Parīze, pilis un pārējais: II (deuxième jour)
Savu pirmo rītu Parīzē sākam vienīgajā veidā, kuŗu spējam iedomāties, – ar kruasāniem un šȯkȯlādes maizītēm[1] no tuvējās maiznīcas, ko piekožam kārtīgai tasei kafijas. Laiks pirmajai pilnajai dienai t.s. mīlētāju pilsētā!
Patiešām rītu sākam ar „Es tevi mīlu” sienu (Le mur des je t’aime). Tas ir tieši tas, pēc kā izklausās: zilu flīžu siena kādā Mȯnmartras parciņā, kur ar baltu tinti dažnedažādās pasaules valodās rakstīta viena un tā pati ziņa – es tevi mīlu. Laikam jau tikai likumsakarīgi, ka jau no paša rīta, kamēr mēs cenšamies atpazīt un atšifrēt pēc iespējas lielāku daudzumu valodu, pēkšņi kļūstam par bildinājuma un tam sekojošas saderināšanās aculieciniekiem. Ah, to be young and in love![2]
[image error]
Zilā flīžu siena ar baltajiem uzrakstiem reizē ir un nav iespaidīga. Tomēr prieks, ka šajā valodu kaleidȯskōpā ir pārstāvēta arī latvju mēle. (Cepums tam, kuŗš atradīs!)
Gaŗāmejot apsveikuši jaunsaderināto pāri, turpinām ceļu augšup kalnā, līdz sasniedzam Mȯnmartras Svētās sirds baziliku (Sacré-Cœur de Montmartre). Šī baznīca ir slavena ar saviem baltajiem mūriem, kas gluži kā putukrējuma tȯrte slejas pār Parīzes ielām. Mūsu izvēlētais maršruts baznīcai pieved no mugurpuses, un tā šķiet tāda kā apmelnējusi, tāda kā nokvēpusi. Uzreiz uzmanību piesaista daži interesanti elementi: svētā erceņģeļa Miķeļa brȯnzas statuja kādā jumta korē, gargujas, kas aizvada notekūdeni projām no baznīcas sienām, un cilnī atveidotais Kristus, kas no savas vietas virs parādes durvīm, kā šķiet, ar svētībā paceltu roku noraugās uz visu Parīzi[3].
Bazilikas iekšpusē ir aizliegts fȯtȯgrafēt un ir jāievēro klusums, jo šeit jau vairāk nekā 130 gadus visu diennakti notiek nepārtrauktā adȯrācija[4]. Tomēr jau dažas sekundes pēc baznīcas sliekšņa pārkāpšanas secinām, ka šos principus ievērot, šķiet, esam gatavi tikai mēs – citiem apmeklētājiem fȯtȯgrafēt un sarunāties netraucē ne daudzviet izliktās zīmes, ne kušināšana un pat ne svētā mise, kas sākas pavisam īsu brīdi pēc mūsu ierašanās. Savukārt mēs, godbijīgus ļaudis tēlodami, neko nefȯtȯgrafējām un sarunājāmies tikai klusos čukstos. Tāpēc no šejienes mums bilžu nav; katram pašam jābrauc skatīties eņģeļus, vitrāžas, zelta statujas un fantastisko zelta mȯzaīku bazilikas apsīdā, kuŗu interesantā arhitektūras risinājuma dēļ ir iespējams apskatīt necerēti lielā tuvumā un pārsteidzošos rakursos. Un katrs, kuŗš tur nonāks, dabūs izvēlēties, kuŗā pusē nostāties robežšķirtnei, kas nȯrmālus, kulturālus ļaudis atšķiŗ no pilnīgiem lop… ē, nekārtīgiem tūristiem.
Savu pastaigu pa Mȯnmartru strukturējam kā ȯrientēšanās stafeti ar kȯntrōlpunktiem, taču tas ir tikai tāpēc, lai tā iegūtu kādu fȯrmu un mums nešķistu, ka mēs bezmērķīgi klimstam. Laiku pavadām, nesteidzīgi staigājot, ik pa brīdim piesēžot, lai uzēstu un padzertos, un visam pāri – ik uz soļa ȯbsesīvi meklējot ēnu, jo turpinās karstās dienas un tikai šādi tās var pārdzīvot bez nopietnām sekām. Šādā veidā apstaigājam tādus pilsētvides ȯbjektus kā Sārtais nams (Maison rose), Dalidas (īstajā vārdā Jȯlandas Džiljȯti, Iolanda Gigliotti) biste[5], Parīzes senākais vīnadārzs (Clos Montmartre), māja, kuŗā dzīvojis Vincents van Gȯgs un viņa brālis Teȯ[6], un vairākas dzirnavas, no kuŗām, iespējams, visslavenākā ir Mulenrūža (Moulin Rouge).
Ja mēs svešā zemē ieraugām kādu baznīcu, mēs noteikti cenšamies tajā ieiet, it īpaši, ja tai ir atvērtas durvis. Šoreiz papildus neizbēgamajam tūrisma superȯbjektam[7] iegriežamies vēl divos dievnamos, no kuŗiem viens ir veltīts evaņģēlistam Jānim, bet otrs svētajam Pēterim. Mȯnmartras Sv. Jāņa baznīca (Saint-Jean de Montmartre) mūsu uzmanību piesaista pavisam negaidīti, jo tās sarkano ķieģeļu sienas celtas neierastā, gandrīz bizantīniskā stilā. Savukārt Sv. Pēteŗa baznīcu (Saint-Pierre de Montmartre) apmeklēt esam plānojuši jau laikus un, sagaidījuši tur notiekošo bēŗu beigas, to arī izdarām. Šeit piesaista un pārsteidz kancele, kas stāv brīvi un nav piesaistīta kādai no kȯlȯnnām, kā arī sv. Diȯnīsija (jeb Denī) statuja, kur viņš tuŗ rokās pats savu nocirsto galvu[8]. Abi šie dievnami ir draudzes baznīcas (paroisse), un draudzes ikdienas dzīve tajos ir jūtama.
Diemžēl Kalvārijas kapos, kas atrodas blakus Sv. Pēteŗa baznīcai, mēs iekšā netiekam, jo to atveŗ tikai vienu dienu gadā – Visu svēto dienā, 1. nȯvembrī. Tomēr mēs par šo iztrūkumu pārāk neskumstam, jo mums padomā ir citi – Mȯnmartras – kapi. Šeit apskatām vietas, kur atdusas tādi slaveni vīri kā Aleksandrs Dimā (dēls), Hektōrs Berliōzs un Stendāls. Mums nepaliek nepamanīts fakts, ka ļaudis, kuŗu kapa vietas slejas visaugstāk debesīs, savu vārdu vēsturei nav atstājuši. Mȯnmartras kapi mums pamet arī vēl kādu ideju – ja negribam būvēt ceļu caur kapiem, varam būvēt kapiem pāri! Šeit šȯseja iet pār kapiem kā tilts, un neviena kapavieta nav no tā iztraucēta[9].
[image error]
Pilns muzejs fantastiskas mākslas, bet mēs apstājamies pie… pulksteņiem. Mākslu baudīt katram jābrauc pašam. (Vai redzi Svētās sirds baziliku?)
Tālāk dodamies uz Ȯrsē muzeju (musée d’Orsay), kuŗš nosaukts par godu bijušajai Ȯrsē pilij, kas nosaukta par godu Ȯrsē piestātnei (quai d’Orsay), kas nosaukta par godu Šarlam Bušē d’Ȯrsē (Charles Boucher d’Orsay), augstmanim no Ȯrsē pilsētas. Tagad šajā bijušās dzelzceļa stacijas ēkā atrodas franču un eirōpiešu 1848.–1914. g. mākslas muzejs, un mākslas šeit tiešām netrūkst: E. Manē, E. Degā, G. Kurbē (Gustave Courbet), P. Sezāns, P. Ȯ. Renuārs un V. van Gȯgs… šie ir tikai daži no daudzajiem māksliniekiem, kuŗu gleznas un skulptūras ir apskatāmas šajā muzejā. Mēs tajā ierodamies krietni pirms ieplānotā laika, tomēr tur uztuŗamies gandrīz līdz pašai slēgšanai, un tas vien jau par kaut ko liecina, jo mēs patiesi neesam pasaules lielākie glezniecības mīļotāji. Ko vērti ir arī lielie muzeja pulksteņi, no kuŗiem viens atrodas galvenās zāles galā, bet divi lielākie atveŗas kā milzīgi logi uz Parīzi.
Kad Ȯrsē muzeju esam pievarējuši, apmetam slaidu loku ap Luvras pili, noskatāmies, kā Elizejas lauku galā pār Triumfa arku uz rietu laižas saule, un atgriežamies naktsmājās.
[1] Daudzi nemaz nezina, ka Franciju vēl 21. gs. plosa pilsoņu kaŗš. Tas posta draudzības, šķiŗ ģimenes un sašķeļ valsti. Un šī kȯnflikta epicentrā kā Trȯjas Helēna stāv viens vienīgs jautājums – kā pareizi sauc gaisīgo kārtainās mīklas maizīti ar šȯkȯlādes pildījumu, kuŗa tik ļoti garšo gan vietējiem, gan iebraucējiem un kas ir neatņemama jebkuŗas sevi cienošas franču maiznīcas klāsta sastāvdaļa? Vai tas ir pain au chocolat vai tomēr chocolatine? Mūsu piemājas maiznīcai bija skaidra sava atbilde. Es negāju strīdēties.
[2] Ak, būt jauniem un mīlēt!
[3] Padomājot mazliet ģeȯgrāfiski, jāsecina, ka taisni Viņa redzeslokā sanāk Parīzes sarkano luktuŗu rajōns. Nu, nezinu gan, ko Jēzus par to domā…
[4] Kas ir adȯrācija? Lūk, mans kļūdainais luterāņa interpretējums. Saskaņā ar Romas katoļu baznīcas mācību svētā vakarēdiena elementi ir reāla Jēzus Kristus miesas nepastarpināta klātbūtne, un ticīgie ir aicināti šajā klātbūtnē uzturēties, lai nodotos lūgšanām.
[5] Dalidas bistei abas krūtis, protams, ir labi uzspodrinātas. Es pieņemu, ka man nav jāskaidro, kādēļ tā ir noticis.
[6] Es gan pieļauju, ka tolaik ļaudis sacīja otrādi – tur dzīvo Teȯ van Gȯgs un viņa brālis Vincents.
[7] Vēl nesen statistika vēstīja, ka Svētās sirds bazilika ir otrā apmeklētākā vieta pēc Parīzes Dievmātes katedrāles. Iespējams, ka pēc nesenā ugunsgrēka bazilika būs sasniegusi šī saraksta virsotni – kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka katedrālē vairs nevienu apmeklētāju nelaiž iekšā.
[8] Saskaņā ar Romas katoļu baznīcas tradīciju, Parīzes pirmajam bīskapam sv. Diȯnīsijam tika nocirsta galva, bet tas viņam netraucēja noiet vēl sešus kilȯmetrus un pabeigt sprediķi.
[9] Kuŗš piezvanīs Skanstes tramvaja bīdītājiem?
[image error]
Svētās sirds bazilika slejas Mȯnmartras kalna galā kā putukrējuma tȯrte virs Parīzes
