Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās Quotes

“Dzīvot nenozīmē ēst, dzert, gulēt. Dzīvot nozīmē mīlēt, darboties, izstarot.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Dzīvē lielākoties tie ir sīkumi, kas mūs kādā jaukā dienā pārsteidz kā dāvana: tikko uzplaukušas puķes burvīgums, drauga mīļais skatiens vai mierinājums, otra cilvēka uzticēšanās. Vienmēr tā ir saskare ar pasauli, kas paceļas pāri ikdienai un kliedē vientulību.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Bet par tukšu maku un somu sliktāks ir izdegušas sirds tukšums. Svešums dod trūcīgu gaismu, kas var izdzist pavisam. Ir tāda vientulības pakāpe, ka maize pārvēršas akmenī un ūdens kļūst rūgts.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Būt izdzītam no dzimtenes man liekas vislielākā nelaime.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Ir tiesa, mēs dzīvojam pasaulē, kas mūs dažkārt spiež darīt ļaunu, lai izvairītos no vēl lielāka ļaunuma.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Vai Tu zini, ka es kādreiz Tevi mīlēju? Tu brīnījies, ka es to saku?! (..) Jā, es Tevi mīlēju ar visiem taviem Unmöglichkeiten (dīvainībām). Kad tas bij? Es nezinu. Es aizmirsu. Viss īstais ārpus laika, telpas, tiešamības ir.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Būtu ļoti maz, ja es Tevi tikai mīlētu un pēc Tevis neatlaidīgi tiektos, bet es preet Tevi jūtu dziļu bijību. Es tikai vienu vārdu mūsu attieksmēs varu atrast - Svētas. Tajā nav nekā tāda, kas nesaskanētu ar mūsu sirds likumiem.
Tev pār mani dota lielāka vara nekā visām citām mirstīgām būtnēm. Esi mans liktenis līdz galam! Tevis radītajā atmosfērā es dzīvoju. Man būs lemts daudz skumju, kamēr Tevi šajās dienās neredzēšu.
(...)

Es Tevi trīs reizes esmu gaidījis un vienmēr - veltīgi.
Ko man darīt? Aizmirst, nedomāt... Bet tas man būtu tāpat kā nedzīvot.
(vēstule Zentai no K. Raudives)”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Kādi mēs esam, esam nesamaināmi, mūsu attiecības vienreizīgas, tās izaugušas no dziļas iekšējas nepieciešamības, ko pazīst tikai liela vēriena mīlētāji. Es pie Tevis apstājos neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, es Tevi apskāvu briesmīgā izmisumā, lielā drebēšanā, jo aiz manis un manī pletās pirmatnējs tukšums, tas neizsakāmais baigums, ko pazinis Muhs, gleznojot savu Alfu, ko pazinis Bodlērs, ko pazinis Gogolis, ko pazinis van Gogs, ko pazinuši visi, kas ieskatījušies dzīves ''ārkārtīgajā mistērijā'', kā teicis Karduči - tas tukšums, ko varēja manī klusināt, pildīt un mierināt tikai Tava esme, Tavs liktenis. Tādēļ meklēt mūsu attiecībām tikai ārējos apstākļos izskaidrojumus būtu pārāk nožēlojami. (..)

Ak, es Tev esmu ļāvis ieiet savā dvēselē, ļāvis to padarīt par Tavu pastāvīgu mītni, tur Tu esi vienmēr un katrā brīdī, dienā un naktī. Lai es darītu ko darīdams, lai es ietu kur iedams, viss tas būtu darīts tikai manas būtības ārdurvē. (..) Mana lielā drāma, mana nebeidzamā traģēdija, mana dziļā ''komēdija'' esi Tu. Es Tevi apzinos katrā savā dvēseles dziļākā rosmē, es Tevi jūtu vidziļākā sapnī. (..) Ja nu es Tevi esmu uzņēmis, ja tā Tu pildi manu dzīvi, tad visam viendienīgajam, pārejošajam nav nozīmes mūsu attiecībās, nevar būt runa par ''palikt'' vai ''aiziet'', nevar diskutēt ''mīl'' vai ''nemīl'', nevar meklēt šos vai citus ieganstus, kas mūsu attieksmes darītu saprotamas tīri ārējā nosacījumā. (vēstule Zentai no K. Raudives)”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Es Tevi esmu mīlējis un mīlu pārāk sakņaini. Nekādi ārēji satricinājumi ne manā personīgā, ne pārpersonīgā dzīvē nespētu mani no Tevis attālināt. (vēstule Zentai no K. Raudives)”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Ir jāpaliek kādu brīdi vienam, lai sevi pārbaudītu, lai sevī izšķirtos, kas mūsu dzīvē ir svarīgs un kas nav svarīgs. (vēstule Zentai no K. Raudives)”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Es bez prieka neprotu dzīvot, bet pašreiz manā dzīvē tiek izravētas prieka puķes ar visām saknēm. Paliek tikai mīļā cilvēka tuvums(..)”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Jūs ziniet, kā tas sāp, kad aiziet mīļākais cilvēks, un tomēr jādzīvo.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Es ticu, ka satiksimies, ja ne šajā, tad citā saulē. Jo aizmirst viens otru nevaram.
Cilvēks ilgojas cilvēka.
Viņš dzīvo tik ilgi, kamēr ir vajadzīgs.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Jūsu vēstule man tika atsūtīta šurpu, kad saule sāpēja un putnu dziesmas raudāja, un atkal no jauna es atzinu: ja ir kaut kas, kas pastāv pāri drupām un šausmām, pāri iznīcībai, tad tas ir cilvēku attiecību skaistums, ja tas ir patiess un dziļš, ja tas ir ''neieinteresēts'', proti - bez aprēķina.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Visa šī skaistā dzīve ir sāpju pilna, vienīgais, ko mēs varam, - jāiemācās pāri stāvēt. Noslīkt ir vieglāk nekā peldēt, un tomēr - jāpeld.
Jūs mīlat daiļumu un protat to atrast, - negaidiet, lai tas, kas Jūs priecina, pie Jums atnāktu, aizejiet un paņemiet pats.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Visur
pasaule gaida
uz mums
gaida uz cilvēkiem atvērtām rokām
gaida uz cilvēkiem
palīdzīgām sirdīm,
ar kuriem es Jums un visiem, kas mani atminas,
sūtu sveicienus un pateicību.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Un Jūs zināt, jāzaudē uz kādu laiku draugs, lai zinātu cik tas dārgs.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Un visur un vienmēr ziniet, : grūtumi - lai tie būtu kādi būdami - ir, lai tos pārvarētu.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Tagad es zinu: tavs draugs ir tikai tas, kas ar tevi kopā izturējis karu.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Pagātnes, ar varu atstumtas, ainas joņoja gar acīm, haotiski virpuļoja. Es nemīlu pagātni. Un vienmēr esmu mēģinājusi to kaut kur noslīcināt un nekustināt. Vai arī visu pagātni kaut kā sadedzināt.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Un negribējās šķirties, negribējās aizbraukt. Visiem, bet man sevišķi. Gribējās apsēsties tur vecās klētiņas priekšā un par daudzām lietām parunāties. Vai arī - nerunāt nekā.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Es nezinu, kādēļ Jūs tā it kā ar nodomu mani apvainojāt - teicāt un meklējāt vārdus, kas rupji aizskar.
Es zinu, ka tagad man būs neiespējami ar Jums satikties. Tādēļ nenāciet, jo būs nepatīkami tikt atraidītam. Nekur un nekad es negribu Jūs satikt.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Vai Jūs atceraties Dostojevska vārdus: kas ir elle? ''Apziņa, ka vairs nespējam mīlēt.'' Ja nav ko mīlēt, tas ir bēdīgi, ja mīlētais neatbild - tad izmisums pārņem, bet, ja vairs nespēj mīlēt - kā lai tad dzīvo?”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Tātad viss tikai bij sapnis. - Ak kamdēļ es ticēju, tik bezgalīgi, ticēju Jūsu glāstiem un vārdiem! Bet es Jums neko negribu pārmest. Jūs tik bezgalīgus laimes mirkļus man esat devuši, tik bezgalīgi skaistus kā vēl neviens.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Tu man ticēji kā Dievam,
Tu mani mīlēji kā pasauli...?”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Vai tad Tu nejūti, nezini, nemani, kā es Tevi gaidu? Kā manī viss sāp un ka es nevaru vairs - mana dzīve ir izgājusi no parastām sliedēm un mans miers, un spēks, un klusums, un lepnums ir miris. Tagad jau katru nedēļu es katru vakaru Tevi velti gaidu. Vai tad es kādreiz esmu Tev tādu ļaunumu darījusi, ka Tu mani tā moci? Viss ir sagruvis - visapkārt tiai tukša telpa. Tu tak varētu atnākt, tikai atnākt, pateikt dažus vārdus, un tad Tu vari aiziet un nekad vairs neatnākt.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Brīžiem gribētos kliegt aiz sāpēm, aiz vientulības un noraut, saplēst visas maskas. Jūs vienīgais un pirmais redzējāt manas mokas. Jūs pirmais - sapratāt.
Jūs negājāt garām, Jūs apstājāties un glāstījāt manu samocīto dvēseli, kura ir ieslēgta mazā būrītī aiz dzelzs restēm un alkst bezgalīga plašuma, bezmērīgas brīvības. Jūs runājāt ar mani un man bija tik neparasti labi un tomēr - sāpīgi, gribējās gavilēt un raudāt reizē.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Visapkārt saule un ziedi, un man gribētos, lai Jūs te kaut kur tuvumā būtu, tad es aizietu pie Jums un aiznestu visus, visus baltus ziedus.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Man nepanesams riebums pret sevi un visu, visu dzīvi. Bet nav vērts par to rakstīt. ''Kas bijis, pats Dievs par nebijušu padarīt nevar.'' Tikai vienu es Jums lūgšu, no visas sirds lūgšu: apsolaties, ka Jūs nekad vairs neatnāksiet pie manis -itnekad.”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās

“Un ilgas kļūst aizvien stiprākas(..) Es nevēlos atgriezties pie cilvēkiem: viņu vārdi tik ļoti sāp. Bet citādi viss manī ir kluss un mierīgs; man neko nevajag: man ir domas par Jums(..) Kad es kļūstu dusmīga un egoistiska, tad tūdaļ domāju, ko Jūs par to teiktu. Un ja Jūs redzētu mani tik vārgu un mazdūšīgu? Es pat dzirdu Jūsu balss toņus un ļaunais no manis aizmūk...”
― Zenta Mauriņa, Zenta Mauriņa vēstulēs un atmiņās