Das Weinen zieht sich durch den Roman der jungen lettischen Autorin Dace Ruksane wie ein roter Faden, ein sich rhythmisch wiederholendes Motiv, ja ein Gesang, der für Gefühle, starke Gefühle steht. Ist das lettisch? Oder eher typisch Katrina, die sich dem Leben mit voller Wucht aussetzt, dafür aber auch von nichts verschont wird. Kein Wunder, daß sie aus dem Weinen nicht mehr herauskommt, denn »früher oder später findet sich ja für jeden etwas, worüber er weinen kann«. Und dabei ist die Welt so schön: es gibt Wlad, der allein weiß, wo die roten Margeriten blühen, es gibt Sergej, der den Akzent der lettischen Frauen liebt, und vor allem gibt es Oleg. »Olegs Lippen schmecken nach Honig. Olegs Hals duftet nach Bienenstock. Oleg hat einen klebrigen Bauch und süße Leisten. Olegs Nabel ist eine große Wabe. Olegs Schoß ist ein zarter Nektartropfen. Oleg klebt an Katrina fest und geht nicht mehr ab.
Iespējams tapēc, ka no intervijām un sociālajiem tīkliem bija radies ļoti labs iespaids par autori, no grāmatas gaidīju vairāk. Laikam jau tomēr tā ir, ka pat viduvējs rakstnieks var kļūt par labu žurnālistu, bet pat labs žurnālists parasti nekļūst pat par viduvēju rakstnieku.
“Mamma domāja, ka smēķē pa kluso. Nožēlojami. It kā mēs to nezinātu. Smēķēt pa kluso, ciest pa kluso, raudāt pa kluso. Izlikties, izlikties, izlikties. Ka viss ir kārtībā. Ka mīlestība eksistē. Tik daudz skaļu jūtu apkārt klusumam. Lai tikai neviens nesadzirdētu tukšumu.”
مذكرات لمراهقة من لاتفيا ... تحكي فيها عن مراهقتها وحبها الأول ومشاهد من الحياة في ظل الاتحاد السوفيتي وفي ظل الانفصال عنه والعلاقة بالروس
للأسف لم يأخذ أي شيء حقه في هذه الرواية بمعنى أنها كانت شذرات من هنا وهناك ... مشاعر غريبة مشتتة ... مشهد أو اثنين من مشاهد الحرب لكن كل المذكرات عبارة عن خيوط مقطوعة وشخصيات تختفي وتظهر في شكل ومضات
آخر صفحات الرواية كتبت بيد كاترينا العجوز والتي ظلت في داخلها مراهقة ساخطة على أغلب الأشياء
الترجمة سلسة ولطيفة وفيها إيضاحات لبعض الإشارات في الرواية لأشياء أو معالم لاتفية ولكن المشكلة كانت في النص الأصلي ... في الرواية ذاتها
أغسطس هو ربيع بلادي؛ تبدأ حرارة الصيف في الانكسار وتبدأ الرياح في وضع لمساتها فوق الشواطئ والكثبان وأشجار الصنوبر والزيزفون؛ تتقافز السناجب بحرية أكثر، استطيع مواجهة هواجسي أيضًا أفضل من ذي قبل، ولكن عندما أعود سوف تكون أمي في انتظاري وحينها لن أستطيع النظر مجددًا في عينيها.
Šī ir otrā reize, kad lasot grāmatu jūtos it kā būtu ar galvu pa priekšu iemesta otra cilvēka prātā, it kā visu pasauli redzētu galvenā tēla acīm. Ļoti netipisks literārais darbs, uzrakstīts uz robežas ar apziņas plūsmu, brīžiem ir mētāšanās starp dažādām atmiņām un posmiem galvenās varones dzīvē. Uzsvars likts vairāk uz emocijām un mazāk uz notiekošo, lai arī tas nav bez svara.
Ja kaut kas kaitināja, tad tas cik vienveidīgas ir problēmas šajos "jaunietes pieaugšanas" stāstos, un to es domāju ne tikai par šo grāmatu. Ir bērni un jaunieši, kas uzaug bez vecākiem, bērni, kas aug atkarīgo ģimenēs, tādi, kam jau no bērnības jābūt pieaugušiem, kam jāsamierinās, ka mammai vai tētim ir vēzis. Cits pats jau no dzimšanas dzīvo ar invaliditāti, jaunieši nav akli pret nabadzību un sociālo slāņu atšķirībām. Šo stāstu, pieredzes, kas bērnu pāragri pārvērš par pieaugušo ir ļoti daudz. Nevajag šos "jauniešu pieaugšanas stāstus" aprobežot ar pirmo iemīlēšanos, kam seko sekss bez izsargāšanās un tad bailes par grūtniecību. Bet šoreiz es arī ņemu vērā, ka grāmata tapusi pirms 20+ gadiem, varbūt tad tas bija jauns un šokējošs sižets, šodien gan tas jau ir pārāk nolietots.
Pēc Goodreads atsauksmēm viena no zemāk vērtētajām autores grāmatām, taču izpildījums un valoda, tas cik klāt esošs kļūst lasītājs galvenās varones domās un pārdzīvojumos mani tik ļoti paķēra, ka interese par citiem darbiem ir divkāršojusies, pieckāršojusies un pati ar sevi reizinājusies.
Manī laikam ir pārāk daudz melnzemes, lai es izniekotu savu dzīvi, rādoties sapņos kādam dzejniekam.
Piedod, tēt, ja tu vari. [..] Ja tev vēl būs bērni, pasaki viņiem, lai nekad neklusē. Runā ar viņiem pēc iespējas vairāk un liec viņiem runāt. Piedod, mamm, bet es negribu atpakaļ. Neņem mani. Es esmu bērns, un man ir bail no klusuma.
Rukšāne nemāk beigas. Nemaz. Tādēļ, lai neliktu gauži sliktu vērtējumu un atturētu citus no iespējas došanas šai grāmatai, atliek vien aizmirst izlasītās pēdējās 25 lapas un izdomāt savas beigas.