Stāsts par pirmo Latgales latviešu baznīckungu un lidotāju debesu alkām, par cilvēka sirds un saprāta ceļiem, par grēku un piedošanu. Galvenā varoņa prototips ir Francis Trasuns - katoļu priesteris, teoloģijas maģistrs, ievērojams valstsvīrs un sabiedrisks darbinieks, kam 2014. gadā apritētu 150 gadu.
Inga Ābele is a Latvian novelist, poet, and playwright. Her novel High Tide received the 2008 Latvian Literature Award, and the 2009 Baltic Assembly Award in Literature. Her works have been translated into Swedish, English, French, and Russian, among others, and have appeared in such anthologies as New European Poets, Best European Fiction 2010, and Short Stories without Borders: Young Writers for a New Europe. Her most recent book, Ants and Bumblebees, is a collection of short stories.
Jāatzīst, pret moderno latviešu prozu es nereti izturos rezervēti, jo kaut kā prātā iesēdies stereotips, ka vārdi bieži tiek virpināti virpināšanas pēc, lai redzētu, kas iznāks, ne tādēļ, ka tiešām ik vārdam būtu nozīme, kas palīdzētu atklāt teksta jēgu.
Klūgu mūkā viss ir citādi. Iespējams, skaistākie salīdzinājumi, metaforas un epiteti (kad jau liekas, ka viss ir izdomāts, nāk Inga Ābele un atplēš spilvena vīles), kaislīgākā mīlestība (ja jums liekas, ka K.Grejs Anastasiju prot paņemt, tad tas, kā to izdara Jezups ar Marcelu...), atmosfēras pārbagātība (esmu caurcaurēm pilsētniece, bet Latgales tēlojums te bija tik dzīvs, tik izteiksmīgs, ka tā vien gribējās nokļūt ugunspuķu pļavās), zinātnes un reliģijas organiska sajaukšanās, kas kopā rada tādu prāta salūtu, ka man svētdienas rītā pulksten septiņos nācās vērt vaļā aizkarus, lai pabeigtu sekot Francim Sebaldam. Likteņu savīšanās še ir tāda, ka pat Dikensa Olivers Tvists nobāl, bet tie ir tik meistarīgi izrakstīti, ka ticamības moments nezūd ne mirkli.
Jā, Dievs caurvij visu romānu, taču, lai iemīlētu šo tekstu, ticība nav nepieciešama; vajadzīga tikai ļaušanās grāmatas reibinošajam spēkam.
Krāšņš un piesātināts romāns, kuru bauda lasīt. Lasījās gan ilgi, jo stāsts pārmetas no viena varoņa pie nākamā, lāgiem no atsevišķiem likteņiem atstājas pavisam un runā tik par vēsturiskiem notikumiem, tomēr lasīšanas prieku tas nemaitāja, tikai paildzināja. Strīdīgas šķiet vien tās neskaitāmās liktenīgas sakritības un satikšanās, kā arī mazliet apnicīgie pravietiskie sapņi. Un bez happy end ar grāmata mierīgi būtu varējusi iztikt, tomēr kopumā lielisks, lasīšanas vērts romāns, kas pārsteidz ar savu dziļumu un plašo vērienu. http://spigana.spektore.lv/2015/11/23...
Tā nu sanāk, ka esmu viens no pēdējiem iespējams Latvijā, kas izlasījis šo grāmatu, bet jāsaka tā šai grāmatai ir jānobriest un kad esi nobriedis, tā tev neliks vilties... Meistardarbs.
Ar sajūtu, ka mana galva un dvēsele ir sašķīdusi neskaitāmos sīkos gabaliņos. Uzsprāgusi. Valodas krāšņuma un stāsta skaudruma uzspridzināta. Latgaļu gēni manī trīsuļo, trako. No maniem pirmajiem elpas vilcieniem ar katolicismu piesūcinātās šūnas trinas, jo vienlaikus zina, kas ir un kas nav. Kā pēc tik ilgas spriedzes vārdā nosauktas domas un sajūtas. Tik rimtas, skaidras un nesatricināmas.
Ļoti ilgi nevarēju saņemties šai grāmatai pēc "traumas" ar I. Ābeles romānu "Duna", kuru mocīju, mocīju un (kauns pat atzīties) tā arī nespēju nomocīt līdz galam. Saņemties "Klūgu mūkam" lika tikai um vienīgi neizmērojamā mīlestība un patriotisms pret Latgali. Un tas bija tā vērts - šis romāns ļoti patika! Taisnības labad jāsaka, ka to teju 19 stundu garumā noklausījos Radioteātra lasījumos Antas Rugātes un citu latviešu aktieru izpildījumā. No sirds iesaku šo formātu ikvienam - emocionāli, aizkustinoši un baudāmi! Lai man piedod autore, bet dažreiz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu pārbagātība nevis rada noskaņu, bet liek smieties. Ticamību mazināja arī pārāk daudzās sakritības romānā. Neskatoties uz to, romānu izbaudīju!
..emocionāls, smeldzīgs, vietām bezgala burvīgs, nedaudz sarežģīts, dzīvs utt. sen atpakaļ arī izrādē biju, kur vismaz 2x iemigu. bet ne tāpēc, ka nepatika, bet – nebiju izgulējies pirms savas Prozas lasījumu debijas. lai nu kā, šis ir spēcīgs gabals, kuru tikai sieviete šādā veidā būtu varējusi uzrakstīt :)
Es neesmu katoliete, bet es esmu latgaliete. Un šeit es atradu Latgales sirdi. Fantastiska valoda, pilna latgalisku arhaismu, kas lika man iekšēji speigt no sajūsmas, jo tālāk lasīju. Pirmā grāmata, kur es saskāros ar ikdienišķos teikumos izmantotu vārdu ''susātivs'' (kas nozīmē ''ēna'') vai ''sukne'' (kas nozīmē ''kleita''). Un pats stāsts. Sākumā bija tāda ļoti Deglaviska sajūta, bet aizgrāba un pārņeām savā varā, nelaižot vaļā, liekot man raudāt sabiedriskajā transportā lasot un teju saost lappusēs Latgales pļavas siena laikā.
Grāmata - tik skaista, īsta un skaudra kā poša dzeive. Pamatīgs darbs, kas kārtu pa kārtai preparē cilvēcību, ticību, piederību, identitāti. Mīlestības velte Latgalei, tās cilvēkiem, to būtībai un likteņiem. Nepārskaistināts saturs, bet smalkiem izšuvumiem darināta valoda. Grūti lappusēs piedzīvoto un izjusto definēt īsā un koncentrētā pārskatā. Drīzāk palika sajūta, ka šī grāmata vēl ilgi dzīvos manī, uzjundīs pārdomās un atausīs atmiņā. Paldies autorei par šo rūpībā un mīlestībā izcepto rupjmaizes klaipu dvēselei!
Es lasu un lasu un gaidu, kad tas beigsies. Bet tas nebeidzas. Katra lapa ir kā milzu pārsteigums! Katra rindkopa kā dzīva vārdiem gleznota glezna! Mana pietāte pret autori aug augumā un nespēju vien nopriecāties, ka mums ir tik talantīgi rakstnieki. Un nobēdāties, ka mēs par tiem tik maz zinām. Ar mēs es domāju, protams, apmēram tādus kā sevi- normālus, kulturālus, grāmatas lasošus cilvēkus (ap 30... 40, ar augstāko izglītību). Kāpēc es nekad iepriekš neesmu lasījusi nevienu Ingas Ābeles darbu?!
Klūgu mūks ir ne tikai grāmata, ne tikai vēsturisks stāsts, bet daudz vairāk - tas ir mākslas darbs. Tas ir tēlojums par Latgales lauku dzīvi, par cilvēka iekšējo pasauli, par cilvēka dzīvi. Autorei ir Dieva dots īpašs talants rakstīt tik tēlaini, ar tik bagātu un dzīvu valodu. Viss šajā grāmatā atdzīvojas, ņirb un kustās, un tas ir brīnums!
Pēdējoreiz kaut ko līdzīgu izbaudīju lasot Silva Rerum un toreiz man likās, ka tā bija teksta tēlainības un dzīvuma augstākā pilotāža. Nē, Klūgu mūks ir vēl augstāka pilotāža!
Grāmatu paņēmu no bibliotēkas, bet pēc izlasīšanas aiziešu to un nopirkšu. Lai atbalstītu vietējo rakstniecību. Ceru, ka autorei arī kāds labumiņš atleks. Ceru, ka tajā gadā, kad šī grāmata iznāca, Inga Ābele saņēma visas grāmatniecības un rakstniecības balvas, kādas Latvijā vien ir. Un ceru, ka Klūgu mūks ir tulkots lietuviešu, poļu, itāļu un visās citās katoļu valodās.
Uz vēsturiskām personām balstīts stāsts!!! Ļoti piesātināts stāsts, fonā visu laiku vēsture un kā dzīvoja latvieši. Notikumi raibi un ļoti jādomā līdz. Skumjš stāsts, bet vīts mīlestībā un ticībā Dievam, Latvijai, brīvībai un latviešu valodai.
Ja pirmajā grāmatas pusē, nebija īsti skaidrs, par ko tā visi slavē šo darbu, tad beigās vairs nebija skaidrs, kā es pamanījos tapt "ievilkta" tādā tēmā un stāstā. Faktiski stāsts kā līdzesamība Latvijas valsts rašanās norisei; ieskats Latgolā kā atsevišķā teritoriālajā vienībā ar savu valodu, ticību un garu. Autore savā valodā un izteiksmes veidā ir izcila, ja jau spēja mani kā agnostiķi savaldzināt ar katolicisma izpausmēm. Neuzbāzīgi kā dzīves sastāvdaļu. Kad latgalietim (no toreizējās Vitebskas guberņas kaut kur Rēzeknes apkārtnē) jāidentificē, kas viņš ir, starp citiem - kurzemniekiem, poļiem utml, viņš atbild, ka ir katolis. Interesantas spēles ar valodu - nodaļās, kurās lasītājs tiek iepazīstināts ar kādu tobrīd ne centrālo stāsta varoni, valoda mainās. Piemēram, teikumi kļūst strupi, vienkārši, valoda aprauta. Stāstam veidojas pavisam cits ritms, ļaujot sajust varoņa raksturu. Izcili! Spēju ļoti dzīvi iztēloties daudzas no aprakstītajām detaļām. Savu iekšējo skeptiķi gan arī bija, kur pabarot - tajās ļoti neticamajās sakritībās, kurās galvenais varonis sastopas ar savas jaunības dienu mīlestības (ko viņš atstājis nerealizētu, lai kļūtu par priesteri) abām meitām. Noteikti radīja vēlmi pamēģināt vēl kaut ko no šīs autores.
Klūgu Mūka sākums kā prologs iesākas ar Franciska ‘’Franča’’ Sebalda suspensu no līdzšinējiem pienākumiem, liegumu ieiet baznīcā pat svētku dienā un citām līdz šim baudītām pašsaprotamām lietām, ne tikai amata privilēģijām. Turklāt atrodas dažs labs, kurš uzdrīkstas apšaubīt viņa ticības spēku un leģimitāti, bet tas ir vien grāmatas sākums, kas drīz vien vēlāk liek vilties, jo Francisks ne tuvu nav grāmatas galvenais tēls, ja tāda vispār ir.
Finally finished reading. Listened to it as an audio book for school. At moments it was really interesting, at moments not… It was great to learn more about our country’s past.
Ir baudāmi lasīt par izcilām personībām mūsu tautas vēsturē, vēl jo vairāk mūsu valsts mērogā tik unikālās Latgales kontekstā. Lai gan Klūgu Mūks nav par vēsturiski precīziem notikumiem un cilvēkiem, tas tomēr ir balstīts īstos dzīvesstāstos. Tagad ir īpaša sajūta, staigājot pa Franča Trasuna mītajām takām gan Rīgā Latgales priekšpilsētā, gan Latgalē Rēzeknes apkaimē. Grāmata sarakstīta apburoši skaistā latviešu valodā, kura aizved lasītāju bagātos izjūtu virpuļos, sekojot galveno personāžu dzīves ceļu līkločiem.
''Brīvs ir tas cilvēks, kurš dara, kas viņam patīk, bet laimīgs ir tas, kam patīk tas, ko viņš dara.''
Francis Trasūns bija kā balta vārna Latvijas valsts dzīvē - naivais politiķis, kurš necieta visa veida šeptes un savu veikalu taisīšanu valsts darbā... Īstens latgalietis, kurš līdz pēdējam cīnījies Latvijas un Latgales labā. Kas zina, kāda būtu mūsu valsts, ja Francim Trasūnam katoļu baznīca nebūtu tā atriebusi. Politika un Dieva vārda valkātāji ir netīrākais un nežēlīgākais bandītisms visos laikos.... Man jāsaka Zbigņeva Stankēviča vārdiem, lasot Franča Trasūna biogrāfiju, līst asaras...
Izcila grāmata izcilā radio iestudējumā! Mana sirds latgaliešu priekšā vienkārši kūst un šis darbs bija tik pilnasinīgi latgalisks, īpašs Antas Rugātes lasījumā. Dzīvoju ar to kopā gandrīz mēnesi. Pamatīgs, iespaidīgs darbs par visas Latgales vēsturi, par katoļu un pareizticīgo nerimstošām cīņām, par Franča līdzcilvēkiem - brāli Jezupu, mazo Jezepu, Zuzi, Terēzi, Mariju.
Tā nodaļa, par Jezupa braukšanu pie Marcellas precību nolūkos - tas bija tik ļoti, ļoti smeldzīgi un skaisti, līdz asarām....
Kas ir laime? Laime ir miers.... Miers ar pasauli, miers ar sevi....
Vietnē: https://radioteatris.lsm.lv ir klausāma šī grāmata, ko es arī veiksmīgi esmu noklausījusies. Vispār šajā mājas lapā ir dievīgi klausīties grāmatas - kā es saucu to par “teātri ausīm” 🥰 Gandrīz tik pat spilgti strādā fantāzija kā lasot grāmatu, bet vēl ar mūziku un lasītāja perfekto izrunu… eh melomāni mani sapratīs kāda feina buķete ir šādai variācijai par grāmatu lasīšanu. Tagad par pašu romānu - izcils no sākuma līdz pēdējam teikumam. Aizrāva sižets, jutu līdzi varoņiem ar visu dvēseli un patika kā “iepīts” teiciens: Cik Pasaule ir maza! naivā cerībā ticēju, ka beigās viss būs labi, bet arī tādām beigām ir jābūt… Patika vārdi- īsti Latgaliešu vārdi! Teikumi un vārdu savienojumi, kas tika lietoti aprakstot, piemēram, tikumību, bērna ieņemšanu, dzemdības… šāds talants manā pieredzē ir tikai autorei Ingai Ābelei- Paldies! Vēl piebildīšu, ka pat skudriņas skrēja par vairākām epizodēm… izbaudīju ļoti un iesaku!
Sāpīga, sirsnīga, humoristiska grāmata, kas noteikti nederēs visiem. Taču kam derēs, tiem tā līdz kaulam un dvēselei. Paldies Ingai Ābelei par ceļojumu manu senču pasaulē un saldsērīgajām ilgām pēc bērnības Latgales laukos.
Divas savādas, bet nozīmīgas, lietas ar mani notika, lasot šo grāmatu. Vispirms, es atradu kaut ko, kas man bija tik ilgi trūcis, bet neapzinājos to — līdz to atradu. Pēc tam tā man atklāja, kas sen jau manī bija noticis, tikai man pašai tas vēl bija palicis nemanīts.
Zināju, ka ļoti vēlos šo grāmatu izlasīt, bet, ka tā spēs manī radīt tik dziļas emocijas un atklāsmes sirdī un pasaules izpratnē, nebija tas, ko es būtu cerējusi vai gaidījusi. Līdzīgu iespaidu uz mani ir spējuši atstāt tikai pāris aizgājušo gadsimtu autori.
Šis darbs ir piemineklis Latgalei, kurā attēlota nesalaužams, apbrīnojams cilvēka gribasspēks un cīņa par savu dzimto vietu un senču mantojumu. Manuprāt, īpaša romāna vērtība ir tas, ka darbs ir balstīts uz reāliem notikumiem, situāciju Latvijas dibināšanas laikā un reālām personām. Un viss iepriekš minētais ir bagātināts ar ļoti plašu un skaistu valodu. Atmiņā palicis Franča Trasuna citāts "Varai pieder laicība, taisnībai - mūžība"
Bagāta, bagāta grāmata. Piesātināta ar krāšņu valodu, ar notikumiem, ar interesantiem tēliem. Meistardarbs, kam ļauties varēju tikai ar otro lasīšanas reizi un arī tad pēc ilgākas "nobriešanas". Lai pabeigtu, vajadzēs vēl trešo piegājienu. Man šķiet, ka būtu vieglāk lasīt grāmatu kādā mazāk intensīvā dzīves posmā :)
Viena no tām grāmatām, kur mīļākās dāvināts medaljons aptur drošu nāvi, neviens sapnis nav tāpat vien, visi vecie vīri ir viedi, bet krievi ir zvēri. Tajā pašā laikā stāsts ar visām Dramatiskajām Sakritībām ir pārāk labi uzrakstīts, lai būtu atliekams malā.
Kopumā patika. Man vispār patīk Ingas Ābeles rakstīšanas stils un izteiksmes veids. Vienīgais, kas lika noņemt zvaigzni ir pārāk daudzās sakritības un satikšanās, kuras vienkārši šķita pārāk nereālas un pasakainas.
Pirmo reizi sāku šo grāmatu lasīt, kad, meklējot savas saknes, 2015.gada nogalē pārcēlos dzīvot uz Latgali. Līga Ludzā teica, ka tā esot asins balss, kas mani atsaukusi atpakaļ... Paņēmu šo grāmatu Ludzas bibliotēkā, pat biju plānojis piedalīties pasākumā ar autores piedalīšanos, ko bibliotēka organizēja lasītājiem... Bet ir savs laiks lasīt un savs laiks dzīvot! Grāmata toreiz palika līdz galam neizlasīta, jo pienāca laiks atkal dzīvot un dzīt jaunas saknes savas mātes dzimtajā zemē. Ne mirkli nešaubījos, ka šī būs viena no pirmajām grāmatām, ko izlasīšu vēlreiz, tiklīdz atsākšu lasīt. Bet pat ar pirmajām 250 lapaspusēm toreiz pietika, lai es par Latgolu uzzinātu daudz vairāk nekā visā savā iepriekšējā dzīves laikā, lai gan bērnībā bieži ciemojos pie sava vecmammas brāļa Ludzas novadā. Starp citu, arī viņi bija septiņi bērni ģimenē. Vēl tagad atceros kartupeļu talkas rudeņos, braucienu uz tuvējo Gajevas veikalu zirga pajūgā, sēņošanu tuvējā mežā kopā ar Koļas onkuli , lielo ābeļdārzu ar vuškām, gardo ābeļdārza ziedu medu... Sanāk ļoti personīgi, bet tā nu tas šoreiz ir. Es nezinu, kādā valstī es šobrīd dzīvotu, kādā valodā runātu, ar kādiem vārdiem un burtiem rakstītu, un vai es vispār būtu, ja pirms 100 gadiem vēsture būtu apmetusi kūleni un sākusi ripot citā virzienā. Vai man būtu tāda iespēja kā tagad, atbraukt uz Latgolu un sākt dzīvi no jauna - kā atverot baltu lapu vēl neuzrakstītā romānā? Tagad pavisam noteikti zinu, ka nākamreiz, kad braukšu uz Rēzekni vai Ludzu, man jāapmeklē vēl dažas vietas, kurās līdz šim neesmu bijis...
Vairs īsti neatceros, kā “Klūgu mūks” nonāca mana lasāmo grāmatu sarakstā. Visticamāk tas bija Latgales vēsturiskā fona dēļ, un, lai gan pati nāku no šīs puses, uzzināju vēl vairākus interesantus faktus. Bet galvenais, protams, bija cilvēkstāsti un iepītie latgaliešu valodas vārdi.
Lai gan darbs nav tik viegli lasāms, vismaz man pagāja ilgs laiks, līdz pieradināju sevi pie Ābeles appušķotās valodas un stāsts beidzot aizķēra un ievilka sevī, tās pēcpabeigšanas sajūtas bija spēcīgākas nekā pēc daudziem citiem beidzamajos gados lasītajiem romāniem. Tik spēcinošs un reizē skumjš un aizkustinošs ir Franča Trasuna un visas Latgales liktenis. Nesaprasts un apmelnots, bet garā mūždien stiprs un gatavs cīnīties par taisnību tautas labuma vārdā. Un mīlestība pret Dievu un savu tuvāko, to fiziski nemaz neizrādot, bija skaistāka nekā manas atkal uzplaiksnījušās atmiņas par bērnību Latgales pļavās.
Jūs noteikti redzat manu vērtējumu un domājat, ka man šī grāmata nepatika, bet tā nav. Grāmata ir laba un es esmu priecīga, ka viņu izlasīju. Tomēr, es ikdienā nelasu šāda veida grāmatas, līdz ar to man gāja grūti. Šī grāmata man pavēra jaunu skatu uz tā laika (1860-1926) pasauli. Kā attīstījās Latvija, jo īpaši latgale. Ļoti noderīgi bija izlasīt šo grāmatu man, kā Latgales patriotam.
ilgi jo ilgi klūgu mūks stāv grāmatplauktā, toties atradu, ka spotify to var noklausīties bez maksas, tā ka tas turpina stāvēt plauktā, bet nu varu teikt — Izcils darbs!!
Atmosfēriska, smeldzīga grāmata, bet, kas priecē visvairāk, dziļi cilvēciska. Šur tur šķita, ka vēsturiskais konteksts Klūgu mūkā ņem virsroku, tāpēc brīžiem zuda uzmanība, lasot runu izvilkumus vai politisko procesu skaidrojumus. Lai gan tēma nenoliedzami ir fascinējoša, tā brīžiem atstāja fonā grāmatas galvenos varoņus – cilvēkus. Tai pašā laikā gan jāpiemin, ka vēsturiskais konteksts nevienu brīdi nekļūst morāli nospiedošs – jā, notikumi ietekmē varoņus, bet tie nekad nav pamatcēlonis. Varoņi uz tiem reaģē, bet virzītājspēks ir viņu raksturi, viņu īpašības, nevis paši notikumi. Šī, manuprāt, bieži vien ir problēma daudzās citās mūsdienu latviešu literatūras pērlēs, kurā notikumi ir tie, kas virza visu uz priekšu, bet varoņi tikai planckājas līdzi kā tādi karogi vējā (protams, visvairāk prātā nāk neskaitāmās grāmatas par Padomju laiku dzīvi). Ābele ļoti veiksmīgi pamanās uzķert cilvēcīgo stīgu, kas vijas cauri visiem notikumiem neatkarīgi no valdošās varas Lai vai kā, tiklīdz Ābele vairāk pievēršas cilvēku savstarpējo attiecību pētīšanai un apkārtnes (telpas, lietu, smaržu, garšu) detaļu iekrāsošanai, tā lapas šķiras pašas no sevis, prāts sajūsmā peldas bagātīgajā valodā un sirds sažņaudzas līdz ar stāsta varoņu sirdīm. Lasot nemaz tādā sajūsmā nebiju, bet pēcgarša gan kaut kā palikusi ļoti spēcīga.
Par šo grāmatu saka vai nu labu, vai neko. Es atļaušos pateikt to, ko patiešām domāju. Mani grāmata ļoti, ļoti kaitināja, tracināja un reizēm gribējās to mest ugunskurā. Es nespēju saprast autores ideju-uzrakstīt grāmatu par Franci Trasunu un vienlaicīgi pateikt, ka tas tikai tāds fantāzijas auglis vien ir. Fraņcs ir pelnījis īstu biogrāfiju. Grāmatai ir fundamentālas saknes un no tām, varēja izaugt vairākas ļoti labas grāmatas, bet I.Ābele gribēja visu un uzreiz, kā rezultātā tapis samocīts stāsts par visu un neko. Vienā grāmatā divu cilvēku biogrāfijas, viena vairāk, otra mazāk, turklāt ne pārāk autentiski. Ir vēstures nodaļas tādā valodā, kādā raksta vēstures grāmatas pamatskolniekiem. Neliela romantika, erotika, skaistas tā laika tradīcijas, dažas nodaļas ar metaforām, tēlainiem izteicieniem u.c. latviešu literatūras stūrakmeņiem, bet nekas šajā grāmatā nav līdz galam un pa īstam. Grāmatā ir pārāk daudz atkāpju laikā un personāžos. Ja nevar attīstīt katra personāža stāstu līdz galam, kādēļ to sākt? Grāmatas vidusdaļā man radās asociācijas ar "ciema klačubābu" pļāpām un baumām. Par katru garāmgājēju jāpasaka, no kurienes nācis, ar ko cerējies, kādēļ nav bērnu vai to pilna sēta. Neviens grāmatas pavediens netika atšķetināts līdz galam, arī Franča (Trasuna vai Sebalda) stāsts palika tāds pasauss.