What do you think?
Rate this book
The Murderbot Diaries #1-2
The Murderbot Diaries Vol. 1
The first two novellas in the New York Times bestselling Murderbot series, collected in paperback for the first time!
"As a heartless killing machine, I was a complete failure."
First, read the story that started the Murderbot phenomenon in All Systems Red!
On a distant planet, a team of scientists are conducting surface tests, shadowed by their Company-supplied ‘droid — a self-aware SecUnit that has hacked its own governor module, and refers to itself (though never out loud) as “Murderbot.” Scornful of humans, all it really wants is to be left alone long enough to figure out who it is (and to watch its favorite show in its downtime.)
But when a neighboring mission goes dark, it’s up to the scientists and Murderbot to get to the truth.
Then, In Artificial Condition Murderbot teams up with a Research Transport vessel named ART (you don’t want to know what the “A” stands for), and together, they infiltrate the mining facility where Murderbot went rogue to try to understand its past.
What it discovers will forever change the way it thinks…
"As a heartless killing machine, I was a complete failure."
First, read the story that started the Murderbot phenomenon in All Systems Red!
On a distant planet, a team of scientists are conducting surface tests, shadowed by their Company-supplied ‘droid — a self-aware SecUnit that has hacked its own governor module, and refers to itself (though never out loud) as “Murderbot.” Scornful of humans, all it really wants is to be left alone long enough to figure out who it is (and to watch its favorite show in its downtime.)
But when a neighboring mission goes dark, it’s up to the scientists and Murderbot to get to the truth.
Then, In Artificial Condition Murderbot teams up with a Research Transport vessel named ART (you don’t want to know what the “A” stands for), and together, they infiltrate the mining facility where Murderbot went rogue to try to understand its past.
What it discovers will forever change the way it thinks…
320 pages, Paperback
First published May 2, 2017
152 people are currently reading
1273 people want to read
About the author
Martha Wells
109 books24.7k followersMartha Wells has been an SF/F writer since her first fantasy novel was published in 1993, and her work includes The Books of the Raksura series, the Ile-Rien series, The Murderbot Diaries series, and other fantasy novels, most recently Witch King (Tordotcom, 2023). She has also written media tie-in fiction for Star Wars, Stargate: Atlantis, and Magic: the Gathering, as well as short fiction, YA novels, and non-fiction. She has won Nebula Awards, Hugo Awards, Locus Awards, and a Dragon Award, and her work has appeared on the Philip K. Dick Award ballot, the British Science Fiction Association Award ballot, the USA Today Bestseller List, the Sunday Times Bestseller List, and the New York Times Bestseller List. She is a member of the Texas Literary Hall of Fame, and her books have been published in twenty-five languages.
She is also a consulting producer on The Murderbot Diaries series for Apple TV+.
She is also a consulting producer on The Murderbot Diaries series for Apple TV+.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 362 reviews
August 11, 2023
Największe rozczarowanie tego roku :(
August 14, 2023
Też troszkę naciągana ta trójeczka :(
(po namyśle jednak dwójeczka)
(po namyśle jednak dwójeczka)
July 11, 2019
Domāju, likt 4 vai 5 zvaigznes, sāku salīdzināt ar citām grāmatām. Tad nolēmu, pie dirsas, lai iet piecas, jo man reāli patika viss - gan sižets, gan valoda, gan Slepkabots. Ja jums šķiet, ka nekad nejustu simpātijas pret ko robotveidīgu, tad neesat iepazinušies ar šo kautrīgo tipu.
Pilnā atsauksme: https://gramatas.wordpress.com/2019/0...
Pilnā atsauksme: https://gramatas.wordpress.com/2019/0...
August 3, 2019
Nu kolosāls tas Slepkabots. Lai gan bija patikami lasīt grāmatu, tas būtu arī izcils seriāls vai vismaz filma. Tāds varonis sen nebija satikts, un gribētos ar to pavadīt vēl vairāk laika.
Sen vispār nebiju lasījusi zinātnisko fantastiku, un šai bija ideālā recepte - nekā ne par daudz, ne par maz. Humors pietiekami, arī filozofiskie un idejiskie pārspriedumi - nu tā ka ir pēc tam par ko padomāt. Gribētu zināt Dipta un Slepkabota viedokli par dažiem mūsdienu seriāliem. GoT gan jau būtu nodedzinājis procesorus pie Neda nāves.
Sen vispār nebiju lasījusi zinātnisko fantastiku, un šai bija ideālā recepte - nekā ne par daudz, ne par maz. Humors pietiekami, arī filozofiskie un idejiskie pārspriedumi - nu tā ka ir pēc tam par ko padomāt. Gribētu zināt Dipta un Slepkabota viedokli par dažiem mūsdienu seriāliem. GoT gan jau būtu nodedzinājis procesorus pie Neda nāves.
December 4, 2023
Otrais raunds, 2023.
Iznākot jaunajiem Slepkabota piedzīvojumiem, sapratu, ka a) esmu pēc viņa sailgojusies; b) knapi atceros, kas un kādā secībā notika iepriekšējās dienasgrāmatās. Un jaunajos piedzīvojumos atgriezīšoties DiPTs, tā ka bija vēl viens iemesls atkārtot.
Un tas bija forši. Atcerējos visus iemeslus, kāpēc man patīk Slepkabots. Un ne jau tikai viņa sarkasma dēļ. Ikreiz, kad, tikko izgājusi no mājas, tomēr vēlreiz attaisu somu, lai ielūrētu, vai pa to pusminūti mans maks nav izgaisis, atceros, kā tieši par to iesmīkņāja Slepkabots. Vēl arī tieši Slepkabota dēļ mazinājās mana skepse pret droniem (lai gan par tiem vairāk bija tālākajos stāstos). Bet viss jau nav tikai smiekli, superjūtīgi roboti un piu piu ar nelabajiem. Ir arī par tām cilvēka bailēm no visa jaunā un nesaprotamā, kas tiek pārvērstas naidā.
“Mans minējums ir, ka nevar izstāstīt stāstu no tādas lietas skatpunkta, kam, tavuprāt, nemaz nav skatpunkta.”
>>>>>>>>>
2019.
“Es būtu varējis kļūt par masu slepkavu, jo biju uzlauzis savu vadības moduli, bet tad atklāju, ka man ir piekļuve visiem uzņēmuma satelītu translētajiem izklaides kanāliem. Kopš tā laika ir pagājuši krietni vairāk nekā 35 000 stundu vai apmēram tā, un necik daudz galinājis es neesmu. Toties esmu patērējis, nez, drusku mazāk par 35 000 stundu filmu, seriālu, grāmatu, izrāžu un mūzikas. Kā bezsirdīga, slepkavnieciska mašīna es biju īsta izgāšanās.”
Ciktāl runa ir par grāmatu pirmajām rindkopām, šī ir uzvarētāja. Bet, protams, jāsaprot, ka šis slepkabots jeb DrošVienība nav standarta modelis. Jā, uzlauzis viņa rīcību kontrolējošās sistēmas, tas varētu mesties brīvsolī vai taisīt slaktiņu, bet šim slepkabotam nav gluži tāda personība. Tas izdara to, kas no tā tiek prasīts līguma ietvaros (patrulēšana, sistēmu pačekošana, dumjo cilvēku glābšana un sargāšana), bet brīvajā laikā tas visvairāk priecājas, ka tam liek mieru un tas var mierīgi un klusi palūrēt ziepenes. Un cer, ka neviens viņu nepieķers sistēmas uzlaušanā. Bet arī tam ir šādi tādi tālejoši plāni un lietas, ko izdarīt, tā ka paredzams, ka tālāk stāsts izvērtīsies arvien interesantāks. Cerams, ka nezudīs arī slepkabota ironiskais skats uz dzīvi. No diviem šajā izdevumā iekļautajiem garstāstiem (vai īsromāniem - kā latviski būtu pareizāk?) man vairāk patika otrais, jo tur ir vnk nepārspējami dialogi starp slepkabotu un citu botu - kosmosa kuģa sistēmu.
“Slepkabota dienasgrāmatas” ir tīra bauda - zinātniskā fantastika vieglā un humorīgā formā, izraujama vienā garšīgā piegājienā. Man šķiet, tā ir lielisks darbs, ja gribas pamēģināt žanru, bet negribas ieberzties uzreiz uz dziļākajiem fizikas līmeņiem vai ašpadsmit sējumiem. Un kas ir īpaši, ļoti, brīnišķīgi patīkami - te mums ir lielisks, izcils tulkojums, dzīvīgs un izteiksmīgs. Ieva Melgalve strauji ir kļuvusi par manu favorīttulkotāju.
Iznākot jaunajiem Slepkabota piedzīvojumiem, sapratu, ka a) esmu pēc viņa sailgojusies; b) knapi atceros, kas un kādā secībā notika iepriekšējās dienasgrāmatās. Un jaunajos piedzīvojumos atgriezīšoties DiPTs, tā ka bija vēl viens iemesls atkārtot.
Un tas bija forši. Atcerējos visus iemeslus, kāpēc man patīk Slepkabots. Un ne jau tikai viņa sarkasma dēļ. Ikreiz, kad, tikko izgājusi no mājas, tomēr vēlreiz attaisu somu, lai ielūrētu, vai pa to pusminūti mans maks nav izgaisis, atceros, kā tieši par to iesmīkņāja Slepkabots. Vēl arī tieši Slepkabota dēļ mazinājās mana skepse pret droniem (lai gan par tiem vairāk bija tālākajos stāstos). Bet viss jau nav tikai smiekli, superjūtīgi roboti un piu piu ar nelabajiem. Ir arī par tām cilvēka bailēm no visa jaunā un nesaprotamā, kas tiek pārvērstas naidā.
“Mans minējums ir, ka nevar izstāstīt stāstu no tādas lietas skatpunkta, kam, tavuprāt, nemaz nav skatpunkta.”
>>>>>>>>>
2019.
“Es būtu varējis kļūt par masu slepkavu, jo biju uzlauzis savu vadības moduli, bet tad atklāju, ka man ir piekļuve visiem uzņēmuma satelītu translētajiem izklaides kanāliem. Kopš tā laika ir pagājuši krietni vairāk nekā 35 000 stundu vai apmēram tā, un necik daudz galinājis es neesmu. Toties esmu patērējis, nez, drusku mazāk par 35 000 stundu filmu, seriālu, grāmatu, izrāžu un mūzikas. Kā bezsirdīga, slepkavnieciska mašīna es biju īsta izgāšanās.”
Ciktāl runa ir par grāmatu pirmajām rindkopām, šī ir uzvarētāja. Bet, protams, jāsaprot, ka šis slepkabots jeb DrošVienība nav standarta modelis. Jā, uzlauzis viņa rīcību kontrolējošās sistēmas, tas varētu mesties brīvsolī vai taisīt slaktiņu, bet šim slepkabotam nav gluži tāda personība. Tas izdara to, kas no tā tiek prasīts līguma ietvaros (patrulēšana, sistēmu pačekošana, dumjo cilvēku glābšana un sargāšana), bet brīvajā laikā tas visvairāk priecājas, ka tam liek mieru un tas var mierīgi un klusi palūrēt ziepenes. Un cer, ka neviens viņu nepieķers sistēmas uzlaušanā. Bet arī tam ir šādi tādi tālejoši plāni un lietas, ko izdarīt, tā ka paredzams, ka tālāk stāsts izvērtīsies arvien interesantāks. Cerams, ka nezudīs arī slepkabota ironiskais skats uz dzīvi. No diviem šajā izdevumā iekļautajiem garstāstiem (vai īsromāniem - kā latviski būtu pareizāk?) man vairāk patika otrais, jo tur ir vnk nepārspējami dialogi starp slepkabotu un citu botu - kosmosa kuģa sistēmu.
“Slepkabota dienasgrāmatas” ir tīra bauda - zinātniskā fantastika vieglā un humorīgā formā, izraujama vienā garšīgā piegājienā. Man šķiet, tā ir lielisks darbs, ja gribas pamēģināt žanru, bet negribas ieberzties uzreiz uz dziļākajiem fizikas līmeņiem vai ašpadsmit sējumiem. Un kas ir īpaši, ļoti, brīnišķīgi patīkami - te mums ir lielisks, izcils tulkojums, dzīvīgs un izteiksmīgs. Ieva Melgalve strauji ir kļuvusi par manu favorīttulkotāju.
May 17, 2021
Never thought that I would say such a thing but it seems that in translation my beloved Murderbot has lost his mojo... Seriously, reading it in English leaves the impression of a bit different personality. Here Murderbot seems to be just... flat. It feels like I just read some adaptation, not the original story. Everything - the story and Murderbot himself - lacks the spark of life and wit. No wonder nobody here has given this book/books raving reviews. There's nothing to rave about. Kind of sad. :(
November 27, 2019
Piecas zvaigznes, pateicoties feinajam Slepkabotam un Dirsīgajam pētniecības transportam DiPTam, jo pats žanrs tomēr nav manējais.
"Tavu problēmu risināšana ir interesants nestandarta domāšanas vingrinājums" (DiPTs Slepkabotam)
Vīrs gan bija sajūsmā un novēlēja veselību un ilgu mūžu Martai Velsai - 15 gadu laikā nebiju dzirdējusi viņu tā sajūsmināmies par kādu grāmatu. Nu, kā es , Kosmosa pusmīlētāja, varēju likt mazāk zvaigžņu?!
"Tavu problēmu risināšana ir interesants nestandarta domāšanas vingrinājums" (DiPTs Slepkabotam)
Vīrs gan bija sajūsmā un novēlēja veselību un ilgu mūžu Martai Velsai - 15 gadu laikā nebiju dzirdējusi viņu tā sajūsmināmies par kādu grāmatu. Nu, kā es , Kosmosa pusmīlētāja, varēju likt mazāk zvaigžņu?!
May 25, 2025
Well shit, I am all in. This was really good. People who have followed my reviews for a while know that I am a little...iffy on space opera books since I have not had a great time with them in the past. However, I am glad that I let a twee indie book seller push me on to "The Murderbot Diaries." They were shocked I had never heard of the series and said well everyone is into them now cause of the series...so you all know I was like what are you talking about? They pushed this and another book on me and I have to say, thank you 'One More Page' for talking me into this. What a great series! I can't wait to read more. This book contained the first two novellas and I gave each 5 stars.
"All Systems Red"-here we are introduced to our narrator, that I guess we can call Murderbot. They are on a distant planet with a team of scientists when one of them is attacked by an unknown species. This sets the stage for a lot to be revealed about Murderbot and how humans view them. I thought this was a great novella to not only get you invested in this character, but it's a great little mystery going on here and you don't know who is doing what to who. But you don't want to stop reading. I was all in and felt sad at the ending on novella one, though I got why.
"Artificial Condition"-this was great. I also maybe laughed at Murderbot and ART getting sassy with each other. Okay, I laughed a lot. To the point when I was out, someone asked me what I was reading which was so funny so I told them. They did not get it, but you know, it was still funny to me. We have Murderbot trying to explore what really happened to them an incident we heard about in the first novella. Also they get situated protecting humans some more.
I can't wait to continue reading this series! 5 stars!
"All Systems Red"-here we are introduced to our narrator, that I guess we can call Murderbot. They are on a distant planet with a team of scientists when one of them is attacked by an unknown species. This sets the stage for a lot to be revealed about Murderbot and how humans view them. I thought this was a great novella to not only get you invested in this character, but it's a great little mystery going on here and you don't know who is doing what to who. But you don't want to stop reading. I was all in and felt sad at the ending on novella one, though I got why.
"Artificial Condition"-this was great. I also maybe laughed at Murderbot and ART getting sassy with each other. Okay, I laughed a lot. To the point when I was out, someone asked me what I was reading which was so funny so I told them. They did not get it, but you know, it was still funny to me. We have Murderbot trying to explore what really happened to them an incident we heard about in the first novella. Also they get situated protecting humans some more.
I can't wait to continue reading this series! 5 stars!
August 1, 2019
Man lūdzu spinoffu kā DiPTs skatās seriālus.
November 15, 2019
šis bija kaut kas negaidīti - wow, dirsāāā!
sākot no paša sākuma - pateicības :
1) reāli tulkotāja ir izdarījusi patiesi cienījamu, kvalitatīvu darbu, kādu es neesmu redzējis nu patiesi sen - tik plūstoši, sakarīgi, bez kļūdām, dirsāāā!
2) protams, ka goodreads universa latviešu lasītājiem, jo atsauksmju dēļ tikai ieķēru - savādāk man būtu tāds - meh, atkal boti & stuff - bučas jums, šis bija forši!
3) autorei, autorei, autorei
īsumā par šo :
ļoti izbrīnījos, bet likās, ka (gluži kā ar visiem sci-fi) es lasīšu nežēlīgi ilgi, ar piespiešanos un grūtībām, bet šis bija dažas lapas un viss - tu esi iekšā, pazudis, izzudis!
pasaule tika uzburta vienkārša, slepkabots vienkārši dirsāāā!
cienu izvēli divas dienasgrāmatas salikt vienā grāmatā, citādi pa vienai būtu diezgan mokoši -
četras zvaigznes par to, ka otrās dienasgrāmatas sižets vēl nebija tik tuvāks baudai kā pirmās, tāpēc taupu tās piecas otrajai grāmatai, kas jau ir paņemta un drīz tiks vērta vaļā!
p.s. (totāli ne pa tēmu), bet veči aizejiet uz to Ginta Zilbaloža animāciju Projām!
bija nu REĀLS ESTĒTISKAIS BAUDĪJUMS un SIŽETS
gribējās, lai nebeidzas nekad.
tik mierīgi.
miers.
un jēga.
reāli, wow
nu, nestāv klāt toi storijiem, frozeniem utt.
nu, šī ir bauda.
šī ir animācija!
okei, viss
sākot no paša sākuma - pateicības :
1) reāli tulkotāja ir izdarījusi patiesi cienījamu, kvalitatīvu darbu, kādu es neesmu redzējis nu patiesi sen - tik plūstoši, sakarīgi, bez kļūdām, dirsāāā!
2) protams, ka goodreads universa latviešu lasītājiem, jo atsauksmju dēļ tikai ieķēru - savādāk man būtu tāds - meh, atkal boti & stuff - bučas jums, šis bija forši!
3) autorei, autorei, autorei
īsumā par šo :
ļoti izbrīnījos, bet likās, ka (gluži kā ar visiem sci-fi) es lasīšu nežēlīgi ilgi, ar piespiešanos un grūtībām, bet šis bija dažas lapas un viss - tu esi iekšā, pazudis, izzudis!
pasaule tika uzburta vienkārša, slepkabots vienkārši dirsāāā!
cienu izvēli divas dienasgrāmatas salikt vienā grāmatā, citādi pa vienai būtu diezgan mokoši -
četras zvaigznes par to, ka otrās dienasgrāmatas sižets vēl nebija tik tuvāks baudai kā pirmās, tāpēc taupu tās piecas otrajai grāmatai, kas jau ir paņemta un drīz tiks vērta vaļā!
p.s. (totāli ne pa tēmu), bet veči aizejiet uz to Ginta Zilbaloža animāciju Projām!
bija nu REĀLS ESTĒTISKAIS BAUDĪJUMS un SIŽETS
gribējās, lai nebeidzas nekad.
tik mierīgi.
miers.
un jēga.
reāli, wow
nu, nestāv klāt toi storijiem, frozeniem utt.
nu, šī ir bauda.
šī ir animācija!
okei, viss
February 28, 2020
Varu tikai pievienoties tiem, kuri par šo grāmatu bija sajūsmā. Man tā ļoti patika. Humorīga, viegla, der arī tiem, kuri ar zinātnisko fantastisku un fantāzijas žanru ir uz "jūs". Īpaši priecīga esmu par šo grāmatu elektroniskajā bibliotēkā 3td.lv
Plašāk blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2020/02/m...
Plašāk blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2020/02/m...
September 5, 2023
Odrobinę na wyrost, ale czekam na kolejne tomy, by w pełni móc docenić tę serię. Postać Mordbota bardzo mi się podoba, relacja z drugim botem też świetna (w drugim tomie). Jedynie fabularnie nie mogłam się wczuć, ale pewnie przez to, że to jedynie nowelki.
March 1, 2020
Ieraugot sen kāroto lasāmvielu 3td.lv nespēju to atlikt vēl ilgāk, pat ja tas nozīmēja lasīšanu tikai datorekrānā (kas ir man gaužām netīkams formāts). Ne mirkli nenožēloju - interesantes saturs ar laba humora mēci. Kaut slekavbots nav cilvēks, tātad nevar būt autists, šo gribās vairāk pabīdīt zem tā nežanra, kurā galvenie varoņi tādi ir un man nez kāpēc trakoti par viņiem patīk lasīt.
June 17, 2019
Grāmatas darbība notiek tāltālā nākotnē, cilvēki apgūst kosmosu, kolonizē planētas un nodarbojas ar derīgo izrakteņu iegūšanu. Kolonizācija ir tik populāra, ka atsevišķas planētas var izpētīt pat atsevišķu cilvēku grupas. DrošVienība pārstāv Kompāniju, kura planētu pētniekiem piedāvā visu aprīkojumu un apgādā ar transportu. DrošVienība ir daļa no aprīkojuma. Uz papīra viņi ir paredzēti kā pētnieku aizstāvētāji no vietējās faunas un drošības garantētāji, ja klienti ir nolēmuši apkaut cits citu. Taču viņu patiesais iemesls ir spiegošana, neviens jau nevar zināt ko uz kādas planētas var atklāt. DrošVienības visu ieraksta un saglabā, dodot Kompānijai iespēju pirmajai iegūt informāciju.
Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.
Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.
Lasot grāmatu man neizbēgami atmiņā atausa Sargasi kosmosā, tajā gan nebija nekādu DrošVienību, bet stāstījuma stils aptuveni līdzīgs. Domāju, ka ja man pusaudža gados kāds iedotu palasīt Slepkabotu, tad es būtu vēl lielākā sajūsmā. Te ir viss, ko lasītājās noteiktā vecumā var vēlēties. Piedzīvojumi, kur viss mainās “mērkaķa ātrumā”. Uzticams un saprotams galvenais varonis bez vadības bloka, kurš ir apmulsis īstajā pasaulē tikpat lielā pakāpē, kā bērns kurš pirmo reizi palaists uz lielveikalu bez iepirkuma saraksta. Īpašus komentārus nemaz nevajag faktam, ka mākslīgais intelekts savā prioritāro darbu sarakstā visaugstākajā vietā ir ielicis seriālu skatīšanos.
Lai uzkurinātu lasītāju interesei Slepkabota nosaukums Drošvienībai nemaz nav nejaušs, viņam ir tumša pagātne. Tieši šajā pagātnē viņš ir uzlauzis vadības sistēmu, spējis to noslēpt no Kompānijas speciālistiem. Atmiņas par šo laiku viņam nav daudz, taču tās nav no patīkamākajām.
Pirmo daļu “Krīze visās sistēmās” var saukt par sērijas ievadu un otro – “Nedabisks stāvoklis”par atgriešanos pagātnē. Sižeta līnija nav lieki sarežģīta, te ir tikai viens galvenais varonis un nevar teikt, ka tā pagriezieni būtu kaut kas neparedzams. Pašu grāmatu varētu pat saukt par kodolīgu, te nav nekā lieka un tai pat laikā nākotnes pasaule ir fantāziju rosinoša. Pasaule man atgādināja tādu kā nedaudz drūmāku Banksa Kultūras cikla pasauli. Te parasts kravas kuģa mākslīgais intelekts var būt varenāks par visgudrāko cilvēces pārstāvi, taču cilvēki to nemaz nepamana, jo kuģis ir vienkāršs robots, konstrukts, bez savas gribas un vēlmēm. Taču lasītājām ir dota iespēja paskatīties uz šo apslēpto pasauli no unikāla skatupunkta un tas padara šo grāmatu izlasīšanas vērtu. 9 no 10 ballēm.
June 2, 2025
this may be a series i cannot help but read obsessively for the next week…. yes i was inspired to read this after seeing a few episodes of the adaptation, and the source material is even better! i really enjoyed the characters, the plot, and this unfortunately awkward robot going through a wide range of emotions. this was fast paced, funny, and somehow really emotionally charged. cant wait to read the rest of the books
March 1, 2025
Uwielbiam to, jak bardzo Mordbot próbuje nie być ludzkie w swoich emocjach i relacjach. Momentami książka kuleje przy dialogach, i nie wiem, czy to kwestia narracji pierwszoosobowej czy tłumaczenia. Mimo to jest lekko i zabawnie. Zostaje na półce gdzieś obok Bobiverse.
September 10, 2020
Izklaidējoša, bet ne banāla lasāmviela - tieši tas, ko gaidu no Prometeja.
July 1, 2019
Šo grāmatu izvēlējos, pateicoties labajām atsauksmēm šeit. Jā!! Man ļoti patika. Ievilka mani tā zinātniskā fantastika! Galvenais varonis Slepkabots/DrošVienība, kura pat spiesta tēlot uzlaboto cilvēku, ir gluži neatvairāms ... - ar savu apņemšanos kļūt no sliktā par labo, par katru cenu noskaidrot savu slikto darbu patieso iemeslu, spēju apčakarēt savas vadības moduli un kontroles sistēmas, nesavtību savu klientu-cilvēku glābšanā un uzpasēšanā un ... tā koķetēšana ar lasītāju par to, ka "visiem tak interesē vai man ir jūtas un kāda ir mana seja, kas mani tracina visvairāk" ir vispār odziņa! Noteikti jāatzīmē izcilais Ievas Melgalves tulkojums!!
October 14, 2019
Slepkabots ir lielisks! Kadēļ gan bezjēdzīgi slepkavot cilvēkus,ja var noskatīties "Mēness patvēruma" 397.sēriju. Tātad kamēr ir Netflix un HBO cilvēcei no mašīnu sacelšanās nav jābaidās.
Cepums arī tulkotājai!
Cepums arī tulkotājai!
July 23, 2020
Kopiena sajūsmā kliedz. Arī es.
Kur tad ir šīs grāmatas noslēpums? Kā puscilvēks - pusrobots (pašlaik jau liekas, ka autors grib mūs vedināt uz domu, ka vairāk robots nekā cilvēks, bet tieši tādēļ visi lasītāji saprot, ka vairāk cilvēks nekā robots) spēj iekarot mūsu, kvalitatīvās literatūras mīlētāju, klasiķu lapotāju, Mēs.XXgadsimts fanu un citu pašpasludinātu titulu lasītāju sirdis?
Man šķiet, ka atbilde ir pavisam vienkārša. Mums patīk par sevi smieties. Un ne vienmēr paši to mākam, tādēļ izbaudām, kad kaut kas no ārpus realitātes parāda, cik dumji pieļaujam kļūdas un kā izvēlamies neredzēt acīmredzamo. Lai arī tematiski un noskaņās ļoti atšķirīga grāmata, bet manu sirdi ar tādu pašu metodi iekaroja arī Pēdējais elfs, kurš ik pa mirklim parādīja, cik mana suga ir stulba.
Aizdomājos, ka grāmata ir lielisks empātijas veicināšanas rīks. Elfs tādam nelasītājam var izskatīties biedējoši biezs. Un, protams, vēl ir - ko ta' es pa elfiem un pūķiem, nav jau tas vecums vairs (kas, protams, ir galīgākās muļķības, mēs nekas neesam pa vecu pūķiem un elfiem, padomā, cik tāds pūķis dzīvo! Nu nekad mēs neesam pa vecu). Tāds robokopa ("nejauša" atsauce, kāds vēl atceras to seriālu?) variants drīzāk uzrunās mūsdienu nocietināto un notrulināto jaunieti. Un, voila, tāda nāves mašīna māk pieķerties, empatizēt (savā dīvainā veidā) un skatīties seriālus.
Vispār jau līdz galam nenoticēju tam, kā slepkabots tik ļoti var pieķerties ļaudīm, bet tas man netraucēja baudīt un skumt, ka grāmata tik plāna. Lai arī elfs uzrunāja un aizkustināja daudz dziļākos līmeņos, bez sirds pārmetumiem lieku piecas zvaigznes un čāpoju uz bibliotēku pēc otrās daļas.
Kur tad ir šīs grāmatas noslēpums? Kā puscilvēks - pusrobots (pašlaik jau liekas, ka autors grib mūs vedināt uz domu, ka vairāk robots nekā cilvēks, bet tieši tādēļ visi lasītāji saprot, ka vairāk cilvēks nekā robots) spēj iekarot mūsu, kvalitatīvās literatūras mīlētāju, klasiķu lapotāju, Mēs.XXgadsimts fanu un citu pašpasludinātu titulu lasītāju sirdis?
Man šķiet, ka atbilde ir pavisam vienkārša. Mums patīk par sevi smieties. Un ne vienmēr paši to mākam, tādēļ izbaudām, kad kaut kas no ārpus realitātes parāda, cik dumji pieļaujam kļūdas un kā izvēlamies neredzēt acīmredzamo. Lai arī tematiski un noskaņās ļoti atšķirīga grāmata, bet manu sirdi ar tādu pašu metodi iekaroja arī Pēdējais elfs, kurš ik pa mirklim parādīja, cik mana suga ir stulba.
Aizdomājos, ka grāmata ir lielisks empātijas veicināšanas rīks. Elfs tādam nelasītājam var izskatīties biedējoši biezs. Un, protams, vēl ir - ko ta' es pa elfiem un pūķiem, nav jau tas vecums vairs (kas, protams, ir galīgākās muļķības, mēs nekas neesam pa vecu pūķiem un elfiem, padomā, cik tāds pūķis dzīvo! Nu nekad mēs neesam pa vecu). Tāds robokopa ("nejauša" atsauce, kāds vēl atceras to seriālu?) variants drīzāk uzrunās mūsdienu nocietināto un notrulināto jaunieti. Un, voila, tāda nāves mašīna māk pieķerties, empatizēt (savā dīvainā veidā) un skatīties seriālus.
Vispār jau līdz galam nenoticēju tam, kā slepkabots tik ļoti var pieķerties ļaudīm, bet tas man netraucēja baudīt un skumt, ka grāmata tik plāna. Lai arī elfs uzrunāja un aizkustināja daudz dziļākos līmeņos, bez sirds pārmetumiem lieku piecas zvaigznes un čāpoju uz bibliotēku pēc otrās daļas.
October 13, 2023
Gdyby A Psalm for the Wild-Built było mroczne tam, gdzie jest cudne, i mordercze, gdzie pacyfistyczne, to byłoby Mordbotem. Obie opowieści kupiły mnie w całości, bez najmniejszego problemu.
Wszystkie wskaźniki czerwone są bezapelacyjnie pięciogwiazdkowe. Koncept, wykonanie, rozłożenie akcji oraz budowa bohaterów świetne. Sztuczny stan oceniłam niżej, bo choć wciąż ciekawy, był o wiele spokojniejszy i działał bardziej jak most między akcjami niż samodzielna przygoda. Trochę to wybaczam, bo to jednak nowelki, nie powieści.
Dużo w Pamiętnikach Mordbota form neutralnych, co mi się podobało; jeszcze bardziej zachwycił mnie ich dobór, bo tłumacz nie przystał na jeden sposób, tylko różnym bohaterom zaoferował różne rozwiązania. Jest kilka momentów, kiedy to kuleje – w stosunku do Mordbota używa rodzaju nijakiego, ale w formach czasownikowych nie umie się zdecydować, czy jako bazę bierze męski czy żeński (np. pojąłem – pojęłam, w zależności od decyzji może być pojąłom albo pojęłom (tbh o wiele lepiej brzmi baza żeńska)), a Rami, które używa dukaizmów, występuje z dwoma kobiecymi bohaterkami, i czasem zamiast onu była ona. Ale to tylko moje delulu po licencjacie, że się przyczepiam. Jak na takie nagromadzenie form neutralnych to jest i tak niebiańska robota, że cztery błędy tylko.
Wszystkie wskaźniki czerwone są bezapelacyjnie pięciogwiazdkowe. Koncept, wykonanie, rozłożenie akcji oraz budowa bohaterów świetne. Sztuczny stan oceniłam niżej, bo choć wciąż ciekawy, był o wiele spokojniejszy i działał bardziej jak most między akcjami niż samodzielna przygoda. Trochę to wybaczam, bo to jednak nowelki, nie powieści.
Dużo w Pamiętnikach Mordbota form neutralnych, co mi się podobało; jeszcze bardziej zachwycił mnie ich dobór, bo tłumacz nie przystał na jeden sposób, tylko różnym bohaterom zaoferował różne rozwiązania. Jest kilka momentów, kiedy to kuleje – w stosunku do Mordbota używa rodzaju nijakiego, ale w formach czasownikowych nie umie się zdecydować, czy jako bazę bierze męski czy żeński (np. pojąłem – pojęłam, w zależności od decyzji może być pojąłom albo pojęłom (tbh o wiele lepiej brzmi baza żeńska)), a Rami, które używa dukaizmów, występuje z dwoma kobiecymi bohaterkami, i czasem zamiast onu była ona. Ale to tylko moje delulu po licencjacie, że się przyczepiam. Jak na takie nagromadzenie form neutralnych to jest i tak niebiańska robota, że cztery błędy tylko.
January 23, 2020
Grāmatas nosaukums man radīja pilnīgi citu iespaidu par grāmatu, bet izlasot to, es burtiski safanojos par galveno varoni, kurš apraksta cilvēku un tā vajadzības, lēmumus un rīcību-uzvedību tik patiesi un smieklīgi, ka tiešām sāk šķist, ka mēs esam tie meža dīvainīši.
June 7, 2023
Mi-a placut foarte mult.
August 14, 2023
Bardziej 0/5.
Co to w ogóle jest? Jakieś "mój kochany pamiętniczku" w kosmosie.
Myślałam, że pierwszy tom to taki delikatny wstępniak, a potem wszystko się rozhula. Niestety, nic się nie rozhulało i wyczuwam, że nie rozhula, mili państwo. Druga część gorsza od pierwszej. Ani to książka oparta na akcji, ani to książka oparta na bohaterach, ani coś z ciekawymi przemyśleniami. Nie mam zielonego pojęcia po co to wszystko. Mam za sobą dwa napompowane niczym słabe opowiadania.
Nasz główny bohater - robot - który non stop powtarza te same przemyślenia, na których też opiera się jakieś 80% lektury, jest kompletnie sztampowy i niczym nie zaskakuje. Jak już zrozumiecie koncepcje (za dużo powiedziane, ale ok) tego bohatera (książka w całości koncepcji nie ma) to zdacie sobie sprawę, że to dokładnie to co sami byście wymyślili i co już przerabialiśmy w filmach i książkach, BUT WORSE. Pozostali bohaterowie to tylko pionki w tle. Pojawiają się na chwile, wszyscy są tacy sami i do końca tomu znikają bez wieści.
Fabuła ma swój główny wątek - losy naszego nijakiego głównego bohatera - plus jego "przygody". Póki co - jedna na jeden tom. Jakie to przygody? Ano, nijakie. Zero emocji, zero napięcia, zero pomysłu. Główny wątek może ma potencjał, ale jest napisany tak, że w ogóle mnie nie interesuje jak to się skończy.
Język męczący - forma bezosobowa zdaje się być wepchnięta na siłę, bo to modne, i nic z tego nie wynika, jeśli chodzi o fabułę. Po polsku czyta się to STRASZNIE CIĘŻKO w połączeniu z wszystkimi innymi wadami książki. Styl ogólnie lekki, ale zarazem płaski. Dużo bajdurzenia o strumieniach, stacjach, statkach i tych innych kosmicznych farmazonach (jedyny znak, że czytamy scifi), które zapełniają pozostałe 20 % książki na spółę z "akcją" (hojnie licząc akcja obejmuje może jakieś 10 stron z 200). Trzy razy przysnęłam w trakcie.
Książka ma 200 stron, a mam wrażenie, że połowa (!) nic nie wnosi. W sumie się zgadza, bo ten drugi tom to ledwie kilka stron konkretów, biorąc pod uwagę, że te kosmiczne przygody robota są mniej skomplikowane i emocjonujące niż u Muminków.
Na koniec muszę dodać, że wisienką na torcie jest komiczność tej książki. Nie da się jej traktować poważnie, gdy obok mordowania i rzucania k**wami poważny robocina międli sobie kosmiczną "Mode na sukces" by się nauczyć jak działa ludzki świat. Kwintesencją tego jest cytat z naszego bohatera, który w odpowiedzi na -poważną- groźbę zagłady ludzkości stwierdza: "Gdyby ludzie zginęli, kto robiłby seriale?". Tia. Przypominam, że to miała być książka scifi, a nie kosmiczny sitcom dla niewymagających niczego.
Chyba mam kandydata na najgorszą książkę roku - nie znalazłam w niej żadnej zalety. Nie traćcie czasu.
Co to w ogóle jest? Jakieś "mój kochany pamiętniczku" w kosmosie.
Myślałam, że pierwszy tom to taki delikatny wstępniak, a potem wszystko się rozhula. Niestety, nic się nie rozhulało i wyczuwam, że nie rozhula, mili państwo. Druga część gorsza od pierwszej. Ani to książka oparta na akcji, ani to książka oparta na bohaterach, ani coś z ciekawymi przemyśleniami. Nie mam zielonego pojęcia po co to wszystko. Mam za sobą dwa napompowane niczym słabe opowiadania.
Nasz główny bohater - robot - który non stop powtarza te same przemyślenia, na których też opiera się jakieś 80% lektury, jest kompletnie sztampowy i niczym nie zaskakuje. Jak już zrozumiecie koncepcje (za dużo powiedziane, ale ok) tego bohatera (książka w całości koncepcji nie ma) to zdacie sobie sprawę, że to dokładnie to co sami byście wymyślili i co już przerabialiśmy w filmach i książkach, BUT WORSE. Pozostali bohaterowie to tylko pionki w tle. Pojawiają się na chwile, wszyscy są tacy sami i do końca tomu znikają bez wieści.
Fabuła ma swój główny wątek - losy naszego nijakiego głównego bohatera - plus jego "przygody". Póki co - jedna na jeden tom. Jakie to przygody? Ano, nijakie. Zero emocji, zero napięcia, zero pomysłu. Główny wątek może ma potencjał, ale jest napisany tak, że w ogóle mnie nie interesuje jak to się skończy.
Język męczący - forma bezosobowa zdaje się być wepchnięta na siłę, bo to modne, i nic z tego nie wynika, jeśli chodzi o fabułę. Po polsku czyta się to STRASZNIE CIĘŻKO w połączeniu z wszystkimi innymi wadami książki. Styl ogólnie lekki, ale zarazem płaski. Dużo bajdurzenia o strumieniach, stacjach, statkach i tych innych kosmicznych farmazonach (jedyny znak, że czytamy scifi), które zapełniają pozostałe 20 % książki na spółę z "akcją" (hojnie licząc akcja obejmuje może jakieś 10 stron z 200). Trzy razy przysnęłam w trakcie.
Książka ma 200 stron, a mam wrażenie, że połowa (!) nic nie wnosi. W sumie się zgadza, bo ten drugi tom to ledwie kilka stron konkretów, biorąc pod uwagę, że te kosmiczne przygody robota są mniej skomplikowane i emocjonujące niż u Muminków.
Na koniec muszę dodać, że wisienką na torcie jest komiczność tej książki. Nie da się jej traktować poważnie, gdy obok mordowania i rzucania k**wami poważny robocina międli sobie kosmiczną "Mode na sukces" by się nauczyć jak działa ludzki świat. Kwintesencją tego jest cytat z naszego bohatera, który w odpowiedzi na -poważną- groźbę zagłady ludzkości stwierdza: "Gdyby ludzie zginęli, kto robiłby seriale?". Tia. Przypominam, że to miała być książka scifi, a nie kosmiczny sitcom dla niewymagających niczego.
Chyba mam kandydata na najgorszą książkę roku - nie znalazłam w niej żadnej zalety. Nie traćcie czasu.
March 14, 2020
Tāds jauks zinātniskās fantāzijas lasāmgabals. Tā veiksmes atslēgta ir meistarīgi izvēlēts galvenais varonis - Slepkabots, kurš cieš no visām īsteni introvertas un inteliģentas personības blaknēm. Sižets ir salīdzinoši vienkāršs un spraigs, lai garantētu ātru lasīšanu. Man nedaudz pietrūka detalizētāka pasaules apraksta, bet citus tas iespējams būtu nokaitinājis. Grāmata, kuru mierīgi var lasīt arī tie, kam šis žanrs nav interesants!
July 14, 2024
Odległa przyszłość, społeczeństwo kierowane przez organizacje polityczne i wielkie korporacje, a do tego żyjące obok ludzi konstrukty, czyli maszyny z organicznymi częściami. Nasz narrator jest jednostką ochroniarską, chodzącą maszyną zniszczenia, które zwykle kontrolowane są przez specjalne moduły. Ale nie nasz Mordbot, konstrukt ze zhakowanym modułem kontrolera. Mordbot, który kiedyś zabił ludzi...
To nie jest historia o bocie, który morduje ludzi, tylko o bocie, który cierpi na depresję, kontaktów z ludźmi nie cierpi (ale nie chce ich zabijać) i najchętniej swój czas spędzałby na oglądaniu tasiemcowych seriali. Bądźcie gotowi też na przyszłość, gdzie ludzie używają więcej niż tylko formy męskiej i żeńskiej do mówienia o sobie. Jak będzie mieieć te rzeczy na uwadze to historia powinna się wam spodobać :)
To nie jest historia o bocie, który morduje ludzi, tylko o bocie, który cierpi na depresję, kontaktów z ludźmi nie cierpi (ale nie chce ich zabijać) i najchętniej swój czas spędzałby na oglądaniu tasiemcowych seriali. Bądźcie gotowi też na przyszłość, gdzie ludzie używają więcej niż tylko formy męskiej i żeńskiej do mówienia o sobie. Jak będzie mieieć te rzeczy na uwadze to historia powinna się wam spodobać :)
August 30, 2023
To zdecydowanie mój ulubieniec tego roku.
Martha Wells wprowadza nas w świat widziany oczami jednostki ochroniarskiej, konstruktu złożonego z części organicznych i mechanicznych, ale jednak bardziej z tego drugiego. Mordbot, jak samo siebie określa, zhakowało własny kontroler systemu, by nie popełnić błędu przeszłości. Błędu przymusu wykonania zawirusowanego polecenia. Jest wolne, ale jedyne czego chce, to oglądać seriale i nie mieć kontaktu z ludźmi.
Dla mnie to przepełniona czarnym humorem opowieść o poszukiwaniu własnej tożsamości i uczenia się emocjo na nowo. Czasem może to brzmieć naiwnie, ale nie umniejsza wartości. Btw: książka jest queerowa, Mordbot jest niebinarne i aseksualne, co jest wyrażone językowo. I chociaż trudno było się przyzwyczaić, to po kilku stronach czyta się to doskonale. Dodatkowo postaci drugoplanowe też są bardzo różnorodne, chociaż trudno mówić tu o pogłębionych profilach psychologicznych. Ludzie pojawiają się by być antagonistami albo by wywoływać w Mordbocie emocje.
Sama akcja odbywa się głównie „wewnętrznie”, ale jeśli już coś zaczyna się dziać to na całego - z łamaniem kończyn, wybuchami, strzałami i całym tym niebezpieczeństwem, a Mordbot ma szczęście niczym kosmiczna Mary Sue. Ale pomimo pewnego rodzaju powtarzalności wątków znanych z popkultury, „Pamiętniki Mordbota” trafiły do mnie i znajduję w nich trochę podsumowania człowieczeństwa. Nawet jeśli nie jest to specjalnie odkrywcze.
Gdybym miała porównywać vibe, to z mojej perspektywy „Pamiętniki Mordbota” to trochę „Legendy & Latte” tylko z androidami, kosmosem, w oprawie space opery i trochę więcej się dzieje. (Przy czym „Legendy” same w sobie mnie trochę rozczarowały. Ale no, tak mi się skojarzyło).
Czekam z niecierpliwością na kolejny tom. Na szczęście już w listopadzie.
Martha Wells wprowadza nas w świat widziany oczami jednostki ochroniarskiej, konstruktu złożonego z części organicznych i mechanicznych, ale jednak bardziej z tego drugiego. Mordbot, jak samo siebie określa, zhakowało własny kontroler systemu, by nie popełnić błędu przeszłości. Błędu przymusu wykonania zawirusowanego polecenia. Jest wolne, ale jedyne czego chce, to oglądać seriale i nie mieć kontaktu z ludźmi.
Dla mnie to przepełniona czarnym humorem opowieść o poszukiwaniu własnej tożsamości i uczenia się emocjo na nowo. Czasem może to brzmieć naiwnie, ale nie umniejsza wartości. Btw: książka jest queerowa, Mordbot jest niebinarne i aseksualne, co jest wyrażone językowo. I chociaż trudno było się przyzwyczaić, to po kilku stronach czyta się to doskonale. Dodatkowo postaci drugoplanowe też są bardzo różnorodne, chociaż trudno mówić tu o pogłębionych profilach psychologicznych. Ludzie pojawiają się by być antagonistami albo by wywoływać w Mordbocie emocje.
Sama akcja odbywa się głównie „wewnętrznie”, ale jeśli już coś zaczyna się dziać to na całego - z łamaniem kończyn, wybuchami, strzałami i całym tym niebezpieczeństwem, a Mordbot ma szczęście niczym kosmiczna Mary Sue. Ale pomimo pewnego rodzaju powtarzalności wątków znanych z popkultury, „Pamiętniki Mordbota” trafiły do mnie i znajduję w nich trochę podsumowania człowieczeństwa. Nawet jeśli nie jest to specjalnie odkrywcze.
Gdybym miała porównywać vibe, to z mojej perspektywy „Pamiętniki Mordbota” to trochę „Legendy & Latte” tylko z androidami, kosmosem, w oprawie space opery i trochę więcej się dzieje. (Przy czym „Legendy” same w sobie mnie trochę rozczarowały. Ale no, tak mi się skojarzyło).
Czekam z niecierpliwością na kolejny tom. Na szczęście już w listopadzie.
June 20, 2019
Tas bija ātri! Ļoti viegli un ātri lasāma grāmata. Grāmata vnk "izkusa". Un zvaigznīte tulkam ⭐
January 25, 2020
Manas simpātijas pret Slepkabotu droši vien viņam pašam būtu ārkārtīgi nepatīkamas.
Bet, nu, piedod!
Bet, nu, piedod!
Displaying 1 - 30 of 362 reviews