka nekas īpašs. Nepārprotiet, šī parka daļa, kur zemes taciņa līkumo paralēli ne pārāk plašai upītei[8], ir patīkama pastaigu vieta un lielisks atspaids no neizbēgamajiem saules stariem, taču neko īpaši ķīnisku mēs šajā vietā neatrodam. Taciņa mūs pēkšņi izved gluži kā lauku sētā, kas sastāv no piecām pavisam nelielām mājiņām. Saskaņā ar nostāstiem, tieši šis „ciematiņš” iedvesmojis karalieni Mariju Antuaneti izveidot līdzīgi pastȯrālu ciematiņu pie Mazās Trianōnas Versaļā[9].

[image error]

Hercōgs Anrī d’Ȯrleāns gleznas izvietojis pēc sev vien zināmiem principiem un aizliedzis jelko izkustināt no vietas.

Šantijī pils teritōrija interesantā kārtā paliek atmiņā ar lieliem savvaļas putniem. Tūlīt aiz ieejas vārtiem pils teritōrijā redzam ievērojamu meža zosu baru, kas, bēgdamas no stulbiem tūristiem, stampā šurpu turpu pa zālienu, bet projām nelido. Anglȯ-ķīniešu parkā nopietni iztraucējam kādu gārni, kas vairākas reizes no mums bēg, līdz beidzot atrod patvērumu uz nelielas saliņas, savukārt mazajā ciematiņā gulbju māte, sargādama divus gulbēnus, pavicina spārnus un pašņāc uz tūristiem, taču nav pārāk agresīva.

Atpakaļceļā uz staciju vēl iegriežamies arī Lielajos staļļos, kas tāpat kā pils un dārzs ir daļa no Šantijī īpašuma. Šeit ne tikai ir izvietots Zirgu muzejs, bet arī atrodas reāli, joprojām funkciȯnējoši staļļi ar reāliem, joprojām funkciȯnējošiem zirgiem. Uzsākuši muzeja apskati, secinām, ka zirgu vēsture mūs interesē stipri mazāk, nekā bijām iedomājušies, tāpēc ekspȯzīciju līdz galam neizstaigājam. Tā vietā izmantojam iespēju tuvu klāt apskatīt dažādu zirgu, pȯniju un ēzeļu šķirņu pārstāvjus, kas mums īpašu vērību nepiegriež.

[1] Es turpinu mērcēt kruasānus bļodiņā, taču sieva atgriežas pie krūzītes kā pie nȯrmāliem cilvēkiem. Ir tomēr kaut kādas robežas.

[2] Sense of urgency, get it? From Friends, the TV show? No? Oh, all right…

[3] Plānojot šo ceļojumu, mēs sākotnēji apsvērām iespēju doties uz Luāras upes ieleju, lai apmeklētu kādu no turienes pasaulslavenākajām pilīm. Pēcāk sapratām, ka tas šī brauciena ietvaros nav praktiski izdarāms, tāpēc pievienojām kultūrprȯgrammai Šantijī pili, kas vismaz attāli vedina domas uz Luāras pusi, kuŗa pagaidām paliek neapgūta.

[4] Vienā otrā gleznā Anrī d’Ȯrleāns ir pārsteidzoši līdzīgs mūsu pašu Rainim. Laikam tāda tolaik bija bārdu mode…

[5] Šis Francijas institūts (Institut de France) nav saistīts ar to Francijas institūtu (Institut français), kas darbojas dažādās pasaules valstīs, tostarp Latvijā.

[6] Ja man reiz būtu pils vai vismaz muiža, es tajā noteikti izveidotu persōnīgo bibliȯtēku ar plauktiem vismaz divos stāvos, elegantu ēdamzāli, skaistu balles zāli ar kokgrebumiem un kapelu svētbrīžiem. Drīkst taču cilvēks pasapņot, vai ne?

[7] Es neesmu mākslas eksperts, tāpēc jūsmojumus par otas triepieniem, krāsām un gaismēnām atstāju citiem.

[8] Es šo vārdu lietoju aptuvenā nozīmē, jo ūdens tajā ir stāvošs, un vienīgā dzīvība, ko tas uztuŗ, šķietami ir aļģes.

[9] Atgādinu, ka Mazo Trianōnu mēs neredzējām, jo visus pēdējos spēkus pilnīgi bezjēdzīgi izšķiedām Versaļas pils „Muzikālajos dārzos”. Jā, rūgtumiņš paliek.

[image error]

Šie pastȯrālie namiņi iedvesmojuši Mariju Antuaneti izveidot ko līdzīgu Versaļā

Parīze, pilis un pārējais: VI (sixième jour)

Acīgākie skolēni man ir jautājuši, kādēļ franču valodas mācību grāmatā kafija ar pienu (café au lait) tiek zīmēta bļodiņā? Līdz šim man nebija atbildes, taču tagad es zinu – brokastīs kafiju ar pienu franči patiešām lej blodiņā. Kāpēc? Lai varētu tajā mērcēt kruasānus, protama lieta! Tā arī mēs brokastīs paēdam kafijā mērcētus kruasānus un jau piesauktās ȯrānijas, sajūtamies kā autentiski parīzieši un dodamies šīsdienas gaitās.

Vai kādu vēl pārsteigs ziņa, ka mēs devāmies uz kapiem? Mandomāt, ka nē. Tāpēc es bez bažām ziņoju, ka lielu daļu laika pavadījām ne vien Parīzes, bet visas pasaules slavenākajā un visvairāk apmeklētajā kapsētā. Pagājuši gaŗām nebeidzami gaŗam Pirmajā pasaules kaŗā kritušo kaŗavīru piemiņas memȯriālam, dodamies Perlašēzā.

Perlašēza kapsēta (Cimetière du Père-Lachaise)[1] ir gluži kā neliela pilsētiņa Parīzes iekšienē. Tās iedzīvotāji – slavenākas un mazāk slavenas Francijas un visas pasaules vēsturiskās persōnas, kas daudzviet apglabātas nelielos namiņos (kapličās), kuŗi sakārtoti ieliņās. Slavenību šeit patiešām netrūkst: Ȯ. de Balzaks, Ž. Bizē, Engrs, Kȯlete, Ž. de Lafȯntēns, Mȯljērs, Ž. de Nervāls, E. Pjafa, F. Šȯpēns, T. Žerikō un vēl, un vēl, un vēl.

Perlašēza ir pirmā vieta, kur mēs saskaŗamies ar vajadzību kȯnkrētas kapavietas apsargāt – un ne jau baidoties no zagļiem. Žurnālists Viktōrs Nuārs (Victor Noir), piemēram, savā nāvē, iespējams, ir slavenāks nekā dzīvē, jo viņa kapavieta ir noteikta sieviešu loka acīs ir kļuvusi par iespēju pieburt auglību, pie kuŗas var tikt, izveicot darbības, kuŗas es šeit neatstāstīšu, bet kas ir gana pamatotas, lai pie šīs kapavietas arī gaišā dienas laikā uzkrītoši dežūrētu apsardze[2]. Ar līdzīgi tȯtēmisku dzīvības un nāves mijiedarbību saskaŗamies arī pie Ȯ. Vailda kapa, kuŗu viņa pēcnācēji uzskatījuši par vajadzīgu apjozt ar caurspīdīgu žogu. Iemesls tam kļūst skaidrs, tiklīdz ieraugām, ka šis žogs ir no vienas vietas nosēts ar dažādiem it kā pagodinošiem uzrakstiem un lūpu krāsas nospiedumiem[3]. Pēc šo abu kapavietu apmeklējuma žogs ap Džima Mȯrisōna kapu vairs nepārsteidz. Ko gan citu varētu sagaidīt?

[image error]

Šīs piecas nevainīga paskata iedobes asfaltā ir viss, kas palicis pāri no giljȯtīnas

Kad nu kapi ir krustu šķērsu izstaigāti un kuņģis sāk prātam sūtīt galīgi zemišķus impulsus, dodamies pusdienās, vēl pa ceļam piestādami kādā punktā, kur līdz šai dienai saglabājušās vēsturiskas giljȯtīnas pēdas. Vieta ir viegli palaižama gaŗām, un mēs cenšamies pārāk ilgi nedomāt par vairāk nekā 200 cilvēkiem, kas šeit 1851.–1899. gadā zaudējuši dzīvību, jo tas kaut kā nešķiet nemaz tik sen.

Sātīgu pusdienu stiprināti[4], dodamies tālāk uz kārtējo pili. Vensēnas pils (Château de Vincennes) atrodas Parīzes pierobežā, 1. metrȯ līnijas pašā galā, un mūs interesē divēju iemeslu dēļ. Pirmkārt, atšķirībā no tādām pilīm kā Versaļa un Fȯntenblō, šeit atrodas kārtīgs viduslaiku cietoksnis ar platu aizsarggrāvi, paceļamo tiltu un viduslaiku Eirōpā augstāko dȯnžōnu, kas slejas pāri baltajiem mūriem 52 m augstumā. Otrkārt, tieši šeit glabājās karaļa Luija IX nopirktās svētās relikvijas, pirms bija pabeigta Parīzes Svētās kapelas būvniecība. Kad Parīze bija gatava šos priekšmetus uzņemt savā klēpī, gabaliņš no ērkšķu kroņa palika iepakaļ, un tā glabāšanai Vensēnā tika uzbūvēta sava Svētā kapela, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Lai gan šī kapela neapšaubāmi ir mazāk iespaidīga neka tā, kas atrodas Parīzes sirdī, šejienes baltie mūŗi, skaistās vitrāžas un neiztrūkstošais rȯzetes logs veido īpašu auru, kuŗā mēs labprāt pakavējamies.

Apskatījuši Vensēnas pils dȯnžōnu no ārpuses, nonākam pie secinājuma, ka mūsu kājas neizturēs iekšpuses apskati un iespējamo kāpienu 52 m augstumā, tāpēc dodamies tālāk. Šī diena vēl nav beigusies! Tā kā mēs vēl joprojām jūtam kājās kapu smagmi, kāpjam autȯbusā, lai nonāktu mūsu šīsdienas beidzamajā ȯbjektā.

[image error]

Vensēnas pils iekšējais nocietinājums un savulaik Eirōpas augstākais dȯnžōns

Parīzes zȯȯlōģiskais parks ir vieta, kuŗas apmeklējumu es bez sirdsapziņas pārmetumiem varu ieteikt gan bērniem, gan pieaugušajiem, kam vien nav paniskas bailes no dzīvniekiem, it īpaši putniem. Roņi un pingvīni, maras un gvanakȯ, pudu un ȯriksi, , zebras, žirafes, strausi, babuīni, fȯsas un zobenragantilōpes. Ko vērti ir baltie degunradži[5], krūmu suņi un jaguārs; un nepamanīti nepaliek arī tiņi jeb āmrijas[6]. Tomēr visinteresantākās šajā zȯȯdārzā ir abas ēkas. Viena no tām ir putnu māja, kur pavisam negaidīti nonākam dažādu ūdensputnu vidū – tie lido mums apkārt, kāds pat nostājas uz celiņa mums priekša vai aiz muguras. Un kas par kliegšanu! Savukārt lielajā siltumnīcā varam pavisam tuvu apskatīt lamantīnus jeb jūŗas govis[7], bruņnešus un skudrulāčus, dažādus apkārt lidojošus putnus un… kas tas tur lidinās mums virs galvām? Sikspārņi!

Iznākuši no lielās siltumnīcas brīnumzemes, paraugāmies pulkstenī un secinām, ka zȯȯdārzs tiek slēgts. Par laimi ārā mēs tiekam bez īpašiem starpgadījumiem. Saule jau laižas uz rietu, un arī mēs dodamies pie miera.

[1] Kapsēta savu nosaukumu ieguvusi, pagodinot Luija XIV (t.s. Saules karaļa) biktstēvu, jezuītu priesteri, tēvu Fransuā de la Šēzu (Père François de la Chaise). Es jau saprotu, pagodinājums ir pagodinošs, tomēr es persōnīgi negribētu, ka mans vārds nākamajām paaudzēm saistās ar kapiem.

[2] Nabaga apsargs arī uz mums abiem noraudzījās ar neslēptām aizdomām, tomēr bailēm nebija pamata. Mēs kā nȯrmāli cilvēki kapa pieminekli no visām pusēm nofȯtȯgrafējām un devāmies tālāk, nepiedūruši tam ne pirksta.

[3] Norāde uz žoga skaidrā franču un angļu valodā lūdz apmeklētājus neaprakstīt un nesmērēt kapa pieminekli, jo tā tīrīšanu Vailda ģimene veic par saviem persōnīgajiem līdzekļiem… Atliek secināt, ka patiesā prȯblēma šeit ir lasītprasme.

[4] Izmantojam iespēju pagaršot liellopa karpačȯ, zobenzivs steiku, kā arī babu (baba) ar Šantijī krēmu un rumu (kuŗu man par lielu pārsteigumu, viesmīle atnes un ar šķelmīgu smaidu uzlej man uz babas (kēksa) svaigā veidā).

[5] Kā atzīst arī zȯȯlōģiskā dārza izkārtne, šie degunradži, lai arī neapstrīdami gaišāki par melnajiem degunradžiem, nepavisam nav balti. Izrādās, ka šis nosaukums ir vēsturiska tulkošanas kļūda, jo afrikandu valodas vārds widje raksturo degunradža plato augšlūpu, nevis ādas krāsu.

[6] Skatāmies šā un tā, bet nekādi netiekam gudri, kas šim zvēriņam ir kopīgs ar Marvel kōmiksu un filmu varoni, Hjū Džekmena attēloto Wolverine? Laikam mēs neesam pirmie latvieši kas tā uzskata, ņemot vērā, ka pēdējā laikā viņš latviski tulkots kā „Vilknadzis”.

[7] Tieši šie mierpilnie dzīvnieki esot kalpojuši par iedvesmu daudzajiem stāstiem par nārām un jūŗas vāravām. Ir nu gan jūŗniekiem bijis fantāzijas lidojums!

[image error]

Vensēnas Svētajā kapelā it kā nekā nav. Tomēr tajā ir kaut kas īpašs…

Parīze, pilis un pārējais: V (cinquième jour)

Ceļojuma piektās dienas rītā kārtīgi iepazīstam franču sabiedrisko transpȯrtu, it īpaši dzelzceļu, jo nu beidzot vairs nevaram iztikt ar metrȯ vien. Lai nokļūtu tur, kurp mēs dodamies, ir vajadzīgs vilciens. Parīzes Liōnas dzelzceļa stacijā pirmoreiz mūžā nonākam situācijā, kad nevar uzticēties tam, ko rāda stacijas tablȯ[1], taču pēc nelielas maldīšanās pa staciju beidzot nonākam vietā, par kuŗu esam diezgan pārliecināti, ka tiksim uz mūs interesējošo vilcienu. Tik tiešām, drīz jau tas ir klāt, un mēs kopā ar veselu baru citu ceļabiedru kāpjam divstāvīgā vilcienā, lai dotos Mȯntaržī virzienā[2].

Izkāpjam stacijā Fontainebleau-Avon un rimtā pastaigas solī dodamies uz šīsdienas galveno apskates ȯbjektu – Fȯntenblō pili. Ceļš ved caur jauko Avōnas pilsētiņu un, tuvojoties dārzam, caur jauku parku. Karstais laiks ir mazliet mitējies, un mēs jūtam – šī būs laba diena.

[image error]

Lūk, tādas parādes kāpnes es saprotu!

Atrazdamies Sv. Helēnas salā, Napȯleōns Bȯnaparts 1816. gadā par Fȯntenblō pili (Château de Fontainebleau) raksta, ka tas ir „patiesais karaļu mājoklis, gadsimtu nams”[3]. Un man, vai ziniet, ir ar visu sirdi jāpiekrīt. To, ko mēs gribējām un nedabūjām Versaļā, mēs dabūjam šeit, Fȯntenblō pilī, kas XII gs. aizsākusies kā Francijas karaļu iemīļots medību nams, bet vēlāk izveidota par kārtīgu pili ar skaisti apzeltītiem vārtiem, masīvām, izliektām parādes kāpnēm, zilu jumtu un visu, kas vajadzīgs kārtīgai pilij. Un, kas nav mazsvarīgi, tas viss ir apskatāms bez šaušalīgiem ļaužu pūļiem, kur uz priekšu var tikt, vienīgi laižot darbā elkoņus. Fȯntenblō 2 : Versaļa 0.

Kā jau ikviena vēsturiska celtne, kuŗas darba mūžs mērāms gadsimtos, arī Fȯntenblō pils ir daudzkārt pārbūvēta un pārveidota, un pirmajā mirklī ir grūti aptvert, kā šī vieta varētu būt izskatījusies vienā vai citā vēstures periōdā. Tomēr Francijas valdnieki ir bijuši izpalīdzīgi ļaudis, jo katrs savus pārbūvējumus apzīmogojis ar mȯnȯgrammu, pēc kuŗas itin viegli nomanāms: galeriju izveidojis karalis Fransuā I, kādā salōnā pirkstu pielikusi Marija de Mediči vai Marija Antuanete, bet balles zāli Anrī II no vienas vietas apzīmogojis ne tikai pats ar savu mȯnȯgrammu, bet arī ar savas galvenās brūtes (maîtresse-en-titre) Diānas de Puatjē simbōlu[4]. Un jāteic, ka šīs telpas ir patiešām skaistas, tajās gribas kādu brīdi uzturēties, pabūt šajā vēstures mȯmentuzņēmumā un padomāt par to, kā reiz dzīvojuši pasaules varenie. Fȯntenblō 3 : Versaļa 0.

Tomēr visu Fȯntenblō pils apskati caurstrāvo vārds „imperatōrs”, un no Napȯleōna klātbūtnes šeit neizbēgt[5]. Interesanti, ka šī ir vienīgā pils, kur atrodam imperatōra izveidotu troņa zāli, jo pirms Napȯleōna un attiecīgi karaļu pilīs par tādu kalpo… karaļa parādes guļamistaba. Vai es esmu vienīgais, kuŗam šķiet, ka vārdiem „parādes” un „guļamistaba” nav nekas darāms vienā un tajā pašā teikumā? Bet tādi bij’ laiki… Ak jā, šeit redzam arī imperatōra vannasistabu. Fȯntenblō 4 : Versaļa 0.

Pēc pils apmeklējuma apmetam loku pa apkārt izvietoto parku un dārzu, gaŗām karpu dīķim, kur dzīvo reālas karpas (Fȯntenblō 5), un visai raitā solī dodamies atpakaļ uz dzelzceļa staciju, lai atgrieztos Parīzes ieliņās, jo mums priekšā ir vēl viens neiztrūkstošs apskates ȯbjekts – Triumfa arka.

[image error]

Kuŗš izveidoja šo galeriju? Karalis Fransuā I? Nevar būt! Kā Tu zināji?

To, cik patiesībā milzīga ir Parīzes Triumfa arka (Arc de Triomphe), es saprotu tikai tad, kad to redzu savām acīm. Tā paceļas augstu virs apkārt esošajām daudzstāvu ēkām, un, lai tiktu uz skatu laukumu, kas izvietots arkas virspusē, jāpievar nopietns kāpiens pa trepēm, kuŗas nav paredzētas vājsirdīgajiem. Tomēr pūles ir sirdsklauvju vērtas, jo no skatu laukuma paveras aina, kas neapšaubāmi pārspēj Eifeļa torņa sniegumu[6]. Šeit pat ir izvietots 360° ainavas skaidrojums, kas piešķiŗ dažādajiem Parīzes jumtiem identitāti un ļauj saprast, uz ko tad es raugos vēl bez Francijas slavenākā tūristu slazda.

Ar šausmām noraugāmies, kā parīziešu autȯmašīnas pārvietojas pa Triumfa arku aptveŗošo rȯtācijas apli[7], kādu brīdi pakavējamies pie Nezināmā kaŗavīra memȯriālā kapa arkas pakājē un atgriežamies dzīvoklī, lai dotos pie miera.

[1] Ja tablȯ mūs sūta uz vienu stacijas sektōru, bet darbinieks uz pavisam citu, kam lai tic? Latvijā es droši vien ticētu tablȯ. Parīzē, kā izrādās, ir jātic stacijas darbiniekam.

[2] Atgādinājums visiem, kas Francijā vēlas kaut kur doties ar vilcienu: pirms iekāpšanas vilcienā biļetes ȯbligāti ir jākȯmpȯstrē. Tas jādara gan ar lielfȯrmāta vilciena biļetēm, gan arī mazbiļetītēm no metrȯ biļešu aparāta, kuŗas izskatās kā sīkas papīra stērbelītes, un kuŗas es līdz šai dienai nezinu, kā var nokȯmpȯstrēt. Bet kȯmpȯstrēt vajag. Mums paveicās ar saprotošu kȯntrȯlieri, kas noticēja mums, muļķa tūristiem, kad teicāmies nezinām, ka biļeti vajag kȯmpȯstrēt, taču jums var arī nepaveikties.

[3] « La vraie demeure des rois, la maison des siècles. » (Napoléon à Sainte-Hélène, août 1816).

[4] Nezinu gan, ko par to domāja karaļa sieva, Katrīna de Mediči? Laikam jau neko labu, jo pēc karaļa nāves viņa sava nelaiķa vīra mīļākajai rieba, cik vien spēka.

[5] Par viņa vadībā veiktiem pils pārveidojumiem liecina ne tikai burts N, bet arī zelta bites, ko Napȯleōns izvēlējies, jo tās simbȯlizē impērijas nemirstību un augšāmcelšanos. Reizēm tā interesanti gadās ar tiem simbōliem…

[6] Visupirms jau tāpēc, ka no Triumfa arkas Parīze ir redzama ar Eifeļa torni.

[7] Tajā ir kādas sešas braukšanas joslas, neviena no tām nav iezīmēta, un pa to ņigu ņegu iet ne tikai autȯmašīnas, bet arī autȯbusi un smagās mašīnas tādā veidā, kas vairāk līdzinās bišu spietam nekā ȯrganizētai satiksmei.

[image error]
Kas mani vieno ar Napȯleōnu? Nē, nevis kȯmpleksi, bet gan siltas jūtas pret šo pili.

Parīze, pilis un pārējais: IV (quatrième jour)

Ir sestdiena, un abas tuvējās maiznīcas ir slēgtas, tāpēc mums brokastīs jāiztiek ar sviestmaizēm. Neko darīt, c’est la vie! Mums šai dienai ir apjomīgi plāni, tāpēc pakavējamies tikai tik daudz, lai pienācīgi sagatavotos visa ceļojuma karstākajai dienai, un dodamies uz pilsētu.

Pats pirmais apmeklējums, iespējams, ir arī vissvarīgākais šajā dienā – Svētā kapela (arī Sentšapela, Sainte-Chapelle). Kapelas skaistums un izjūtas, kas rodas, to redzot, nav aprakstāmas vārdos. Apakškapelā zilie griesti nosēti ar zelta heraldiskajām lilijām (fleur de lys), bet augškapelā – ar zelta zvaigznēm[1]. Augstās vitrāžas un rȯzetes logs ataino dažādas Bībeles ainas no Pirmās Mōzus grāmatas līdz pat Atklāsmei.

[image error]

Neviena fȯtȯgrāfija nespēj atspoguļot Sentšapelas krāšņumu. Tas noteikti ir jāredz savām acīm.

Kas tā tāda par kapelu? Franču karalis Luijs IX (arī svētais Luijs) bija visai dievbijīgs – tik ļoti, ka nolēma no Kȯnstantinȯpōles[2] iegādāties dažādas svētās relikvijas no Kristus ciešanām, tostarp ērkšķu kroni un gabalu no Kristus krusta[3]. Tik svētus priekšmetus, saprotams, nevar glabāt kuŗā katrā slotu skapī, tāpēc karalis lika iepriekšējās kapelas vietā savā Parīzes pilī uzcelt Svēto kapelu, kur šīs relikvijas glabāt. Ja kādam šķiet, ka celt divstāvu ēku ar skulptūrām, ciļņiem,  gleznojumiem un vitrāžām 15 m augstumā šķiet mazliet par traku, ņemot vēra, ka tas viss kopā nav nekas vairāk kā glȯrificēta dārgumu lādīte, tad varu nomierināt – visa Svētās kapelas būvniecība karalim Luijam izmaksāja trīsreiz mazāk nekā relikviju iegāde. Tur atrodoties, kaut pavisam uz neilgu brīdi pārņem sajūta, ka esmu nokļuvis kādā pasaku valstībā, kur viss ir skaistāk un cēlāk. Tomēr arī šī pasaku valstība reiz ir jāatstāj.

Turpinādami ceļu, noejam gaŗ Dievmātes katedrāli, taču tuvumā tai piekļūt nav iespējams, jo pēc ugunsgrēka viss ir norobežots. Tad nu mēs tikai uzmetam šai, iespējams, visslavenākajai pasaules baznīcai dažus sērīgus skatienus un dodamies tālāk uz tuvumā esošo grāmatnīcu „Shakespeare and Company”. Šis angļu grāmatu veikaliņš ir gluži kā anglȯfōna saliņa pašā Parīzes viducī. Mums veicas, un šaurās, pilniem grāmatu plauktiem piekrautās veikaliņa ejas nav ļaužu pārpilnas, tāpēc arī šeit rodas atsevišķas valstības iespaids – taču jau pavisam citā veidā. Šekspīra grāmatu bodīti ir vērts apmeklēt ikvienam grāmatmīlim pat tad, ja – gluži tāpat kā mēs – nemaz neplāno tajā kaut ko pirkt.

Iegrimstam Parīzes Latīņu kvartālā, kur kā ȯrientieŗus esam izvēlējušies divas baznīcas – Sv. Severīna un Sv. Stefana kalna baznīcu. Svētā Severīna baznīcā (Saint-Sévérin) pirmoreiz sastopamies ar ambulatōriju – brīvi pieejamu eju, kas apiet apkārt visai baznīcai, tajā skaitā altāŗdaļai. Šāds arhitektūras risinājums mūs šȯkē, īpaši jau brīdī, kad kristību laikā attopamies priesterim aiz muguras[4]! Savukārt Sv. Stefana kalna baznīca (Saint-Étienne-du-Mont), kur atrodas sv. Genȯvefas[5], Blēza Paskāla un Žana Rasina kaps, ir pēdējā Parīzes baznīca, kuŗā vēl saglabājusies t.s. koŗa siena. Tā fiziski un simbōliski nodala altāŗdaļu no joma, kur atrodas draudze. Šī koŗa siena tad arī ir galvenais apskates ȯbjekts, jo par spīti tam, ka ir veidota no akmens, tā šķiet tik viegla, ka varētu pārvarēt pat zemes pievilkšanās spēku.

Parīzes Panteōnā ieejam visai prȯzaisku iemeslu dēļ – tas atrodas tieši pretī Sv. Stefana kalna baznīcai un ieejas maksu sedz mūsu izvēlētā Parīzes muzeju kopbiļete. Šī agrīna neȯklasicisma stila celtne, kuŗas fasāde veidota, iedvesmojoties no Romas Panteōna, un kas sākotnēji tika būvēta kā baznīca sv. Genȯvefai, mūsdienās kalpo kā mauzȯlejs, kur apglabātas izcilas franču persȯnālijas – piemēram, Vȯltērs un Ž. Ž. Rusō, E. Zȯlā un V. Igō, L. Brails un A. Dimā (tēvs), P. Kirī un M. Sklȯdȯvska-Kirī. Šeit uzstādīta arī piemiņas plāksne Antuānam de Sent-Ekziperī, kuŗš lidojuma laikā pazuda bez vēsts. Šeit sāk šķist, ka, ja vien ķīmiķiem un fiziķiem būtu savi, ar Baznīcu nesaistīti svētie, Kirī pāris noteikti nopelnītu goda vietu to vidū – uz viņu kapiem salikts īpaši daudz ziedu un dažādu pagodinošu zīmīšu.

[image error]

Parīzes Panteōnā izvietotais Fukō svārsts neapgāžami pierāda, ka pasaule patiešām griežas ap manu nabu (šī gan ir sākotnējā svārsta kōpija, bet tomēr).

Pēc pusdienām[6] gaita mūs ved uz Luksemburgas dārziem, kur uztuŗamies vien neilgu brīdi: ir otrā karstākā diena Parīzes novērojumu vēsturē, un mēs izmantojam iespēju kaut uz vissīkāko mirkli koku zaru paēnā patverties no tveicīgi nospiedošās saules, kā arī uzpildīt savus dzeŗamā ūdens krājumus. Un tad jau turpinām ceļu uz Sv. Sulpīcija baznīcu (Saint-Sulpice). Arī šajā baznīcā līdzīgi kā citās atrodam ambulatōriju un brīvi stāvošu kanceli, kuŗai pretī atrodas īpaša kokgriezumiem rotāta VIP lōža ar milzīgu krucifiksu, un pat pulksteni ērģeļu prȯspektā[7]. Tomēr slavena šī baznīca ir ar savu astrȯnōmisko gnȯmōnu. Man uzreiz jāatzīst, ka šī ȯbeliska un baznīcas grīdā ievilktās līnijas izmantošanas principi man skaidri nekļūst ne par matu; es saprotu tikai tik daudz, ka ar tā palīdzību ir iespējams precīzi aprēķināt Lieldienu datumu.

Šīsdienas apskati noslēdzam ar Sv. Ģermāna pļavu baznīcu (Saint-Germain des Prés)[8], kas interesantā kārtā sasaucas ar Svēto kapelu, jo arī šeit zilos griestos kā zelta zvaigznes ir izsētas heraldiskās lilijas. Neko daudz vairāk arī neredzam, jo baznīcā notiek visaptveŗoši atjaunošanas darbi. Tad nu dienu noslēdzam, izmisīgi cerēdami, ka sinȯptiķu prȯgnōzes piepildīsies un karstais laiks nu būs beidzies.

[1] Zelta lilijas zilā laukā ir franču karaļu simbōls. Apakškapelā griesti kalpiem atgādina, ka virs viņiem stāv karalis. Augškapelā par karali augstākas ir tikai zvaigznes…

[2] Vēsture palabo, ka patiesībā tas notika ar Venēcijas starpniecību, jo Latīņu imperatōrs Balduīns II de Kurtenē naudas trūkuma dēļ jau bija ērkšķu kroni ieķīlājis venēciešiem.

[3] Diskusijas par šo relikviju autentiskumu lai paliek citiem, gudrākiem ļaudīm. Tie abi, kas ir lasījuši manu Romas ceļojuma aprakstu, zina, ka es jau esmu par šo tematu izteicies iepriekš.

[4] Kȯnkrētais priesteris gan neizrādīja, ka mēs viņam traucētu, arī tad, kad spraucās mums gaŗām, lai tiktu pie uzglabātā sakramenta (es pārspīlēju tikai mazliet). Tomēr nākamajās baznīcās, kuŗās arī bija šāds ambulatōrijs, jau manījām zīmes ar stingru lūgumu reliģisko ritu laikā tur nevazāties.

[5] Tas ir īpaši svarīgi tādēļ, ka svētā Genȯvefa (jeb Ženevjēva) ir Parīzes pilsētas svētā aizbildne.

[6] Šeit es ietuŗu visu laiku visfranciskākās pusdienas: pirmajā ēdienā escargot, pamatēdienā steak tartare un desertā tarte tatin.

[7] Šādus pulksteņus redzam vairākās baznīcās un nekādi netiekam gudri, kam tie paredzēti – mūžam steidzīgajai draudzei vai arī priesterim, kuŗš nedrīkst sprediķot pārāk ilgi?

[8] Jeb Sv. Žermēna pļavu baznīcu. Jeb vienkārši Senžermendeprē. Tfu.

[image error]

Sv. Stefana kalna baznīca ir vienīgā vieta Parīzē, kur vēl saglabājusies koŗa siena.

Parīze, pilis un pārējais: III (troisième jour)

Trešo ceļojuma dienu iesākam līdzīgi kā iepriekš – ar kruasāniem, rȯzīņu maizītēm un ȯrānijām[0]. Kad esam iestiprinājušies, kāpjam jau ierastajā metrȯ un dodamies uz, iespējams, pasaules visslavenāko pili – Versaļu.

Tur nonākuši, stājamies aci pret aci ar lielāko ķezu, kas izriet no augstas tūrisma slavas: rinda uz iekļūšanu pilī ilgst ne vairāk un ne mazāk kā stundu un piecas minūtes. Saulē. Uz bruģa. Vienā no karstākajām dienām Francijas vēsturē[1]. Turklāt mums kabatā jau ir ieejas biļetes… tāpat kā visiem pārējiem, kas nosacīti ȯrganizētā līkloču pūlī stāv mums priekšā. Šis notikumu pavērsiens mūs it kā pat nepārsteidz, tomēr tas izsit no sliedēm[1a], un pili sasniedzam jau sakarsuši, nostāvējušies un mazliet paguruši – tas nav ideāls stāvoklis vēstures pieminekļa baudīšanai.

[image error]

Man šķiet, šis attēls kȯmentārus nepaģēr…

Iespējams, šis apstāklis ir lielā mērā vainojams pie mūsu kopiespaida par pili (un dārzu, bet par to pēc brīža), jo, godīgi sakot, esam vīlušies. Nekādi nevaram izbēgt no salīdzinājuma ar mūsu pašu Rundāles pili, kas celta tieši pēc Versaļas parauga. Tad nu, īpaši neliekuļojot, piedāvāju salīdzinājumu.

Kas Versaļā ir tāds, kā Rundālē nav vispār? Jā, ir skaista karaliskā kapela (Chapelle Royale), ir ōperas zāle (kuŗu mums redzēt neizdodas) un labi videȯ, kur uzskatāmi redzama pils vēsture. Kas Versaļā ir greznāks (lasi: lielāks) nekā Rundālē? Karaļa un karalienes guļamistabas (salīdzinājumā ar Rundāles hercōga un hercȯgienes istabām), Spoguļu galerija[1b], žilbinoši spožie zelta vārti[2] un viena otra glezna[3]. Kas Versaļā ir apmēram tāds pats kā Rundālē? Nebeidzamas istabas ar dažādas krāsas sienām, autentiski noputējušām mēbelēm un veselu gūzmu augstmaņu pȯrtretu, kas tādam vēstures analfabētam kā es izsaka sāpīgi maz[4].

Ko Rundālē var apskatīt tādu, ko nevar redzēt Versaļā? Zelta zāli, Rožu zāli, Balto zāli. Vai man turpināt? Spēļu istabas, mazgāšanās telpas, apkures sistēmu un pat tualetes. Jā, mums tādas lietas interesē.

Un tad mēs nonākam pie pils dārziem, kur arī neiztikt bez pārsteigumiem. Pirmais no tiem – mums piederošā biļete (kā daļa no lielāka caurlaižu kȯmplekta) izrādās nederīga, jo piektdienās Versaļas dārzs kļūst par Jardins musicaux (muzikālajiem dārziem) un uz šo unikālo piedzīvojumu biļete jāpērk atsevišķi[5]. Nu, labi, nopērkam biļetes un ejam iekšā, lai atklātu visu maģiski brīnumaino burvību, ko rada saujiņa parkā skanošu klasiskās mūzikas darbu[6]. Esam daudz dzirdējuši par dārzā esošajām skaistajām strūklakām, taču no visa lielā klāsta 77 ha dārzā un 55 dažādu ūdenstilpņu vidū darbojas tieši trīs strūklakas. Visskaistākās un interesantākās dārza strūklakas, protams, paliek nekustīgas, jo ir rezervētas šprȯtu mīļotājiem, kas šurp dodas nedēļas nogalēs.

[image error]

Ar brȯnzu klātais titāns Enkelāds tiek ieslodzīts zemē pēc sakāves Zeva priekšā. Interesanta strūklaka. Žēl, ka nedarbojas…

Kad esam tikuši cauri dārza maršrutam, esam pārkarsuši, izslāpuši, noguruši un diezgan izbesīti – gan karstuma, gan kopējās vilšanās kȯntekstā, gan arī tāpēc, ka esam šeit pavadījuši daudz laika un būtu tomēr gribējies paspēt uz kādu no Trianōnām, uz Karalienes ciematiņu vai vismaz Kariešu galeriju. Bet nekā – tādiem, kādi esam, arī jābrauc projām.

Tad nu tā. Es biju Versaļā. Man ir viedoklis. Vai es nožēloju šo ceļojuma daļu? Nevaru to pilnīgi nožēlot, jo viss piedzīvotais mani bagātina un viedoklis bez pieredzes ir tāda tukša muldēšana. Vai es gribēšu turp braukt vēl kādreiz? Nezinu. Būtu nopietni jāpadomā. Droši vien nē.

[0] Ȯrānija jeb franciski oranais ir īpašas fȯrmas smalkmaizīte ar aprikōzēm, kas nosaukta par godu kādam Rietumalžīrijas sȯciȯkultūras reģiōnam.

[1] Labi, labi, es mazliet dramatizēju. Bet tikai mazliet – rīta pusē no Sahāras atpūsto gaisa masu izraisītais karstums vēl nav kļuvis pilnīgi neciešams. Viss pārējais gan ir balta patiesība.

[1a] Pēc tam, kad itāļi – kas, atgādināšu, nav gluži pasaulslaveni ar savām ȯrganizatōru dotībām – mums ir parādījuši, kā vajag ȯrganizēt satiksmi tādos ȯbjektos kā, piemēram, Vatikāna muzeji, kur, šķiet, vienlaicīgi vēlas iekļūt puspasaules, mēs Versaļā bijām gaidījuši kaut ko maziet… labāk attīstītu par vienu vienīgu rindu bez skaidra sākuma un galamērķa.

[1b] Un tā pati izklausās smalkāk, nekā ir patiesībā, jo spoguļu paskats, jāteic godīgi, ir visai bēdīgs.

[2] Rundāles pilī gan man, gan sievai (katram savu iemeslu dēļ) īpašs brīdis ir tieši ieiešana pa pils vārtiem. Tur gribas kādu brīdi pakavēties, paraudzīties apkārt, un pasmelties mazumiņu šī je ne sais quoi. Versaļā mums šāda iespēja ir liegta, jo vārti ir slēgti un ieiešana pilī tiek ȯrganizēta caur kaut kādiem pakšiem.

[3] Kronēšanas zāle savu nosaukumu, kā šķiet, gūst no gandrīz visas sienas izmērā esošās Ž. L. Davida „Napȯleōna kronēšanas”, taču tā arī ir tikai kōpija (pirmveidojums, protams, atrodas Luvrā).

[4] Luija XIV pȯrtretus atskatāmies ad nauseam tik daudz dažādās variācijās, ka jau itin viegli sākam tos atpazīt pa gabalu, savukārt tādi spoži persȯnāži kā Elizabete Šarlȯte de Bavjēra, karaļa brāļa otrā sieva, kas ģimenes kopbildē uzgleznota ar visu dubultzodu, mums jau ir pārmēru augsta pilȯtāža.

[5] Vai ir jūtams sarkasms? Piedodiet, es citādi nespēju.

[6] Jāatzīst, ka franču karaļnama vēsturiskajā centrā skanošs „Priesteris Cādȯks”, ko Hendelis uzrakstīja Lielbritānijas karaļa Džȯrdža II kronēšanai, šķiet… nepiemērots attiecīgajai vietai. Domu jau es saprotu – karaļi paliek karaļi, bet ir taču kaut kāda atšķirība…

[image error]

No Saules karaļa Luija XIV palikusi tikai galva…

Parīze, pilis un pārējais: II (deuxième jour)

Savu pirmo rītu Parīzē sākam vienīgajā veidā, kuŗu spējam iedomāties, – ar kruasāniem un šȯkȯlādes maizītēm[1] no tuvējās maiznīcas, ko piekožam kārtīgai tasei kafijas. Laiks pirmajai pilnajai dienai t.s. mīlētāju pilsētā!

Patiešām rītu sākam ar „Es tevi mīlu” sienu (Le mur des je t’aime). Tas ir tieši tas, pēc kā izklausās: zilu flīžu siena kādā Mȯnmartras parciņā, kur ar baltu tinti dažnedažādās pasaules valodās rakstīta viena un tā pati ziņa – es tevi mīlu. Laikam jau tikai likumsakarīgi, ka jau no paša rīta, kamēr mēs cenšamies atpazīt un atšifrēt pēc iespējas lielāku daudzumu valodu, pēkšņi kļūstam par bildinājuma un tam sekojošas saderināšanās aculieciniekiem. Ah, to be young and in love![2]

[image error]

Zilā flīžu siena ar baltajiem uzrakstiem reizē ir un nav iespaidīga. Tomēr prieks, ka šajā valodu kaleidȯskōpā ir pārstāvēta arī latvju mēle. (Cepums tam, kuŗš atradīs!)

Gaŗāmejot apsveikuši jaunsaderināto pāri, turpinām ceļu augšup kalnā, līdz sasniedzam Mȯnmartras Svētās sirds baziliku (Sacré-Cœur de Montmartre). Šī baznīca ir slavena ar saviem baltajiem mūriem, kas gluži kā putukrējuma tȯrte slejas pār Parīzes ielām. Mūsu izvēlētais maršruts baznīcai pieved no mugurpuses, un tā šķiet tāda kā apmelnējusi, tāda kā nokvēpusi. Uzreiz uzmanību piesaista daži interesanti elementi: svētā erceņģeļa Miķeļa brȯnzas statuja kādā jumta korē, gargujas, kas aizvada notekūdeni projām no baznīcas sienām, un cilnī atveidotais Kristus, kas no savas vietas virs parādes durvīm, kā šķiet, ar svētībā paceltu roku noraugās uz visu Parīzi[3].

Bazilikas iekšpusē ir aizliegts fȯtȯgrafēt un ir jāievēro klusums, jo šeit jau vairāk nekā 130 gadus visu diennakti notiek nepārtrauktā adȯrācija[4]. Tomēr jau dažas sekundes pēc baznīcas sliekšņa pārkāpšanas secinām, ka šos principus ievērot, šķiet, esam gatavi tikai mēs – citiem apmeklētājiem fȯtȯgrafēt un sarunāties netraucē ne daudzviet izliktās zīmes, ne kušināšana un pat ne svētā mise, kas sākas pavisam īsu brīdi pēc mūsu ierašanās. Savukārt mēs, godbijīgus ļaudis tēlodami, neko nefȯtȯgrafējām un sarunājāmies tikai klusos čukstos. Tāpēc no šejienes mums bilžu nav; katram pašam jābrauc skatīties eņģeļus, vitrāžas, zelta statujas un fantastisko zelta mȯzaīku bazilikas apsīdā, kuŗu interesantā arhitektūras risinājuma dēļ ir iespējams apskatīt necerēti lielā tuvumā un pārsteidzošos rakursos. Un katrs, kuŗš tur nonāks, dabūs izvēlēties, kuŗā pusē nostāties robežšķirtnei, kas nȯrmālus, kulturālus ļaudis atšķiŗ no pilnīgiem lop… ē, nekārtīgiem tūristiem.

Savu pastaigu pa Mȯnmartru strukturējam kā ȯrientēšanās stafeti ar kȯntrōlpunktiem, taču tas ir tikai tāpēc, lai tā iegūtu kādu fȯrmu un mums nešķistu, ka mēs bezmērķīgi klimstam. Laiku pavadām, nesteidzīgi staigājot, ik pa brīdim piesēžot, lai uzēstu un padzertos, un visam pāri – ik uz soļa ȯbsesīvi meklējot ēnu, jo turpinās karstās dienas un tikai šādi tās var pārdzīvot bez nopietnām sekām. Šādā veidā apstaigājam tādus pilsētvides ȯbjektus kā Sārtais nams (Maison rose), Dalidas (īstajā vārdā Jȯlandas Džiljȯti, Iolanda Gigliotti) biste[5], Parīzes senākais vīnadārzs (Clos Montmartre), māja, kuŗā dzīvojis Vincents van Gȯgs un viņa brālis Teȯ[6], un vairākas dzirnavas, no kuŗām, iespējams, visslavenākā ir Mulenrūža (Moulin Rouge).

Ja mēs svešā zemē ieraugām kādu baznīcu, mēs noteikti cenšamies tajā ieiet, it īpaši, ja tai ir atvērtas durvis. Šoreiz papildus neizbēgamajam tūrisma superȯbjektam[7] iegriežamies vēl divos dievnamos, no kuŗiem viens ir veltīts evaņģēlistam Jānim, bet otrs svētajam Pēterim. Mȯnmartras Sv. Jāņa baznīca (Saint-Jean de Montmartre) mūsu uzmanību piesaista pavisam negaidīti, jo tās sarkano ķieģeļu sienas celtas neierastā, gandrīz bizantīniskā stilā. Savukārt Sv. Pēteŗa baznīcu (Saint-Pierre de Montmartre) apmeklēt esam plānojuši jau laikus un, sagaidījuši tur notiekošo bēŗu beigas, to arī izdarām. Šeit piesaista un pārsteidz kancele, kas stāv brīvi un nav piesaistīta kādai no kȯlȯnnām, kā arī sv. Diȯnīsija (jeb Denī) statuja, kur viņš tuŗ rokās pats savu nocirsto galvu[8]. Abi šie dievnami ir draudzes baznīcas (paroisse), un draudzes ikdienas dzīve tajos ir jūtama.

Diemžēl Kalvārijas kapos, kas atrodas blakus Sv. Pēteŗa baznīcai, mēs iekšā netiekam, jo to atveŗ tikai vienu dienu gadā – Visu svēto dienā, 1. nȯvembrī. Tomēr mēs par šo iztrūkumu pārāk neskumstam, jo mums padomā ir citi – Mȯnmartras – kapi. Šeit apskatām vietas, kur atdusas tādi slaveni vīri kā Aleksandrs Dimā (dēls), Hektōrs Berliōzs un Stendāls. Mums nepaliek nepamanīts fakts, ka ļaudis, kuŗu kapa vietas slejas visaugstāk debesīs, savu vārdu vēsturei nav atstājuši. Mȯnmartras kapi mums pamet arī vēl kādu ideju – ja negribam būvēt ceļu caur kapiem, varam būvēt kapiem pāri! Šeit šȯseja iet pār kapiem kā tilts, un neviena kapavieta nav no tā iztraucēta[9].

[image error]

Pilns muzejs fantastiskas mākslas, bet mēs apstājamies pie… pulksteņiem. Mākslu baudīt katram jābrauc pašam. (Vai redzi Svētās sirds baziliku?)

Tālāk dodamies uz Ȯrsē muzeju (musée d’Orsay), kuŗš nosaukts par godu bijušajai Ȯrsē pilij, kas nosaukta par godu Ȯrsē piestātnei (quai d’Orsay), kas nosaukta par godu Šarlam Bušē d’Ȯrsē (Charles Boucher d’Orsay), augstmanim no Ȯrsē pilsētas. Tagad šajā bijušās dzelzceļa stacijas ēkā atrodas franču un eirōpiešu 1848.–1914. g. mākslas muzejs, un mākslas šeit tiešām netrūkst: E. Manē, E. Degā, G. Kurbē (Gustave Courbet), P. Sezāns, P. Ȯ. Renuārs un V. van Gȯgs… šie ir tikai daži no daudzajiem māksliniekiem, kuŗu gleznas un skulptūras ir apskatāmas šajā muzejā. Mēs tajā ierodamies krietni pirms ieplānotā laika, tomēr tur uztuŗamies gandrīz līdz pašai slēgšanai, un tas vien jau par kaut ko liecina, jo mēs patiesi neesam pasaules lielākie glezniecības mīļotāji. Ko vērti ir arī lielie muzeja pulksteņi, no kuŗiem viens atrodas galvenās zāles galā, bet divi lielākie atveŗas kā milzīgi logi uz Parīzi.

Kad Ȯrsē muzeju esam pievarējuši, apmetam slaidu loku ap Luvras pili, noskatāmies, kā Elizejas lauku galā pār Triumfa arku uz rietu laižas saule, un atgriežamies naktsmājās.

[1] Daudzi nemaz nezina, ka Franciju vēl 21. gs. plosa pilsoņu kaŗš. Tas posta draudzības, šķiŗ ģimenes un sašķeļ valsti. Un šī kȯnflikta epicentrā kā Trȯjas Helēna stāv viens vienīgs jautājums – kā pareizi sauc gaisīgo kārtainās mīklas maizīti ar šȯkȯlādes pildījumu, kuŗa tik ļoti garšo gan vietējiem, gan iebraucējiem un kas ir neatņemama jebkuŗas sevi cienošas franču maiznīcas klāsta sastāvdaļa? Vai tas ir pain au chocolat vai tomēr chocolatine? Mūsu piemājas maiznīcai bija skaidra sava atbilde. Es negāju strīdēties.

[2] Ak, būt jauniem un mīlēt!

[3] Padomājot mazliet ģeȯgrāfiski, jāsecina, ka taisni Viņa redzeslokā sanāk Parīzes sarkano luktuŗu rajōns. Nu, nezinu gan, ko Jēzus par to domā…

[4] Kas ir adȯrācija? Lūk, mans kļūdainais luterāņa interpretējums. Saskaņā ar Romas katoļu baznīcas mācību svētā vakarēdiena elementi ir reāla Jēzus Kristus miesas nepastarpināta klātbūtne, un ticīgie ir aicināti šajā klātbūtnē uzturēties, lai nodotos lūgšanām.

[5] Dalidas bistei abas krūtis, protams, ir labi uzspodrinātas. Es pieņemu, ka man nav jāskaidro, kādēļ tā ir noticis.

[6] Es gan pieļauju, ka tolaik ļaudis sacīja otrādi – tur dzīvo Teȯ van Gȯgs un viņa brālis Vincents.

[7] Vēl nesen statistika vēstīja, ka Svētās sirds bazilika ir otrā apmeklētākā vieta pēc Parīzes Dievmātes katedrāles. Iespējams, ka pēc nesenā ugunsgrēka bazilika būs sasniegusi šī saraksta virsotni – kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka katedrālē vairs nevienu apmeklētāju nelaiž iekšā.

[8] Saskaņā ar Romas katoļu baznīcas tradīciju, Parīzes pirmajam bīskapam sv. Diȯnīsijam tika nocirsta galva, bet tas viņam netraucēja noiet vēl sešus kilȯmetrus un pabeigt sprediķi.

[9] Kuŗš piezvanīs Skanstes tramvaja bīdītājiem?

[image error]

Svētās sirds bazilika slejas Mȯnmartras kalna galā kā putukrējuma tȯrte virs Parīzes

Parīze, pilis un pārējais: I (premier jour)

2019. gada jūnija beigās abi ar sievu bijām ceļojumā uz Parīzi. Tagad un turpmākajās dienās sekos vairākdaļīgs šī ceļojuma atstāsts. Lai patīkama lasīšana!

Zvana modinātājs. Paskatos telefōnā. Pulkstenis ir 3.58. Nē, tā nav drukas kļūda, trīs un piecdesmit astoņas minūtes. Jā, naktī. Tomēr ārā ir gaišs, un mums jāceļas – ir sākusies mūsu Parīzes ceļojuma 1. diena.

Pie mājas durvīm mans ķeluvainis[1] mūs sagaida ar vārdiem « Celšanās četros nav mana mīļākā nodarbe. » Es viņam, protams, piekrītu, kaut arī, spītējot bezdievīgajai stundai, jūtos salīdzinoši ņiprs. Lidostā ierodamies plkst. 5.50, taču ļaužu te ir ka biezs! Visas rindas izgājušas no jebkādiem rāmjiem! Tomēr atrodam pareizo galu un stājamies iekšā. Šodien esam gatavi stāvēt daudzās jo daudzās rindās – uz bagāžas nodošanu, uz drošības pārbaudi[2], pēc kafijas, pie tualetes, pie lidostas vārtiem, lidmašīnas ejā, lidlaukā uz pacelšanos… un tas vēl ir tikai Rīgā! Naciȯnālo sporta veidu praktizējam ar ārkārtīgu uzcītību.

Beidzot paceļamies. On y va ![3] Iespiesti lidmašīnas krēslos, raugāmies lejup uz arvien sīkākām mājiņām, kas drīz šķiet kā pagrābtas no spēles Mȯnȯpōls. Lidojuma trajektōrija un salīdzinoši skaidrais vasaras laiks ļauj man pirmoreiz no augšas visā gaŗumā apskatīt Kuršu kāpu, kuŗu savā mūžā vēl ne reizi neesmu apciemojis. Man vairs nevajag, jūtos to redzējis…

Lidmašīnas ēdiens – līdzīgi kā slimnīcu ēdiens – ir izslavēts ar to, ka tas ir bezgaršīgs, sauss un visādi citādi nebaudāms. Un tam pat ir zinātnisks pamatojums, kas saistīts ar gaisa kvalitāti, spiedienu un tamlīdzīgām muļķībām. Tomēr, ņemot vērā lidojuma stundu, esam jau laikus nolēmuši sev atvieglot dzīvi un pasūtījuši pusdienas lidmašīnā. Kad pienāk mūsu laiks ēst, saņemam divas pieklājīgas pȯrcijas ar otro ēdienu, sulu, maizīti un saldo. Piedevās – sviests, sāls, pipari un piena pulveris. Un garšo tas viss ļoti labi – sieva bija pat mācējusi izvēlēties kūciņu, ko bez sirdsapziņas pārmetumiem varu nosaukt par izcilu.

[image error]

Būtu vismaz cilvēks kaut ko nebūt uzvilcis, pirms iet pie zirgiem! No otras puses raugoties, karstums ir tāds, ka es arī būtu gribējis vēl kaut ko novilkt…

Esam sākuši tradīciju katra ceļojuma pirmo dienu iesākt ar kādu apskates ȯbjektu, kas kalpo par attiecīgās pilsētas simbōlu un nepārprotami liecina – jā, mēs esam ieradušies. Parīzē par tādu, protams, kļūst Aleksandra Gistava Eifeļa visslavenākais tornis… kas gan cits? Patiesībā apsvērumi šeit ir vairāki, un no tiem galvenais ir šāds: mums nav nekādas vēlmes tajā kāpt vai braukt augšā. Kāda gan jēga no Parīzes ainavas, ja tajā nav Eifeļa torņa? Šī nevēlēšanās ievērot vispasaules tūrisma visȯbligātāko pienākumu tikai pastiprinās, kad sastopamies ar sauli un svelmi, kas tieši uz mūsu viesošanās laiku izlēmusi pārsniegt visus rekȯrdus.

Tātad, Eifeļa tornis… Nu, jāsaka tā: tāds liels, aprūsējuša metāla… briesmonis. Tas paceļas labu gabalu pāri apkārtējai ainavai un tāpēc spēj pēkšņi pavīdēt arī kādā sānieliņā vai negaidītā rakursā. Tādu es to arī biju iztēlojies – lielu, brūnu briesmoni no metāla sijām. Pārsteidza mani šo siju apkalums un cakainums[4]. Pašā tornī, kā jau teicu, iekšā nelauzāmies, taču apgājām tam apkārt un apskatījām to kā no tuvuma, tā arī no tāluma, un man palēnām sāka rasties apjausma, ka ir tajā tornī kaut kas īpašs, ko nevar nedz ietērpt vārdos, nedz arī īsti nofȯtȯgrafēt; kādā brīdī šis briesmonis pārvēršas par pārpasaulīgu Atlantu, kuŗš stāv kā milzis starp mirstīgajiem un ar kuŗu var mijdarboties, vienīgi to apbrīnojot.

Saule mūs nežēlo, un visai apbrīnai reiz pienāk gals. Tā nu arī mēs uzgriežam šim Atlantam muguru un sēžamies kuģītī, kas mūs izved slaidā lokā pa Sēnu[5], ļaujot no upes līmeņa uzmest pirmo skatu dažādiem vairāk un mazāk pazīstamiem Parīzes ȯbjektiem: Ȯrsē muzejam, Luvrai, Dievmātes katedrālei[6] un citiem. Šo braucienu noslēdzam ar kātojumu pāri milzīgajam Kȯnkȯrdijas laukumam ar Luksōras ȯbelisku[7], kuŗa zeltainā smaile spoži mirdz svelošajā saulē, un dodamies uz naktsmājām. Esam pārguruši un gatavi novilkt karstumu kā piesvīdušās drēbes, lai izgulētu trūkstošo miegu un, sagaidījuši jaunu Zemes apgriezienu ap savu asi, sāktu visu no gala.

[1] ķeluvainis, (arī ķelavainis) [‘cæ.lu.vai̯.nis] subst. vīr. dz. sievas māsas vīrs. Tā kā man tāds ir, šis vārds manā dzīvē ir neizbēgami vajadzīgs. Iesaku to lietot arī citiem, jo latviešu valoda ir bagāta, un nekad es nepiekritīšu tiem, kas uzdrošinās apgalvot pretējo… hmm, novirzījos no tēmas, atvainojos.

[2] Atšķirībā no citām reizēm mēs drošības pārbaudi šoreiz izejam pilnīgi bez starpgadījumiem. Mani pat nepārbaudīja uz narkōtikām… pārmaiņas pēc. Es jau zināju, ka labāk ir pirms ceļojuma drusku apgriezt bārdu, citādi nevar saprast, vai es esmu ȯrtȯdȯksālās baznīcas bātjuška vai musulmaņu terōrists, un riskēt lidostas darbinieki nav gatavi.

[3] Burt. ‘mēs turp dodamies’.

[4] Ciku caku, caku, taisu Parīzei… torni. Vizuļotu, kruzuļotu, ciku cakām izcakotu.

[5] Bija tāds laiks, kad valodnieki sprieda, vai gadījumā, liekot sieviešu dzimtes svešvārdiem latviešu galotnes, nevajadzētu vadīties pēc rakstības ȯriģinālvalodā. Ja šāda prakse būtu ieviesusies, no franču Seine sanāktu… Sēne! Cik rȯmantiski!…?

[6] Kas nu no tās palicis… patiesībā diezgan daudz! Protams, ir redzams, ka baznīca nav ideālā stāvoklī, taču nezinātājam nav nemaz tik viegli saprast, kas ir palicis no sākotnējās restaurācijas un kas – radies ugunsgrēka rezultātā. Zinātājs gan pamana lielu iztrūkumu – baznīcai nav centrālās smailes, un nav jumta.

[7] Ȯbeliski ir dīvaina parādība. Liela, svarīga laukuma pašā centrā uzsliet kaut ko tik gaŗu, taisnu un fallisku. Es laikam zinu, kāpēc ȯbeliskus tik ļoti bija iecienījuši Vakareirōpas ķēniņi…

[image error]

Šo metāla titānu apskatīt ir vērts gan no tuvu klāt, gan no liela attāluma. Bet braukt tajā augšā? Priekš kam? Lai apskatītu Parīzi bez Eifeļa torņa? Ar kādu mērķi?

S.P.Q.R. 2018 VII (dies septima et octava)

Mūsu noturīgums pret muzejiem un spējas pa tiem bez riebuma staigāt ir visai ierobežotas, bet mēs par laimi to jau zinām, tāpēc katru īsta muzeja apmeklējumu esam ieplānojuši savā ceļojuma galā – pēc iespējas tālāk vienu no otra. Ceļojuma sākumā jau bijām Bȯrgēzes galerijā, un tagad, tuvojoties tā noslēgumam, pienācis laiks apmeklēt Vatikāna muzejus.

Publiski pieejamā infȯrmācija liecina, ka Vatikāna apmeklējums varot ilgt no četrdesmit minūtēm līdz pat piecām stundām, turklāt ceļš uz Siksta kapelu, ja pa ceļam nekur citur neapstājas, jau vien prasot 20–30 minūtes. Piecu stundu ekskursija neatbilstu ne tikai mūsu spēkam un ēstgribai, bet, godīgi sakot, arī pacietības mēram, taču savas trīs stundas tur pavadīt gan esam ieplānojuši. Tādēļ mēs bez steigas apskatām to, kas mūs uzrunā, interesē vai mums kaut ko izsaka (slaveni, kaut kur redzēti vai gluži vienkārši estētiski patīkami darbi), bet drošu soli ejam gaŗām tam, kas mūs neinteresē[1]. Vadīdamies pēc šiem principiem, apskatām tādas skulptūras kā Lāȯkȯȯnts, Imperatōrs Ȯktaviāns Augusts un „tas bēbis ar zosi, ko es kaut kur esmu redzējis”[2].

[image error]

Siksta kapela ir vienīgā vieta visā muzejā, kur fȯtȯgrafēt aizliegts. Tā vietā muzeja teritōrijā izlikti šādi stendi, kur var visu apskatīt. Un arī grupām ar gidiem nav jādrūzmējas kapelā

Ȯficiāli Vatikāna muzeju apmeklējuma zenīts skaitās Siksta kapela, kuŗas griestus un gala sienu rotā slavenās Mikelandželȯ freskas, kur attēlota Pasaules radīšana, grēkā krišana un pastarā diena[3]. Biju jau noskaņojies uz pāris mirkļiem telpā, kur kaut kas it-kā-slavens atrodas augstu un tālu nesaredzamā vietā un kuŗai tūristu barus izgana cauri kā lopus[4]. Pārsteidzošā kārtā jāsecina, ka lai gan kapelā ļaužu ir ka biezs pat ārpus tūristu sezōnas, tajā tomēr varam pavadīt, cik vien daudz laika vēlamies. Turklāt Mikelandželȯ radītās freskas ir notīrītas, atjaunotas, košas un labi saredzamas no dažādām vietām kapelā.

Tomēr man persōnīgi par negaidītu, bet līdzvērtīgu apskates maršruta kulmināciju izvērtās t.s. Rafaela istabas, kaut arī lielākā no tām – Kȯnstantīna zāle – bija slēgta uz restaurāciju[5]. Daļu šo fresku, piemēram, „Atēnu skolu”, biju jau redzējis kādos attēlos, taču mani pārsteidz to izmērs un krāsu košums, un visu fresku kopējais… dzīvums. No visiem gleznojumiem (gleznām, freskām u.tml.), ko šajā ceļojumā esmu redzējis, tieši Rafaela istabu freskas man atmiņā iespiežas visspilgtāk – vārda tiešā nozīmē.

Kad Vatikāna muzejus esam pievarējuši, diezgan naski mācas virsū bads, tāpēc dodamies pusdienās uz jau iepazītu vietiņu, bet pēc tam atgriežamies Laterānā, lai vēlreiz apskatītu Sv. Jāņa arhibaziliku ar pāvesta troni un Svēto kāpņu svētvietu, kur saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas tradīciju savulaik atvestas un uzstādītas kāpnes no Pȯncija Pilāta pils, pa kuŗām staigājis pats Jēzus. Diemžēl šīs kāpnes mums redzēt neizdodas, jo tās – pārsteigums! – slēgtas uz restaurāciju. Tomēr tiem svētceļniekiem, kas par katru cenu nodomājuši pa šīm kāpnēm kāpt (un to drīkst darīt tikai tupus uz ceļiem), ir atvēlēts kāds kāpņu laidiens blakus. Mēs nolemjam, ka mūsu ticība tomēr nav tik stipra, lai uz ceļiem censtos pievarēt kāpnes, kas pat nav tās īstās kāpnes.

[image error]

Aventīna sv. Sabīnas bazilikā(!) nav ne miņas no zelta un krāšniem ȯrnamentiem. Vai tāpēc tā ir mazāk skaista?

Pēdējās ceļojuma dienas rītu sākam ar pastaigu pa Aventīna apkaimi un priecājamies par vēl citu Romas seju, ko mums pēdējā brīdī izdodas ieraudzīt – tā atšķiŗas gan no vēsturiskā centra, gan Pārtibras, gan arī citām pilsētas apkaimēm, ko esam mazliet iepazinuši iepriekšējās dienās. Neiztrūkstoši apskatām vēl kādas baznīcas, kas mums gadās ceļā, un palūkojamies arī caur Maltas ȯrdeņa atslēgas caurumu, kur pēc nelielas rindas izstāvēšanas paveras visai jauks un necerēti iespaidīgs skats uz Sv. Pēteŗa bazilikas kupōlu.

Un tad jau ir laiks atgriezties Latvijā un gaidīt, kad pavasaris pienāks arī šeit.

____________________________________

[1] Stikla un māla lauskas, kā arī akmens tȯrsi, kas zaudējuši rokas, kājas un galvu, bet kam neizskaidrojamā kārtā apskaužami labi saglabājies dzimumloceklis.

[2] Izrādās, ka šīs skulptūras autōrs ir Bȯēts no Halkedōnas (Βόηθος ὁ Χαλκηδόνος, kaut kāds grieķis), un darbu sauc tieši tā, pēc kā tas izskatās, – Bērns ar zosi. Turklāt Vatikānā (un citur) atrodamas tikai šīs skulptūras kōpijas. Mūžu dzīvo…

[3] Interesanti zināt, ka, lai arī visplašāk pazīstamā freska ir Ādama radīšana, griestu centrālā – nedaudz mazākā – freska attēlo nevis Ādama, bet gan Ievas radīšanu.

[4] Mūūūūūū…

[5] No otras puses skatoties, Kȯnstantīna zāles freskas nav veidojis vis Rafaels pats, bet gan viņa skolēni, kuŗu vārdi man neko daudz neizsaka, tā ka, iespējams, zaudējums nav nemaz tik liels.

[image error]

Tas, ka upi (šajā gadījumā Nīlu) varētu attēlot kā vīrieti, man šķiet visai grūti sagremojams. Tomēr arī mums ir Abuls un daži citi…

S.P.Q.R. 2018 VI (dies sexta)

Līdz šim esam diezgan labi apguvuši Romas metrȯ sistēmu, ko izmantojam, lai pārvarētu tos attālumus, kuŗi kājām vien nav gluži pa spēkam. Tomēr sestajā mūsu ceļojuma dienā ir pienācis laiks veikt sȯciālu eksperimentu, kuŗa nosaukums ir autȯbuss. Tas notiek ne bez stresa, jo Itālijā autȯbusi pieturās, ko pasažieŗi nav pieprasījuši, iespiezdami pogu, ne tikvien neatveŗ durvis, bet pat nepietuŗ. Tādēļ nepamet jautājums – vai izdosies noķert brīdi, kad jāspiež poga un jāziņo vadītājam, ka gribam izkāpt, vai tomēr aizbrauksim gaŗām?

Jau vairākkārt esam atzinīgi novērtējuši to, ka eksistē Google Street View ȯpcija, kuŗā varam apskatīt ne tikai abstraktu kartes plānojumu, bet arī labi redzēt, kā attiecīgā vieta izskatās patiesībā. Tā nu arī šoreiz tieši fȯtȯgrāfijās noskatītie ȯrientieŗi palīdz saprast, ka laiks mesties laukā no autȯbusa un doties uz pirmo ieplānoto apskates ȯbjektu – Ielejas sv. Andreja baziliku (Sant’Andrea della Valle)[1].

Ōpermīļi iespējams, atpazīs šo baznīcu kā vietu, kur norisinās Džākȯmȯ Pučīni ōperas Tȯska pirmais cēliens[2]. Realitātē šī bazilika ir ļoti skaista, krāšņa baznīca ar zaļgani zeltainu gaismu un iespaidīgiem gleznojumiem (piemēram, sv. Andreja krustā sišana baznīcas apsīdā).

[image error]

Ielejas sv. Andreja bazilikas altāris un apsīda

Pēc Sv. Andreja bazilikas dodamies tālāk uz t.s. Jauno baznīcu (Chiesa Nuova), kas ir ne mazāk krāšņa un kur cita starpā pilnīgi bez maksas apskatāma vēl viena Karavadžȯ glezna, kuŗā attēlota Kristus noņemšana no krusta (Deposizione). Šajā brīdī dažādās vietās esam redzējuši jau kādu saujiņu šī slavenā lielmeistara darbu; riskējot izklausīties pēc mākslas analfabēta, man jāteic, ka tie mums nav pa prātam. Jā, varam novērtēt mākslinieka prasmi, tomēr šīs gleznas mūsu subjektīvajai estētiskajai gaumei neatbilst kāda vienkārša iemesla dēļ – tās ir pārāk tumšas.

Tā spriezdami, dodamies tālāk pa Romas ieliņām. Katrā ceļojumā ȯbligāti ir jāapciemo trīs vietas – tirgus, kapi un zȯȯdārzs. Pēdējos divus jau esam pieveikuši, tā nu atliek tikai tirgus. Un tieši turp ved mūsu tālākās gaitas – Ziedu laukumu (Campo de’ Fiori). Par spīti nosaukumam šajā tirgū, kas no visām pusēm apņem drūmu apmetnī tērptu Džȯrdānȯ Brunȯ statuju[3], iespējams nopirkt ne tikai ziedus, bet arī augļus un dārzeņus, dažāda veida pastu, garšvielu maisījumus T kreklus un pat mȯkas stila kafijas kanniņas[4]. Šajā tirgū arī noskaidrojam, kā tad īsti izskatās artišȯks, kas, kā šķiet, šeit ir visai iecienīta uzkoda pirms maltītes. Tas mūs iedvesmo vēlāk pašiem veikalā nopirkt dažus artišȯku ziediņus cerībā, ka, pārbraukuši mājās, tos nez kādā veidā pagatavosim. Tad jau redzēs, kā tas izvērtīsies[5].

Pēc Ziedu laukuma tirgus mūsu ceļš ved prom no Romas tūristu apsēstā centra – gaŗām Farnēzu pilij uz Pārtibru (Trastevere), kur jau kļūst daudz vieglāk noticēt, ka šajā pilsētā ir atrodams kas vairāk nekā tikai tūristu bari, kam par katru cenu jānofȯtȯgrāfē katrs akmens, un mūsu brūnie draugi, kas nelaidīs gaŗām nevienu iespēju pirmajiem pārdot narcisa zižļus (selfijstikus), telefōnu lādētājus, saulesbrilles un lakatus (kad spīd saule), lietussargus un lietusmēteļus (kad līst lietus) un visādus spīdīgus štruntus (pēc tumsas iestāšanās).

Šeit cita starpā apskatām Pārtibras Dievmātes baziliku (Santa Maria in Trastevere), Sv. Franciska baznīcu (San Francesco a Ripa) un Pārtibras sv. Cecīlijas baziliku (Santa Cecilia in Trastevere), kur beidzot redzamas lielākas variācijas mākslinieku un seno arhitektu šķietami nepārvaramajā vēlmē katru virsmu noklāt ja ne ar zeltu, tad vismaz ar krāsu. Sv. Franciska baznīcā pārsteidzošā kārtā īpaši uzrunā nevis slavenā Bernīni skulptūra ar dievišķu ekstāzi[6], bet gan kokā veidota skulpturāla kȯmpȯzīcija ar sv. Francisku un krustā sisto Kristu.

[image error]

Krusta ceļš Pārtibrā

Uzkāpjam arī Jānikula pakalnā, no kuŗa paveŗas gana iespaidīgs skats uz Romas jumtiem un kupōliem, Sv. Pēteŗa katedrāli un Tēvzemes altāri („lielo, balto kāzu tȯrti”). Pēc tam apēdam saldējumu ar ne-tik-parastām garšām (baziliks un citrōns, mandarīni, panna cotta, kanēlis) un apskatām vēl pēdējo baznīcu (Santa Maria in Cosmedin), kur, par spīti piederībai pie Romas Katoļu baznīcas tiek piekopts nevis latīņu, bet grieķu rits. Tur gan laižam gaŗām unikālo iespēju iebāzt roku Patiesības mutē kā filmā Romas brīvdienas, bet tā vietā apskatām uz sānu kapelas altāŗa novietotu sv. Valentīna… galvaskausu. Nabaga cilvēks!

____________________________________

[1] Vai kāds domāja, ka baznīcas beigušās? Cik naivi!

[2] Otrais ōperas cēliens norisinās Farnēzu pilī (Palazzo Farnese), savukārt trešais – Santandželȯ cietoksnī (Castel Sant’Angelo). Tos abus apskatām tikai no ārpuses. Farnēzu pilī necenšamies iekļūt, jo tur tagad ir Francijas vēstniecība, turpretī par Santandželȯ cietoksni esam centušies izspriest šā un tā, bet secinām, ka divu cilvēku spējām uzturēt interesi par vēsturi ir savas robežas.

[3] Tieši šajā vietā itāliešu filȯzōfu nemaz ne tik tālajā 1600. gadā sadedzināja uz sārta par absurdu un ķecerīgu apgalvojumu – Zeme griežas ap Sauli, nevis otrādi. Tagad šī skulptūra stāv un visos noraugās kā rūgts atgādinājums: „Man bija taisnība”.

[4] Pirms ceļojuma sākuma mūsu plānos ietilpa jaunas mȯkas kanniņas iegāde, tomēr, šajā vietā stāvot izvēles priekšā, kaut kas nostrādā citādi un nolemjam kanniņu tomēr nepirkt.

[5] Pagatavojām. Neizdevās. Nebija garšīgi.

[6] Divdesmit pirmā gadsimta cilvēka samaitātajām acīm šī ekstāze gan rādās gaužām nedievišķa…

[image error]

Ziedu laukuma tirgus kņadā noraugās Džȯrdānȯ Brunȯ draudīgais stāvs

S.P.Q.R. 2018 V (dies qvinta)

Atšķirībā no diviem iepriekšējiem rītiem ceļojuma piektā diena mūs sveic ar sauli un salīdzinoši siltu laiku, kas ļauj pilnīgi izpildīt iecerēto kultūrprȯgrammu[1]. Tā sākas ar ȯbligāto Kȯlizeja apciemojumu, pie kā ķeŗamies tūlīt pēc brokastīm.

Kaut arī Kȯlizeja pašreizējais veidols diezgan labi palīdz saprast, kā tas izskatījies savos ziedu laikos (turklāt tajā izveidotā izstāde arī dod savu artavu), tomēr celtnes ilgā vēsture slēpj tikpat daudz, cik tā atklāj. Skatoties uz to, ir skaidrs, ka gadsimtu gaitā daudz kas ir mainījies – ne tikai brucis nost, bet arī celts klāt, tādēļ arī pēc Kȯlizeja apmeklējuma beigām tas nav man kļuvis mazāk mīklains, tikai citādi. Par šīs ēkas izmēriem, grandiȯzitāti, vēsturi un tamlīdzīgām lietām es neko jaunu pateikt nevarēšu. To visu var atrast gudrās grāmatās. Tomēr katram cilvēkam tas vismaz vienreiz mūžā ir jāredz, jo katram, to redzot, droši vien raisīsies citādas pārdomas un emōcijas. Es, uz to raudzīdamies, turpināju prātot par to, kā nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, lai arī cik prasmīgi tiktu celts un veidots, un tas neattiecas tikai uz fiziskām būvēm. Šīs pārdomas vijās ar citām, grūtāk vārdos ietērpjamām izjūtām arī tad, kad apciemojām senvietu ar nosaukumu Vicus Caprarius jeb Ūdens pilsēta – dažu nelielu ēku kȯmpleksu, kas atrasts, veicot izrakumus kādas celtnes pamatos netālu no Trevi strūklakas. Par Ūdens pilsētu šī vieta nosaukta tādēļ, ka tajā nemitīgi ieplūst un to ir appludinājis ūdens, kas nāk no pasaulslavenās strūklakas. Šī vieta ir neliela, un tajā pavadīt var tikai mirkli, tomēr arī šis mirklis ir gaužām interesants.

[image error]

Sēru eņģelis Nekatoļu kapsētā

Pēc pusdienām dodamies uz vietu, kur cilvēka darbu īslaicīgums redzams vēl uzskatāmāk nekā vissenākajās drupās, – uz kapiem. Šajā gadījumā izvēle kritusi par labu Romas Nekatoļu kapsētai (Cimitero Acattolico), kur, kā jau saka priekšā nosaukums, apbedīti visi tie, kas nepieder Romas Katoļu baznīcai. Publika šeit ir patiesi raiba: briti, krievi, franči, vācieši, slovāki, arābi un, jā, pat latvieši, jā – daudzskaitlī. Mūsu apciemojuma galvenais mērķis ir redzēt pasaulē pirmo, arhetipisko Raudošo eņģeli jeb Sēru eņģeli, kas iedvesmojis visus citus[2]. Bijām to redzējuši fȯtȯgrāfijās un baidījāmies, ka dzīvē tas neizskatīsies tik iespaidīgi un nāksies vilties, tomēr nē – vilties nenācās, bet šķita, ka varētu sēsties turpat blakus un raudāt kopā…

Lai kaut kā nebūt mazinātu šīs dienas memento mori sajūtu, dodamies uz citu muzeju, kas ļauj pilnīgi pārlēkt laikā uz visjaunākajiem laikiem – videȯspēļu (!) muzeju Vigamus. Līdz ar dažādu kȯnsōļu vēsturi tajā iespējams arī daudz ko izmēģināt un uzspēlēt pašiem. Tā es pirmo reizi mūžā dabūju izmēģināt Oculus Rift trīs dimensiju pieredzi, kas mani ieliek Salvadōra Dali gleznu vidē, it kā tā būtu patiesa vieta (neiztrūkstot kustībai un skaņai).

[image error]

Viss ir šeit, ej tik un spēlē

Līdz šim neko daudz neesmu stāstījis par suvenīriem (un arī nemocīšu ar dažādu magnētiņu u.tml. fiņķikļušku aprakstiem), tomēr es taču nebūtu es pats, ja laistu gaŗām izdevību iegādāties kādu itāliešu grāmatu. Šoreiz izvēle krīt par labu Valēriȯ Evandželisti Eimeriha cikla turpinājumam[3]. Kādā citā dienā pēc ilgām debatēm ar sevi nopērku arī fantāzijas rȯmānu, kuŗa darbība notiek Dantes Aligjēri laikos. Katram sava Itālija!

____________________________________

[1] Jo kultūrpȯgramma taču ir pats galvenais!…

[2] Seriāla Doctor Who skatītājiem tas varētu raisīt īpašas izjūtas kā sākotnējais Weeping Angel.

[3] Ar šo ciklu mani saista īpaša vēsture, jo par to, ka man izdevās pierādīt, ka pirmie trīs Eimeriha cikla rȯmāni tomēr nav pieskaitāmi New Weird žanram, man tika piešķirts bakalaura grāds franču[4] filȯlōģijā.

[4] Itāliešu rȯmāni un franču filȯlōģija? Tieši tā, tieši tā.

[image error]

Aizbraukt uz Romu un neapskatīt Kȯlizeju? Tā vienkārši nedrīkst!