Parīze, pilis un pārējais: VII (septième jour)
Septītās dienas rītu iesākam ar jau pierastajām maizītēm un kafiju ar pienu[1], ko papildinām ar eklēriem, jo zinām, ka ceļš priekšā ir tāds patālāks un mums būs vajadzīgs mazliet vairāk enerģijas nekā parasti. Atcerēdamies līdzšinējo pieredzi, šodien mēs atkal stājamies aci pret aci ar Francijas dzelzceļa sistēmu, taču šoreiz tas notiek Ziemeļu stacijā (Gare du Nord), kas acīmredzot izceļas ar to, ka mūsu ierašanās brīdī šeit nav atrodama teju neviena funkciȯnējoša tualete. Tādi kā sazvērējušies pret ceļotājiem, un mēs neesam vienīgie neapmierinātie…
Kaut kā nebūt mazinājuši neizbēgamības izjūtu[2], sagaidām vilcienu un dodamies savā pēdējā braucienā ārpus Parīzes robežām līdz stacijai Chantilly-Gouvieux, lai apskatītu vēl vienu pili. Izkāpuši no stacijas, vēl labu gabalu ejam, līku loču sekodami norādēm uz pili un nespēdami tikt vaļā no aizdomām, ka ceļš cauri parkam noteikti būtu bijis īsāks… Tomēr arī mūsu izvēlētais maršruts mūs aizved tieši tur, kurp dodamies, tādēļ pārāk nesūdzamies.
Šantijī pili (Château de Chantilly) kā apskates ȯbjektu mēs izvēlējāmies tās ārējā krāšņuma un gleznainās atrašanās vietas dēļ – pili no vairākām pusēm ieskauj ūdens, radot iespaidu par pili ezera vidū, turklāt tas nav vis kāds viduslaiku cietinājums, nedz arī kantaina Luvrai (vai Versaļai) līdzīga kaste, bet gan visai izcakināta Jauno laiku būve vairākos līmeņos, kas bez šaubām ir skaistākā no visām Parīzes apkārtnes pilīm[3].
[image error]
Soliņš, kura vienā pusē atrodas Šantijī pils, bet otrā – Andrē Lenȯtra veidotais franču dārzs.
Tiktāl par pils ārpusi, bet kas tad tur ir iekšā? Šantijī pilī, kas vēsturiski allaž piederējusi Francijas karalim pietuvinātām persōnām, mūsdienās atrodas Kȯndē muzejs, kuŗu tur izveidojis pils pēdējais īpašnieks karaļa Luija Filipa dēls Ȯmālas hercōgs Anrī d’Ȯrleāns (Henri d’Orléans, duc d’Aumale)[4] un testamentā novēlējis Francijas institūtam[5], kas to pārvalda vēl joprojām. Šī mums ir jau ceturtā pils nedēļas laikā, tāpēc mūsu interese par dīvāniem, griestiem un dzīvojamajām istabām ir zināmi mazinājusies, taču mēs nespējam palikt vienaldzīgi pret pils bibliȯtēku, Briežu galeriju (ēdamzāli) un, protams, Sv. Luija kapelu[6].
Tomēr Kȯndē muzejs izceļas ar to, ka tajā atrodas otrā nozīmīgākā Francijas gleznu kȯlekcija aiz Luvras, turklāt šeit gleznas Ȯmālas hercōgs ir izkārtojis pēc savas persōnīgās gaumes un testamentā aizliedzis kaut ko pārvietot vai aizlienēt citiem muzejiem. Un gaume hercōgam ir bijusi laba: kȯlekcija lielā mērā sastāv no vēsturisku persōnu pȯrtretiem, kā arī dažādām ainām iz Bībeles un mitȯlōģijas. Turklāt gleznu autōri nav vis kaut kādi paklīdeņi, bet ievērojami gleznotāji kā Engrs, Delakruā, Pusēns, Žerikō un pat Rafaels[7]. Un tas viss mierīgā gaisotnē un bez pūļiem!
Pēc tam, kad esam Šantijī pilī pavadījuši vairākas stundas, dodamies laukā, lai spertu kādus soļus plašajā dārzā. Teritōrija ir samērā apjomīga, un mēs zinām, ka to visu pievarēt mums spēka nepietiks, tāpēc mēs tikai izmetam nelielu loku ap dārza centrālo, franču stilā ieturēto apgabalu, kur ģeȯmetriskās figūrās izkārtotas ejas, dīķi, strūklakas un skulptūras, un dodamies uz vietu, kas kartē apzīmēta kā anglȯ-ķīniešu dārzs. Mēs apmēram zinā, kas ir angļu vai franču dārzs, bet kas ir anglȯ-ķīniesu dārzs?
Izrādās, ka nekas īpašs. Nepārprotiet, šī parka daļa, kur zemes taciņa līkumo paralēli ne pārāk plašai upītei[8], ir patīkama pastaigu vieta un lielisks atspaids no neizbēgamajiem saules stariem, taču neko īpaši ķīnisku mēs šajā vietā neatrodam. Taciņa mūs pēkšņi izved gluži kā lauku sētā, kas sastāv no piecām pavisam nelielām mājiņām. Saskaņā ar nostāstiem, tieši šis „ciematiņš” iedvesmojis karalieni Mariju Antuaneti izveidot līdzīgi pastȯrālu ciematiņu pie Mazās Trianōnas Versaļā[9].
[image error]
Hercōgs Anrī d’Ȯrleāns gleznas izvietojis pēc sev vien zināmiem principiem un aizliedzis jelko izkustināt no vietas.
Šantijī pils teritōrija interesantā kārtā paliek atmiņā ar lieliem savvaļas putniem. Tūlīt aiz ieejas vārtiem pils teritōrijā redzam ievērojamu meža zosu baru, kas, bēgdamas no stulbiem tūristiem, stampā šurpu turpu pa zālienu, bet projām nelido. Anglȯ-ķīniešu parkā nopietni iztraucējam kādu gārni, kas vairākas reizes no mums bēg, līdz beidzot atrod patvērumu uz nelielas saliņas, savukārt mazajā ciematiņā gulbju māte, sargādama divus gulbēnus, pavicina spārnus un pašņāc uz tūristiem, taču nav pārāk agresīva.
Atpakaļceļā uz staciju vēl iegriežamies arī Lielajos staļļos, kas tāpat kā pils un dārzs ir daļa no Šantijī īpašuma. Šeit ne tikai ir izvietots Zirgu muzejs, bet arī atrodas reāli, joprojām funkciȯnējoši staļļi ar reāliem, joprojām funkciȯnējošiem zirgiem. Uzsākuši muzeja apskati, secinām, ka zirgu vēsture mūs interesē stipri mazāk, nekā bijām iedomājušies, tāpēc ekspȯzīciju līdz galam neizstaigājam. Tā vietā izmantojam iespēju tuvu klāt apskatīt dažādu zirgu, pȯniju un ēzeļu šķirņu pārstāvjus, kas mums īpašu vērību nepiegriež.
[1] Es turpinu mērcēt kruasānus bļodiņā, taču sieva atgriežas pie krūzītes kā pie nȯrmāliem cilvēkiem. Ir tomēr kaut kādas robežas.
[2] Sense of urgency, get it? From Friends, the TV show? No? Oh, all right…
[3] Plānojot šo ceļojumu, mēs sākotnēji apsvērām iespēju doties uz Luāras upes ieleju, lai apmeklētu kādu no turienes pasaulslavenākajām pilīm. Pēcāk sapratām, ka tas šī brauciena ietvaros nav praktiski izdarāms, tāpēc pievienojām kultūrprȯgrammai Šantijī pili, kas vismaz attāli vedina domas uz Luāras pusi, kuŗa pagaidām paliek neapgūta.
[4] Vienā otrā gleznā Anrī d’Ȯrleāns ir pārsteidzoši līdzīgs mūsu pašu Rainim. Laikam tāda tolaik bija bārdu mode…
[5] Šis Francijas institūts (Institut de France) nav saistīts ar to Francijas institūtu (Institut français), kas darbojas dažādās pasaules valstīs, tostarp Latvijā.
[6] Ja man reiz būtu pils vai vismaz muiža, es tajā noteikti izveidotu persōnīgo bibliȯtēku ar plauktiem vismaz divos stāvos, elegantu ēdamzāli, skaistu balles zāli ar kokgrebumiem un kapelu svētbrīžiem. Drīkst taču cilvēks pasapņot, vai ne?
[7] Es neesmu mākslas eksperts, tāpēc jūsmojumus par otas triepieniem, krāsām un gaismēnām atstāju citiem.
[8] Es šo vārdu lietoju aptuvenā nozīmē, jo ūdens tajā ir stāvošs, un vienīgā dzīvība, ko tas uztuŗ, šķietami ir aļģes.
[9] Atgādinu, ka Mazo Trianōnu mēs neredzējām, jo visus pēdējos spēkus pilnīgi bezjēdzīgi izšķiedām Versaļas pils „Muzikālajos dārzos”. Jā, rūgtumiņš paliek.
[image error]
Šie pastȯrālie namiņi iedvesmojuši Mariju Antuaneti izveidot ko līdzīgu Versaļā
