Jāsaka, diezgan liels kokteilis – stāsti ir sarakstīti dažādā periodā un stāsta par pašu Džeraldu dažādos viņa vecumposmos – gan par zēnību (un mums tik ierasto Darelu ģimeni), gan brieduma gadiem.
“Esmeralda” – pieaugušā Džeralda satikšanās ar … neparastu cūku. Nevar neapbrīnot rakstnieka talantu, šo, mūsu ieskatā, sušķīgo dzīvnieku aprakstot patiešām satriecoši – karalienei nevarēti veltīt brīnišķīgākus vārdus!
“Viņa bija spīdīgi rožaina ar baltsārtiem sariem kā persiku ziedi un dažiem dekoratīviem melniem plankumiem, ko daba bija izvietojusi rūpīgi un pavedinoši, gluži kā skaistuma mušiņas, ar kādām sievietes mēdza izrotāt sevi septiņpadsmitajā gadsimtā. Viņai bija mazas, zeltainas acis, pilnas gudrības un viltības, ausis nokārušās abpus purnam kā mūķenes galvassega, un lepni izslietais šņukurs viegli uzrauts; tā gals atgādināja vienu no tiem lieliskajiem Viktorijas laikmeta instrumentiem, kādus lietoja nosprostojušos notekcauruļu tīrīšanai. Nagi bija eleganti un nospodrināti, aste – dzenskrūve virzībai pa dzīvi – izskatījās kā brīnišķīgi saslējusies jautājuma zīme. Ap viņu vēdīja īpatnēja aura – nevis cūkas smaka, kā varētu domāt, bet smalks, liegs aromāts, kas atsauca atmiņā pavasara pļavu ziedu pārpilnībā. Nekad agrāk es nebiju saodis cūku šādi smaržojam.”
Un te arī, manuprāt, visā grāmatā lieliskākais tēlojums – ceļa taujāšana vietējam zemniekam, kas pat Džeraldam, kurš “uzaudzis Grieķijā, kur attālumus mēdz noteikt cigaretēs”, liekt saraukt pieri:
“- Brauciet garām kara piemineklim, garām monsieur Peligo mājai un tad, kad nonāksiet pie koka, nogriezieties pa kreisi.
– Pie kāda koka?
– Pie koka tai pagriezienā, kur jūs nogriezīsieties pa kreisi.”
“Freds jeb dienvidu tveices pieskāriens”. Stāsts par Darelu, kurš sastop tik interesantus amerikāņus, ka viņu “sāk pārņemt tās Alises Brīnumzemē izjūtas, kādas vienmēr sajutis, atrazdamies Grieķijā. Tur nākas loģiku mest pār bortu un ļaut tai kādu laiku peldēt savā vaļļā – tiesa gan, sasniedzamā attālumā. Tas dara brīnumu lietas ar smadzeņu šūnām”.
Un iesmējiens par savas lekcijas neprātīgajiem panākumiem – ne tik daudz satura, cik akcenta pēc: “Jūsu akscents nudien ir kaut kas vienreizējs. Patiesi un neapšaubāmi, ser, kaut kas vienreizējs! Tas ir patiesi aizraujošs – kā tam puisim, nu, kā jel viņu sauca – ak jā, Viljamam Šekspīram”.
“Pelnīta atpūta” – traģikomisks stāsts par Darela ceļojumu ar tirdzniecības tvaikoni no Austrālijas uz Eiropu “tajās jaukajās, sen pagājušajās dienās, kad ceļojums ilga sešas nedēļas un kuģis uzņēma tikai astoņus vai varbūt divpadsmit pasažierus”. Par to, kāpēc Darels nonāk pie secinājuma, ka “pelnītā atpūta ir kaut kas tāds, kas jābauda pa drusciņai katru dienu, kā toniks, jo nekad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā stūra.”
“Mātes izprecināšana” – centrālais stāsts, šoreiz – no Džeralda bērnības. Jaukais vēstījums par vietu, kur Džeralds netraucēts nodevās saviem pētījumiem: “Katrā dobē auga mazs mandarīnkociņš, kas, saules apspīdēts, smaržoja gandrīz neizturami spēcīgi. Kociņiem pie kājām auga skaistas, vecmodīgas puķes – neaizmirstulītes, neļķes, lavandas, čemurneļķes, naktsvijoles, puķu tabaka un maijpuķītes. Vietējiem insektiem tas bija sava veida Pikadilli laukums un līdz ar to mana iecienīta medību vieta, jo te bija viss no tauriņiem līdz skudrulauvām, no mežģīņspārnainām mušām līdz rožu vabolēm, no lielām, resnām, dūcošām kamenēm līdz sīciņām lapsenēm.” Un neticamie “ģimenes un citu zvēru” piedzīvojumi: “Kādu dienu mana māsa Margo filantropijas uzplūdā tika izlaidusi vistas no aploka pastaigāties savā vaļā. Tās bija atradušas savvaļas ķiploku lauciņu un tur pamielojušās; tā nu nākamajā rītā brokastu kultenis bija pilnībā piesūcies ar ķiploku smaku. Mans brālis Leslijs žēlojās, ka tas garšo kā grieķu autobusa sēdekļu pol- sterējums.” Nē, nu interesanti – vai tā varētu būt patiesība?
Vai: “viņš nometa dažas meduskāres zemē, kur tās kļuva par brīnumainu, lipīgu slazdu visiem kukaiņiem, kam gadījās būt tuvumā. Par spīti mātes izmisīgajiem centieniem izkāst medu pirms likšanas galdā, tajā vienmēr slēpās maza, interesanta zooloģiska kolekcija. Tā nu ziest uz maizes pēc muskusa smaržojošo, zeltaini brūno kārumu bija tas pats, kas ziest šķidru dzintaru, kurā var atrast gandrīz jebko – no sīkām kodēm un kāpuriem līdz vabolēm un maziem simtkājiem. Reiz, sev par prieku, es atradu spīļastu sugu, kas man vēl nebija zināma. Brokastis vienmēr bija bioloģiski interesanta maltīte. Pārējie ģimenes locekļi, kuri, man par vilšanos, palika spītīgi nezooloģiski, nedalījās manā priekā par medus sagādāto bagātīgo guvumu.“
Ai, un tie apraksti … par jebko: “Dūmi, kas cēlās cauri olīvkokiem, bija kā spēcīgas smaržas, kurās mijās degošu kokogļu, ceptas jērgaļas un ķiploku pikances. Vīns, sarkans kā asinis no pūķkautuves, murrāja un noslēpumaini čaloja glāzēs – tik silti un draudzīgi, ka mudināt mudināja iedzert vēl.”
“Ludvigs” – atkal stāsts no pieaugušo dzīves, kurā Darels atrod “vienīgo vācieti ar humora izjūtu, tikpat retu parādību kā cilvēku ar sešām galvām.“
“Zvērinātie” – šoreiz diezgan netipisks (pat E.Po stilā) stāsts par to, kā Darels dodas ceļojumā ar upes tvaikoni un satiek …nāves profesoru.
“Mis Butas-Vaičerlijas drēbes” – mazticams stāsts par veiksmi azartspēlēs (gaidīju kādu “Pīķa dāmas” cienīgu atrinājumu, bet tā arī nesagaidīju).
“Papagailis Pāteram”. Neķītrs papagailis kā dāvana mācītājam – varat iedomāties paši.
Vēl kāds jauks šīs grāmatas citāts: “Vienmēr, kad jūs dodat altruistiskus zvērestus, iespēja rodas ātrāk, nekā spējat iedomāties.”
Vērtējums: 3+/5.
Bija lieliski atgriezties bērnu dienu noskaņās, taču kaut kas pietrūka…