Contempt

by Alberto Moravia, Tim Parks (Introduction), Angus Davidson (Translator)

Contempt is a brilliant and unsettling work by one of the revolutionary masters of modern European literature. All the qualities for which Alberto Moravia is justly famous ~~ his cool clarity of expression, his exacting attention to psychological complexity and social pretension, his still-striking openness about sex—are evident in this story of a failing marriage. Contempt (which was to inspire Jean-Luc Godard’s no-less-celebrated film) is an unflinching examination of desperation and self-deception in the emotional vacuum of modern consumer society.

Genres: Fiction, Italian Literature, Italy, Classics, Literature, Novels, 20th Century

251 pages, Paperback

First published January 1, 1954

About the author

Alberto Moravia, born Alberto Pincherle, was one of the leading Italian novelists of the twentieth century whose novels explore matters of modern sexuality, social alienation, and existentialism. He was also a journalist, playwright, essayist and film critic.
Moravia was an atheist, his writing was marked by its factual, cold, precise style, often depicting the malaise of the bourgeoisie, underpinned by high social and cultural awareness. Moravia believed that writers must, if they were to represent reality, assume a moral position, a clearly conceived political, social, and philosophical attitude, but also that, ultimately, "A writer survives in spite of his beliefs".

Reviews

[Linda Ogorodova]

Par to, kā viegla, fonā esoša nepatika spēj nemanīti un šķietami bez iemesla samilzt līdz riebumam. Nu, īsumā - manu iepriekšējo attiecību stāsts.

[līna]

"Cilvēks nav radīts, lai uzturētos kantorī starp papīru blāķiem. Nudien, Kapri salas vienkāršie ļaudis izskatās daudz laimīgāki nekā mēs! Ja jūs būtu viņus redzējuši-vakaros, kad viņi iziet pastaigāties, - puiši un meitenes, skaisti, smaidīgi, laipni, ar visu apmierināti. Un tas tāpēc, ka viņu dzīvē nav ne lielu mērķu, ne lielu satraukumu. Sīki darbiņi, sīki prieciņi...ne viņi pārāk bagāti, ne nabagi...Ak, laimīgie!"

[Dinass]

Kādu laiku šaubījos par to, cik zvaigžņu piešķirt šai grāmatai. Beigās nosliecos par četrām, lai gan darba vidū domāju, ka noteikti nelikšu vairāk par trim, vienalga kāds būs grāmatas noslēgums....

"Itāliešu rakstnieka Alberto Moravia romāna "Nicinājums" vēstītājs ir egoistisks rakstnieks, kas uzskata, ka upurējis savu karjeru sievas labklājības vārdā, bet tā to nav novērtējusi un nemīl. Romānā rakstnieks risina tēmas, kas tajā laikā (1954. g. tika izdots romāns) bijušas aktuālas- morālais relatīvisms, atsvešinātība un liekulība, kā arī mūsdienu cilvēka nespēja rast laimi tradicionālās vērtībās. Darbs ir rakstīts modernisma stilā un tiek uzskatīts par modernisma literatūras meistardarbu. Visa romāna garumā, cauri tiek savilktas paralēles ar Homēra "Odiseju", kā arī apspēlētas Freida idejas."

[Lauma Gurgone]

Nežēlīgs un cietsirdīgs stāsts par spēcīgu sievieti un vāju vīrieti. Par mīlestību-apsēstību, mīlestību, kura visu piedod. Jāatzīst, ka saprotu Emīliju un arī negribu būt kopā ar tādu cilvēku, kurš tikai nogurdina nevis liek justies laimīgai.

[Renāte Berga]

Grāmatā ir visi pareizie elementi, Itālija, saule, jūra, attiecību drāma, sarkana Alfa Romeo (Godāra 1963. gada filmas Le Mépris versijā).
Stāsta sāls slēpjas sižeta savijumā ar psihoanalīzes un Odisejas naratīviem, caur kuriem mīlestība un tās iztrūkums izspēlējas uz arhaiskā / civilizācijas nošķīruma fona. Dažkārt šķita, ka tika skaidrots par daudz, jo, manuprāt, burvība slēpjas nepateiktajā. Bet tas nav tik svarīgi, jo grāmata palikusi prātā ne tik daudz kā konkrētais stāsts, bet drīzāk kā simbols konstelācijai cilvēku dzīvēs, kuru turpināt risināt arī ārpus konkretās grāmatas ietvariem.
Vēlos, kaut būtu to lasījusi vasarā, pludmalē, bet tas jau varbūt būtu par traku.

[Ilze Jēkabsone]

Ievelk eksistenciālismam būtiskos jautājumos kā cilvēka attiecībām ar dzīvi, gribas brīvību un eksistences jēgu.
“Esmu ievērojis - mokošu šaubu brīžos cilvēks reizēm gluži kā pie salmiņa ķeras pie kādas šķietami loģiskas un skaidras domas, it kā ar prātu būtu iespējams izgaismot dvēseles tumšos, saduļķotos dziļumus.”
Pieminēšanas vērts ir risināto attiecību netiešs salīdzinājums ar Homēra “Odisejā” aktuālo, bet mūsdienu interpretācijā, noņemot tam varoņeposa plīvuru, skaudri iztirzājot Penelopes un Odiseja personiskās attiecības. Vēl vairāk, tagad esmu ieinteresēta arī izlasīt Džoisa “Ulisu”, kas arī tiek pieminēts romānā.

[Arnis Arnicāns]

Līdz šim biju lasījis tikai kaut ko no Romas stāstiem. Tajā brīdī to uztvēru kā kaut ko jautru, bet ne sevišķi nopietnu. Nicinājums likās neparasti spilgts, prātā paliekošs darbs. Varbūt mazliet lēns, bet ievelkošs sākums. Lielajiem rakstniekiem vispār raksturīgi, ka tie jau ar pirmajām lappusēm piesaista lasītāju. Ļauj nojaust, ka kaut kas svarīgs vēl priekšā. Pēdējās dienās aizsāku vairākas grāmatas, bet kaut kā negadījās īstā. Šī tad nu bija tieši laikā. Katrs, kuram dzīvē bijušas kaut kādas attiecības, sāpīgas, vai mazāk sāpīgas, vismaz minimāla spēja uz refleksiju, šī būs īstā grāmata.

[Jolanta]

Šo grāmatu lasīt bija kā ēst izsmalcinātu maltīti - bauda visu laiku, nekādu ekstrēmu sajūtu.

[Penguin Gunter]

Izlasīju, aizmirsu, gandrīz izlasīju otrreiz.