Lauma

“Rīts bija riebīgs. Pelēks, caurcaurēm slapjš kā sazin kādas sēnes lipīgā cepurīte. Durvju rokturi tādās dienās šķiet pārāk cieti, jebkurš ēdiens skrāpē aukslējas, cīruļi neģēlīgi rosās un neļauj mierīgi palaiskoties gultā, bet pūcēm nekas nav pa prātam un tās nikni atcērt uz katru vārdu.”
― Mariam Petrosyan, Дом, в котором...

“Laiks Namā rit citādi nekā Ārienē. Par to neviens nerunā, bet dažs labs paspēj nodzīvot divus mūžus un novecot tikmēr, kamēr citam aizrit nieka mēnesis un ne vairāk. Jo biežāk tu iekrīti starplaika caurumos, jo ilgāk dzīvo, bet to dara tikai tie, kas šeit jau ir sen, tādēļ atšķirība starp vecajiem un jauniņajiem ir milzīga, nav jābūt lielam gudrelim, lai to ieraudzītu. Paši alkatīgākie lec vairākas reizes mēnesī, un pēc tam velk līdzi sev vairākas savas pagātnes versijas. Tādu rīļu kā es Namā vairs nav, un tātad nav neviena, kurš būtu nodzīvojis tik loku, cik esmu nodzīvojis es. Lepoties nav vērts, bet es tomēr lepojos, jo izcila alkatība taču arī ir savdabīgs sasniegums.”
― Mariam Petrosjan, The Gray House

“nevajadzīga dzelzs uz atdzisušas laktas, vainīgas plēšas, mokoši aizdzēries āmurs - es ellīgi dzeru un maz lasu, varbūt tur tā vaina?
agrāk lasīju grāmatu dienā, dažreiz pat divas, lasīju visu pēc kārtas - pat neizturamo paracelzu, beigu beigās vairs neatšķīru cukurstandziņas no kanta izdomātas ierīces zeķu novilkšanai, bet elementāro ķermeni - no astrālā, noskaitos un pārtraucu lasīt vispār”
― Ļena Eltanga, Каменные клены

“Diezin vai visā pasaulē ir kāda tik visvarena, tik aizraujoša un reizē šausmīga parādība kā sievietes orgasms. Tas ir kā Niagaras ūdenskritums, vērots no iekšpuses.”
― Suzanne Brøgger