Parīze, pilis un pārējais: VI (sixième jour)

Acīgākie skolēni man ir jautājuši, kādēļ franču valodas mācību grāmatā kafija ar pienu (café au lait) tiek zīmēta bļodiņā? Līdz šim man nebija atbildes, taču tagad es zinu – brokastīs kafiju ar pienu franči patiešām lej blodiņā. Kāpēc? Lai varētu tajā mērcēt kruasānus, protama lieta! Tā arī mēs brokastīs paēdam kafijā mērcētus kruasānus un jau piesauktās ȯrānijas, sajūtamies kā autentiski parīzieši un dodamies šīsdienas gaitās.

Vai kādu vēl pārsteigs ziņa, ka mēs devāmies uz kapiem? Mandomāt, ka nē. Tāpēc es bez bažām ziņoju, ka lielu daļu laika pavadījām ne vien Parīzes, bet visas pasaules slavenākajā un visvairāk apmeklētajā kapsētā. Pagājuši gaŗām nebeidzami gaŗam Pirmajā pasaules kaŗā kritušo kaŗavīru piemiņas memȯriālam, dodamies Perlašēzā.

Perlašēza kapsēta (Cimetière du Père-Lachaise)[1] ir gluži kā neliela pilsētiņa Parīzes iekšienē. Tās iedzīvotāji – slavenākas un mazāk slavenas Francijas un visas pasaules vēsturiskās persōnas, kas daudzviet apglabātas nelielos namiņos (kapličās), kuŗi sakārtoti ieliņās. Slavenību šeit patiešām netrūkst: Ȯ. de Balzaks, Ž. Bizē, Engrs, Kȯlete, Ž. de Lafȯntēns, Mȯljērs, Ž. de Nervāls, E. Pjafa, F. Šȯpēns, T. Žerikō un vēl, un vēl, un vēl.

Perlašēza ir pirmā vieta, kur mēs saskaŗamies ar vajadzību kȯnkrētas kapavietas apsargāt – un ne jau baidoties no zagļiem. Žurnālists Viktōrs Nuārs (Victor Noir), piemēram, savā nāvē, iespējams, ir slavenāks nekā dzīvē, jo viņa kapavieta ir noteikta sieviešu loka acīs ir kļuvusi par iespēju pieburt auglību, pie kuŗas var tikt, izveicot darbības, kuŗas es šeit neatstāstīšu, bet kas ir gana pamatotas, lai pie šīs kapavietas arī gaišā dienas laikā uzkrītoši dežūrētu apsardze[2]. Ar līdzīgi tȯtēmisku dzīvības un nāves mijiedarbību saskaŗamies arī pie Ȯ. Vailda kapa, kuŗu viņa pēcnācēji uzskatījuši par vajadzīgu apjozt ar caurspīdīgu žogu. Iemesls tam kļūst skaidrs, tiklīdz ieraugām, ka šis žogs ir no vienas vietas nosēts ar dažādiem it kā pagodinošiem uzrakstiem un lūpu krāsas nospiedumiem[3]. Pēc šo abu kapavietu apmeklējuma žogs ap Džima Mȯrisōna kapu vairs nepārsteidz. Ko gan citu varētu sagaidīt?

[image error]

Šīs piecas nevainīga paskata iedobes asfaltā ir viss, kas palicis pāri no giljȯtīnas

Kad nu kapi ir krustu šķērsu izstaigāti un kuņģis sāk prātam sūtīt galīgi zemišķus impulsus, dodamies pusdienās, vēl pa ceļam piestādami kādā punktā, kur līdz šai dienai saglabājušās vēsturiskas giljȯtīnas pēdas. Vieta ir viegli palaižama gaŗām, un mēs cenšamies pārāk ilgi nedomāt par vairāk nekā 200 cilvēkiem, kas šeit 1851.–1899. gadā zaudējuši dzīvību, jo tas kaut kā nešķiet nemaz tik sen.

Sātīgu pusdienu stiprināti[4], dodamies tālāk uz kārtējo pili. Vensēnas pils (Château de Vincennes) atrodas Parīzes pierobežā, 1. metrȯ līnijas pašā galā, un mūs interesē divēju iemeslu dēļ. Pirmkārt, atšķirībā no tādām pilīm kā Versaļa un Fȯntenblō, šeit atrodas kārtīgs viduslaiku cietoksnis ar platu aizsarggrāvi, paceļamo tiltu un viduslaiku Eirōpā augstāko dȯnžōnu, kas slejas pāri baltajiem mūriem 52 m augstumā. Otrkārt, tieši šeit glabājās karaļa Luija IX nopirktās svētās relikvijas, pirms bija pabeigta Parīzes Svētās kapelas būvniecība. Kad Parīze bija gatava šos priekšmetus uzņemt savā klēpī, gabaliņš no ērkšķu kroņa palika iepakaļ, un tā glabāšanai Vensēnā tika uzbūvēta sava Svētā kapela, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām. Lai gan šī kapela neapšaubāmi ir mazāk iespaidīga neka tā, kas atrodas Parīzes sirdī, šejienes baltie mūŗi, skaistās vitrāžas un neiztrūkstošais rȯzetes logs veido īpašu auru, kuŗā mēs labprāt pakavējamies.

Apskatījuši Vensēnas pils dȯnžōnu no ārpuses, nonākam pie secinājuma, ka mūsu kājas neizturēs iekšpuses apskati un iespējamo kāpienu 52 m augstumā, tāpēc dodamies tālāk. Šī diena vēl nav beigusies! Tā kā mēs vēl joprojām jūtam kājās kapu smagmi, kāpjam autȯbusā, lai nonāktu mūsu šīsdienas beidzamajā ȯbjektā.

[image error]

Vensēnas pils iekšējais nocietinājums un savulaik Eirōpas augstākais dȯnžōns

Parīzes zȯȯlōģiskais parks ir vieta, kuŗas apmeklējumu es bez sirdsapziņas pārmetumiem varu ieteikt gan bērniem, gan pieaugušajiem, kam vien nav paniskas bailes no dzīvniekiem, it īpaši putniem. Roņi un pingvīni, maras un gvanakȯ, pudu un ȯriksi, , zebras, žirafes, strausi, babuīni, fȯsas un zobenragantilōpes. Ko vērti ir baltie degunradži[5], krūmu suņi un jaguārs; un nepamanīti nepaliek arī tiņi jeb āmrijas[6]. Tomēr visinteresantākās šajā zȯȯdārzā ir abas ēkas. Viena no tām ir putnu māja, kur pavisam negaidīti nonākam dažādu ūdensputnu vidū – tie lido mums apkārt, kāds pat nostājas uz celiņa mums priekša vai aiz muguras. Un kas par kliegšanu! Savukārt lielajā siltumnīcā varam pavisam tuvu apskatīt lamantīnus jeb jūŗas govis[7], bruņnešus un skudrulāčus, dažādus apkārt lidojošus putnus un… kas tas tur lidinās mums virs galvām? Sikspārņi!

Iznākuši no lielās siltumnīcas brīnumzemes, paraugāmies pulkstenī un secinām, ka zȯȯdārzs tiek slēgts. Par laimi ārā mēs tiekam bez īpašiem starpgadījumiem. Saule jau laižas uz rietu, un arī mēs dodamies pie miera.

[1] Kapsēta savu nosaukumu ieguvusi, pagodinot Luija XIV (t.s. Saules karaļa) biktstēvu, jezuītu priesteri, tēvu Fransuā de la Šēzu (Père François de la Chaise). Es jau saprotu, pagodinājums ir pagodinošs, tomēr es persōnīgi negribētu, ka mans vārds nākamajām paaudzēm saistās ar kapiem.

[2] Nabaga apsargs arī uz mums abiem noraudzījās ar neslēptām aizdomām, tomēr bailēm nebija pamata. Mēs kā nȯrmāli cilvēki kapa pieminekli no visām pusēm nofȯtȯgrafējām un devāmies tālāk, nepiedūruši tam ne pirksta.

[3] Norāde uz žoga skaidrā franču un angļu valodā lūdz apmeklētājus neaprakstīt un nesmērēt kapa pieminekli, jo tā tīrīšanu Vailda ģimene veic par saviem persōnīgajiem līdzekļiem… Atliek secināt, ka patiesā prȯblēma šeit ir lasītprasme.

[4] Izmantojam iespēju pagaršot liellopa karpačȯ, zobenzivs steiku, kā arī babu (baba) ar Šantijī krēmu un rumu (kuŗu man par lielu pārsteigumu, viesmīle atnes un ar šķelmīgu smaidu uzlej man uz babas (kēksa) svaigā veidā).

[5] Kā atzīst arī zȯȯlōģiskā dārza izkārtne, šie degunradži, lai arī neapstrīdami gaišāki par melnajiem degunradžiem, nepavisam nav balti. Izrādās, ka šis nosaukums ir vēsturiska tulkošanas kļūda, jo afrikandu valodas vārds widje raksturo degunradža plato augšlūpu, nevis ādas krāsu.

[6] Skatāmies šā un tā, bet nekādi netiekam gudri, kas šim zvēriņam ir kopīgs ar Marvel kōmiksu un filmu varoni, Hjū Džekmena attēloto Wolverine? Laikam mēs neesam pirmie latvieši kas tā uzskata, ņemot vērā, ka pēdējā laikā viņš latviski tulkots kā „Vilknadzis”.

[7] Tieši šie mierpilnie dzīvnieki esot kalpojuši par iedvesmu daudzajiem stāstiem par nārām un jūŗas vāravām. Ir nu gan jūŗniekiem bijis fantāzijas lidojums!

[image error]

Vensēnas Svētajā kapelā it kā nekā nav. Tomēr tajā ir kaut kas īpašs…