Rainis (the pseudonym of Jānis Pliekšāns) was a Latvian poet, playwright, translator, and politician. Rainis' works include the classic plays Uguns un nakts (Fire and Night, 1905) and Indulis un Ārija (Indulis and Ārija, 1911), and a highly regarded translation of Goethe's Faust. His works had a profound influence on the literary Latvian language, and the ethnic symbolism he employed in his major works has been central to Latvian nationalism.
Es atvainojos, bet laikam Raiņa darbi nav priekš manis (vismaz šis). Antiņam ir jūtama attīstība, bet es īsti nesaprotu kā var tik ātri mainīties, ja nekas milzīgs nenotiek. Tagad man skolā ir jāpilda darba lapas par šo lugu. Varbūt tas ir tas iemesls kāpēc man izbesīja šī grāmata. Bet pati grāmatas ideja ir interesanta un aizraujoša.
I read the English translation by Vilis Inde. I highly recommend this translation because Inde took great care to preserve the subtle playful poetic nature of Rainis' language in "The Golden Horse." He also included very informative historical information and a beautiful Introduction. The ISBN for this edition is 9781475212051 "The Golden Horse," is a truly valuable presentation of human sacrifice, the struggle for liberty and unbridled passion for an impossible dream. It is no wonder Rainis is a national hero in Latvia, for his ability to use prose and symbolism placed over emotionally intense drama; such makes him a joy to read under any context. However, when you discover the historical context for the play and how it was meant to stir real emotion in the public in hopes to spurn reaction in a volatile political time, my respect for this man is overflowing. As far as Rainis' writing style I would compare him to August Strindberg, who was also a prevalent symbolist playwright who later became a national hero, however where Strindberg's plays spoke of internal conflict for the sake of self-purification, Rainis' characters suffer selflessly for the sake of their nation. What is truly amazing about "The Golden Horse" is how it will speak to each person differently. Someone interested in history and philosophy will see the socialist views come to the surface, a lover of fairy tales and cultures will be entranced by the Latvian folklore, and the philanthropist will be impressed by his use of symbols to speak for Latvian cultural ideals. I recommend this story to any and all, if anything, just to see how it will speak to you.
Ak, kā es mīlu šo VISU. Raini, šis ir tas, kāpēc es tevi tik ļoti mīlu... Šis stāsts ir tik izcila garīga literatūra un trieciens savas dvēseles pamodināšanai. Uzskatu, ka šis ir nevis jālasa 7.klases literatūras stundās, bet vidusskolā, lai diemžēl “nekrīt tie, kas novēršas no mērķa/lai alga nenovērš no mērķa.” Atmiegs. Vai mēs visu dzīvi nedzīvojam, kā Saulcerīte savā atmiegā? Pēc nāves, pēc dzīves, nogurušā riņķī bezspēkā, bezjēgā, nekurienē... bet šis bija vienkārši izcili - Bet, kas grib kalna galā grib sasniegt mērķi, tam vajag visus zemes labumus nomest zemē! un šis ir tik patiesi... un mūsdienu reālismā izklausās šķietami neiespējami un tā jau ir visos laikos... vai mēs kādreiz spēsim atteikties, lai sasniegtu to augsto tāli... mēs visi esam skaidri kā saule, stipri kā saule, spējam atdot sevi visu, tikai neapzināmies, ka varam. Mēs varam!! Vienoti. Vieni. Stipri. Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, pastāvēs, kas pārvertīsies! —— ak, cik skaisti. Vēlos piebilst, ka leļļu teātrī iestudētais reālistiskais Zelta zirgs vispār bija tāds šedevrs, ka es to varētu visu, visu laiku skatīties un nenogurt. Saulcerīte aiz bēdām nodzeras? Karalis nogalināts? Hmm... Ar melnā prinča beigām nekas nebeidzas, ļaunums turpinās, tāpēc jābūt mums stipriem miesā un garā. Domāsim tik uz vienu, kā uz Antiņš uz vizbulīti un viss izdosies. Beigās pieminēšu mūžīgi nemirstošās rindas : zili stikli, zaļi ledi, vidū stinga dvēselīte...
ANTIŅŠ Ak, kurš līdzīgs būtu saulei? NABAGS Kurš spēj atdot sevi visu.
atkal svētā mieriņā pārlasu Antiņa kāpšanu stikla kalnā ar lielu dvesmu un prieku, ai, cik skaisti... tā jau nepagāja pat viens gads (tikai knapi 11 mēneši), kad pirmo reizi tā tīri izlasīju un biju stāvā sajūsmā, jā, patiesi...
vai es pats nedzīvoju atmiegā kā princesīte pēc stikla kalna? un vienmēr vienmēr vienmēr starp zaļiem lediem ziliem stikliem viducī būs viena stinga dvēselīte... un taurenītis kā dvēsele - cīrulis kā svētums - melnais princis kā simbols - alkatība kā ļaunums - jā...
Kritīs, kas uz runām klausās Kritīs, kas no mērķa vēršas.
Kā lai novērtē? Lasīju skolā, daudz analizēju, idejas izrunājām. Nav jau tā, ka nepatiktu, problēma laikam ir tā, ka man ir grūti uztvert un identificēties ar darbiem, kas rakstīti senāk, citā laikā, citu ideālu ietekmē. (Protams, ir arī izņēmumi.) Jā, es saprotu, ka katram laikam ir paralēles ar aizgājušo, un tas ir interesanti. Bet paliksim pie tā, ka šī vienkārši nav mana literatūra, lai arī vērtēju to kā klasiku, sirdij nepavēlēsi. Gribētos ielikt 5 zvaignes, bet tad būšu negodīga pret sevi, tāpēc atstāšu bez vērtējuma. Vismaz pagaidām.