Fresh from a brief stay at a psych hospital, reporter Camille Preaker faces a troubling assignment: she must return to her tiny hometown to cover the unsolved murder of a preteen girl and the disappearance of another. For years, Camille has hardly spoken to her neurotic, hypochondriac mother or to the half-sister she barely knows: a beautiful thirteen-year-old with an eerie grip on the town. Now, installed in her old bedroom in her family's Victorian mansion, Camille finds herself identifying with the young victims—a bit too strongly. Dogged by her own demons, she must unravel the psychological puzzle of her own past if she wants to get the story—and survive this homecoming.
Librarian's Note: this is an alternate cover edition - ISBN 10: 0307341550 (ISBN 13: 9780307341556)
Gillian Flynn is an American author and television critic for Entertainment Weekly. She has so far written three novels, Sharp Objects, for which she won the 2007 Ian Fleming Steel Dagger for the best thriller; Dark Places; and her best-selling third novel Gone Girl.
Her book has received wide praise, including from authors such as Stephen King. The dark plot revolves around a serial killer in a Missouri town, and the reporter who has returned from Chicago to cover the event. Themes include dysfunctional families,violence and self-harm.
In 2007 the novel was shortlisted for the Mystery Writers of America Edgar for Best First Novel by an American Writer, Crime Writers' Association Duncan Lawrie, CWA New Blood and Ian Fleming Steel Daggers, winning in the last two categories.
Flynn, who lives in Chicago, grew up in Kansas City, Missouri. She graduated at the University of Kansas, and qualified for a Master's degree from Northwestern University.
Review Quotes: "Gillian Flynn is the real deal, a sharp, acerbic, and compelling storyteller with a knack for the macabre." –Stephen King
Likās nosaukums atbilstošs, lai klausītos stāvot rindā uz čipēšanu. Galvenā varone - dažādu psiholoģisko problēmu mocīta žurnāliste, kurai jāatgriežas dzimtajā mazpilsētā, lai izpētītu divu meiteņu slepkavības. Sapīts sižets, baisi dzimtas noslēpumi, bars ar crazy cilvēkiem.
Viena no retajām reizēm, kad var teikt, ka seriāls ir tiešām labāks, nekā grāmata. Kaut gan es nezinu, vai man būtu tāds pats viedoklis, ja seriālu skatītos pēc tam. Lai vai kā, var redzēt, ka autorei tā ir pirmā grāmata. Pirmās simts lapas rakstīšanas stils man likās diezgan absurdi "edgy", bet pēc tam vai nu pieradu, vai patiešām palika labāk.
Pluss grāmatai ir uzskatāmāks tēlu psiholoģiskais stāvoklis un motivācijas, un nevar noliegt, ka stāsts pats par sevi ir diezgan labs, tēli, lai gan šausmīgi pārspīlēti un vietām klišejiski, ir tīri ok, bet atrisinājums ir vienkārši konfekte.
Lai gan parasti nelieku Goodreads reitingus pēc tiem apzīmējumiem, ko viņi piedāvā (šinī gadījumā trīs zvaigznes ir "I liked it"), bet gan drīzāk iztēlojos to pietuvinātu desmit baļļu sistēmai, kas būtu 6/10 jeb "bija ok", es vairāk sliecos uz "I liked it".
Un jā, grāmatu klubā jālasa "cozy mystery". Nu, man mirušas mazas meitenes un cilvēki ar nenormālām psiholoģiskajām novirzēm ir "cozy". Deal with it.
3.5* Laikam nepopulārs viedoklis, bet šī grāmata man patika labāk nekā Gone Girl, lai gan ļoti iespējams, ka tā otra ir labāk uzrakstīta (sen lasīju, tik labi neatceros). Dažreiz grāmatas vienkārši sanāk izlasīt tajā ideālajā laikā, kurā tās dod maksimālo ieguvumu. Vispār šo nopirku pa lēto, domājot, ka izlasīšu un ātri tikšu vaļā no grāmatas, jo gan jau man ne pārāk patiks (jā, es zinu, ka šis pirkums bija absolūti loģisks). Šis stāsts noteikti piedāvā vairākus īpaši mentālus indivīdus, tādus, ko ikdienā kuram katram noteikti nesatikt, un savā ziņā tas bija fascinējoši. Vienkārši iedomāties to sajūtu, kā ir dzīvot jūtot un domājot kā šīs grāmatas tēli. Tas visvairāk noturēja manu interesi. Mistērija bija ok, lai gan diezgan paredzama, bet mistērijas kā tādas mani īpaši neinteresē, tāpēc tas man netraucēja. Bija arī garlaicīgi un kaitinoši momenti, bet beigas! Tās bija tiešām jaukas beigas. Tik jaukas, ka aizmigt pēc tam nespēju, domājot par visvisādām lietām, izbaudot to nepatīkamo sajūtu, kas vēl kādu laiku neatkāpās pēc grāmatas izlasīšanas. :)
Flinnai piemīt unikāls talants ienirt cilvēku būtības tumšākajās dzīlēs un padarīt baiso par suģestējošu. Rakstīt šausminoši, skarbi un tik ticami.
Teksts tāds, ka nav jāpieliek lielas pūles iztēloties savu klātesamību visā notiekošajā - mazā ASV dienvidu pilsētiņā Wind Gap ar pāris tūkstošiem iedzīvotāju. Turīgā ģimenē, kura no ārpuses izskatās teju perfekta. Ar kaimiņiem, draugiem un vietējo sabiedrību, kura pati par sevi ir kā atsevišķs bioms ar nerakstītiem likumiem un kārtību.
Autore iztiek bez liekvārdības un nevajadzīgiem aprakstiem. Trāpīgi un nesaudzīgi rakstot par tēmām, kuras pieņemts apiet un vārdos nenosaukt. Jutīgākiem cilvēkiem lasīšana varētu būt grūta - ja būtu jāpiemin “trigger warnings”, tad sanāktu garš garš saraksts - vardarbība visās iespējamajās formās, narkotikas, alkoholisms, ‘self-harm’ utt.
Katru reizi iesākot lasīt jaunu nodaļu, bija grūti "ielasīties", taču nodaļas beigās jau lasījās raiti. Un tā gandrīz katru nodaļu.
Kopumā stāsta ideja bija interesanta, beigās autorei pat nedaudz izdevās mani pārsteigt. Un tomēr kaut kā nesasniedza to wow līmeni.
Iespējams tas tāpēc, ka biju no grāmatas gaidījusi ko nedaudz citādāku. Nebiju gaidījusi, ka vairāk tiks aprakstīta žurnālistes bērnība. Biju gaidījusi vairāk kā standarta slepkavību izmeklēšanu. Pabeidzot grāmatu, protams, ir skaidrs, kāpēc tas tā.
4.5 Tā kā seriāls uz mani atstāja lielu iespaidu, pēc gada saņēmos arī grāmatai. Un izrāvu to cauri vienā naktī, jo nespēju apstāties. Rakstniece māk ieintriģēt un pat likt noticēt galvenajiem varoņiem, lai cik slimi tie arī nebūtu. Lasīju ar lielu aizrautību, kaut arī jau zināju, kurš būs slepkava.
"..mother would not be distracted from her grief. To this day it remains a hobby." (97.lpp.)
Sulīgi pievilcīgs ābols displejā, kurā iekožoties atklāj, ka iekšpusē viss ir sapuvis, neēdams un riebīgs. "Sharp Objects" vizuāli pievilcīgo sajauc kopā ar kroplīgi atgrūstošo. Toksiski. Satraucoši. Traumējoši.
Giliana Flinna savas rakstnieces slavas virsotnes sasniedza ar savu grāmatu "Gone Girl", kura tika ekranizēta un ieguva bestsellera titulu. Pateicoties šiem sasniegumiem, uzmanība tika pievērsta arī viņas debijas romānam "Sharp Objects", kas vēlāk tika ekranizēta TV sērijās.
Nevaru noliegt, ka debija ir veiksmīgi nostrādāta, tumsā ievelkoša, brīžiem šokējoša un ar mazu skandināvisku piesitienu, kurā pašiznīcināšanās un traumas iet roku rokā ar seksuālo brīvību. Bet visādi citādi nevaru teikt, ka šis dūmakainais mazpilsētas trilleris jeb toksiskas ģimenes noslēpumu drāma mani pārsteidza. Vairāk vai mazāk ir noprotams virziens uz kuru iet šīs trakās ģimenes distancētās un šaušalīgās attiecības, arī stāsts "žurnāliste dodas uz savu dzimto ciematiņu, lai atrisinātu noziegumu, ar ko policisti netiek/nevēlas tikt galā, paralēli cīnoties ar saviem pagātnes dēmoniem" ir plaši atražots neskaitāmās filmās un kriminālromānos. Tāpēc īss rezumē- lieliski uzrakstīts trilleris, kas aizlīdīs aiz ādas ar savu ārprātīgumu, bet līdz sajūsmas spiedzieniem tomēr neaizsniedzas.
Cammillei priekšnieks liek doties uz savu dzimto ciemu, lai uzrakstītu rakstu par divu mazu meiteņu nežēlīgu slepkavību. Lai izpildītu šo uzdevumu, Camillei nākas atjaunot savas ledainās attiecības ar distancēto un nemīlošo māti, iepazīt savas pusmāsas dīvaino uzvedību, kā arī atsaukt atpakaļ traģiskās atmiņas par bērnībā mirušo māsu. Katram no tēliem ir traumas, ar kurām katrs tiek galā īpatnējā veidā.
Ja apskatītās tēma liekas ārprātīgas un izfantazētas, iesaku noskatīties jebkur filmu (dokumentālo vai mākslas) par Gypsy Rose. Patiesībā nav jau tālu jāmeklē- Minhauzena sindroma (munchausen proxy) gadījumi ir bijuši arī Latvijā.
"You're crazy to think what you're thinking. You're crazy to not think it." (284.lpp.)
Kaut arī man patika visi toksiskie personāži, kas ir raksturīgi Gillianas rakstīšanai, tomēr, kaut kur vidū es pazudu un nesekoju īsti līdzi stāstam, tāpēc plot twisti nebija tik ievērojami. Iespējams laba grāmata, bet es neteikšu, ka es to izbaudīju. Kaut arī ļoti gribēju.
tas ""twists" bija jūtams tuvojamies jau kādas 50 lappuses, un kad atnāca, tad vairs nelikās nekas traks. kaut kādas tādas saspiestas beigas. bet patīkami lasās (vismaz angļu valodas versija), ļoti detalizēti lietu un apstākļu apraksti (the air smelled like shit and stale saliva. )
Paņemot rokās Sharp Objects, nezināju, ko gaidīt. Gilianas Flinas (tā tiešām autores vārds tiek tulkots latviski) Gone Girl bija tik lieliski atkarību izraisoša grāmata, ka liekas, nekas cits nepacels tādos augstumos. Bet es maldījos. Un kā vēl! Sharp Objects (autores debijas romāns, starp citu) apvij savus zirnekļa taustekļus un ievelk grāmatā tik ļoti, ka negribas aizvērt vākus, lai tikai ātrāk izlasītu. Burvīgi psiholoģiski šausminoša, un intriga saglabājas līdz beigām. Par varoņiem negribas spoilot, bet jāzina vien tik daudz, ka viena ģimenīte, pie velna, viens cilvēks var būt tik dziļi slēptu dēmonu apsēsts, ka problēmu sakne jāmeklē ne vien pašu rakstura īpatnībās, bet jau vecmāmiņas indīgajā rīcībā.
lai arī uzrakstīts ir labi, varoņi ir viens par otru slimāki (vēl trakāk kā Gone Girl). Un kas autorei par tendenci aprakstīt neveselīgas mātes-meitas attiecības, tas atkārtojas abās grāmatās. p.s. vainīgo var uzminēt no pusgrāmatas.