Arogants buržuā eksaltēta mocekļa tonī sludina par neveselīgām attiecībām ar izlutinātu mizantropi, kura beigās aizbēg. The end.
-------
Nē, nopietni. Es "Ienirt" izlasīju divas reizes, un tā arī neesmu atguvusies no pārsteiguma, ka grāmata, kurā izpildās tik daudzi priekšnoteikumi, lai mani aizrautu, to tā arī neizdarīja. Es vienmēr cenšos atcerēties, ka grāmatu varoņi man var patikt vai nepatikt kā cilvēki, viņu izvēles man var būt pieņemamas vai nē, bet nepatika un nepieņemšana pati par sevi nekādi nenozīmē, kā grāmata ir slikti uzrakstīta. "Ienirt" man nepatika ne kā literārais darbs, ne kā līdzdzīvojamas attiecības.
Man parasti patīk retrospektīva sižeta konstrukcija, kurā jau pašā sākumā ir zināms, ka kāds no personāžiem ir miris, un kurā pieaugošā spriedze kā vilnis aiznes lasītāju līdz risinājumam, un tad izsviež no grāmatas pārgurušu. To, ka galvenā varone ir mirusi, uzzinām jau "Ienirt" septītajā vārdā - "Tādu viņi viņu atrada. Kailu un mirušu." - taču risinājums ir pavisam nekāds, tas izčākst, katarsi tā arī neradījis. Pirmais mīnuss.
Tāpat man parasti patīk viegls snobisms, viegli didaktiska mākslas, vēstures un mūzikas vārdu un notikumu piesaukšana. "Ienirt" šī piesaukšana jau kļuva uzmācīga, turklāt mani nepameta sajūta, ka tās vienīgais mērķis ir barot ar sevi kā mesiju un Eiropas kultūras glābēju apsēstā galvenā varoņa ("Jutos kā iesaistījies misijā: mūks-zaldāts kultūras dienestā, manas pasaules atmiņa, vērsta uz nākotni") ksenofobiju. Otrais mīnuss.
Un vēl man parasti patīk bagāta valoda, svaigas alegorijas, trāpīgi apraksti. Taču "Ienirt" valoda ir vienkārši šķebinoši eksaltēta, tādēļ daudzas lieliskas vietas tiek neglābjami sabojātas. Nu kaut vai pirmās nodaļas pašā sākumā, aprakstot pāra transformāciju vecākos, pilnīgi nevietā ir runāt par nāvi. "Es, tavs tēvs. Viņa, tava māte. Tava piedzimšana bija mūsu nāve." Nopietni? Nāve? Trešais mīnuss. Un es vēl neesmu tikusi līdz abiem galvenajiem varoņiem.
Varoņi... Jēzus, Marija un Jozef. Stagnācijas personifikācija vārdā Cēzars un destruktīva anarhija vārdā Pasa, kuru attiecības ir viena vienīga emocionālā vardarbība. Es pat negribu zināt, kas notiek tāda autora galvā, kuram šķiet vietā radošai un, kā noprotams, brīvību alkstošai sievietei likt teikt "/../ Eiropa vairs neko jaunu nerada... /../ Par laimi, ir teroristi...". Tāda autora, kura radītam personāžam ienāk prātā "tirāna cienīga ideja" nozagt partneres kontracepcijas tabletes, kurš ir pārāk gļēvs, lai tajā vēlāk atzītos, bet kurš lieliski zina, ka bērns ir viņa "iecere".
Vienvārdsakot, mīnusu skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Un to nevar glābt ne atsauces uz "Īliādu", kas man ļoti iepatikusies, ne krāšņās Parīzes un Venēcijas ainas, ne sirreālie sižeta elementi (haizivs adoptēšana), ne ceļojumu apraksti, ne bagātīgie simboli (pirmā niršana kā kristības, izniršana kā atdzimšana). Pat ne bijība pret fotogrāfiju. "Pasa bija nospiedusi slēdzi. Notikums, kurš norisinājās. Notikums, kurš tālāk risināsies mūsu galvas. Viņai bija sanācis brīnums, viņas fotogrāfijas bija neizsmeļamas."
Un tagad man jādomā, ko tik ļoti es esmu pārpratusi, ja reiz vairums lasītāju "Ienirt" uzskata par šedevru.
"Narcisismam vajadzētu būt obligātam: tas pasargā no uztraukumiem un būšanas citiem par nastu."