Ints > Recent Status Updates

Nu dikti melanholiska

Palasījos par akmens cirvjiem, un kāpēc viņus bieži atrod ārpus konteksta un uz lauksaimniecības zemes. Ir teorija, ka šie cirvji ir ierakti laukmalās kā talismani, kuri nodrošina auglību laukos. Bet ir vēl jautājums, ja cirvi uztaisīt paņem vien 4-10 stundas, tad kāpēc to ir tik maz. Nu un tas vēl, ka laikos, kad te būvēja laukakmeņu kapus Ēģiptes faraona dēls jau nodarbojās ar arheoloģiju!

Pa cik šodien krams pret dzintaru iet? Tas noteikti bija bronzas laimeta sarunu temats Lubānas ezera apkārtnē.

Labi, ka vairs tikai viena grāmata palikusi. Autoram ir "iepaticies" vārds Plethora, kas savukārt ir viens no AI iemīļotiem vārdiem un man rodas šaubas :)

Izlasīju diezgan superīgu nodaļu, par akmens cirvju atrašanas korelāciju ar senajām lauksaimniecības zemēm. Forši, ka bija izanalizēti visādi faktori, gan tas ka cirvjus atrod tur kur aši apstrādājam zemi tagad un tas, ka cirvji kaut kur nav atrasti nenozīmē, ka neviens tur nedzīvo utt. Tas, ka daļa cirvju ir atrasti un palikuši bez konteksta, mums ar pamatenē tādi bija. Protams, Moricsalas mieži.

Bronzas laikmetā Latvijs teritorijā normāls nocietinājums ir bijis grāvis, valnis un koka sēta. Apbedītāji gan bijuši knauzeri un neko jēdzīgu no bronzas kapos nav likuši.

Ko lai saka, autors nepieviļ.

Neslikta grāmata par sazvērestību teorijām, ezotēriku un slepenajiem dienestiem. Nu un žēlanbas par Lietuvas zaudētajām ģeopolitiskajām iespējām, laikam ir viņu jājamzirdziņš.

Vēstures daļā vietām ir interesanti, bet autors joprojām būvē gaisa pilis. Gods kam gods, viņš pēc divu lapušu opusa pieraksta, ka tā ir nepierādāma hipotēze.

Dikti garlaicīgi!

Garlaicīga pastaiga ar autoru pa Liverpūli!

Interesanta tēma, bet nu uzrakstīts dīvaini, daudz faktu, bet es kaut kā viņus nespēju saistīt kopā kā stāstījumu. Man pat šķiet, ka autors tos ir vienkārši izvēlējies, lai maksimāli bīdītu savas idejas. Daži pieņēmumi vispār šķiet ir tikai pieņēmumi bez seguma.

Grāmata par to kārakstnieki raksta svas grāmatas, nodaļas par viņu grāmatām, par seksu un dzīvi. Tādas sadzīves lietas, šī ir grāmata, par kurām zinu, ja nolikšu malā būs grūti atsākt (bet man tagad ar lielāko daļu no viņām tā ir).

Pagaidām kaut kāds jaunā onānista Edija dzīvesstāsts.

Vai Eikrids būs tas ēzelis, kuram Dievs atdarīs muti un liks runāt? Patiesību sakot mani tagad vienīgais kas notur pie lasīšanas ir tas, kas te ir kopīgs ar Bīleāma stāstu.

Pagaidām nu tā. Autors raksta labi, stāstītājs izvēlēts izcili, tik pārspīlēts, ka gandrīz var noticēt. Nu un sektantu miests, no tiem jau var visu ko sagaidīt.

Ja šādi turpināsies tad Alianora drīz paliks bez vienradža.

Wow harsh!

Uzzināju visu par kartupeļu slimibām. Un tad sākās populārākais kartupeļu stāsts - Kartupeļi Īrijā. Te nu ir viss ko var vēlēties, kā audzēt kartupeļus purvā, kā veidot gubas, kartupeļi klanu cīņās. Britu loma badā. Puse grāmatas ir par Īriju, lai ar neviens nezin, kā tie tur nonākuši.

Tagad par kartupeļu ievazāšanu Eiropā, Herbal rakstītāji iekļauj savos darbos salīdzinoši vēlu. Un pat tad īsti nevar saprast vai tā ir batāte vai kartupelis. desmitiem lapaspušu ar citātu no Herbāļiem, kuri ne ar ko neatšķiras. Tad par kartupeļa vērtību izrādās afrodiziaks, ja paskatās uz īriem, kas ēd kartupeļus, staigā puspliki un ar sešiem vai septiņiem bērniem!

... svaukārt ja atradēja ir sieviete, tad viņa metas klāt tuvākajam vīrietim un zvetē ar to pa seju, lai asinis šķīst. Lai būtu laba raža, tad tos apslaka ar vikunju asinīm (autors gan domā ka agrāk ir noteikti upurēti bērni). Savukārt eiropā kartupeļus visticamāk ievazāja no Peru nevis čīles, jo nevien kartupeli kuģa tilpnē nenoturēsies 12 mēnešus. un tad vēl tā pašsakropļošanās kartupeļa labā!!!

Krūma nosaukums ir koka un košļājo tā lapas dzīve inkiem iegūst pavisam citu krāsu melnbaltajam piejaucas sarkanais. Kartupeļi ļauj izdzīt arī spirtoto un kartupelis kļūst par kultūras daļu. Kartupeli stāda ar koku izkasot bedri uzliekot to uz kokas lapu kaudzītes pieberot klāt nedaudz pelnu. Noņemšanas laikā ja sarkanu kartupeli atrod vīrietis, viņš metas pie tuvākās sievietes un viegli ar to viņai pieskaras ...

Teikšu kā ir autora skatījums uz kartupeļu un tautu vēsturi ir laikmetu raksturojošs un savdabīgs. Tātad inku priekš'teči izkūlušies cauri džungļiem jaguāru un anakondu traumēti, beidzot sasniedz savu laimes zemi Titikakas ezera krastu. Taču augstienē manioka un kukurūza vairs neaug, ir kartupeļu laiks!!! Dzīve ir depresīva, bet par laimi zemāk aug kāds necils krūms kura lapam piemīt uzmundrnošas īpašības ....