Viennozīmīgi latviešu literatūras klasika, turklāt ir diezgan skaidrs, kādēļ tā ir klasika - noveļu varoņu pārdzīvojumus var sajust kā savējos neatkarīgi no gadsimta, jo jūtām, cilvēcisko attiecību drāmām, morālām un ētiskām izvēlēm nav piesaistes kādam noteiktam laikmetam. Aizraušanās, iemīlēšanās, nožēlas spēks 19.gs beigās neatšķiras no 21.gs sākuma, īpaši tad, jo to apraksta tik smalks psihologs kā Blaumanis, kuram nav labo un ļauno tēlu, kuram katrs personāžs ir piesātināts un cilvēcīgi saprotams, pat Raudupiete, kura mani biedē un fascinē vienlaikus.
Katra novele ļoti intensīva un emocionāli blīva, neatkarīgi no tā, vai apraksta dažu minūšu ("Sapnis"), stundu ("Salna pavasarī"), dienu ("Nāves ēnā"), dažu mēnešu ("Raudupiete") vai daudzu gadu ("Laimes klēpī") notikumus. Katrā novelē neuzkrītoši atklāts, cik ļoti mūsu viedokli pašiem par sevi ietekmē attiecības ar citiem. "Pret tevi es sev izliekos tāds... novārtījies, tāds purva bridējs..." Katra novele pēc izlasīšanas vēl ilgi neatstāj, jo liek iztēloties, kā būtu, ja būtu bijis citādi, vai Akmentiņu apprecējusī Kristīne pārvērtīsies Raudupietē, vai Liene no "Salnas pavasarī" pārvērtīsies Ievā no "Laimes klēpja" (uz ko norāda Lienes spītā izmestā frāze, atbildot savam zobgalīgajam saimniekam par precēšanos ar bagātu, bet vecu vīru - "jā, nu es esmu iesēdusies laimes klēpī"). Un katra novele atkal un atkal atgriežas pie vienojošās tēmas - pienākums sadzīvot ar izvēles sekām.
"Vai tad tā tiešām bija patiesība? Vai viņa bija apņēmusies precēt tik vecu vīru? Nē, nē, nē, tas nebija iespējams, viņai bija misējies, lielā nauda viņu bija apmānījuse... Tātad jāatsakās no tik liela labuma? Ak nē, ak nē, tas arī nebija iespējams..."