“Melhiors mums ir mācīts vīrs, viņam mājās ir veselas četras grāmatas“
Grāmatas vāciņš neko aizraujošu nesolīja, arī nosaukums vairāk asociējās ar Vollesa sērijveida lubenītēm. Bet biju patīkami pārsteigta – tādā mērā, ka ārpus plānotā izlasīju arī tajā pat 2010.gadā sarakstīto Harglas Indreksa otru grāmatu “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs”. Un tā izrādījās pat labāka. Tiešām žēl, ka latviski nav iztulkotas pārējās piecas Melhiora sērijas grāmatas. To nosaukumi, pat neprotot igauņu valodu, šķiet daudzsološi – “Apteeker Melchior ja timuka tütar” (2011), “Apteeker Melchior ja Pirita kägistaja” (2013), “Apteeker Melchior ja Tallinna kroonika” (2014), “Apteeker Melchior ja Gotlandi kurat” (2017), “Apteeker Melchior ja Pilaatuse evangeelium” (2019) – tātad vēl vairāk aizraujošas vēstures! Tiešām dīvaini, ka latviešu lasītājs par šo autoru zina tik maz, ņemot vērā viņa popularitāti – viņa darbi ir tulkoti angļu, vācu, somu, franču, ungāru valodā – cik latviešu autori ar ko tādu var lepoties?
Aptiekāra Melhiora sērijas grāmatas – tie ir vēsturiski detektīvi, kuri mūs aizved uz 15.gadsimta Tallinu, kura “atšķirībā no Visbijas ir bagāta un laipna pilsēta. Te prata ēst un te prata dzert, te bija pieņemts dzīrot”. Un ir taču daudz aizraujošāk lasīt nevis faktiem bagātus tūrisma ceļvežus, bet gan iedomāties, kā Melhiors dodas savās ikdienas gaitās un vēro, kā “no lejpilsētas augšā uz Domkalnu veda divi ceļi. Lielāko un lepnāko ceļu, pa kuru augšā tika arī vezumu zirgi un pa kuru dzina lopus, sauca par Garo kalnu. Tas sākās Akas ielas rātsnama puses galā pie jaunā vārtu torņa, kas pilsētā bija uzbūvēts Melhiora jaunībā. No lejpilsētas augšā Domkalnā veda arī cits ceļš, kuru sauca par īso kalnu un kura sākumā atradās koka šķērsis. Taču pavasaros lielu cerību tikt augšā pa īsā kalna kājceliņu nebija, tas bija pārlieku stāvs, slidens un dubļains. Daudzi te bija lauzuši kaulus, un kāds ordeņkalps, nesen krizdams, arī kaklu.” Vai arī iziet “cauri smailloku portālam, kas bija rotāts ar vairākiem dominikāņu simboliem: tur bija uzgleznots suns, lilija, rozete, vīnkoks un ozolzaru vainags. To nozīmi Melhioram kādreiz bija izskaidrojis tēvs, kurš bija skolojies dominikāņu klostera skolā. Suns nozīmēja mūku, lilija Jaunavu Mariju un svēto Dominiku, rozete svēto Katrīnu, vīnkoka stīga Pestītāju un ozolzaru vainags Jaunavu Mariju. Un vēl tur bija uzgleznotas lauvas, čūskas un pūķi. Arī uz tā Lībekas klostera durvīm bija čūsku un lauvu gleznojumi.”
Varam uzināt, kādi ir Tallinas bendes izcenojumi. “Agrāk bija četri šiliņi un muca alus. Bet tas jau arī bija sen, kad beidzamo reizi kādu nācās kārt”. “Četrus šiliņus! Tā taču ir laupīšana gaišā dienas laikā!” “Saciršana maksā vairāk,” Dorns zināja teikt. “Par saciršanu bendem jāmaksā veseli seši šiliņi. Un divas mucas alus.” “Tas bende taču jums ir īsts augļotājžīds,” purpināja komturs.”
Tāpat daudz ko uzzinām par ģildēm un dažādiem amatiem.
“Zeltkaļa darbam vajadzēja noritēt pilsētnieku acu priekšā, lai viņš nebojātu dārgo metālu -, tāpēc rāte pieprasīja, ka zeltkaļa namam uz ielas pusi jābūt lielam logam, pa kuru darbistabu var pārlūkot.”
“Meistardziedāšanas māksla nonākusi ari Nirnbergā. Kiliana tēvs esot viens no tiem vīriem, kuri šo mākslu prot, un Nirnbergā starp visām citām ģildēm nodibinājuši arī Meistardziedoņu ģildi. Un, kā jau ikvienā ģildē, arī šajā ir mācekļa, vanderzeļļa un īstā meistara pakāpes. Kilians ir zellis, un, kā paredz ģildes šrāga, viņam četri gadi jāklejo apkārt, jāiet mācībā pie citiem meistariem visā plašā pasaulē, tālās vietās jāmācās jaunas dziesmas un jādzied kā reiz dziedāja minnezingeri galmos, tirgus laukumos, turnīros, dzīrēs, pilīs, cildinot savu sirdsdāmu. Viņam jāmācās sacerēt dziesmas pašam un dziedāt ari visu to zemju meistaru radītās, kur viņš ir klejojis. Un pēc četriem gadiem viņam jāstājas ģildes priekšā un ar savu mākslu jāpierāda, ka patiešām kļuvis par meistaru. Un tad viņam tiks prasīti apliecības raksti, ka viņš dziedājis augstiem kungiem un ar savu mākslu tos iepriecinājis. (..) Meistardziedoņi dzied goda un pašas dziedāšanas dēļ, tomēr mēs visi esam kaut kādos amatos, dažs kurpnieks, cits apiņu tirgotājs. Ar dziedāšanu vien ģimeni nepabarosi.””
Jā, un arī aptiekāra darbs toreiz nebūt nav bijis garlaicīgs: “Otrā pusē aiz Teņakalna vīdēja pilsētas karātavas. Melhioram visai bieži bija darīšanas arī tur, pilsētas sodīšanas vietā, jo viņa tēvs no rātes bija nopircis atļauju pirmajam sagraizīt nogalināto līķus, lai tiktu pie dziedināšanai vajadzīgiem miesas gabaliem. (..) Kad cilvēks nomirst piepešā nāvē, viņa ķermenis vēl kādu laiku ir dzīvs un no tā var izgriezt zālēm vajadzīgas daļas. Piemēram, no cilvēka taukiem tiek vārīta laba ziede pret kaulu sāpēm, jaunas meitenes nieres ir iedarbīgs līdzeklis pret saindēšanos ar meža ogām. Savukārt no jauna vīrieša ciskas izgrieztas plānas strēmelītes, kas savircotas ar mirrēm un alveju un izmērcētas vīnā, pēc tam pakārtas sausā, ēnainā vietā un visbeidzot pilnmēness laikā paturētas ārā, ir labs dziedēklis pret aknu slimībām. Melhiora tēvs bija saņēmis no rātes arī atļauju rakt zem karātavām un meklēt mandragoras sakni, kam ir liels spēks. Kad cilvēks tiek pakārts, no viņa iztek visi šķidrumi, vīriešiem arī sēkla, kas zemē liek uzdīgt mandragorai, kura pazīstama ari ar burvju saknes nosaukumu. Šīs saknes veidols mazliet līdzīgs cilvēka ķermenim, un no tās maltas zāles palīdz vairākās slimībās, savukārt no tās vārīts dzēriens palielina vīriešu dzimumspēku. Taču Tallinas pilsētas ārsts beidzamā laikā reti izrakstīja no cilvēku ķermeņa daļām gatavotas zāles, un jau bija pagājis vairāk nekā gads, kopš Melhiors Karātavkalnā bija izgriezis kāda zvejnieka līķim aknas.”
Un tie “jautrie un līksmie melngalvji ar savām varenajām dzīrēm un iedzeršanām, karaspēlēm un turnīriem bija slaveni visā pilsētā”! “Smeckeldach noteikumi paredzēja, ka mērošanās spēkiem notiek divas dienas, taču starp tām ir viena diena atpūtai un atspirgšanai, lai kārtīgi atgrieztos kāre pēc alus. Pirmajā dienā gan dominikāņi, gan Lielā ģilde ceļ priekšā katrs pa četriem brūvējumiem alus, ko likuši darīt pilsētā vai arī darījuši paši kā dominikāņi. Un tiem visiem jābūt brūvētiem tā, kā paredz senas vācu paražas, un ja kādam skaļā balsī kas pārmetams kaut vienam no brūvējumiem, tad par uzvarētāju netiek pasludināta neviena no četrām šķirnēm.”
Jā – un tas ir tikai fons veiksmīgi savirpinātai detektīvintrigai.
Starp citu, Olevistes jeb Oleva baznīca Tallinā joprojām pastāv – 123,7 metrus augstā baznīcas ēka ir pašlaik augstākā ēka Igaunijā, savukārt no 1549. līdz 1625. gadam, kad baznīcas augstums sasniedza 159 metrus, šī bija trešā augstākā ēka pasaulē. “Olevs bija norvēģu karalis un svētais, kuram par godu baznīca ieguva nosaukumu, jo tolaik šajā pilsētā bija daudz norvēģu un dāņu tirgotāju.” Tāpat ir apskatāmas arī grāmatā “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” aprakstītā Birgitas klostera iespaidīgās drupas Piritā. Laiks vēsturiskām ekskursijām!