Uzdrīkstēšanās Quotes

“Dzejas nav, kā ļaudis domā, jūtas (tās ir jau pietiekoši agri) - tās ir pieredzes. Vienas dzejas dēļ ir jāredz daudz pilsētu, cilvēku un lietu, jāpazīst dzīvnieki, jājūt, kā putni laižas, jāzina kustības, ar kādām mazās puķes rītos veras, jāspēj atcerēties ceļi svešos apvidos, negaidītas satikšanās un šķiršanās. Un svešos nepietiek vēl ar to, ka ir atmiņas. Jāspēj tās aizmirst, jo viņu ir daudz, un jābūt lielai pacietībai, gaidot, kad tās no jauna radīsies. Jo pašas atmiņas vēl nav dzeja. Tikai tad, kad tās kļūst par mūsu asinīm, mūsu skatiem un kustībām, bezvārdīgas un neatšķiramas no mums pašiem, - tikai tad var gadīties, ka kādā ļoti dīvainā stundā viņu vidū ceļas un no tām izrīst dzejas pirmais vārds.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Visskaistākais ir satikšanās ar izcilām personībām.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Ko sirds lūdz un kam prāts nepretojas, tas ir jāņem stiprām, drošām, bezbailīgām rokām un, ko nevar ņemt, no tā cieņā un spekā jāatteicas.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Vislielākais dzīves skaistums slēpjas cilvēku attiecībās, bet arī vislielākās sāpes, jo tas, kas mums pieder katru dienu, var aiziet, vai nu nāves, vai arī dzīves saukts. Un neaizmirsīsim: visnežēlīgākā autora vārds ir - Dzīve.
Lietas, kas izraisa prieku, nav derīgas, bet gan vajadzīgas, allaž pat nepieciešamas. Prieks ir dzīves jēga un dzīves smagmes iznīcinātājs.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Prieku izraisa apziņa, ka mēs kādai būtnei esam nepieciešami, neaizvietojami.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas, savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Atsvešināšanās temps divreiz ātrāks par tuvošanās tempu.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Ja svešinieks ievaino sirdi, tad sāpju vāts ātri aizveras, bet, ja tuvinieks to dara, tad pāridarījuma ērkšķi dziļi iespiežas sirdī un sāk čūlāt. Te slēpjas cilvēku attiecību paradokss: no vienas puses, dvēseles īstiniekam vajadzētu piedot to, ko nepiedod nevienam, bet no otras puses, - ne no viena mēs neprasām tik daudz kā no tā, kas sirdij vistuvāks.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Ja kādu cilvēku esam izraudzījušies par savu draugu, ko negribam zaudēt līdz mūža beigām, tad jābūt spēkam turēties pie tā, kaut arī, šo draudzības ceļu staigājot, asos zvirgzdos noasiņo kājas un sirds.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Dali ar mani manu mieru un manu laimi tu, kas ar mani tik daudz esi izcietusi un zini, cik laimīgs es esmu tavā mīlestībā.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Mīlestība un uzticība bez robežām ir tapusi par manu paradumu.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Es gribu būt tikai tur, kur Tu esi; jo tur ir manas debesis.''
Viņš jūtas kā pamests, pazudis, kad viņa aizbrauc, kaut arī tikai īsu laiku.

''Atgriezies labi drīz, lai es atkal varētu atsākt savu dzīvi.''
Intensīvi un ekskluzīvi viņš pie viņas bija saistīts. Viņš dzīvoja viņas mīlestībā. Viņas pastāvīgā klātiene to tā bija izlutinājusi, ka viņš bez viņas bija kā pazudis. Visumīļā viņam bija tikpat nepieciešama kā miegs.
Reizēm viņš savu saistību izjuta kā kaut ko mistisku, kā slimību.
''Nē, mana mīlestība vairs nav kaislība, tā ir slimība, slimība, kas man ir dārgāka par pilnīgu veselību, no kuras es nespēju atveseļoties.'' Viņas tuvums Gētes dzīvei piešķīra jēgu:'' Kas tevi ir atradis, zina, kādēļ, ir pasaulē.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Tu nemaz nevari aptvert, cik mīļa tu man esi.
Viņš viņai tuvojas, kā toreiz tuvojās visām lietām un visiem cilvēkiem, - strauji un nevaldāmi. Viņš ubago pēc viņas mīlestības. Viņa kaisle, šķēršļu sabangota, sit arvien augstākus viļņus. Šarlote bija atturīga, un viņai bija iemesls tādai būt: laulība, bērni, sabiedriskais stāvoklis un varbūt arī bailes no pārvarīgas, daimoniskas kaislības.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Vislielākās sāpes cilvēkam uzliek nevis Dievs vai liktenis, nevis slimība vai nabadzība, bet vislielākās sāpes cilvēks izdara cilvēkam.
Šīs sāpju jūras neviens nav pratis izsmelt, un arī vārdu tām vēl neviens nav devis. Šai sāpju jūrā reizēm noslīkst spēcīgi peldētāji, pazūd neziņas dzīlē un neatgriežas vairs darba krastā. Cilvēks ilgojas cilvēka tuvuma, bet, jo tuvāk cilvēks pieiet cilvēkam, jo vairāk viņš to spēj sāpināt.
Divcilvēku tuvums ir skurbīgi smaržīga, noslēpumaina puķe ar lieliem, indīgiem ērkšķiem, un laikam nevienam vēl nav izdevies šo puķi noplūkt, neievainojot roku”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Cilvēks ir nožēlojama būtne, kurai pieder dažas atpūtas stundas, dažas apmierinājuma minūtes un sāpju dienu garā virkne.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Pats svarīgākais - prast piederēt sev pašam.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Vienīgais tiesnesis, ko viņš atzīst, ir paša sirdsapziņa. Tikai pats cilvēks sevi var redzēt, apkārtne var šo to atminēt un izteikt nojautas, apkārtējie neredz būtību, bet tikai izturēšanos, tādēļ nav jāņem vērā cilvēku spriedumi, bet tikai paša sirdsapziņas rājieni.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Man gar neko citu nav daļas kā tikai gar sevi pašu. Es pārdomāju sevi, es kontrolēju sevi, es baudu sevi.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Pasaki man, ko un kā tu mīli, un es zināšu, kā jāvērtē visa tava pārējā rīcība.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Aplam ir teikt: laiks dziedē visas vātis. To izdomājuši cilvēki, kas nekad nav cietuši sāpes vai arī nav sapratuši psihisku un fizisku sāpju atšķirību. Fiziskās rētas ar laiku aizveras un zūd, bet psihiskām sāpēm ir vajadzīgs laiks, lai ieurbtos dvēselē. Par fiziskām sāpēm atmiņu nav, bet, jo ilgāks laiks paiet, jo asāk sūrst dvēseles sāpes. Dvēseles sāpēm aizmiršanas nav.
Vēstules ar mokpilnu saturu var iemest ugunī, bet kā lai atbrīvojas no dvēselē ierakstītiem vārdiem?”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Zināšanas var iegūt no citiem, gudrību tikai sevī. Gudrības avots atrodas mūsu iekšienē, mūsu vientuļāko domu un sapņu klusākajā dzelmē. Šī avota ūdens ir dzidrs un auksts kā patiesība, bet viņa garša ir rūgta kā asaras.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Dzīve ir skaista, bet mēs to bieži pārvēršam muļķīgā joku spēlē vai arī traģēdijā, kas mūsu sirdi lauž.
Dzīvē biežāk gribas raudāt nekā smiet, bet labāk ir smiet, tikai ne pārāk skaļi.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Nav lielāku sāpju kā posta brīdī laimes atcere.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Visa liela māksla sākas mīlestībā uz cilvēku.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Ja kaut kas nākas grūti, tad tas ir viens iemesls vairāk, lai to padarītu.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Milzīgi kuģi, pārpildīti dārgumiem, peld pa upēm, kur skan vienmuļas matrožu dziesmas. Šie kuģi - ir manas domas. Viņi te iesnaužas, te atkal liegi peld tavā gultnē. Tu viņus maigi vadi pret jūru - bezgalību, pati atspoguļodama savā, dzidrā skaistā dvēselē debesu dzīles. Un, kad mani kuģi, noguruši jūras viļņos, smagi apkrauti austrumu precēm, atgriežas dzimtā ostā, tās arvien vēl ir manas bagātības guvušās domas, kas atgriežas no bezgalības pie tevis.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Kā smeldz rudens novakari! Ā, smeldz līdz sāpēm, jo ir dažas dīvainas jūtas, kuru nenoteiktība tomēr nemazina viņu intensitāti, un nav vairāk noasinātas smailes kā bezgalības izjūta. - Kāda bauda nogrimt neizmērojamā debess un jūras plašumā! Vientulība, klusums, zilgmes nesalīdzināmā šķīstība! Tikko manāmas buras pavīd pie apvāršņa, niecīgas un atstātas tās atgādina manu nožēlojamo dzīvi: viļņu monotonā melodija - visas šīs lietas domā par mani jeb arī - es par viņām.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Ir sievietes, kas modina vēlmi viņas iekārot un baudīt, bet viņa modina vēlmi lēni mirt no viņas skata.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Viņa ir skaista. Vairāk nekā skaista, viņa brīdina ar savu ārieni. Tumšie toņi ir pārsvarā, un katra viņas skaistuma izraisīta iedvesma ir nakšņaina un dziļa. Viņas acis - divas alas, kur blāvi mirgo noslēpums; viņas skats gaismo kā zibens: tas ir uzliesmojums tumsā. Es viņu salīdzinātu ar melnu sauli, ja būtu iespējams iedomāties melnu zvaigznāju, kas izlej gaismas un laimes plūdus. Vēl labāk viņu varbūt salīdzināt ar mēnesi, kas, bez šaubām, to iezīmēja savā liktenīgajā izstarojumā...”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās

“Sevi ir jāpārrada, un to var. Dzīve ir jāpārvērš mākslā.”
― Zenta Mauriņa, Uzdrīkstēšanās