Ir ļoti grūti vērtēt šādas grāmatas, jo, par spīti tam, ka teksts varbūt liekas pārāk sauss un ātri sarauts no sākuma līdz beigām, izstāstīts tiek ļoti daudz! Un kārtējo reizi varu tikai nopriecāties par to, kur esmu piedzimusi.
Grāmatā Kadija stāsta par savu laimīgo bērnību Senegālā, kas līdz viņas septiņu gadu vecumam bija kā sapnis. Un tad nāca apgraizīšana, piespiedu precības 14 gadu vecumā, kļūšana par vīra īpašumu, dzīve laulības ieslodzījumā Francijā, poligāmija un grūtniecība ik gadu - tik daudz vienai sievietei līdz beidzot viņa atrada spēku pateikt "pietiek"!
Vislielākais šoks ir par to, cik ļoti reliģija un tradīcijas ir iekodējušas šajās sievietes, ka tas viss ir daļa no viņu likteņa, ka ar šādu nākotni viņas jau piedzimst. Šoks par to, cik vienaldzīgi Eiropā/Francijā slimnīcu darbinieki, sociālie dienesti un citi apkārtējie uztvēra afrikāņu sieviešu izkropļotos ķermeņus, pieņemot to kā normu, kā daļu no viņu kultūras.
Joprojām daudzās valstīs mazas meitenītes tiek apgraizītas senu tradīciju vārdā. Joprojām daudzās valstīs sievietes ir bezvērtīgas, zemākas par vīriešiem, tikai bērnu taisāmās mašīnas. Un tas ir tik sāpīgi...
Iesaku šo izlasīt, pat ja tas mūs neskar un liekas kas tāls. Tieši šis aklums no pārējās pasaules, klusēšana un izlikšanās, ka tas nepastāv, palīdz tam barbarismam turpināties.