Ghost Light Quotes

“But why would they do that? What is to be asked? He was a man who sees into things -- very ordinary things. A hat left on the floor of a café in Kingstown, a proverb overheard, an old fisherman mending a net: these, for him, were a kind of incitement. There are no answers other than that. He was not like the rest of us. Not even like himself. His imagination, or soul, or whatever province of his mind was hungry for the sustaining rain of the world, would soak in the storms of his own haunted strangeness, and the berries would bloom, and they were what they were, and if the tendrils were peculiar, and some of them wild, the fruits were so shockingly luscious and potent that the thirsty were willing to savour the bitter for the sake of the concomitant sweet. He needed the very ordinary. He was a beautiful man. What more than this need be said? The sort of man who makes you think the movement of foliage might be causing the breeze.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“And if ever you wanted to quit your impatient girl truly, and our little story had to be stored away in a room that's only sometimes remembered, that's still a room I'd want, and I'd go there now and again, like some room in an old hotel on a seafront someplace where two sinners did something they shouldn't. Do you mind what I am telling you? It is the God's honest truth. Even if I never saw you or heard from you again, you'd already have been the miracle of my life.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Happy as a threaded needle”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Oh so maddening, how memory works, or doesn’t work, when you are old. Every square in a counterpane you owned when you were five, you remember the sequence, the colours. But then people were so important to you, and now even their names are melted away.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“He was a beautiful man. What more than this need be said? The sort of man who makes you think the movement of foliage might be causing the breeze.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Iestājās klusums. It kā starp jums būtu nostājies nelūgts apnikums. Tu redzēji, ka arī viņš nožēlo, ka uzaicinājis tevi.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Tu sāki rakstīt vēstuli; izrādījās, ka tā ir mīlestības vēstule, patiesa un pārāk gara. Tu rakstīji, ka tavās domās viņš ir vienīgais avots, no kā tu esi guvusi prieku un drosmi, ka domāt par nākotni bez viņa ir nepanesami.

(...)

Tad tu vienkārši ļāvi sev vaļu, rakstot visu, ko jūti, jo zināji, ka vēstuli nekad nenosūtīsi, tev trūka drosmes atklāt sevi. Cita aiz citas rindojas muļķīgas frāzes. Tas vairs nebija svarīgi. Citāti no mīlestības dzejoļiem, no dziesmām, kuru saturs kļuvis nozīmīgs. Noraugoties, kā vēstule sadeg, tu izjuti savādu, spēcīgu cerību, ka tās iznīcināšana kaut kā izskaidros realitāti, kas tajā mēģināta aprakstīt. Tu brīnījies kāpēc esi tik ilgi to rakstījusi.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“To, kas noticis starp jums, vajadzēja aizmirst. Tu nojauti, ka viņš raksta vai nu tādēļ, ka uzskata par pienākumu uzturēt ticību, vai tādēļ, ka tādējādi vēlas pamazām atradināties. Jūs raisījāties vaļā viens no otra. Varēja būt, ka neviens nejutīsies sāpināts. Kādu vakaru pēc izrādes Mančesterā tu devies pastaigāties kopā ar māsu un viņai šo to pastāstīji par savām jūtām, par nepildītiem solījumiem. Viņa aizrādīja, ka tu par viņu runājot jau pagātnes izteiksmē, un ieteica dot viņam pēdējo iespēju. Kas tev neļaujot to darīt? Šo mēģinājumu tu biji parādā pati sev. Ļaunākajā gadījumā varētu sagaidīt galīgo atraidījumu, bet vai tu drīkstēji turpināt dzīvo melos, ka viņš tev vairs nerūp? Tu noteikti apzinājies, ka tā ir tikai fantāzija.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Miegā grozīties viņam blakus. Zināt, ka viņš ir tepat. Vīrieša siltais aromāts, viņa elpas ritms, mēness, kura gaismā ozola zari met ēnas.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Viņa vēro kā vīrietis sviež akmeni, kā viņš pēc tam noelšas - uf-f, iztēlojas viņu kailu upē, viņa spēcīgo saulē iedegušo augumu, kad viņš pieliecas, lai izmazgātu mirdzoši melnos matus. Vai mājā - kā viņš lēni aizbultē durvis, noraugās, kā tu atpogā kleitu. Dievs lai tev piedod, bet būtu brīnišķīgi, ja dīkā pēcpusdienā tevi ieceltu gultā kāds tik stiprs un jauns. Ne mīlestības, ne vārdu, ne pagātnes vai nākotnes, tikai viņa sviedri, kas pil tev sejā, uz krūtīm un muguras. Mīļo stundiņ, cik viņš tev būtu kaislīgs - tu vai izkustu aiz baudas. Tā dēļ būtu vērts pavadīt šķīstītavā tūkstoti gadu.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Viņi gausi soļo pa Breju, tad atpakaļ uz Lohlinstaunu vai Šenkilu, kājodami pa nezālēm aizaugušām, nelīdzenām takām, pa peļķēm klātiem, šauriem meža ceļiem kā skolaspuika ar savu sirdsāķīti, kas norunājuši randiņu klusā vietiņā, jo trūkst naudas, lai lietū aizietu kur citur.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Dzirdu kaiju klaigas. Skaista skaņa. Nāc man līdzi uz klinti, vērosim tās kādu stundu. Nerunāsim neko. Lai jūra runā mūsu vietā.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Ja tu patiešām gribētu pamest savu nepacietīgo meiteni, ja mūsu mazais mīlas stāsts jānoglabā kādā kambarītī, ko atcerēsies tikai dažreiz, es tomēr vēlēšos to kambarīti un došos turp reizi pa reizei gluži kā uz istabiņu kādā vecā viesnīcā jūras krastā, kur divi grēcinieki darīja to, ko nedrīkstēja.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“... Todien, kad šķīrāmies, Tu biji sarūgtināta un noraizējusies, un tā ir mana vaina. No Militerirouda vēroju, kā tu soļo turpu un šurpu, un desmitiem reižu gribēju steigties Tev klāt, no sirds dziļumiem lūgt, lai Tu mazu brīdi paciet mani vai ļauj Tevi pavadīt līdz mājām. Tad pienāca vilciens no Greistounsas, un es noraudzījos, kā Tu steigšus tajā iekāp; tas izpūta tvaika mutuļus, nodārdināja, un Tu biji projām. Atkal sāka līt. Es raudzījos uz jūru. Tās pelēcīgais brūnums līdzinājās Tavām acīm, gaisā staipījās miglas šķieznas, it kā kaut kas skaists būtu cietis no smagas un drausmīgas varmācības, un pasaulē viss bija pārvērties...”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Lai saule izkaltē dziļdziļās jūras,
Lai izzūd debesu bezgalība,
Lai zeme pārstāj griezties, bet es, mans mīļais,
Joprojām būšu tev uzticīga.”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“And at some point he realises he has twenty strong pages. Then what becomes important is bravery. To go on might yield nothing – everything can die. Anyone can make a beginning; to embark on a second act takes the courage. It is like building a house, he says. The smallest error is fatal. Every course of brick-work must be angled correctly or the whole will collapse in the end. But fifty pages, sixty, he knows if the impossible is happening. The people summoned into being by the old power of words might begin to unfurl, to walk about and love, to say things he himself would never dream of uttering, in voices not his but theirs. It is like watching the muzzle-flash of a gun through fog yet wanting the billets to hit you, he says. Essential to hold your nerve, not to let the excitement of the alchemy throw you into crowd-pleasing stupidities or grandiosities. Who can say where they come from, these people who never lived? But he is one of the intermediaries they come to. He seems to think of himself in the third person, as perhaps all do from time to time. Is it possible he sees himself as a character?”
― Joseph O'Connor, Ghost Light

“Does the body remember? When the mind has forgotten?…And if dreams unmask our longings, as the wise have claimed since the Greeks, why is it that the dead are so often silent when we dream them? Don’t we want them to speak? What would they say?”
― Joseph O'Connor, Ghost Light