What do you think?
Rate this book
Latviešu šausmu stāsti
Rožu krūms, kas draud iznīcināt savu dārznieku...
Noslēpumains jātnieks, kurš nemet atspulgu upes ūdeņos...
Baltā sieva, kas spokojas teātra aizkulisēs...
Pelēks T krekls, kuru uzvelkot, notiks nelaime...
Tie ir tikai daži no tēliem, ar kuriem lasītājus pārsteigs, valdzinās un biedēs pirmā latviešu autoru šausmu stāstu izlase “Latviešu šausmu stāsti”.
Krājumā iekļauti divdesmit stāsti, kas tapuši visa 20. gadsimta garumā; meistarīgus vēstījumus šajā žanrā radījuši tik atšķirīgi rakstnieki kā Augusts Saulietis, Aleksandrs Grīns, Jānis Ezeriņš, Vizma Belševica, Vladimirs Kaijaks, Dagnija Zigmonte, Guntis Berelis, Ralfs Kokins, Ieva Melgalve un Andris Zeibots.
Latviešu autoru iztēlē rosās visdažādākie baiļu atveidi: gan spoki, veļi un milzu zirnekļi, gan kaimiņmājas pagalma bērni un kāds pavisam parasts kabatas nazis... Kurzemes ciematos klejo rēgi, kādā Rīgas augstceltnē pulcējas vampīri, bet Centrāltirgū iegādāts spogulis rāda pavisam citu realitāti...
Un nu arī tev, lasītāj, pienācis laiks iegremdēties autoru iztēles tumšajos bezdibeņos, lai uzzinātu: kas tad īsti ir latviešu lasītāja “baiļu faktors”?
Noslēpumains jātnieks, kurš nemet atspulgu upes ūdeņos...
Baltā sieva, kas spokojas teātra aizkulisēs...
Pelēks T krekls, kuru uzvelkot, notiks nelaime...
Tie ir tikai daži no tēliem, ar kuriem lasītājus pārsteigs, valdzinās un biedēs pirmā latviešu autoru šausmu stāstu izlase “Latviešu šausmu stāsti”.
Krājumā iekļauti divdesmit stāsti, kas tapuši visa 20. gadsimta garumā; meistarīgus vēstījumus šajā žanrā radījuši tik atšķirīgi rakstnieki kā Augusts Saulietis, Aleksandrs Grīns, Jānis Ezeriņš, Vizma Belševica, Vladimirs Kaijaks, Dagnija Zigmonte, Guntis Berelis, Ralfs Kokins, Ieva Melgalve un Andris Zeibots.
Latviešu autoru iztēlē rosās visdažādākie baiļu atveidi: gan spoki, veļi un milzu zirnekļi, gan kaimiņmājas pagalma bērni un kāds pavisam parasts kabatas nazis... Kurzemes ciematos klejo rēgi, kādā Rīgas augstceltnē pulcējas vampīri, bet Centrāltirgū iegādāts spogulis rāda pavisam citu realitāti...
Un nu arī tev, lasītāj, pienācis laiks iegremdēties autoru iztēles tumšajos bezdibeņos, lai uzzinātu: kas tad īsti ir latviešu lasītāja “baiļu faktors”?
432 pages, Hardcover
First published January 1, 2016
6 people are currently reading
64 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 10 of 10 reviews
June 28, 2020
Vai spoku stāsti = šausmu literatūra? Par šo nācās domāt, lasot šo izlasi, jo spoku stāstu te ir gana, bet par šausmām var pastrīdēties. Ja žanru varētu noteikt pēc tā, vai izdevies lasītāju sabaidīt, tad no šajā izlasē apkopotajiem darbiem to izdevās tikai diviem autoriem - Kaijakam un Berelim/Reimeram. Par abu stāstiem arī bez vilcināšanās piekritīšu, ka tie tiešām ir šausmu stāti, lai gan Bereļa darbos netrūkst arī humora devas. Tās tomēr nav tik daudz kā Melgalves, Zeibota un Belševicas stāstos, kurus drīzāk gribētos dēvēt par humoru vai vismaz šausmu humoru.
Šermulīgi ir arī visi Grīna stāsti, bet, tā kā tos jau biju lasījusi pusaudzes vecumā un arī kārtīgi pabaidījusies, tad tagad tāda efekta vairs nebija. Ļoti patika Saulieša, Ezeriņa un Zigmontes stāsti, bet, vai tā ir šausmu literatūra, nezinu gan. Bendrupes stāsts gan tāds nekāds, un stāsts par zilo zārku, šķiet, ieceļojis no skolēnu spoku stāstu krājuma, turklāt atšķaidīts ar pļāpīgiem prātuļojumiem.
Visā visumā bija pat ļoti interesanti. Interesanti sastādīts krājums.
Šermulīgi ir arī visi Grīna stāsti, bet, tā kā tos jau biju lasījusi pusaudzes vecumā un arī kārtīgi pabaidījusies, tad tagad tāda efekta vairs nebija. Ļoti patika Saulieša, Ezeriņa un Zigmontes stāsti, bet, vai tā ir šausmu literatūra, nezinu gan. Bendrupes stāsts gan tāds nekāds, un stāsts par zilo zārku, šķiet, ieceļojis no skolēnu spoku stāstu krājuma, turklāt atšķaidīts ar pļāpīgiem prātuļojumiem.
Visā visumā bija pat ļoti interesanti. Interesanti sastādīts krājums.
April 4, 2017
Visādi šausmu un spoku stāsti man vienmēr patikuši, bērnībā plauktā stāvēja maza, zila spoku stāstu grāmatiņa, ko bieži pārlasīju, un pēc tam mēdzu to nožēlot, jo dažu izlasīto stāstu ietekmē bailēs nespēju aizmigt, lai gan tie bija jau neskaitāmas reizes pārlasīti un gandrīz vai no galvas zināmi stāsti. Bet tas neatņēma stāstu burvību, un interese par tiem nezuda. Negaidīju daudz no šīs grāmatas (iespējams, dažas atsauksmes vainīgas), bet izskatās, ka dažas lietas nemainās - šausmu stāsti man joprojām patīk, lai gan reizē biedē. Šis stāstu krājums izrādījās daudz labāks nekā gaidīju.
Pirmais, vissenākais stāsts nelikās pārāk šausmīgs, taču deva interesantu ieskatu par to, kas biedēja cilvēkus kādreiz. Nebija slikts, varbūt tikai nedauz grūtāk lasāms, salīdzinājumam ļoti labs materiāls.
Aleksandrs Grīns rakstījis īstus šausmu stāstus, tieši tādus, kādus es gaidītu no šādas grāmatas. "Nelaimes jātnieks" jo īpaši, tas arī bija viens no labākajiem.
Jāņa Ezeriņa "Joču pirti" biju jau reiz lasījusi kādā vidusskolas literatūras stundā. Tas man vienmēr licies vairāk traģisks nekā šausmīgs, šausmu moments pavisam īss, tāpēc šis stāsts man nelikās īpaši iederīgs šajā stāstu krājumā. Tipiska latviešu traģēdija ar melnu kaķi nobeigumā. Šis stāsts man arī nekad nav paticis, tieši traģiskuma dēļ.
"Helēna" - labs spoku stāsts, arī tieši tāds, kādu varētu sagaidīt šādā (vai kādā spoku stāstu) krājumā.
Vimas Belševicas "Baltā sieva" gan nav šausmu stāsts. Nekādas tirpas taču nevar dabūt no spoka, kas jau uzreiz atklāj to, cik nekaitīgs ir, vienkārši jaucas pa teātri, un čīkst par citiem spokiem. Tas bija ļoti mīlīgs spoku stāsts. Labs, bet ne šausmīgs. Nedaudz atgādināja "Graveyard Book", ja neskaita vispārējo šausmu trūkumu.
Vladimiram Kaijakam noteikti ir labas idejas! "Visu rožu roze" ir viens no krājuma aizraujošākajiem gabaliem, kurā šausmas un bezcerības apziņa pārņem lēnām un pilnībā. "Zirneklis" man nelikās pārāk briesmīga (domāju tāpēc, ka stāsts no zirnekļa skatu punkta), bet noteikti iederas žanrā.
"Gausīgais nazis" ir kā latviešu tautas pasaka ar nelaimīgām beigām. Šoreiz ganu zēns neapmuļķoja Velnu un princeses vietā dabūja nelabu galu.
Guntis Berelis ar savu "Bērnu impēriju" noteikti atstāja uz mani labu iespaidu, arī "Tūristu sezona" paliks atmiņā. Ikdienišķas lietas, kam atklāta kāda šausmu šķautne.
"Spogulis" bija tas stāsts, kas lika man nolikt malā grāmatu un atpūsties no šausmu stāstiem, bet pēc tam tāpat tumsā viena baidījos pa dzīvokli staigāt. Tā paša autora "Kupraino krogs" arī ļoti labs.
"Engures kapsētas zilā zārka stāsts" man bija gandrīz perfekts spoku stāsts, ja ne tās daudzās pārdomas par visu beigās un pa vidu.
Par Ievas Melngalves stāstiem esmu vienkārši sajūsmā! Laikam jāsāk lasīt viņas grāmatas.
Pēdējais stāsts varbūt nebija pats aizraujošākais, bet neizpalika bez šausmu devas.
Daļa stāstu sniedza tās emocijas, ko kādreiz biju guvusi no līdzīgiem stāstu krājumiem, pārējie tāpat bija interesanti (ja neskaita vienu, bet tas jau gaumes jautājums), tāpēc 5 zvaigznes.
Pirmais, vissenākais stāsts nelikās pārāk šausmīgs, taču deva interesantu ieskatu par to, kas biedēja cilvēkus kādreiz. Nebija slikts, varbūt tikai nedauz grūtāk lasāms, salīdzinājumam ļoti labs materiāls.
Aleksandrs Grīns rakstījis īstus šausmu stāstus, tieši tādus, kādus es gaidītu no šādas grāmatas. "Nelaimes jātnieks" jo īpaši, tas arī bija viens no labākajiem.
Jāņa Ezeriņa "Joču pirti" biju jau reiz lasījusi kādā vidusskolas literatūras stundā. Tas man vienmēr licies vairāk traģisks nekā šausmīgs, šausmu moments pavisam īss, tāpēc šis stāsts man nelikās īpaši iederīgs šajā stāstu krājumā. Tipiska latviešu traģēdija ar melnu kaķi nobeigumā. Šis stāsts man arī nekad nav paticis, tieši traģiskuma dēļ.
"Helēna" - labs spoku stāsts, arī tieši tāds, kādu varētu sagaidīt šādā (vai kādā spoku stāstu) krājumā.
Vimas Belševicas "Baltā sieva" gan nav šausmu stāsts. Nekādas tirpas taču nevar dabūt no spoka, kas jau uzreiz atklāj to, cik nekaitīgs ir, vienkārši jaucas pa teātri, un čīkst par citiem spokiem. Tas bija ļoti mīlīgs spoku stāsts. Labs, bet ne šausmīgs. Nedaudz atgādināja "Graveyard Book", ja neskaita vispārējo šausmu trūkumu.
Vladimiram Kaijakam noteikti ir labas idejas! "Visu rožu roze" ir viens no krājuma aizraujošākajiem gabaliem, kurā šausmas un bezcerības apziņa pārņem lēnām un pilnībā. "Zirneklis" man nelikās pārāk briesmīga (domāju tāpēc, ka stāsts no zirnekļa skatu punkta), bet noteikti iederas žanrā.
"Gausīgais nazis" ir kā latviešu tautas pasaka ar nelaimīgām beigām. Šoreiz ganu zēns neapmuļķoja Velnu un princeses vietā dabūja nelabu galu.
Guntis Berelis ar savu "Bērnu impēriju" noteikti atstāja uz mani labu iespaidu, arī "Tūristu sezona" paliks atmiņā. Ikdienišķas lietas, kam atklāta kāda šausmu šķautne.
"Spogulis" bija tas stāsts, kas lika man nolikt malā grāmatu un atpūsties no šausmu stāstiem, bet pēc tam tāpat tumsā viena baidījos pa dzīvokli staigāt. Tā paša autora "Kupraino krogs" arī ļoti labs.
"Engures kapsētas zilā zārka stāsts" man bija gandrīz perfekts spoku stāsts, ja ne tās daudzās pārdomas par visu beigās un pa vidu.
Par Ievas Melngalves stāstiem esmu vienkārši sajūsmā! Laikam jāsāk lasīt viņas grāmatas.
Pēdējais stāsts varbūt nebija pats aizraujošākais, bet neizpalika bez šausmu devas.
Daļa stāstu sniedza tās emocijas, ko kādreiz biju guvusi no līdzīgiem stāstu krājumiem, pārējie tāpat bija interesanti (ja neskaita vienu, bet tas jau gaumes jautājums), tāpēc 5 zvaigznes.
April 1, 2023
Biju pārliecināta, ka likšu 3 zvaigznes. Bet uz beigām paliek tiešām labi. “Visu rožu roze”, “Spogulis”, “Engures kapsētas zilā zārka stāsts” un “Intervija ar kanibālu” izcili - ja negribas lasīt visus, tad vismaz šos vajadzētu.
November 14, 2016
3,5
Es šo uztveru savā ziņā, kā laika liecību. 102 gadu posms. Ko nu kurā brīdī autori ir uzskatījuši par labu materiālu šausmu stāstam(vai - kas nu kurā brīdī ir cilvēkus baidījis), kā kurš autors tēmai piegājis. Ir atšķirības starp pirmo un pēdējo stāstu.
Diezgan labs papildinājums manam grāmatu plauktam - tikai LV autori, viens žanrs un hronoloģiska attīstība. Ir labi redzēt izmaiņas ne tikai sižetos, bet arī izteiksmes veidā.
Ja par šausmām - mans kronis aiziet ''Visu rožu rozei''. Mazliet dēļ subjektīvām atmiņām, kas paspilgtināja noskaņu.
Es šo uztveru savā ziņā, kā laika liecību. 102 gadu posms. Ko nu kurā brīdī autori ir uzskatījuši par labu materiālu šausmu stāstam(vai - kas nu kurā brīdī ir cilvēkus baidījis), kā kurš autors tēmai piegājis. Ir atšķirības starp pirmo un pēdējo stāstu.
Diezgan labs papildinājums manam grāmatu plauktam - tikai LV autori, viens žanrs un hronoloģiska attīstība. Ir labi redzēt izmaiņas ne tikai sižetos, bet arī izteiksmes veidā.
Ja par šausmām - mans kronis aiziet ''Visu rožu rozei''. Mazliet dēļ subjektīvām atmiņām, kas paspilgtināja noskaņu.
November 2, 2016
Akmandieniņās, šis ir sarežģīti.
Bez "Visu rožu rozes", "Spoguļa", "Engures kapsētas zilā zārka stāsta", varbūt Bereļa gabaliem un abiem Melgalves trilleriem, tas viss man draudēja nošļukt uz divām zvaigznēm.
https://vilkamidzenis.wordpress.com/2...
Bez "Visu rožu rozes", "Spoguļa", "Engures kapsētas zilā zārka stāsta", varbūt Bereļa gabaliem un abiem Melgalves trilleriem, tas viss man draudēja nošļukt uz divām zvaigznēm.
https://vilkamidzenis.wordpress.com/2...
November 15, 2025
Manā apziņā šausmu jēdziens literatūrā ir cieši saistīts ar Stīvena Kinga vārdu (lai arī tas nav mans mīļākais žanrs viņa daiļradē), tomēr šis krājums sniedz pavisam citu skatu uz šo žanru. Apvienojot tautas ticējumus un autoru fantāziju ar modernu pieskaņu, šis stāstu krājums, manuprāt, ir tāda vieglāka interpretācija par šausmu jēdzienu.
Krājumā iekļauti 20 stāsti, kas sarakstīti visa 20.gs. garumā, un šis plašais periods ir skaidri iezīmēts arī pašos stāstos. Ja pirmie stāsti ir piepildīti ar gariem aprakstiem un vien nojautām par mistisko sastāvdaļu, tad pēdējie jau ir daudz īsāki un vairāk līdzinās mūsdienu šausmu stāstu kanoniem.
Mani favorīti, kur tiešām šermuļi pārskrēja pāri:
☢️ Vladimirs Kaijaks “Visu rožu roze”
☢️ Vladimirs Kaijaks “Zirneklis”
☢️ Guntis Berelis “Bērnu impērija”
☢️ Viesturs Reimers “Spogulis”
Jāsaka, ka mani favorīti bija kaut kur grāmatas vidū un daži uz beigām, tajos jau iezīmējās pareiza stāsta apjoma un spriedzes proporcija.
Dažviet trūka baiļu momentu, citviet autori novirzījās uz filozofiskiem spriedumiem (ko īsti negaida šī žanra darbos).
Domāju, ka ne katrs rakstnieks var būt arī stāstu autors, jo šis žanrs pieprasa īpašas spējas - ļoti īsā formātā jāizstāsta veselu stāstu, kur jāspēj lakoniski un pilnībā atklāt katru no elementiem (sižets, personāži, atmosfēra) maksimāli efektīvi, jo nav telpas citu sižeta līniju un otršķirīgu personāžu attīstībai.
Līdz ar to šis krājums ir interesanta pieredze un iepazīšanās ar dažiem meistardarbiem.
Ideāla lasāmviela tumšajiem novembra vakariem!
Krājumā iekļauti 20 stāsti, kas sarakstīti visa 20.gs. garumā, un šis plašais periods ir skaidri iezīmēts arī pašos stāstos. Ja pirmie stāsti ir piepildīti ar gariem aprakstiem un vien nojautām par mistisko sastāvdaļu, tad pēdējie jau ir daudz īsāki un vairāk līdzinās mūsdienu šausmu stāstu kanoniem.
Mani favorīti, kur tiešām šermuļi pārskrēja pāri:
☢️ Vladimirs Kaijaks “Visu rožu roze”
☢️ Vladimirs Kaijaks “Zirneklis”
☢️ Guntis Berelis “Bērnu impērija”
☢️ Viesturs Reimers “Spogulis”
Jāsaka, ka mani favorīti bija kaut kur grāmatas vidū un daži uz beigām, tajos jau iezīmējās pareiza stāsta apjoma un spriedzes proporcija.
Dažviet trūka baiļu momentu, citviet autori novirzījās uz filozofiskiem spriedumiem (ko īsti negaida šī žanra darbos).
Domāju, ka ne katrs rakstnieks var būt arī stāstu autors, jo šis žanrs pieprasa īpašas spējas - ļoti īsā formātā jāizstāsta veselu stāstu, kur jāspēj lakoniski un pilnībā atklāt katru no elementiem (sižets, personāži, atmosfēra) maksimāli efektīvi, jo nav telpas citu sižeta līniju un otršķirīgu personāžu attīstībai.
Līdz ar to šis krājums ir interesanta pieredze un iepazīšanās ar dažiem meistardarbiem.
Ideāla lasāmviela tumšajiem novembra vakariem!
August 31, 2022
Interesants stāstu krājums, kuram noteikti papildus vērtību dod tāda kā laika liecība (tomēr šausmu stāsti ir iznākuši 102 gadu laikā un ir sakārtoti hronoloģiski no vecākā uz jaunāko). Var konstatēt, ka latviešiem tomēr ir savs šausmu žanrs (par to, cik labs/slikts tas ir, manā ieskatā būtu jādiskutē).
Attiecībā uz vērtējumu - man personiski ir ļoti grūti novērtēt stāstu krājumus, it īpaši tādus, kurā ir apkopoti dažādu autoru stāsti (kā šajā gadījumā, kurā ir apkopoti 20 stāsti no 13 autoriem). Ieliku četras zvaigznes, jo, manuprāt, daži stāsti īsti neietilpa kategorijā šausmas (piemēram, Literārā akadēmija vai Kompromisu cilvēks), tomēr vienlaikus, manuprāt, Vladimira Kaijaka stāsti (bija sanācis izlasīt tos iepriekš, kad lasīju V. Kaijaka grāmatu "Visu rožu roze"), kā arī Guntim Berelim un Viesturam Reimeram ir izdevušies lieliski stāsti, kuri, manuprāt, atbilst šausmu žanram.
Attiecībā uz vērtējumu - man personiski ir ļoti grūti novērtēt stāstu krājumus, it īpaši tādus, kurā ir apkopoti dažādu autoru stāsti (kā šajā gadījumā, kurā ir apkopoti 20 stāsti no 13 autoriem). Ieliku četras zvaigznes, jo, manuprāt, daži stāsti īsti neietilpa kategorijā šausmas (piemēram, Literārā akadēmija vai Kompromisu cilvēks), tomēr vienlaikus, manuprāt, Vladimira Kaijaka stāsti (bija sanācis izlasīt tos iepriekš, kad lasīju V. Kaijaka grāmatu "Visu rožu roze"), kā arī Guntim Berelim un Viesturam Reimeram ir izdevušies lieliski stāsti, kuri, manuprāt, atbilst šausmu žanram.
November 8, 2017
Grūti novērtēt kaut ko tik dažādu kā šis stāstu krājums. Biju gaidījusi ko šausminošāku. Līdzīgi kā skolas laikā, arī tagad A. Grīna "Klusie ciemiņi" izsauca visspilgtākās emocijas (pat bailes). Patika arī A. Saulieša "Neaizberama aka" un M. Bendrupes "Helēna" (te gan jāsaka, ka drīzāk aiz bijības pret Miera ielas kapsētu). Viens otrs stāsts gan izsauca neizpratni par to, vai tam tiešām te jābūt.
Vērtīgi paskatīties uz šiem stāstiem kā sava laika liecību. Un pozitīvi, ka spilgtākie žanra paraugi apkopoti vienā grāmāta, citādi ej nu atrodi pa vienam stāstam.
Vērtīgi paskatīties uz šiem stāstiem kā sava laika liecību. Un pozitīvi, ka spilgtākie žanra paraugi apkopoti vienā grāmāta, citādi ej nu atrodi pa vienam stāstam.
February 1, 2017
Dažādi autori, dažādi stāsti - loģiski, ka neesmu pilnīgā sajūsmā par visiem. Bet kopumā esmu apmierināta, ka gadījās izlasīt arī tos, kas ne ļoti, tāpēc attiecīgi 5 zvaigznes.
Tie, kas patika vismazāk bija A. Saulieša "Neaizberamā aka" un J. Ezeriņa "Joču pirts". Pirmais likās pārāk smagnējs (lai gan bonuss par saimnieka uzvārdu :) ), bet otrais pat patiktu kā stāsts, tik nesapratu, ko tas dara šausmu stāstu izlasē. Vai tiešām tāpēc, ka melnais kaķis savā greizsirdībā apgāza lizi un tāpēc viņa nejauši iespieda pirktu sava bērna neaizaugušajā avotiņā? Un kas tur tāds pret/ pār -dabisks?
No trijiem A. Grīna stāstiem šķiet, ka kaut kad bija lasīts "Nelaimes jātnieks", bet skaidri atcerējos "Klusie ciemiņi" - bija 7.-9. klases literatūras viela (atceros, pie kuras skolotājas, tad nu zinu, ka vienā no šim klasēm), ļoti patika gan tolaik, gan tagad, un tas, ka atceros stāstu tik ilgu laiku jau ir rādītājs pats par sevi.
Lasīts bija arī R. Kokina "Engures kapsētas zilais zārks" - viņa vilkači nostāstu grāmata vispār man likās viena no baisākajām lasāmvielām, kas gadījusies lasāmceļā, un šis bija tiešām viens no spilgtākajiem piemēriem. Man jau, protams, ļoti patika, ka tas viss tika papildināts art teoloģiskām pārdomām.
Vēl favorītos lieku :
-) V. Belševicas "Balto sievu" - izcila humora izjūta, un vispār man šausmas labāk patīk šādā griezumā, jo patiesībā man nepatīk baidīties.
-) V. Kaijaka "Visu rožu rozi" - ļoti sasaucās ar angļu seriālu "Black mirrors", par ko sajūminos pēdējā laikā, lai gan te nav gluži par tehnoloģiju tumšo pusi, bet iejaukšanos dabā.
-) G. Bereļa "Bērnu impērija" - tādi Stīvena Kinga motīvi latviskā vidē.
-) V. Reimnera "Spogulis" - meistarīgi apspēlēta daudzu cilvēku neizskaidrojumā nepatika pret spoguli guļamtelpā (godīgi sakot, man pašai nepatīk krēslā vai pustumsā iet gar spoguli, un tiešām nevaru to izskaidrot).
Tie, kas patika vismazāk bija A. Saulieša "Neaizberamā aka" un J. Ezeriņa "Joču pirts". Pirmais likās pārāk smagnējs (lai gan bonuss par saimnieka uzvārdu :) ), bet otrais pat patiktu kā stāsts, tik nesapratu, ko tas dara šausmu stāstu izlasē. Vai tiešām tāpēc, ka melnais kaķis savā greizsirdībā apgāza lizi un tāpēc viņa nejauši iespieda pirktu sava bērna neaizaugušajā avotiņā? Un kas tur tāds pret/ pār -dabisks?
No trijiem A. Grīna stāstiem šķiet, ka kaut kad bija lasīts "Nelaimes jātnieks", bet skaidri atcerējos "Klusie ciemiņi" - bija 7.-9. klases literatūras viela (atceros, pie kuras skolotājas, tad nu zinu, ka vienā no šim klasēm), ļoti patika gan tolaik, gan tagad, un tas, ka atceros stāstu tik ilgu laiku jau ir rādītājs pats par sevi.
Lasīts bija arī R. Kokina "Engures kapsētas zilais zārks" - viņa vilkači nostāstu grāmata vispār man likās viena no baisākajām lasāmvielām, kas gadījusies lasāmceļā, un šis bija tiešām viens no spilgtākajiem piemēriem. Man jau, protams, ļoti patika, ka tas viss tika papildināts art teoloģiskām pārdomām.
Vēl favorītos lieku :
-) V. Belševicas "Balto sievu" - izcila humora izjūta, un vispār man šausmas labāk patīk šādā griezumā, jo patiesībā man nepatīk baidīties.
-) V. Kaijaka "Visu rožu rozi" - ļoti sasaucās ar angļu seriālu "Black mirrors", par ko sajūminos pēdējā laikā, lai gan te nav gluži par tehnoloģiju tumšo pusi, bet iejaukšanos dabā.
-) G. Bereļa "Bērnu impērija" - tādi Stīvena Kinga motīvi latviskā vidē.
-) V. Reimnera "Spogulis" - meistarīgi apspēlēta daudzu cilvēku neizskaidrojumā nepatika pret spoguli guļamtelpā (godīgi sakot, man pašai nepatīk krēslā vai pustumsā iet gar spoguli, un tiešām nevaru to izskaidrot).
Displaying 1 - 10 of 10 reviews