Kā laiku un telpu, un bezgalību.. Quotes

“Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Drīz upēm skaidru
ledu acīs liks.
Kad gulbji aizlaižas,
tad trešā dienā snigs.

Bet grūtākās
mums būs šīs dienas trīs
bez gulbjiem un
bez sniega debesīs.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi -
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais -
Ka mīlestība neprot skaitīt.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Tu esi miers, miers, miers
Pasaule guļ mums pie kājām
Ar Tevi kopā ik vietu
Es saucu par savām mājām.

Tu esi prieks, prieks, prieks
Debesis augstas. Balts klusums
Es nolieku galvu Tev uz krūtīm
Un dusu.

Tu esi spēks, spēks, spēks
Bezgala skaists un kluss...
Es ticu - bezgala ceļi
Man ar Tevi vēl jāiet būs.

Tu esi miers, miers, miers
Zinu: sadegs šī dzīve radot.
Vai Tu vari šim vienam mūžam
Savu mieru man atdot?”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.
Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.
Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
Kad tu man garām ej un iemirdzies.
Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Mežā

Kad es cilvēkos eju, visur kāds mērs man ceļā krīt un man uz kakla krīt. Kad es ieeju mežā, es jūtos kā zvērs un man neviens neko nevar padarīt.

Es atpakaļ eju uz vienkāršu dzīvību, uz muļķa zaļumiem Dieva dotiem. Es eju kā zvērs klusi un brīvi padzert pie pirmavotiem.

Izkust zaļajos atomos, izplūst, pārvēsties zaļajā domā. Ir ģēniji, tribūni, es nesaprotu tos, es negribu par pāvestu Romā.

Un cilvēcības augstajās virsotnēs man ir bail - tur viss pārāk skaists. Par agru varbūt pasaulē, pārsteidzīgi es par cilvēku esmu laists.

Kad es mežā eju, es pilnīgi jūtu, ka man bija jābūt te. It kā nepiespiests, laimīgs koks es būtu un man melnalkšņa dvēsele.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst -
Nekā jau nepietrūkst.

Bet skaidri jūti,
Pirmais sniegs kad snieg,
Ka nepietrūkst,
Bet arī nepietiek.

Jo tas, kas dabūts,
It nekur nav liekams,
Un tas, kas liekams,
Ir tik nepietiekams.

Un tad, kad zvaigzne krīt,
Tā it kā iekož:
Viss nepaliekošs ir
Un nepietiekošs.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums,
Kas vienīgā pie mīlestības prasās.
Cits it nekas - ne spēks, ne pienākums -
Ne graudu ceļ, ne koku zaļās vasās.

Bet tikai tas, ka mīlestību lūdz
Uz visām pusēm, tikko acis vaļā.
(Tā arī žēlojas un raud, un sūdz,
Tāpēc, ka pietrūkst kaut kas zemē zaļajā.)

To nevar atdabūt ne spēks, ne naids,
Ne taisnība, kad pienākas un prasām.
Ne arī izmisums vai žēlīgs vaids,
Bet tikai: stāvi te starp zaļām vasām

Šai agrā rītausmā vai pusnaktī - un lūdz,
Un tālas smaržas, skaņas kopā jauksies.
Un nevar būt, ka kāds aiz tālas rūts
Tikpatām tāls un pilns tev neatsauksies.

Jo lūgšana ir stiprākā no mums,
Mēs nezinām, cik tālu viņa staro.
Ir vara - tikai milzīgs nogurums,
Un mūžīga ir nāve tam, kas karo.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Ar maigumu, par kuru reizēm kauns
Un kas nemaz nav pieņemts vīru dabā,
Un kuru nepazīst, kas vēl ir jauns.
Ar maigumu, par kuru reizēm kauns,
Ir pilna kreisā roka man un labā.
Jo cilvēks jauns ir tā kā gribīgs fauns,
Kam visas puķes uzzied tikai nabā.
Ak, tik daudz maiguma, ka reizēm kauns,
Kas nav nemaz tā pieņemts vīru dabā.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Ko sveši spēki man var padarīt
jo tagad zinu es, kā gaisma krīt
ka neesmu es šajā zemē viens
ka pietur mani zelta pavediens
un neredzams - cik reizes nav jau justs
pār manu galvu griežas ugunskrusts
tas visu laiku nes man kaut ko klāt
es nezinu, vai tas ir - dāvināt
nē, drīzāk mani tā kā stādu lej
un tad es stiprs jūtos pasaulei
un tad es saprotu, ko zvana zvani
un pasaule kļūst stiprāka ar mani”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Tā lapa, tā lapa,
Kas lejup krīt,
Uzlidos atpakaļ rīt.
Uzlidos atkal zarā rīt
Tā lapa, kas lejup krīt.

Tie sniegi, tie sniegi,
Tie atrauti tiks
No zemes un augšup snigs.
Ir spēks kāds, kas augšup tiem pacelties liks,
Tie sniegi pret zvaigznēm snigs.

Tas cilvēks, tas cilvēks,
Kas tagad jau sirms,
Tas aizies, kur bija - vispirms.
Tas atgriezīsies, kur bija viņš, pirms
Kļuva kā Dieviņš sirms.

Un upes skries atpakaļ,
Strauti kur irdz,
Stars atpakaļ, saule kur mirdz,
Un pamodīšos no jauna es -
Zem mātes sirds.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Varbūt, ka ir ņemts par daudz,
Varbūt, ka par maz ir ļauts,
Un varbūt par maz ir arī sāpēts.

Izeju no mājām kluss.
Zvaigznes spīd un dubļi dus,
Un var skaidri redzēt laimes naudu.

Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tik no malas izliekas, ka raudu.

Upē naktī pīles kliedz.
Un tu arī neiemiedz!
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.

Tas nekas, ak, tas tik tā,
Tas tik tādā klusumā,
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Atnāc pie manis mierīgā krēslā,
apsēdies mierīgi pie manis krēslā,
paklausies - mierīgi viļņi no jūras,
krāsniņā uguns mierīgi kuras,
mierīgi ķirmis grauž dīvānu veco,
klusu tev uzlieku lakatu plecos,
jūtu, cik mierīgi skaisti tev mati,
jūtu, cik mierīgi debesu dati
ir tavā dzīvē- ne traģisku raudu,
ne briesmīgu dusmu, ne sāpju, ne draudu.
Mierīgi gredzens uz rokas tev spīd,
mierīgi jūrā zvaigne krīt.

Un mēs kā adīkļi vaļā risam -
mierīgi, klusu un pavisam.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekāro.
Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekaro.
Kā cilvēks cilvēku ņem un bauda
No katras dvēseles kustības. No katra miesas auda.

Cilvēks var cilvēku grauzt
Dēļ maizes, dēļ slavas, dēļ lupatām
Līdz saules rietam no tās dienas kad saule aust,
Pa zobam, pa stundai, pa drupatām.

Cilvēks var norīt otru kā pitons
Atbilstoši savas rīkles platumam
Un tad ar baudu un ilgi gremot
Pa molekulai, pa atomam.

Un var kā kokteili cilvēku izsūkt.
Punšs ledu kausē un irdina,
Un tad, kad izsūc visu,
Tad nāk pirmdiena.

II
Bet cilvēki avoti ir.
Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
- Tos nevar iegūt.

Tos nevar iztukšot.
Tie ir tik dzidri un tīri...
Tajos ir jūlija mākoņi
Un izkusuši sniegavīri.

Kaut kas no rudens krusas
Un maija salnām.
Es saku paldies eglēm.
Es saku paldies kalnam.

Es saku paldies zemei,
Kas man tevi deva.
Tu esi avots,
Un tevi izdzert nevar.

Es būšu stiprs,
Kad mani soļi cauri laimei un postam ies.
Un, ja tas viss ir sapnis,
Tad labāk lai neatmostamies.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..

“Pieej pie krāsns durtiņām tuvu, kad uguns kuras. Ej tā, lai neierauj ugunī, un saki :"Man jānoturas!

Aizbrien līdz ūdenskrituma rīklei un paskaties lejā. Tur tavas bailes mutulī aizpeld un krituma vējā.

Tas ir labi, ka vienmēr kā liekot, kā lūdzot uz tevi kāds raugās. Un tu ej un caurvējā stāvi. Šķirbās. Un durvju spraugās.”
― Imants Ziedonis, Kā laiku un telpu, un bezgalību..