Skarba zeme tā Austrālija. Tāda ar skarbu klimatu un atturīgi sīkstiem, dažbrīd neviesmīlīgiem cilvēkiem. Dažbrīd šie cilvēki ir tieši tik neviesmīlīgi kā tuksnešainās vietas, kurās tie dzīvo, bettad atkal izkļūstot no neviesmīlīgā tuksneša, cilvēki mainās un kļūst viesmīlīgāki un izpalīdzīgāki, pāri tam gan joprojām nepazūd atturības sajūta. Laikam jau tieši tāds tu kļūsti zemē, kas tevi lutina ar karstumiem, aukstumiem, lietavām, sausumiem un vietām arī ar sniegu. Liekas, ka mērenību šī zeme īsti nepazīst. Toties tajā sadzīvo savādi zvēriņi, bērni mēdz mācīties skolā caur radio un pat Lieldienu olas te atnes nevis Lieldienu zaķis, bet Lieldienu bandikuts. Starp citu, autors kādā brīdī raksta, ka viņš visu var Austrālijas ziemās saprast, bet to kāpēc Ziemassvētki ir vasarā gan nē. Varbūt tāpēc austrāļiem ir sava “zvaniņš skan” versija.
Kopumā man patika tas, ka autors Austrāliju cenšas ietērpt vārdos, kas paspilgtina krāsas. Viņš nebaidās izmantot tēlainos apzīmējumus, lai apzīmētu savas sajūtas, krāsas kuras redz un pašu zemi.
Vairāk par aukstumu, kad autors sala, mani šausmināja karstums. Piemēram: “Kā izrādījās, nākamajā dienā augstākā temperatūra bija 119F, un vējš joprojām stundām brāzās no Lielā Viktorijas tuksneša. Dzīve uz šosejas faktiski apstājās. Degvielas uzpildes stacijas pārtrauca sūknēt degvielu, jo karstumā tā iztvaikoja. Putni krita zemē beigti.” Un un daudzās mušas, kas spindzēja gaisā, zeme, kas no sausuma plaisā, izkaltušie zālieni. Jā, viss stāsts, kas veda mani apkārt Austrālijai ir sajucis vienā murskulī un es vairs neatceros, kur bija hipiju zemes, kur aborigēnu, kur neviesmīlība zēla un plauka, bet vienu gan es zinu, ka kaut kur ap Adelaidu un Melburnu atkal sākās tāda kā civilizācija.
Vai es vēlētos doties un Austrāliju? Pēc šī ceļojuma vēl jo vairāk nē. Man nav vēlmes iepazīties ar pasaulē indīgākajām čūskām – taipaniem, satikt krokodilus, nokļūt musonu lietū vai kā tā. Tomēr es neiebilstu izlasīt vēl kādu grāmatu par šo savādo zemi, kas man šķita pārlieku nemājīga, lai es tur vēlētos dzīvot, neskatoties uz to, ka grāmatas autors, būdams, ieceļotājs, tieši Austrāliju uztver kā savas mājas.