Klaaslaps Quotes

“Un dzemdēt ir kā izdirst ķirbi.”
― Mārja Kangro, Klaaslaps

“Tā jau nu psihologs tevi izvilks no sūdiem jeb pasaules kā tādas. Dziļos sūdos katram jāpeld pašam.”
― Mārja Kangro, Klaaslaps

“Stīvens Frajs televīzijas raidījumā bija teicis, ka dievs, kurš radījis šo universu, ja nu tas patiešām ir dieva radīts, diezgan nepārprotami ir maniaks, augstākais maniaks, utter maniac. Totālais egoists. Raidījuma vadītājs Gejs Bērns jautāja, ko Frajs teiktu dievam, un Frajs apgalvoja, ka teiktu: "Kaulu vēzis bērniem? Ko tad tas nozīmē? Kā tu uzdrīksties?"
Tieši tā. Kurš gan to nejautātu.
Ja arī nav maniaks, tad nemākulis gan. Jā, ja es varētu izvēlēties, es drīzāk noņemtu visspēcību. Labāk nemākulība nekā ļaunums. Pasaule kā neizdošanās - tā šķiet pati pieklājīgākā teodiceja. Eksistence kā bezgalīga caurkritušas esamības paciešana, caurkrituša dieva radīta; jūtot līdzi caurkritušajam dievam un viņa caurkritušajām emanācijām, caurkritušajai dzīvei. Ja es būtu ticīga, tad nodibinātu šādu sektu. Caurkritušajam dievam līdzi jušanas sekta.”
― Maarja Kangro, Klaaslaps

“Tā jau nu psihologs tevi izvilks no sūdiem jeb pasaules kā tādas. Dziļos sūdos katram jāpeld pašam. Tāda bija mana pieredze. Es nepavisam nenoliedzu, ka dažam labam bija iespējams palīdzēt. Ka gluži daudziem bija. Taču man tikšanās ar savas dzīves sūdiem bija jāatrisina pašai. Tā bija vienīgā iespēja. Tiesa, reiz, jau pēc ilgas noņemšanās ar jaunas būtnes radīšanu, biju iedomājusies izstāstīt par to kādam, kuram par klausīšanos ir samaksāts. Draugi šos stāstus bija jau dzirdējuši, viņiem te vairs nebija nekādas ziņu vērtības. Arī neizdošanās efektam ir savs best before. Un ko gan tie draugi varēja izdarīt.
"Viss ir pakaļā!" - "Cik žēl, ka pakaļā!" - "Jau atkal pakaļā!" - "Cik žēl, ka jau atkal pakaļā!"
Toties sarunai ar psihologu vajadzētu būt īstai beneficei: tiek uzklausīts tikai tavs stāsts, klausītājs nedrīkst tajā pašā laikā nedz spaidīt telefonu, nedz ēst salātus, un kur nu vēl sagaidīt pretpakalpojumu, lai tu noklausītos par viņa nesaskaņām ar kolēģiem.”
― Maarja Kangro, Klaaslaps

“Nedzimuša bērna un ļoti agri miruša bērna nāve ir savāda, neizprotama lieta. Tu jau sēro ne tikai par savu iztēli, bet gan par īstu cilvēku, kurš patiešām ir eksistējis. Bet kas viņš bija? Viņš nerunāja, viņš neizpauda ne savas domas, ne raksturu, tos viņam izdomāji tu. Tā ir tava iztēle, tavs pieņēmums, par ko tu sēro, taču reizē arī nav, jo viņš taču pastāvēja fiziski, un tāpat viņam jau bija noslieksmes domāt un paust zināma tipa domas. Tu sēro par nebijušu nākotni. Par kādas būtnes neīstenoto nākotni, un arī tevis paša nākotni, tevis paša citādo laiku, kas ticis atcelts. Par vienu būtni pasaulē mazāk – tātad par veselu lērumu laika mazāk. Varbūt pat par simt gadiem mazāk.”
― Mārja Kangro, Klaaslaps

“Kad runa ir par nāvi, itin nekas nav piedienīgs, tas ir notikums, kur itin nekas nevar būt piemērots. Atsvešinātība tās vistīrākajā veidā.”
― Mārja Kangro, Klaaslaps

“[..] Toties es biju dziļi tādā ellē vai pakaļā, kur neviens neraud. Te viss jau bija izdedzis, un šai izdegšanai bija atpakaļejošs spēks. Skatoties no elles jeb pakaļas, visas pagātnes cerības, kaislības un mīļumi jau sākotnēji izrādās nožēlojami mēsli, nejēdzība, ko cilvēks nebūtu drīkstējis ņemt nopietni.”
― Mārja Kangro, Klaaslaps

“Tai vajadzēja būt nāves novērošanai. Nāves pieredzēšanai. To var tā vai arī citādi, vienatnē vai arī ne. Kopā ar kādu citu šī pieredze, protams, kļūst kafejnīciskāka. Horizontālāka, ilustratīvāka. Var gadīties, ka vārdi vēl nav norūguši, kad tos jau nākas izteikt, jo, kad cilvēku telpā ir vairāk par vienu, tad nevar būt tā, ka netiek teikts nekas.”
― Mārja Kangro, Klaaslaps