What do you think?
Rate this book
Sinine sarvedega loom
Ostsin enesele täna kaustiku. Küll on ilus kaustik! Seest ruuduline, aga kaaned niisugused laigulised, justkui mõne isevärki looma nahk. Ega ta päris nahk küll muidugi ei ole, ikka papp, aga naha moodi. Tumesinised laigud helesinise peal justkui vihmapilved suvetaevas. Mina kujutan ette, et see võiks üks uhke elajas olla, kellel niisugune nahk seljas kasvab. Tal võiksid sarved ka peas olla, aga kits või põder ta ei oleks, ta oleks hoopis isemoodi. Hommikuti võiks teda kusagil metsaservas näha saada, kui ta tuleb puude vahelt välja kastesele aasale. Vaatad – ja suu vajub ammuli.
Ei tea, mis häält see loom teha võiks? Mingit häält ta kindlasti teeks, kui ta sedasi metsast lagedale ilmub. Seda mina usun üpris kindlasti.
Mina ei tea, kas ta oleks kuri loom, kes väiksemaid pudulojuseid sööb, või oleks ta selline rahulik, nagu lammas või jänes. Mina tahaks uskuda, et tema on rahulik, aga suursugune. Kellelegi häda ei tee, aga enesele ka liiga teha ei luba. Ja hääl võiks temal kõlada nagu mõni suur pasun.
Nii et kostaks päris kauge maa taha, justkui kirikukell. Just, tema võikski teha sellist häält, nagu löödaks kirikutornis kella! Ja kõik, kes seda kuulevad, mõtlevad, et oh-oh-oh-oo! See ilus sinine loom on üles ärganud.
Ei tea, mis häält see loom teha võiks? Mingit häält ta kindlasti teeks, kui ta sedasi metsast lagedale ilmub. Seda mina usun üpris kindlasti.
Mina ei tea, kas ta oleks kuri loom, kes väiksemaid pudulojuseid sööb, või oleks ta selline rahulik, nagu lammas või jänes. Mina tahaks uskuda, et tema on rahulik, aga suursugune. Kellelegi häda ei tee, aga enesele ka liiga teha ei luba. Ja hääl võiks temal kõlada nagu mõni suur pasun.
Nii et kostaks päris kauge maa taha, justkui kirikukell. Just, tema võikski teha sellist häält, nagu löödaks kirikutornis kella! Ja kõik, kes seda kuulevad, mõtlevad, et oh-oh-oh-oo! See ilus sinine loom on üles ärganud.
294 pages, Hardcover
First published August 27, 2019
11 people are currently reading
334 people want to read
About the author
Andrus Kivirähk
88 books295 followersAndrus Kivirähk is an Estonian journalist, playwright and novelist. His writing style can be called self-mocking and sarcastic with dark humour. His best known work "Rehepapp ehk November", a.k.a. "Rehepapp", has been translated to Finnish and Norwegian. "Mees, kes teadis ussisõnu", a bestseller in Estonia, so popular that a board-game was based on it, has been translated to English as "The Man Who Spoke Snakish". These books, as well as his other historical-themed works such as "Ivan Orava mälestused" and "Kalevipoeg" resonated strongly with contemporary Estonian society.
Kivirähk is also the author of the children's book "Leiutajateküla Lotte" and its sequels, and wrote the screenplay for the cartoon based on it.
Andrus Kivirähk works as a journalist, and is married with 3 children.
Kivirähk is also the author of the children's book "Leiutajateküla Lotte" and its sequels, and wrote the screenplay for the cartoon based on it.
Andrus Kivirähk works as a journalist, and is married with 3 children.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 68 reviews
January 29, 2021
Pagāja kāds brītiņš līdz sapratu un samierinājos, ka šis ir pavisam citāds zvērs nekā "čusku vārdi", un tad aizgāja kā pa sviestu. Savā ziņā šis romāns iederētos vienā plauktā ar tagad Latvijā aktuālo sēriju "Es esmu ...". Kivirehs ir iedvesmojies no igauņu mākslinieka Oskara Kallisa (1882-1918) gleznām, kurās viņš attēlojis igauņu tautas varoni Kalevdēlu (tās arī apskatāmas grāmatā) un uzrakstījis viņa dienasgrāmatu, kā tās tapušas. Tā kā mākslinieks mira jauns, tad fināls ir skaidrs no sākuma un es nezinu, vai pāreja no sākuma komisko uz fināla traģisko noskaņu bija tik gluda kā gribētos, bet kopumā Kivirehs joprojām spēlē pats savā līgā un man drusku skauž, ka viņš ir igaunis.
Un Maimas Grīnbergas tulkojums pats par sevi arī ir pelnījis 5 zvaigznes.
"Reizēm domāju, gluži kā tāds skroderis, kura uzdevums ir iešūt mēteļos oderi. Odere jau lielākoties nav redzama, bet kas tas par mēteli bez oderes, tas ir tikai tāds puņķis, no kura nav ne druskas labuma. Un ar tautu ir tas pats - ja tai nav oderes, nav sava Kalevdēla, tad ļaudis ir tikai kā nejauši ceļinieki dzelzceļa stacijā, kurus neviens nepazīst, kuri nāk un iet. Bet, ja ir odere, par tautiskajiem tipiem, katrs citāds, ar brangu saturu,"
Un Maimas Grīnbergas tulkojums pats par sevi arī ir pelnījis 5 zvaigznes.
"Reizēm domāju, gluži kā tāds skroderis, kura uzdevums ir iešūt mēteļos oderi. Odere jau lielākoties nav redzama, bet kas tas par mēteli bez oderes, tas ir tikai tāds puņķis, no kura nav ne druskas labuma. Un ar tautu ir tas pats - ja tai nav oderes, nav sava Kalevdēla, tad ļaudis ir tikai kā nejauši ceļinieki dzelzceļa stacijā, kurus neviens nepazīst, kuri nāk un iet. Bet, ja ir odere, par tautiskajiem tipiem, katrs citāds, ar brangu saturu,"
May 7, 2020
Käisin sellest raamatust tükk aega mööda, sest pealkirjast ja kujundusest ja millegipärast mulje, et see on lasteraamat, ehkki selline paks. Aga siis sattus see jutuks vestluses sõpradega ja muidugi võtsin kohe ette. Nüüd on selge, et see on mu lemmik Kivirähki romaanide seas: ma olen ka varem kuulunud sellesse vähemusse, kes eelistas "Liblikat" "Mehele, kes teadis ussisõnu" ja "Rehepapile", sest kuidagi tundus, et see väga isiklik ja vahetu suhe meie kultuurilise minevikuga, mis tal on, puudutab mind natuke rohkem kui nende tuntumate romaanide võimas fantaasialend. Aga siin on Kivirähk suutnud ühendada oma mõlemad tugevused, ja kuidas veel! Kolmekümnendat eluaastatki ära nägemata lahkunud noor kunstnik Oskar Kallis on saanud karakteri, mis on korraga usutav, liigutav, rõõmus ja traagiline. Raamatu esimene viiendik selle loomisest ju palju kaugemale ei jõuagi ja mulle hakkas juba tunduma, et võib-olla jääbki umbes nii, kui siis sündmustik käima läks ja kiiresti tuurid üles võttis... ja kui viimases osas hakkasid asjalood vaikselt tüürima ajalooliselt paratamatu lõpplahenduse suunas, siis hoidsin raamatust kinni lausa kramplikult ja higiste kätega, sest see, mis seal sünnib, on korraga õudne ja ilus ja uskumatu ja nii täpselt tõsi, kui üldse võib olla.
February 9, 2021
Uzrakstīts [it kā] vienkārši, bet tik meistarīgi!!! - mirklī, kad liekas, ka viss te ir skaidrs un tūlīt sāks rotēt, autors iepludina jaunu, negaidītu slāni. Viss precīzi, viss strādā, nekā lieka, formas un satura tīrība.
Dienasgrāmatas stilistika un Kivirehka neatkārtojamais stils vispār jau traģiskajai metaforai par mākslinieka likteni piedod vieglumu un humoru. Savukārt Kivirehka [jau labi pazīstamajam] humoram, ironijai, sarkasmam te ir jauna, dziļa dimensija - smeldze.
Grāmata, kas neatlaiž. Iespējams, kļūs par vienu no manām mīļākajām.
Dienasgrāmatas stilistika un Kivirehka neatkārtojamais stils vispār jau traģiskajai metaforai par mākslinieka likteni piedod vieglumu un humoru. Savukārt Kivirehka [jau labi pazīstamajam] humoram, ironijai, sarkasmam te ir jauna, dziļa dimensija - smeldze.
Grāmata, kas neatlaiž. Iespējams, kļūs par vienu no manām mīļākajām.
March 18, 2021
dzīvot vajag tā, lai būtu ziņkārīgi. visu laiku, nepārtraukti. arī tad, ja vienīgā iespēja šādi eksistēt ir mūsu galvā.
February 7, 2021
Andruss Kivirehks manu iecienītāko rakstnieku Top 10 ir kaut kur augšpusē, netālu no Vizmas Belševicas. Sirreālais, groteskais ("Skaistais dzīvnieks"), sarkastiskais blakus viedajam un sirsnīgajam ("Lote", "Karnevāls un kartupeļu salāti") nemainīgi krāšņā valodā un svaigā sižetā. "Zilajā, ragainajā dzīvniekā" ir visas jau ierastās Kivirehka vērtības, bet parādās arī līdz šim reti dzirdēta nots - skumjas.
Romāns ir fiktīva igauņu mākslinieka Oskara Kallisa dienasgrāmata, kurā 3 fakti, kas būtu zināšanu par Kallisu minimums - ka viņš bija viens no svarīgākajiem igauņu nacionālā romantisma pārstāvjiem, ka viņš ilustrējis "Kalevipoegu", ka viņš jau 20 gadu vecumā miris no tuberkulozes - nekādi netiek sagrozīti, toties tiek pasniegti tik neparastā un vienlaikus ticamā, iekšējā loģiskā un pilnīgi pašsaprotamā fantāzijas mērcē, ka nekādi citādi Kallisa biogrāfiju es vairs nespēju (arī negribu) iztēloties. Oskars pie Skolotāja zīmē "tautiskos tipus" un "igaunisko ainavu", bet tad sanāk tā, ka ir jāzīmē Kalevdēls, lai viņam spēks rastos, un vispār slimība nav slimība, bet tikai apdegums no mīlestības. Loģiski? Loģiski. Turklāt arī skaisti, ainas par to, kā top zīmējums "Kalvedēls šķindina zvaniņu" un skice "Čūsku ķēniņš" (abiem ilustrācijas grāmatā), ir manas favorītes, tāpat kā abi darbi. "Skaņa nāca no zvaniņa kā ziepju burbulis no stiebra. Vai drīzāk tie bija viļņi, turklāt gaiss ap mums bija jūra. Zelta viļņi. Tikuši ārā no zvaniņa, tie bija sīciņi, bet strauji auga un visbeidzot, dzirdri dzinkstēdami, vēlās cauri gaisam - augšup līdz debesīm. Pat saule ievirmojās, kad zvaniņa šķindoņa pārvēlās tai pāri."
Taču fascinējošākā romāna daļa ir Oskara pieaugšana un atsvešināšanās no mātes, brāļa, kaimiņu meitenēm. Pakāpeniski mainās dienasgrāmatas tonis, naivumu lēnām aizstāj atbildības slogs, zem mietpilsoniskuma gruzdošās ilgas pēc neparastā kļūst arvien skaudrākas un arvien vairāk kontrastē ar ikdienas maziskumu, kam simbols ir sakņudārzs. "Rāma un sīciņa dzīve kā prusakam aiz krāsns". Par to arī skumjas, īpaši par nevēlēšanos mēģināt priecāties, par palikšanu nesaprastam.
"Man jāglābj apslēptā pasaule, jo arī tā ir svarīga, tā ir kā dvēsele ķermeņa dzīlē, kas nav redzama. /../ Mans darbs bija izvilkt šo dvēseli no tumsas gaismā un pienaglot pie ķermeņa, lai tie vairs nekad netiktu vaļā viens no otra. Mērkt trulo un ikdienišķo rumpi pasakās un brīnumos, kā sakaltušu baltmaizi mēkšķē pienā. Lai piesūcas ar tiem. Lai nebūtu tikai garlaicīgā un vienmuļā ikdiena - putra, mutesbļoda, darbs, zupa, šujmašīna, sviestmaize, miegs -, bet kaut kas vēl. Kalevdēls. Zvaigznes debesīs. Linda. Čūsku ķēniņš. Ērglis. Elle. Brīnumzvaniņš, kura skaņas apzeltī visu pasauli."
Romāns ir fiktīva igauņu mākslinieka Oskara Kallisa dienasgrāmata, kurā 3 fakti, kas būtu zināšanu par Kallisu minimums - ka viņš bija viens no svarīgākajiem igauņu nacionālā romantisma pārstāvjiem, ka viņš ilustrējis "Kalevipoegu", ka viņš jau 20 gadu vecumā miris no tuberkulozes - nekādi netiek sagrozīti, toties tiek pasniegti tik neparastā un vienlaikus ticamā, iekšējā loģiskā un pilnīgi pašsaprotamā fantāzijas mērcē, ka nekādi citādi Kallisa biogrāfiju es vairs nespēju (arī negribu) iztēloties. Oskars pie Skolotāja zīmē "tautiskos tipus" un "igaunisko ainavu", bet tad sanāk tā, ka ir jāzīmē Kalevdēls, lai viņam spēks rastos, un vispār slimība nav slimība, bet tikai apdegums no mīlestības. Loģiski? Loģiski. Turklāt arī skaisti, ainas par to, kā top zīmējums "Kalvedēls šķindina zvaniņu" un skice "Čūsku ķēniņš" (abiem ilustrācijas grāmatā), ir manas favorītes, tāpat kā abi darbi. "Skaņa nāca no zvaniņa kā ziepju burbulis no stiebra. Vai drīzāk tie bija viļņi, turklāt gaiss ap mums bija jūra. Zelta viļņi. Tikuši ārā no zvaniņa, tie bija sīciņi, bet strauji auga un visbeidzot, dzirdri dzinkstēdami, vēlās cauri gaisam - augšup līdz debesīm. Pat saule ievirmojās, kad zvaniņa šķindoņa pārvēlās tai pāri."
Taču fascinējošākā romāna daļa ir Oskara pieaugšana un atsvešināšanās no mātes, brāļa, kaimiņu meitenēm. Pakāpeniski mainās dienasgrāmatas tonis, naivumu lēnām aizstāj atbildības slogs, zem mietpilsoniskuma gruzdošās ilgas pēc neparastā kļūst arvien skaudrākas un arvien vairāk kontrastē ar ikdienas maziskumu, kam simbols ir sakņudārzs. "Rāma un sīciņa dzīve kā prusakam aiz krāsns". Par to arī skumjas, īpaši par nevēlēšanos mēģināt priecāties, par palikšanu nesaprastam.
"Man jāglābj apslēptā pasaule, jo arī tā ir svarīga, tā ir kā dvēsele ķermeņa dzīlē, kas nav redzama. /../ Mans darbs bija izvilkt šo dvēseli no tumsas gaismā un pienaglot pie ķermeņa, lai tie vairs nekad netiktu vaļā viens no otra. Mērkt trulo un ikdienišķo rumpi pasakās un brīnumos, kā sakaltušu baltmaizi mēkšķē pienā. Lai piesūcas ar tiem. Lai nebūtu tikai garlaicīgā un vienmuļā ikdiena - putra, mutesbļoda, darbs, zupa, šujmašīna, sviestmaize, miegs -, bet kaut kas vēl. Kalevdēls. Zvaigznes debesīs. Linda. Čūsku ķēniņš. Ērglis. Elle. Brīnumzvaniņš, kura skaņas apzeltī visu pasauli."
May 17, 2021
Nudien nezinu, vai Oskara Kallisa personībā bija kas tāds, kas pamudināja Kivirehku, vai tā ir pilnīga mākslinieciskā patvaļa, bet mākslinieks, kura gleznas nupat, nupat bija iespēja aplūkot LNMM, romānā ienāk kā līdzinieks Oskaram Kalendāram, pirmajās lappusēs ļaujot iztēloties, ka dienasgrāmatu raksta kādus 13-14 gadus vecs zēns, un tikai tad noskaidrojas, ka šī balss pieder jau pieaugušam māksliniekam.
Bet viss nav tik vienkārši. Kad jau iedomājies, ka esi sapratis, kā viss risināsies tālāk, atveras durvis uz jaunu pasauli. Spoilerot negribu. Pati biju priecīga, ka neko daudz pirms lasīšanas par šo grāmatu nebiju dzirdējusi.
Lielisks romāns. Vienu zvaigzni noskaudu, jo vidusdaļā likās, ka sižets mīņājas uz vietas un atkārtojas. Grāmata nav bieza, bet īsinājums būtu nācis par labu šā vai tā.
Bet viss nav tik vienkārši. Kad jau iedomājies, ka esi sapratis, kā viss risināsies tālāk, atveras durvis uz jaunu pasauli. Spoilerot negribu. Pati biju priecīga, ka neko daudz pirms lasīšanas par šo grāmatu nebiju dzirdējusi.
Lielisks romāns. Vienu zvaigzni noskaudu, jo vidusdaļā likās, ka sižets mīņājas uz vietas un atkārtojas. Grāmata nav bieza, bet īsinājums būtu nācis par labu šā vai tā.
June 21, 2021
Par autora skaisto un biedējošo spēku.
Nedaudz pafilozofēšu arī par grāmatas nobeigumu, tādēļ brīdinu - būs maitekļi. Iespējams, ar savām trīs zvaigznēm es pati te maitāju skaisto atsauču gaisu. Tomēr, tomēr - man patika, un tas ir viss. Iespējams, izstieptais sākums pārāk garlaikoja (lai arī apjēdzu tā nepieciešamību, tas ikdienišķuma kontrasts, manuprāt, bija veiksmes atslēga uz Kalevdēla pasauli tieši pašam lasītājam). Iespējams, nespēju (un negribu, un arī nevajag) palaist vaļā burvīgo pēcgaršu par Vīru, kas zināja čūskuvārdus, kurai pašlaik man gribētos piešķirt vēl vienu zvaigzni. Jebkurā gadījumā, kad grāmatā arvien biežāk parādījās Kalevdēla pasaule, arī es tur iegāju, un viss rādījās daudz krāšņākos toņos.
Šī grāmata ir īsta mākslinieka neīsta dienasgrāmata. Un ne viens vien lasītājs izteicis, cik ļoti tā iederētos jaunajā "Es esmu..." grāmatu sērijā. Es savās izlepušā lasītāja vēlmēs ietu vēl tālāk - šī grāmata perfekti iederētos Baltijas valstu "Mēs esam..." grāmatu sērijā. Kādēļ gan vēl nav tapuši mūsu un kaimiņvalstu ievērojamāko mākslinieku (daiļ)literārie pieminekļi? Es labprāt uzzinātu par vēl kādu, piemēram, lietuviešu mākslinieku, ne tikai Čurļoni, kuru es arī atceros tikai viņa vārda dēļ, kurš konkrētā vecumposmā man likās neprātīgi asprātīgs. Tā būtu lieliska grāmatu sērija! Protams, arī ļoti drosmīga, gluži kā visi autori, kas apņemas rakstīt par aizgājušu radošu cilvēku dzīvēm. Jo tas tomēr ir baiss spēks, ko autors pielieto - pārradīt šī cilvēka dzīvi. Lai arī Kivirehks ir skaidri paziņojis, ka dienasgrāmatā aprakstītais ir viņa iztēles augļi, es Oskaru Kallasu citādāku nemaz iedomāties nevaru. Un ticu, ka arī citi lasītāji Oskaru redz tieši tādu kā romānā - jauns, talantīgs mākslinieks, kuru bendē nost ikdienība, vienmēr strādājošie parastie cilvēki un neradošie, tehniskie darbi. Mākslinieks, kurš labprātāk pavada laiku kopā ar leģendāro, no eposa izkāpušo Kalevdēlu. Un tā ir baisa vara - ļaut tūkstošiem lasītāju noticēt, ka mākslinieks bijis tieši tāds. Bet biogrāfiska rakstura daiļdarbos autoriem vienmēr ir jāveic riskantas izvēles. Tas man rada vēlmi pārlasīt fantastisko HHhH, kur autors nepārtraukti reflektē par savas iztēles ietekmi uz vēsturisko faktu atspoguļošanu.
Bet šis radītāja spēks var būt arī patiešām skaists. Oskars Kallis nomira no tuberklozes. Jauns mākslinieks, tuberkloze, izdēdēšana, spēku zaudēšana - mums taču zināmi tik daudzi šādi stāsti no 19. gs. un 20. gs. sākuma, arī mūsu valstī. Un ko ir izdarījis Kivirehks - viņš dāvājis Oskaram citādāku dzīves nobeigumu, skaistāku, brīvprātīgu un pavisam noteikti daudz aizraujošāku. Un kurš gan šajā gadījumā var pateikt, vai tas tiešām bijis nobeigums. Vai tad, ja mēs par kaut ko vairs nedzirdam, tas nozīmē, ka tas vairs neeksistē?
Aizdomājos arī par to, ka Kalevdēla pasaule, kas ir citādāka, aizraujoša, brīnumu pilna vienā mirklī Oskaram sāk apnikt. Tā ir cikliska pasaule, visu laiku notiek viens un tas pats. Jā, to var novelt arī uz mākslinieka jauno aizraušanos (lai jau kaut kas paliek arī vēl nelasījušo ļaužu atklāšanas priekam). Bet es aizfilozofējos līdz tam, ka Kalevdēls ir jau uzrakstīts, vākos ierāmēts darbs, kurā nekas jauns vairs nevar notikt. Oskars "izlasīja" (noteikti arī - izlasīja bez pēdiņām), iepazina, ieraudzīja un uzzīmēja. Un, kad viss jau ieraudzīts un piefiksēts, laiks vērt jaunas durvis. Bet to var tikai drosmīgie. Mums pārējiem atliek gaidīt jaunus gleznojumus. Ja vien mācēsim ieraudzīt.
Nedaudz pafilozofēšu arī par grāmatas nobeigumu, tādēļ brīdinu - būs maitekļi. Iespējams, ar savām trīs zvaigznēm es pati te maitāju skaisto atsauču gaisu. Tomēr, tomēr - man patika, un tas ir viss. Iespējams, izstieptais sākums pārāk garlaikoja (lai arī apjēdzu tā nepieciešamību, tas ikdienišķuma kontrasts, manuprāt, bija veiksmes atslēga uz Kalevdēla pasauli tieši pašam lasītājam). Iespējams, nespēju (un negribu, un arī nevajag) palaist vaļā burvīgo pēcgaršu par Vīru, kas zināja čūskuvārdus, kurai pašlaik man gribētos piešķirt vēl vienu zvaigzni. Jebkurā gadījumā, kad grāmatā arvien biežāk parādījās Kalevdēla pasaule, arī es tur iegāju, un viss rādījās daudz krāšņākos toņos.
Šī grāmata ir īsta mākslinieka neīsta dienasgrāmata. Un ne viens vien lasītājs izteicis, cik ļoti tā iederētos jaunajā "Es esmu..." grāmatu sērijā. Es savās izlepušā lasītāja vēlmēs ietu vēl tālāk - šī grāmata perfekti iederētos Baltijas valstu "Mēs esam..." grāmatu sērijā. Kādēļ gan vēl nav tapuši mūsu un kaimiņvalstu ievērojamāko mākslinieku (daiļ)literārie pieminekļi? Es labprāt uzzinātu par vēl kādu, piemēram, lietuviešu mākslinieku, ne tikai Čurļoni, kuru es arī atceros tikai viņa vārda dēļ, kurš konkrētā vecumposmā man likās neprātīgi asprātīgs. Tā būtu lieliska grāmatu sērija! Protams, arī ļoti drosmīga, gluži kā visi autori, kas apņemas rakstīt par aizgājušu radošu cilvēku dzīvēm. Jo tas tomēr ir baiss spēks, ko autors pielieto - pārradīt šī cilvēka dzīvi. Lai arī Kivirehks ir skaidri paziņojis, ka dienasgrāmatā aprakstītais ir viņa iztēles augļi, es Oskaru Kallasu citādāku nemaz iedomāties nevaru. Un ticu, ka arī citi lasītāji Oskaru redz tieši tādu kā romānā - jauns, talantīgs mākslinieks, kuru bendē nost ikdienība, vienmēr strādājošie parastie cilvēki un neradošie, tehniskie darbi. Mākslinieks, kurš labprātāk pavada laiku kopā ar leģendāro, no eposa izkāpušo Kalevdēlu. Un tā ir baisa vara - ļaut tūkstošiem lasītāju noticēt, ka mākslinieks bijis tieši tāds. Bet biogrāfiska rakstura daiļdarbos autoriem vienmēr ir jāveic riskantas izvēles. Tas man rada vēlmi pārlasīt fantastisko HHhH, kur autors nepārtraukti reflektē par savas iztēles ietekmi uz vēsturisko faktu atspoguļošanu.
Bet šis radītāja spēks var būt arī patiešām skaists. Oskars Kallis nomira no tuberklozes. Jauns mākslinieks, tuberkloze, izdēdēšana, spēku zaudēšana - mums taču zināmi tik daudzi šādi stāsti no 19. gs. un 20. gs. sākuma, arī mūsu valstī. Un ko ir izdarījis Kivirehks - viņš dāvājis Oskaram citādāku dzīves nobeigumu, skaistāku, brīvprātīgu un pavisam noteikti daudz aizraujošāku. Un kurš gan šajā gadījumā var pateikt, vai tas tiešām bijis nobeigums. Vai tad, ja mēs par kaut ko vairs nedzirdam, tas nozīmē, ka tas vairs neeksistē?
Aizdomājos arī par to, ka Kalevdēla pasaule, kas ir citādāka, aizraujoša, brīnumu pilna vienā mirklī Oskaram sāk apnikt. Tā ir cikliska pasaule, visu laiku notiek viens un tas pats. Jā, to var novelt arī uz mākslinieka jauno aizraušanos (lai jau kaut kas paliek arī vēl nelasījušo ļaužu atklāšanas priekam). Bet es aizfilozofējos līdz tam, ka Kalevdēls ir jau uzrakstīts, vākos ierāmēts darbs, kurā nekas jauns vairs nevar notikt. Oskars "izlasīja" (noteikti arī - izlasīja bez pēdiņām), iepazina, ieraudzīja un uzzīmēja. Un, kad viss jau ieraudzīts un piefiksēts, laiks vērt jaunas durvis. Bet to var tikai drosmīgie. Mums pārējiem atliek gaidīt jaunus gleznojumus. Ja vien mācēsim ieraudzīt.
May 7, 2021
Noteikti nevajag sacerēties, ka tā varētu būt vismaz daļa no īstas dienasgrāmatas. Tā ir autora fantāzija par mākslinieka balansēšanu starp šo un citu pasauli. Īsts tur ir Kalevdēls, Oskara Kallisa gleznas un zīmējumi un mākslinieka nāve. Un, šķiet, arī Skolotāja prototips – igauņu mākslinieks Antss Laikmā. Jaunā mākslinieka iztēles ainas Kivirehka izpildījumā ir īsts gardumiņš.
Šodien vakariņu laikā man prātā iešāvās smieklīga doma – kā būtu, ja no tās vārītās olas, kas uz galda, ārā iznāktu rūķītis? Ar mazu cirvīti izcirstu čaumalā caurumu un izsoļotu ārā, pats turklāt spēlēdams dūkas?
Izstāstīju arī pārējiem. Māte un Jāgups neko neteica, turpināja ēst. Tik daudz māte tomēr izmeta: “Oskar, nesāc nu atkal.” Taču vecmāmiņa pārmeta krustu un teica, ka Jēzus neko tādu nepaciestu. Viņš sūtītu no debesīm eņģeli, kas satriektu visus ļaunos garus. Es strīdējos vecmāmiņai pretī, ka rūķītis taču nav ļaunais gars un eņģelim nav viņš jāsoda, rūķītis nevienam neko ļaunu nedarītu, mierīgi ietu savu ceļu. Taču vecmāmiņa man nepiekrita un teica, ka tad, ja rūķītis izsoļo no olas, tas tomēr ir sātana kalps, jo dievs pasauli ir radījis tā, ka no olām izšķiļas cālīši, nevis mazi, bārdaini vīriņi, kuriem pie jostas ir cirvis un kuri turklāt spēlē dūkas. Un, ja tāds vīrelis olā tomēr ir ticis, tad tā ir paša velna ļaunprātība.
Tas ir tulkotājas Maimas Grīnbergas brīnumdarbs - ielikt divus igauņus (Kivirehku un Kallisu) latviešu mēlē tā, it kā tie būtu pagājušā gadsimta sākumā runājuši mūsu valodā, tik harmonisks un nedaudz veclaicīgi dabisks ir valodas plūdums.
Vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2021/0...
Šodien vakariņu laikā man prātā iešāvās smieklīga doma – kā būtu, ja no tās vārītās olas, kas uz galda, ārā iznāktu rūķītis? Ar mazu cirvīti izcirstu čaumalā caurumu un izsoļotu ārā, pats turklāt spēlēdams dūkas?
Izstāstīju arī pārējiem. Māte un Jāgups neko neteica, turpināja ēst. Tik daudz māte tomēr izmeta: “Oskar, nesāc nu atkal.” Taču vecmāmiņa pārmeta krustu un teica, ka Jēzus neko tādu nepaciestu. Viņš sūtītu no debesīm eņģeli, kas satriektu visus ļaunos garus. Es strīdējos vecmāmiņai pretī, ka rūķītis taču nav ļaunais gars un eņģelim nav viņš jāsoda, rūķītis nevienam neko ļaunu nedarītu, mierīgi ietu savu ceļu. Taču vecmāmiņa man nepiekrita un teica, ka tad, ja rūķītis izsoļo no olas, tas tomēr ir sātana kalps, jo dievs pasauli ir radījis tā, ka no olām izšķiļas cālīši, nevis mazi, bārdaini vīriņi, kuriem pie jostas ir cirvis un kuri turklāt spēlē dūkas. Un, ja tāds vīrelis olā tomēr ir ticis, tad tā ir paša velna ļaunprātība.
Tas ir tulkotājas Maimas Grīnbergas brīnumdarbs - ielikt divus igauņus (Kivirehku un Kallisu) latviešu mēlē tā, it kā tie būtu pagājušā gadsimta sākumā runājuši mūsu valodā, tik harmonisks un nedaudz veclaicīgi dabisks ir valodas plūdums.
Vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2021/0...
October 23, 2019
Adolf Rühka, August Michelson, Erika Tetzky ja nüüd Oskar Kallis. Äraütlemata selge, et Kiviräha südames on eriline koht nendele noortele ja varalahkunud kunstijüngritele. Nende heleda leegiga põlevad eluküünlad on kirjanikuhärra kohale meelitanud ning täielikult ära võlunud. Midagi ju peab olema nende noorte inimeste püüetes jõuda täiuseni läbi kunsti, mis paelub Kivirähka nõnda, et ta need lood lihtsalt paberile peab panema.
Ehk on isegi vale neid lugudeks nimetada. Pigem meenutavad need vanu müüte või muinasjutte kadunud kuldsetest aegadest. Kui kunstnikuks olemine tähendas veel end täielikult oma loomingule pühendumist, olgu selleks provintsilinna näitelava või sind toauberiku nurgas ootav valge lõuend.
Sarnaselt Oskarile tahab Kivirähkki neid vanu maailmu ellu äratada ja unustusehõlmast päästa. Üks pintsli, teine sulega. Ning korraks nad ärkavadki meie silme ees taas ellu. Uskumatult värvikirevate ja säravatena. Sind valdab tunne, et sa oled tõesti sattunud kesk muinasjuttu, kus kehtivad isevärki seadused ning imedel ei paista lõppu tulevat.
Kuid suur oht on nende maailmade särasse lõksu jääda ja meie maailmast igaveseks võõrduda. Eks sellepärast Kivirähk külastabki neid kord kümnendi jooksul. Rohkemat ilu ei kannata inimhing lihtsalt korraga välja. Meil tuleb lihtsalt loota, et Kivirähk võtab meid järgmine kord ikka kaasa, kui ta mõnd värelevast väravast Muinasmaale läbi astub.
Teisi minu arvustusi saate lugeda blogist aadressil:
http://kirjanduslikpaevaraamat.blogsp...
Ehk on isegi vale neid lugudeks nimetada. Pigem meenutavad need vanu müüte või muinasjutte kadunud kuldsetest aegadest. Kui kunstnikuks olemine tähendas veel end täielikult oma loomingule pühendumist, olgu selleks provintsilinna näitelava või sind toauberiku nurgas ootav valge lõuend.
Sarnaselt Oskarile tahab Kivirähkki neid vanu maailmu ellu äratada ja unustusehõlmast päästa. Üks pintsli, teine sulega. Ning korraks nad ärkavadki meie silme ees taas ellu. Uskumatult värvikirevate ja säravatena. Sind valdab tunne, et sa oled tõesti sattunud kesk muinasjuttu, kus kehtivad isevärki seadused ning imedel ei paista lõppu tulevat.
Kuid suur oht on nende maailmade särasse lõksu jääda ja meie maailmast igaveseks võõrduda. Eks sellepärast Kivirähk külastabki neid kord kümnendi jooksul. Rohkemat ilu ei kannata inimhing lihtsalt korraga välja. Meil tuleb lihtsalt loota, et Kivirähk võtab meid järgmine kord ikka kaasa, kui ta mõnd värelevast väravast Muinasmaale läbi astub.
Teisi minu arvustusi saate lugeda blogist aadressil:
http://kirjanduslikpaevaraamat.blogsp...
August 1, 2022
Ar mākslinieka Oskara Kallisa daiļradi pirmoreiz iepazinos Baltijas valstu mākslas izstādē "Nepieradinātās dvēseles". 🖌 Ar Andrusa Kivirehka daiļradi iepazinos jau nedaudz ātrāk - lasot stāstu krājumu bērniem "Kaka un pavasaris".
Lai arī šī nav īsta mākslinieka dienasgrāmata, tā bija ļoti aizraujoša. Asprātīgais Kivirehka rakstīšanas stils lika bieži vien skaļi smieties. Attēlotā igauņu eposa Kalevipoega pasaule, kas rodas mākslinieka Kallisa galvā bija vienreizēja iespēja man, kā absolūti netalantīgam cilvēkam zīmēšanā, ielūkoties pasaulē, kas rodas mākslinieka galvā, un kaut literārā darbā piedzīvot mūzas ierašanos. 💫 Lielisks darbs par "parasto cilvēku" un mākslinieku nesaprašanos ikdienas dzīvē, par palikšanu nedaudz bērna prātā, jo tikai tā bieži vien var izvairīties no pazušanas ikdienas darbos, rutīnā un saglabāt spēju redzēt brīnumaino, lai to parādīto arī "parastajiem cilvēkiem".
Laba iespēja, ko nedaudz vairāk uzzināt par mūsu ziemeļu kaimiņu igauņu kultūru. 🇪🇪
Lai arī šī nav īsta mākslinieka dienasgrāmata, tā bija ļoti aizraujoša. Asprātīgais Kivirehka rakstīšanas stils lika bieži vien skaļi smieties. Attēlotā igauņu eposa Kalevipoega pasaule, kas rodas mākslinieka Kallisa galvā bija vienreizēja iespēja man, kā absolūti netalantīgam cilvēkam zīmēšanā, ielūkoties pasaulē, kas rodas mākslinieka galvā, un kaut literārā darbā piedzīvot mūzas ierašanos. 💫 Lielisks darbs par "parasto cilvēku" un mākslinieku nesaprašanos ikdienas dzīvē, par palikšanu nedaudz bērna prātā, jo tikai tā bieži vien var izvairīties no pazušanas ikdienas darbos, rutīnā un saglabāt spēju redzēt brīnumaino, lai to parādīto arī "parastajiem cilvēkiem".
Laba iespēja, ko nedaudz vairāk uzzināt par mūsu ziemeļu kaimiņu igauņu kultūru. 🇪🇪
October 8, 2022
It kā dienasgrāmata un stāsts, kur kopā ar galveno varoni varam nonākt igauņu Senzemē un doties piedzīvojumos ar Kalevdēlu. Autors ir parādījis savu versiju par Oskara Kallisa dienasgrāmatu un viņa iedvesmas avotu Kalevipoega ilustrācijām. Darbs lasījās raiti un bija parādīta galvenā varoņa izaugsme kā māksliniekam, bet vienlaikus arī viņa attālināšanās no ikdienas dzīves. Protams, tā ir autora variācija par O.Kallisa dzīvi.
Par O.Kallisa dzīvi neko nezināju iepriekš, lai arī viņa darbus biju redzējusi.
Par O.Kallisa dzīvi neko nezināju iepriekš, lai arī viņa darbus biju redzējusi.
May 15, 2021
Tādu fantāzijas eksploziju neatceros lasījusi! Apbrīnojami! Lasi, smaidi, smejies, skumsti, jūti līdz - visa emociju gamma. Tas man tik ļoti atgādināja Andra Kalnozola Kalendārs mani sauc rakstības stilu - arī it kā ar bērna muti stāstīti stāsti, arī dienasgrāmata un arī abi Oskari! Vai nav varens brīnums! Tik bieži mums vairākiem vienlaikus uz šīs planētas kaut kas saslēdzas un mēs vienlaikus radam kaut ko līdzīgu. Man tas vienmēr ir fascinējis! Ka tu izdomā vienu lietu un otrā pasaules malā kāds tieši šajā brīdī izdomā kaut ko tik līdzīgu! Nē, es nekādā gadījumā negribu teikt, ka abi darbi ir vienādi! Tikai stāstītāja bērna naivais, kristāldzidrais un tīrais stāstīšanas veids ir līdzīgs. Bet katrs Oskars mums stāsta pavisam kaut ko citu.
Igauņu Oskars man arī ļoti, ļoti patika! Tas paver to slūžu vaļā un ielaiž to skaidro ūdeni iekšā. Un tad ir ko elpot! Beigās gan atstājot pamatīgu smeldzi. Man Oskars atgādināja mūsu Dullo Dauku - viņam arī visu laiku bija jāmeklē, kas tad tur ir tālāk aiz nākamās ieliņas, akmeņa, mājas, apvāršņa.... Tāds nesaprastais meklētājs. Jo pārējiem apkārt bija gauži jāstrādā, nebija laika sapņot, kur nu vēl pastaigās apcerīgi klīst apkārt un pētīt pasauli. Un valoda - cepuri nost tulkotājas Maimas Grīnbergas priekšā! Man bija sajūta, ka lasu skolas laika Poruka, Jaunsudrabiņa tekstus, tie vārdi, ko sen nelietojam, bauda lasīt!
Ap grāmatas vidu man palika pavisam nedaudz garlaicīgi no Kalevdēla meža ainām, bet grāmatas izskaņa bija pavisam skumja. Skumji, ka Oskars var dzīvot tikai savā fantāzijas pasaulē, ka visa laicīgā dzīve ar darbu un naudas pelnīšanu viņam ir tāla un neizprotama. Tieši tādēļ mākslinieki visu mūžu dzīvojuši nabadzībā nesaprasti un nepieņemti, ne šai pasaulei radīti.
Beigās gan man pietrūka padziļināta, vismaz vairāku lappušu, ne vienas rindkopas, aprakstīta šī Oskara prototipa mākslinieka Oskara Kallisa dzīve. Nodzīvota tikai 25 gadus. Un arī nedaudz vairāk gribēju izlasīt par Skolotāju. Es gan, protams, ieguglēju un sameklēju, bet man tā pietrūka grāmatā. Manuprāt, viņi abi būtu to pelnījuši, kaut arī tas ir fantāzijas lidojums.
Bet gleznas Oskaram Kallis arī ir fantāzijas eksplozija! Kaut kur jau tās saknes ņemtas.... Nupat bija tā laime redzēt vienu viņa Kalevdēlu Latvijas Mākslas muzeja izstādē Nepieradinātās dvēseles, bet tagad žēl, ka nepapētīju to pamatīgāk, jo tad vēl grāmata nebija lasīta.
Un man ļoti patika grāmatas vizuālais ietērps, skaists. Tāpat katrs punktiņš, kurš nebija vienkārši punktiņš, bet krustiņš. Sīkums, bet īpaši.
''Zemnieks audzē dzīvniekus un putnus, bet mākslinieks audzē tautiskus tipus. Ar tādiem varētu būt pilns liels šķūnis. Pie sienas būtu lāviņas, līdz pašiem griestiem, piecas vai sešas guļvietas cita virs citas, un katrā gulētu pa vienam tautiskajam tipam. Un pamostas tikai tad, kad māksliniekam šos savajagas.'' (16)
''Mākslinieka amats tomēr ir viens labs amats, sēdi kaut kur paēnā zem koka un zīmē, kā citi pļauj. Kāds muļķāks cilvēks varbūt teiks, ka tas nav īsts darbs. Lai tik tas īdētājs nāk un mēģina pats uzzīmēt pļāvējus, pēc tam uz papīra būs tikai smērējumi. Bet, ja taisa mākslinieks, tad ir skaisti. Bildi pēc tam var likt izstādē, cilvēki vēl pēc simts gadiem varēs paskatīties, kāda tā pļaušana bijusi. Siens ap to laiku jau sen būs govīm vēderā, paši pļāvēji miruši, bet bilde būs saglabājusies.'' (59)
''Vista šķūnī izdēj olu, un tā ir laime. Vienīgā laime. Tik niecīga!'' (299)
Igauņu Oskars man arī ļoti, ļoti patika! Tas paver to slūžu vaļā un ielaiž to skaidro ūdeni iekšā. Un tad ir ko elpot! Beigās gan atstājot pamatīgu smeldzi. Man Oskars atgādināja mūsu Dullo Dauku - viņam arī visu laiku bija jāmeklē, kas tad tur ir tālāk aiz nākamās ieliņas, akmeņa, mājas, apvāršņa.... Tāds nesaprastais meklētājs. Jo pārējiem apkārt bija gauži jāstrādā, nebija laika sapņot, kur nu vēl pastaigās apcerīgi klīst apkārt un pētīt pasauli. Un valoda - cepuri nost tulkotājas Maimas Grīnbergas priekšā! Man bija sajūta, ka lasu skolas laika Poruka, Jaunsudrabiņa tekstus, tie vārdi, ko sen nelietojam, bauda lasīt!
Ap grāmatas vidu man palika pavisam nedaudz garlaicīgi no Kalevdēla meža ainām, bet grāmatas izskaņa bija pavisam skumja. Skumji, ka Oskars var dzīvot tikai savā fantāzijas pasaulē, ka visa laicīgā dzīve ar darbu un naudas pelnīšanu viņam ir tāla un neizprotama. Tieši tādēļ mākslinieki visu mūžu dzīvojuši nabadzībā nesaprasti un nepieņemti, ne šai pasaulei radīti.
Beigās gan man pietrūka padziļināta, vismaz vairāku lappušu, ne vienas rindkopas, aprakstīta šī Oskara prototipa mākslinieka Oskara Kallisa dzīve. Nodzīvota tikai 25 gadus. Un arī nedaudz vairāk gribēju izlasīt par Skolotāju. Es gan, protams, ieguglēju un sameklēju, bet man tā pietrūka grāmatā. Manuprāt, viņi abi būtu to pelnījuši, kaut arī tas ir fantāzijas lidojums.
Bet gleznas Oskaram Kallis arī ir fantāzijas eksplozija! Kaut kur jau tās saknes ņemtas.... Nupat bija tā laime redzēt vienu viņa Kalevdēlu Latvijas Mākslas muzeja izstādē Nepieradinātās dvēseles, bet tagad žēl, ka nepapētīju to pamatīgāk, jo tad vēl grāmata nebija lasīta.
Un man ļoti patika grāmatas vizuālais ietērps, skaists. Tāpat katrs punktiņš, kurš nebija vienkārši punktiņš, bet krustiņš. Sīkums, bet īpaši.
''Zemnieks audzē dzīvniekus un putnus, bet mākslinieks audzē tautiskus tipus. Ar tādiem varētu būt pilns liels šķūnis. Pie sienas būtu lāviņas, līdz pašiem griestiem, piecas vai sešas guļvietas cita virs citas, un katrā gulētu pa vienam tautiskajam tipam. Un pamostas tikai tad, kad māksliniekam šos savajagas.'' (16)
''Mākslinieka amats tomēr ir viens labs amats, sēdi kaut kur paēnā zem koka un zīmē, kā citi pļauj. Kāds muļķāks cilvēks varbūt teiks, ka tas nav īsts darbs. Lai tik tas īdētājs nāk un mēģina pats uzzīmēt pļāvējus, pēc tam uz papīra būs tikai smērējumi. Bet, ja taisa mākslinieks, tad ir skaisti. Bildi pēc tam var likt izstādē, cilvēki vēl pēc simts gadiem varēs paskatīties, kāda tā pļaušana bijusi. Siens ap to laiku jau sen būs govīm vēderā, paši pļāvēji miruši, bet bilde būs saglabājusies.'' (59)
''Vista šķūnī izdēj olu, un tā ir laime. Vienīgā laime. Tik niecīga!'' (299)
February 15, 2021
..šķiet, iepriekš esmu lasījis tikai vienu izdomātu dienasgrāmatu, proti, Oskara Vailda. šī ir daudz savādāka, daudz dīvaināka. pat grūti novērtēt šo darbu, kurā mākslinieks dzīvojis ļoti interesantā fantāziju pasaulē. pietrūka grāmatas beigās kāds apraksts par paša mākslinieka dzīvi.
September 3, 2019
On suur oskus olla korraga rõõmus ja kurb, õrn ja kange, kaugel ja lähedal. Seda kõike kirjeldada ja seda ära tunda. Inimesi naerma ja nutma ajada. Nutta kõige selle pärast, mida meil pole. Naerda tänu sellele, mis meil on. Leida oma Kalevipoeg. Kaotada oma Kalevipoeg.
"Aga ometi on need metsad hoopis teistsugused, kui ma jalutan koos temaga." (lk 281)
"Aga ometi on need metsad hoopis teistsugused, kui ma jalutan koos temaga." (lk 281)
June 6, 2021
Tas bija savdabīgi un aizraujoši, un ar daudz paralēlajām domām manī par radošo procesu kā tādu un nāvi, un dzīvi, un to, vai to protam ieraudzīt. Augsta raudze, lasīšana kā lēna pastaiga ar kādu cilvēku gados, kurš ieslīdzis bezgalīgā monologā. Tiem, kuriem, gluži kā man, patīk literatūra, kurā tiek balansēts starp realitāti un pasakainu fantāziju, patiks. 👏🏻
April 6, 2021
Man patīk kā igauņi raksta, vismaz tie ko esmu lasījusi. Līdzīgi uzskati par dzīvi kā Oskaram, jāmāk dzīvot balansā. Labs tas dienasgrāmatas formāts, bet neradās vēlme izlasīt "Kalevdēlu". Grāmatas vidū kļuva nedaudz garlaicīgi, par daudz maģiskā reālisma un Kalevdēla.
March 23, 2023
Mākslinieka Oskara dienasgrāmata sākotnēji nedaudz garlaikoja, lasīju to pamazām. Paralēli pašķirstīju arī igauņu eposu par Kalevdēlu, jo bija skaidrs, ka par to tur būs runa. Kad tiku līdz lielajam pavērsienam, tapa skaidrs, kāpēc sākums bija tik blāvs. Autors izvilka visas savas vārdu krāsas un pindzelēja tik brīnumainu pasauli, ka no tās vairs negribējās iet prom. Grāmatai ir arī lieliskas beigas. Reti gadās, kad tik ļoti šķiet - jā, tieši tā tam bija jānoslēdzas.
November 12, 2019
See on üks hiiglama kaunis raamat. Kaunis niimoodi nagu on seda lauluread: "no mis võiks olla ilusam kui elu? no mis võiks olla parem veel kui surm?" Metro Luminalilt.
Kivirähk on kuulsam oma humoorika poole pealt, kuid ka tema lüürilist külge ei tasuks alahinnata. "Sinises sarvedega loomas" on need mõlemad meisterlikult esil. Peategelase mõttelend manab hetkega silme ette mõne Kivirähki lasteraamatu-väärse loo, kuigi jah, esimesena meenus see, kus naabrinaine liiga kauaks vetsu istuma oli jäänud ning see oleks ilmselt lasteraamatusse liig, aga Kivirähk tõesti puistab selliseid lugusid nagu pintsakukäisest. Eriline inimtüüp? Eriline on ka raamatu peategelane Oskar Kallis, "ei lind ega loom", kummaline külaline, kes kuidagi ei sobitu tavalisse halli argimaailma. Ei ole see ju mingi õige eestlane, kes kulm kipras rasket tööd ei rühma ega elu kiru?! Sai ju Kivirähkki kunagi Valli baari püsikundede käest riielda, et miks eesti rahvast nõnda valesti kujutab, meie oleme ikka tõsised inimesed, mitte mingid naljahambad, kes pahupidi kasukas seljas ja seep suus, arutult mööda laant silkavad. Kui sa ei sobitu, tunned ju, et lihtsam oleks olla kusagil mujal.
Raamatu peategelane selle "kusagil mujal" ka avastab. Võiks ehk nuriseda, et argielusekeldused veidi pikaks venivad enne raamatu suurt ja lüürilist finaali, kuid eks elu tikubki vahele tulema. Aga see lõpp...Mind veidi ehmatas Kivirähk "Tilda ja tolmuingliga", sellega, kuidas ta suutis mu peaaegu nutma ajada (tema? naljamees?) imeilusa ja südamliku elu ringkäigu ideega, looga, mis muudab surma arusaadavaks osaks elust ka lapsest lugeja jaoks. Et see ei ole midagi õudset, mida karta, vaid surmas saab ka elu ilu näha. Sama teeb Kivirähk nüüd "Sinises sarvedega loomas", aga täiskasvanute jaoks. Ma ei tea, kas ta on seda teadlikult teinud, võtnud oma missiooniks elu seda tabuks peetavat tahku mõtestada, aga mu meelest tänuväärne tegu. Ma ei ole kunagi usaldanud religioone, sest nende tehtav on läbinähtav - pakkuda lootust, et maine elu on vaid kübeke ringkäigust ja sellele järgneb miskit paremat. No muidugi, inimesed ju kangesti tahaksid seda. Igasugu religioonide teispoolsusega on aga see häda, et need on kellegi teise poolt paika pandud maailmad - sada neitsit või lõvi kaisus talleke. Aga kas me oleme lõpuni rahul kellegi teise disainitud paradiisis? Kivirähki tegelased (Oskar ja vanaema) disainivad oma teispoolsuse ise. Ühel on selleks armastus, teisel Jeesus ja Neitsi Maarja. Sa lahustud enda fantaasias. Kas see pole mitte tore ega omamoodi stiimul mõelda kauneid mõtteid? Mulle tundub "Sinine sarvedega loom" ilusa ja lohutava loona. Võib-olla, et keegi teine loeb sellest hoopis midagi muud välja ega ole üldse nõus? Mulle ikkagi näib, et on õige - ainus vabadus on sinu peas. Kasuta seda.
Kivirähk on kuulsam oma humoorika poole pealt, kuid ka tema lüürilist külge ei tasuks alahinnata. "Sinises sarvedega loomas" on need mõlemad meisterlikult esil. Peategelase mõttelend manab hetkega silme ette mõne Kivirähki lasteraamatu-väärse loo, kuigi jah, esimesena meenus see, kus naabrinaine liiga kauaks vetsu istuma oli jäänud ning see oleks ilmselt lasteraamatusse liig, aga Kivirähk tõesti puistab selliseid lugusid nagu pintsakukäisest. Eriline inimtüüp? Eriline on ka raamatu peategelane Oskar Kallis, "ei lind ega loom", kummaline külaline, kes kuidagi ei sobitu tavalisse halli argimaailma. Ei ole see ju mingi õige eestlane, kes kulm kipras rasket tööd ei rühma ega elu kiru?! Sai ju Kivirähkki kunagi Valli baari püsikundede käest riielda, et miks eesti rahvast nõnda valesti kujutab, meie oleme ikka tõsised inimesed, mitte mingid naljahambad, kes pahupidi kasukas seljas ja seep suus, arutult mööda laant silkavad. Kui sa ei sobitu, tunned ju, et lihtsam oleks olla kusagil mujal.
Raamatu peategelane selle "kusagil mujal" ka avastab. Võiks ehk nuriseda, et argielusekeldused veidi pikaks venivad enne raamatu suurt ja lüürilist finaali, kuid eks elu tikubki vahele tulema. Aga see lõpp...Mind veidi ehmatas Kivirähk "Tilda ja tolmuingliga", sellega, kuidas ta suutis mu peaaegu nutma ajada (tema? naljamees?) imeilusa ja südamliku elu ringkäigu ideega, looga, mis muudab surma arusaadavaks osaks elust ka lapsest lugeja jaoks. Et see ei ole midagi õudset, mida karta, vaid surmas saab ka elu ilu näha. Sama teeb Kivirähk nüüd "Sinises sarvedega loomas", aga täiskasvanute jaoks. Ma ei tea, kas ta on seda teadlikult teinud, võtnud oma missiooniks elu seda tabuks peetavat tahku mõtestada, aga mu meelest tänuväärne tegu. Ma ei ole kunagi usaldanud religioone, sest nende tehtav on läbinähtav - pakkuda lootust, et maine elu on vaid kübeke ringkäigust ja sellele järgneb miskit paremat. No muidugi, inimesed ju kangesti tahaksid seda. Igasugu religioonide teispoolsusega on aga see häda, et need on kellegi teise poolt paika pandud maailmad - sada neitsit või lõvi kaisus talleke. Aga kas me oleme lõpuni rahul kellegi teise disainitud paradiisis? Kivirähki tegelased (Oskar ja vanaema) disainivad oma teispoolsuse ise. Ühel on selleks armastus, teisel Jeesus ja Neitsi Maarja. Sa lahustud enda fantaasias. Kas see pole mitte tore ega omamoodi stiimul mõelda kauneid mõtteid? Mulle tundub "Sinine sarvedega loom" ilusa ja lohutava loona. Võib-olla, et keegi teine loeb sellest hoopis midagi muud välja ega ole üldse nõus? Mulle ikkagi näib, et on õige - ainus vabadus on sinu peas. Kasuta seda.
April 25, 2025
Mina mõtlen tihtipeale, et see töölkäimine on üks kõige hirmsam nuhtlus, mis inimesele osaks võib saada. Terve päev läheb raisku! (31)
Tegelikult ma olengi üks väga tubli poiss, vahel hakkan aru pidama, et kas mul on ka mingeid puudusi ja nagu ei tule midagi meelde. (68)
Küll on hea, et meile nüüd ikka inimese nägu pähe on tulnud, kole oleks olla niisugune porise koonuga pärisori, keda iga jumala päev mõisatallis pekstakse. Au ja kiitus Jakobsonile ja Jannsenile! Ja papa Kreutzwaldile muidugi ka! (87)
Mõnest saab kuulus kunstnik, kes maalib rahvalikke tüüpe ja püüab kinni klassikalisi eesti maastikke, aga teine hakkab vabatahtlikult sakslaseks, istub kodus ja kogub üüri. Küll on igav! (92)
Tegelikult ma olengi üks väga tubli poiss, vahel hakkan aru pidama, et kas mul on ka mingeid puudusi ja nagu ei tule midagi meelde. (68)
Küll on hea, et meile nüüd ikka inimese nägu pähe on tulnud, kole oleks olla niisugune porise koonuga pärisori, keda iga jumala päev mõisatallis pekstakse. Au ja kiitus Jakobsonile ja Jannsenile! Ja papa Kreutzwaldile muidugi ka! (87)
Mõnest saab kuulus kunstnik, kes maalib rahvalikke tüüpe ja püüab kinni klassikalisi eesti maastikke, aga teine hakkab vabatahtlikult sakslaseks, istub kodus ja kogub üüri. Küll on igav! (92)
January 6, 2022
Raamatu esimesed sada lehekülge on päris rasked läbida, sest vähe juhtub. Igav nagu ei ole, naerda saab, aga selline vees sumamise tunne tuli. Käid ja käid, aga edasi ei jõua.
Tavaline tavaelu ongi selline. Lennutunne ja sööst pimedusse saavad tulla vaid siis, kui tavatavatavaline taandub ja hoopis muu tähtsaks muutub. Selles raamatus siis - umbes kolmandiku peal algab lend.
https://loterii.blogspot.com/2022/01/...
Tavaline tavaelu ongi selline. Lennutunne ja sööst pimedusse saavad tulla vaid siis, kui tavatavatavaline taandub ja hoopis muu tähtsaks muutub. Selles raamatus siis - umbes kolmandiku peal algab lend.
https://loterii.blogspot.com/2022/01/...
February 15, 2021
tik tiešām šķita brīnišķīga. lēnīga un piesātināta, un cik tieši mēs esam savās dzīvēs visi?
December 31, 2024
ka mulle näib, et meile kõigile võiksid muinasmustikad tröösti pakkuda. oleks ma kunagi ermis kolme peaga ussikuninga vaipa imetledes teadnud, et selle taiese autor on härra ussikuningat oma ihusilmaga ka näinud, poleks ma sugugi imestanud. aitäh sulle
February 26, 2021
Täitugu kõik meie soovid. Või siiski?
June 19, 2021
There are some days I want to be Estonian - Andrus Kivirähk is excellent, but I must admit that the Latvian translation by Maima Grīnberga is just perfect! One of the best books I’ve read in 2021! (Oskar Kallis artworks in Musée d’Orsay in 2018 in the exhibition about the Baltic Symbolism were spectacular !)
December 8, 2021
Kõndis kord Kivirähk kunstimuuseumis. Seisatas maali ees, kus Kalevipoeg mõõgaga kivil istus. Mõtles: "Hmm. Temast saaks hea loo." Kõndis edasi. Seisatas maali ees, kus Ilmarine taevasse tähti tagus. Mõte hakkas liikuma. Läks ostis poest kaustiku ja hakkas aga muudkui oma mõtteid kirja panema, kuniks need Siniseks sarvedega loomaks vormusid.
Ma ei tea, mis on selle teose tegelik sünnilugu, aga igatahes on see siiani selle kuu parim lugemiselamis. Samuti ei oska ma täpselt öelda, kas enne selle teose lugemist on parem olla Oskar Kallise elu ja loominguga kursis või mitte. Mina ei olnud. Lugesin puhtalt lehelt ja nautisin. Hiljem võtsin Vikipeedia ette ja uurisin täpsemalt.
Igatahes on vaid tänuväärne ja kiiduväärt, et ühe omapärase loometegelase elu ja looming sellisesse huvitavasse vormi on valatud. Ja Kivirähk jääb Kivirähaks. Meenutas veidi kunagi ühe Tarantino filmi vaatamist - vaatad ja vaatad, film juba peaaegu läbi, aga Tarantinot ei ole. Aga kui tuleb viimase 15 minuti jooksul, siis ikka kohe täiega. Selles raamatus ilmus Kivirähk ise küll juba varem, aga mind ei seganud see osa ka, kus teda veel "pildil ei olnud". Lugu kulges ikka omasoodu ja põnev oli ka kogu aeg.
Lisaks ühe kunstniku maailma tutvustamisele võib teosest leida ka huvitavaid elutõdesid. Eks eestlane ole ikka ropp töörabaja olnud, aga see siin pole mingi Tammsaare. Elus peab ikka nalja ka saama ja kaugemaid püüdlusi olema kui töö-söök-säng. Ja kui meest ei mõisteta, siis tema lähebki teise maailma ja nende manu, kes teda mõistavad.
Soovitan soojalt. Saab end veidi harida ja kohe kindlasti muheleda.
Ma ei tea, mis on selle teose tegelik sünnilugu, aga igatahes on see siiani selle kuu parim lugemiselamis. Samuti ei oska ma täpselt öelda, kas enne selle teose lugemist on parem olla Oskar Kallise elu ja loominguga kursis või mitte. Mina ei olnud. Lugesin puhtalt lehelt ja nautisin. Hiljem võtsin Vikipeedia ette ja uurisin täpsemalt.
Igatahes on vaid tänuväärne ja kiiduväärt, et ühe omapärase loometegelase elu ja looming sellisesse huvitavasse vormi on valatud. Ja Kivirähk jääb Kivirähaks. Meenutas veidi kunagi ühe Tarantino filmi vaatamist - vaatad ja vaatad, film juba peaaegu läbi, aga Tarantinot ei ole. Aga kui tuleb viimase 15 minuti jooksul, siis ikka kohe täiega. Selles raamatus ilmus Kivirähk ise küll juba varem, aga mind ei seganud see osa ka, kus teda veel "pildil ei olnud". Lugu kulges ikka omasoodu ja põnev oli ka kogu aeg.
Lisaks ühe kunstniku maailma tutvustamisele võib teosest leida ka huvitavaid elutõdesid. Eks eestlane ole ikka ropp töörabaja olnud, aga see siin pole mingi Tammsaare. Elus peab ikka nalja ka saama ja kaugemaid püüdlusi olema kui töö-söök-säng. Ja kui meest ei mõisteta, siis tema lähebki teise maailma ja nende manu, kes teda mõistavad.
Soovitan soojalt. Saab end veidi harida ja kohe kindlasti muheleda.
October 4, 2019
Natuke olen ma nüüd Kivirähki peale kade küll, sest see on täpselt selline raamat, mille kirjutamine on puhas nauding ja parim teraapia. Sest ma kujutan väga täpselt seda protsessi ette, võin koguni lühidalt kirjeldada: pärast rammusat hommikusööki istub austet kirjanikuhärra konjakiklaasiga (või mis iganes märjuke talle paremini mekib) laua taha ja laseb fantaasial rännata, nii kuis torust tuleb. Kui juhtub kehvem päev olema, mil naine näägutab prügi välja viima või naabrinaine õiendab, et kirjanikuhärra mõnel korralikul ametipostil leiba ei teeni, siis elab ta end peategelase Oskar Kallise ema suu läbi välja, kes samuti pojast rohkem lootis ja oleks meelsasti näinud teda merekindluses veelgi pikemaid tööpäevi tegemas. Ja nii see Kallis aina joonistab (rahvalikke tüüpe) ja Kivirähk kirjutab (rahvalikest tüüpidest, sekka ka ahvatlevad piigad ja Kalevipoeg jt).
Selline naivismi kalduv stiil võib lugejale sobida... või siis mitte. Mulle üllatuslikult suutis see mind siiski konksu otsa haakida, kuigi tõele au andes, siis efekti mõttes oleks romaanile kasuks tulnud seda väheke lühemaks sudida. Praegu läks kohati venima, eriti enne Kalevipoja mängu tulekut.
Parim osa oli Kallise noore elu viimaste hetkede sidumine loomepalangu ja nägemustega Kalevipojast ja maistest ahvatlustest. Huvitav ja uudne vaatenurk, mis mõnusalt kandis ka.
Selline naivismi kalduv stiil võib lugejale sobida... või siis mitte. Mulle üllatuslikult suutis see mind siiski konksu otsa haakida, kuigi tõele au andes, siis efekti mõttes oleks romaanile kasuks tulnud seda väheke lühemaks sudida. Praegu läks kohati venima, eriti enne Kalevipoja mängu tulekut.
Parim osa oli Kallise noore elu viimaste hetkede sidumine loomepalangu ja nägemustega Kalevipojast ja maistest ahvatlustest. Huvitav ja uudne vaatenurk, mis mõnusalt kandis ka.
April 25, 2020
Fantastical Imagining of Artistic Madness
Review of the Estonian hardcover edition (2019) published by EKSA
Andrus Kivirähk's Sinine sarvedega loom (Horned Blue Animal) is another winner by the prolific children's & adult fiction writer which is based on a wild expansion of Estonian and FinnoUgric Mythology. This follows on from his other major adult fantasy novels Rehepapp ehk november (The Old Barny or November) (2000) [not yet available in English, but a film version exists with subtitles called November (2017) dir. Rainer Sarnet] and Mees, kes teadis ussisõnu (The Man Who Spoke Snakish) (2007). Although a back cover synopsis is provided, it actually explains nothing about the book except for setting the scene of an imagined diary and fictional life of Estonian artist Oskar Kallis (1892-1918), best known as a painter of Estonia's mythological hero Kalevipoeg: The Estonian National Epic.
Kivirähk's story adheres to only the bare bones of Oskar Kallis' life in the 1910's. Oskar's daily work is a drudgery as a draftsman for the Tsarist Naval Fortification ring around the Gulf of Finland. He studies at the home art studio of Ants Laikmaa (1866-1942) who is only identified by the proxy name of Õpetaja (Teacher) throughout the book. With Laikmaa he draws and paints characteristic national "types" such as farm labourers and peasants while making occasional outings for landscape and forest scenes.
It would be a spoiler to completely discuss the details of the otherworldly life that gradually begins to encroach on Kallis' reality. Suffice it to say that it is somewhat like adventures such as Peter Pan, Alice's Adventures in Wonderland or The Lion, the Witch and the Wardrobe where a passageway is found from this world into another whole dimension or universe. It is only that for Kallis, that dimension is the actual world of Finno-Ugric mythology and that in this book's reality Kallis' paintings or designs of Kalev, Linda, Kalevipoeg, the three-headed King of Snakes, the Siuri Bird, the Maiden of Manala, etc. were drawn from actual live models. Yes, that is how wild this book is, where the cover of a notebook can be imagined as the skin of a fantastical horned blue animal whose cry is like that of a church bell ringing across distant lands.
Trivia and Link
A small selection of Oskar Kallis' work (each of which is tied into the plot of the book) is available in a gallery at the back of Sinine sarvedega loom. An expanded selection of works can be viewed at an online gallery at the Estonian Art Museum website.
Review of the Estonian hardcover edition (2019) published by EKSA
Andrus Kivirähk's Sinine sarvedega loom (Horned Blue Animal) is another winner by the prolific children's & adult fiction writer which is based on a wild expansion of Estonian and FinnoUgric Mythology. This follows on from his other major adult fantasy novels Rehepapp ehk november (The Old Barny or November) (2000) [not yet available in English, but a film version exists with subtitles called November (2017) dir. Rainer Sarnet] and Mees, kes teadis ussisõnu (The Man Who Spoke Snakish) (2007). Although a back cover synopsis is provided, it actually explains nothing about the book except for setting the scene of an imagined diary and fictional life of Estonian artist Oskar Kallis (1892-1918), best known as a painter of Estonia's mythological hero Kalevipoeg: The Estonian National Epic.
I bought myself a notebook today. What a beautiful notebook! With ruled lines on the inside, but the covers are mottled, so it is as if it was the skin of some unique animal. Of course, it's not real leather, it's still cardboard, but it is like leather. Dark blue spots on light blue like rain clouds in the summer sky. I imagine that it would be a proud beast that would grow such a skin. He would have horns on his head, but he wouldn't be a goat or a moose, he would be something different. In the morning, he would be seen somewhere on the edge of the forest when he comes out of the trees onto a dewy meadow. You would look - and your mouth would drop open.
Are you wondering what sound this animal would make? He would certainly make a sound when he appeared out of the woods like that. I definitely believe that. I don't know if he is an evil animal that would eat small cattle, or if he is as calm as a sheep or a rabbit. I would like to believe that he is calm, but proud. He wouldn't hurt anyone, but he wouldn't allow himself to be tampered with. And his call would be like that of a big trumpet. It would ring out across far distant lands, just like a church bell. That's right, he would make a sound like a bell ringing in the church tower! And everyone who heard it would think: Oh-oh-oh-oo! This beautiful blue animal has woken up. - Translation of the back cover synopsis (which is also the first 2 paragraphs of the book) of Sinine sarvedega loom
Kivirähk's story adheres to only the bare bones of Oskar Kallis' life in the 1910's. Oskar's daily work is a drudgery as a draftsman for the Tsarist Naval Fortification ring around the Gulf of Finland. He studies at the home art studio of Ants Laikmaa (1866-1942) who is only identified by the proxy name of Õpetaja (Teacher) throughout the book. With Laikmaa he draws and paints characteristic national "types" such as farm labourers and peasants while making occasional outings for landscape and forest scenes.
It would be a spoiler to completely discuss the details of the otherworldly life that gradually begins to encroach on Kallis' reality. Suffice it to say that it is somewhat like adventures such as Peter Pan, Alice's Adventures in Wonderland or The Lion, the Witch and the Wardrobe where a passageway is found from this world into another whole dimension or universe. It is only that for Kallis, that dimension is the actual world of Finno-Ugric mythology and that in this book's reality Kallis' paintings or designs of Kalev, Linda, Kalevipoeg, the three-headed King of Snakes, the Siuri Bird, the Maiden of Manala, etc. were drawn from actual live models. Yes, that is how wild this book is, where the cover of a notebook can be imagined as the skin of a fantastical horned blue animal whose cry is like that of a church bell ringing across distant lands.
Trivia and Link
A small selection of Oskar Kallis' work (each of which is tied into the plot of the book) is available in a gallery at the back of Sinine sarvedega loom. An expanded selection of works can be viewed at an online gallery at the Estonian Art Museum website.
Read
December 26, 2021See oli nii imelik raamat, et ma ei oska sellele hetkel isegi mitte hinnet panna.
Kui ma ei oleks poole raamatu pealt lugenud teiste lugejate arvutusi, siis ma ilmselt oleks veel rohkem segaduses.
See raamat on muinasjutu vormis autobiograafia Oskar Kallis’est. Ma algul lugesin ja lugesin ning mõtlesin, et mis jamps see siin kirjas on ja milla see lugu paremaks läheb, sest Goodreads’i hinnang on tublisti üle nelja.
Ma ütleks, et kokkuvõttes ikkagi segane lugu ja mitte päris minu maitsele.
——————————————-
Ma ei saa aru, mis see loeb, et ei ole pidu? Ja kust seda üldse teada saab, millal on pidu ja millal ei ole? Ega pidu ei ole täiskuu, mida taevast näha saab. Pidu peetakse siis, kui tahtmine peale tuleb. Lk 120
Ei saanudki enam tüdrukutega aega viita, Nirgi mamma ütles, et magamamineku aeg on käes, hommikul tarvis vara tõusta. Eks see ole õigus muidugi, aga kas siis saab alati õiguse järgi elada? Lk 120
Mina tahan Viiuga koos olla küll, aga mitte porgandeid rohides, vaid kuskil ilusas kohas jalutades või vaikses pargis musutades! Lk 195
Aga siis tuleb välja, et asi on ainult teadmises, mitte tegemises. Sina võid korda saata mida tahes, aga niikaua kui see saladuses püsib, on kõik kena. Lk 241
Kui ma ei oleks poole raamatu pealt lugenud teiste lugejate arvutusi, siis ma ilmselt oleks veel rohkem segaduses.
See raamat on muinasjutu vormis autobiograafia Oskar Kallis’est. Ma algul lugesin ja lugesin ning mõtlesin, et mis jamps see siin kirjas on ja milla see lugu paremaks läheb, sest Goodreads’i hinnang on tublisti üle nelja.
Ma ütleks, et kokkuvõttes ikkagi segane lugu ja mitte päris minu maitsele.
——————————————-
Ma ei saa aru, mis see loeb, et ei ole pidu? Ja kust seda üldse teada saab, millal on pidu ja millal ei ole? Ega pidu ei ole täiskuu, mida taevast näha saab. Pidu peetakse siis, kui tahtmine peale tuleb. Lk 120
Ei saanudki enam tüdrukutega aega viita, Nirgi mamma ütles, et magamamineku aeg on käes, hommikul tarvis vara tõusta. Eks see ole õigus muidugi, aga kas siis saab alati õiguse järgi elada? Lk 120
Mina tahan Viiuga koos olla küll, aga mitte porgandeid rohides, vaid kuskil ilusas kohas jalutades või vaikses pargis musutades! Lk 195
Aga siis tuleb välja, et asi on ainult teadmises, mitte tegemises. Sina võid korda saata mida tahes, aga niikaua kui see saladuses püsib, on kõik kena. Lk 241
May 28, 2020
Selle raamatu puhul on räägitud küll sellest, et see tõstab fookusesse meie muinasmaailma ja selle, kuidas see ülesjoonistamise kaudu elusaks-olevaks saab, ja sellest, kas ja kuivõrd on kajastatud peategelase prototüübi elulugu. Minu jaoks oli raamatu keskmes aga pigem üksiku inimese traagika - see, kui painav ja nüri on olla maailmas ja inimeste keskel, kes räägivad ainult argist ja igavat juttu, kus käiakse tööl, tehakse koduseid toimetusi, õmmeldakse, süüakse ja magatakse ega räägita kunagi millestki päriselt huvitavast, kus kunagi mitte midagi huvitavat ei juhtu ei päriselt ega inimeste mõteteski.
Ja muidugi oli ikka nauditav see Kivirähu tekst: selline muhe ja kerge ja lõpmata mõnus loba. Ainuüksi sellepärast tasub lugeda.
Ja muidugi oli ikka nauditav see Kivirähu tekst: selline muhe ja kerge ja lõpmata mõnus loba. Ainuüksi sellepärast tasub lugeda.
March 2, 2024
See oli üks ladus ja imeline lugemiselamus!
Kui minust peaks kunagi elulooraamat kirjutatama, siis võiks see olla just samas stiilis! Tõsi, "Sinine sarvedega loom" ei ole rangelt võttes elulooraamat, pigem Oskar Kallise elust ja loomingust inispireeritud raamat, aga usun, et emotsioonid ongi fakidest tähtsamad. Sest ega tegelikult ei ole ju oluline, kas Oskaril oli kolm õde-veda (nagu päriselt) või üks vend (nagu raamatus). Oluline on see, kuidas sündisid tema maalid.
Ja ma usun, et siinkohal ei ole Kivirähk küll valetanud. Nii võis see ju tõesti olla. Ja kui ei olnudki, mis siis!
Ma ei olnud enne selle raamatu lugemist Kallise tööde ega eluga kursis, pärast lõpetamist aga uurisin internetist lisa. Nii et ka selle eest plusspunktid - tulebki äratada huvi meie kultuuritegelaste vastu.
Suurepärane, suurepärane!
Kui minust peaks kunagi elulooraamat kirjutatama, siis võiks see olla just samas stiilis! Tõsi, "Sinine sarvedega loom" ei ole rangelt võttes elulooraamat, pigem Oskar Kallise elust ja loomingust inispireeritud raamat, aga usun, et emotsioonid ongi fakidest tähtsamad. Sest ega tegelikult ei ole ju oluline, kas Oskaril oli kolm õde-veda (nagu päriselt) või üks vend (nagu raamatus). Oluline on see, kuidas sündisid tema maalid.
Ja ma usun, et siinkohal ei ole Kivirähk küll valetanud. Nii võis see ju tõesti olla. Ja kui ei olnudki, mis siis!
Ma ei olnud enne selle raamatu lugemist Kallise tööde ega eluga kursis, pärast lõpetamist aga uurisin internetist lisa. Nii et ka selle eest plusspunktid - tulebki äratada huvi meie kultuuritegelaste vastu.
Suurepärane, suurepärane!
Displaying 1 - 30 of 68 reviews