What do you think?
Rate this book
Latvijas vēstures mīti un versijas
Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?
Sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas” iznākusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un žurnālista Māra Zandera grāmata “Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?”
Turpinām grāmatu sēriju “Latvijas vēstures mīti un versijas”. Šoreiz uzmanības centrā Livonija (13.–16. gadsimts). Krāšņi ilustrētajā grāmatā atradīsiet atbildes uz jautājumu, kas īsti bija Livonija un kas – nekādā ziņā nebija. Uzzināsiet arī to, vai viduslaiki tiešām bija reliģiska fanātisma, nebeidzamu karu, tumsonības un ekonomiskas mazspējas laikmets.
Vēl daži jautājumi, uz kuriem atbild vēstures doktors Andris Levāns: Kāpēc aplams ir mīts, ka 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā Daugavas lejtecē ieradās “vācieši”? No kurienes, kā un kāpēc radās mīts, ka 12.–13. gadsimtā pastāvēja “senlatviešu” valstis un bija savi valdnieki “karaļi”? Vai iespējams pateikt, kas bija Kaupo – nodevējs, pragmatiķis vai svētais? Kāds bija sieviešu statuss viduslaiku Livonijā? Vai Livonijā atrodami pirmsākumi vēlākajām “dižciltīgajām” vācbaltiešu dzimtām? Kāpēc mēs tik maz zinām par Livonijas kultūru?
Turpinām grāmatu sēriju “Latvijas vēstures mīti un versijas”. Šoreiz uzmanības centrā Livonija (13.–16. gadsimts). Krāšņi ilustrētajā grāmatā atradīsiet atbildes uz jautājumu, kas īsti bija Livonija un kas – nekādā ziņā nebija. Uzzināsiet arī to, vai viduslaiki tiešām bija reliģiska fanātisma, nebeidzamu karu, tumsonības un ekonomiskas mazspējas laikmets.
Vēl daži jautājumi, uz kuriem atbild vēstures doktors Andris Levāns: Kāpēc aplams ir mīts, ka 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā Daugavas lejtecē ieradās “vācieši”? No kurienes, kā un kāpēc radās mīts, ka 12.–13. gadsimtā pastāvēja “senlatviešu” valstis un bija savi valdnieki “karaļi”? Vai iespējams pateikt, kas bija Kaupo – nodevējs, pragmatiķis vai svētais? Kāds bija sieviešu statuss viduslaiku Livonijā? Vai Livonijā atrodami pirmsākumi vēlākajām “dižciltīgajām” vācbaltiešu dzimtām? Kāpēc mēs tik maz zinām par Livonijas kultūru?
- GenresNonfictionHistory
224 pages, Hardcover
Published December 1, 2021
1 person is currently reading
63 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 17 of 17 reviews
July 1, 2023
Šī grāmata nudien atkal liek aizdomāties, cik daudz mēs patiesībā zinām? Kas no tām zināšanām patiesībā ir nepārbaudīti pieņēmumi, mīti vai vienkārši labs stāsts? Un tā kā grāmata tieši skar mūsu Tēvzemes vēsturi, tad uzskatu, ka tā būtu jāizlasa visiem.
Centrālais ko paņēmu sev hronists Indriķis nemaz nebija īsts. Ja par augstāko kārtu dzīvi vēl šo to var izlobīt no 13-15 gadsimta dokumentiem, tad par parastajiem ļaudīm ziņas ir visnotaļ minimālas, jo tiem jau vēstules neviens nerakstīs. Tā ka par default Jāņiem un Līgām zinām visnotaļ maz. Rūsiņš ir bijis iespējams pirmais Rembo mūsdienu Latvijas teritorijā, dikti paticis slaktēt ļaudis. Rīgas pils "Seno valdnieku zāle" esot totāla fikcija. Rīgas doma Svētā Krusta šķēpele un Jēzus asins piliens/-i nav atrasti vēl šobaltdien.
Vispār jau aizraujošs lasījums, tikai jābūt gatavam, atklāsmēm, ka par tiem laikiem mēs zinām visnotaļ maz.
Centrālais ko paņēmu sev hronists Indriķis nemaz nebija īsts. Ja par augstāko kārtu dzīvi vēl šo to var izlobīt no 13-15 gadsimta dokumentiem, tad par parastajiem ļaudīm ziņas ir visnotaļ minimālas, jo tiem jau vēstules neviens nerakstīs. Tā ka par default Jāņiem un Līgām zinām visnotaļ maz. Rūsiņš ir bijis iespējams pirmais Rembo mūsdienu Latvijas teritorijā, dikti paticis slaktēt ļaudis. Rīgas pils "Seno valdnieku zāle" esot totāla fikcija. Rīgas doma Svētā Krusta šķēpele un Jēzus asins piliens/-i nav atrasti vēl šobaltdien.
Vispār jau aizraujošs lasījums, tikai jābūt gatavam, atklāsmēm, ka par tiem laikiem mēs zinām visnotaļ maz.
July 3, 2023
Ļoti interesanta tēma un man jauna informācija, bet tā lēkāšana pa tēmām nedaudz piedod tādu "grābstās kā pa ķešu" sajūtu, tāda kā intelektuāla saruna bārā.
November 13, 2023
Lieliska grāmata, kas man lika paskatīties citām acīm ne tikai uz Latvijas, bet arī Eiropas vēsturi. Cik gan dinamiskas ir bijušas robežas ne tikai valstīm, bet arī nacionalitātēm. Cik gan grūti ir spriest par pagātnes cilvēku dzīves līmeni, vērtībām un pasaules skatījumu objektīvi... nekādi neizdodas beigt salīzināt ar savu tagadnes dzīvi un attieksmēm pret visu, un jāpiekrīt autoram, ka mūsdienu cilvēks ātri vien gribētu pamosties no sapņa, ja nokļūtu pagātnē.
Jāatzīmē, ka īpaši interesanta pieredze bija izlasīt Zīmogs sarkanā vaskā tieši pirms šī darba, ņemot vērā, ka te tev tiek atgādināts, ka nekādu "senlatviešu" valstu un karaļu nebija.
Jāatzīmē, ka īpaši interesanta pieredze bija izlasīt Zīmogs sarkanā vaskā tieši pirms šī darba, ņemot vērā, ka te tev tiek atgādināts, ka nekādu "senlatviešu" valstu un karaļu nebija.
July 19, 2023
Livonijas vēsture patiešām ir apvīta ar dažādiem mītiem, versijām, pieņēmumiem. Šī grāmata ir tikai neliels ievads ļoti sarežģītā un maz pētītā tēmā. Tomēr tādas galvenās vadlīnijas ieskicē.
October 8, 2022
Katru šīs sērijas grāmatu gaidu ar nepacietību. Un arī šī Māra Zandera saruna ar profesoru Andri Levānu nelika vilties. Šķiet, ka Livonija patiešām ir laiks, kurš nav īpaši tuvs tādam vienkāršam ierindas vēstures interesentam. Taču patiesībā tas ir pietiekami interesants un aizraujošs laika posms un šī mazā grāmatiņa dod nelielu ieskatu un iespējams, kādam tā radīs vēlmi padziļināti kaut ko palasīt par Livoniju. Vai vismaz iet meklēt Rīgas vai Tallinas ielās Livonijas pēdas, vismaz es to plānoju darīt.
August 8, 2022
Kā vienmēr, interesanti. Šis tas bija zināms, bet vairāki jautājumi nekad nebija nonākuši manā redzeslokā. Piemēram, jautājums par adopciju. Ļoti interesanta ir arī sadaļa par relikvijām, kas atradušās Livonijā. Pāris vietās būtu bijis forši, ja cienījamais profesors atbildētu uz jautājumu, nevis aizvirzītos citur, bet zinu, ka tā ir gandrīz neiespējamā misija :) Visā visumā ļoti rosinoša grāmata, kas kārtējo reizi rāda, cik maz mēs zinām par šo periodu un cik daudz dažādu (ne tikai latviešu nacionālromantiskais) uzslāņojumu ir mūsu skatījumam.
February 26, 2025
Visgrūtāk droši vien ir pieņemt, ka nav nekādas nozīmes, kā šīs senās etniskās un kultūras kopienas apzīmē. Tas ir bezjēdzīgs strīds. Tās nebija ne sentautas, ne tautas. Diezgan droši, ka tās bija cilšu jeb egalitāras vadonības sabiedrības.
Arheoloģiskais materiāls runā, manuprāt, skaidru valodu, lai varētu teikt, ka Austrumbaltijas vēsturisko telpu veidoja asinsradniecības attiecībās sakņotas dzimtas un klani. Mums nav īstas skaidrības par šo sabiedrību sociālo struktūru. Visneitrālākais apzīmējums būtu—etniski kultūrālās grupas. Tas ir akadēmiski korekti un atbilst arī veselajam saprātam.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 87.lpp
Te tiek teikts, ka stāsti par mūsu pagātni ar ķēniņiem un valstībām ir mīti, un ka patiesībā šeit nav bijis ne ķēniņu, ne valstību, ne arī tautas. Labi. Tomēr mani ļoti sakaitina fakts, ka autori nav vēlējušies vai nav saskatījuši nepieciešamību noskaidrot vienu ļoti būtisku jautājumu: ja tā ir patiesība, tad kā tas ir izskaidrojams?
No vienas puses, mums ir Roma, no otras—Bizantija ar savu Konstantinopoli, kuru ietekme bija milzīga apkārtesošajās plašājās teritorijās. Tur jau pastāvēja attīstītas kultūras, tirdzniecība, pilsētu dzīve, reliģiskās struktūras. Tikmēr šajā mazajā pleķītī pie Baltijas jūras—it kā nekas? Es nespēju to saprast. Šī nav kāda nomaļa, attāla teritorija, kur apkārtējā civilizācija nekad nav atstājusi pēdas. Mēs atrodamies pašā kontinenta viducī—krustcelēs starp lielvarām, tirgotājiem, ideoloģijām. Kā tas var būt, ka tūkstoš un vairāk gadu paiet, un principā nekas no tā nav skāris šo teritoriju pie Baltijas jūras? Vai tam varbūt ir tik vienkāršs izskaidrojums, ka cilvēki šajās teritorijās apmetās krietni vēlāk nekā apkārtesošajās? Tomēr, ja tā, no kurienes tie ieradās, ja tos nebija skārusi kristietības ideoloģija? Kādēļ tie ieradās vēlāk? Vai apgabals klimata dēļ nebija apdzīvojams pirms tam? Vai tiešām tikai mani šis jautājums nomoka? Vai arī šeit ir kāda vēstures miglā tīta epizode, kuru līdz galam neviens nav centies izskaidrot vai izprast?
Tālāk lasot, manu uzmanību, starp citām aprobežotībām, kas raksturīgas tā laika cilvēka domāšanai, piesaistīja šī aplamība:
Viduslaiku pasaulē tirgotāju tēls un prestižs bija ļoti pretrunīgs: tirgošanās un naudas operācijas, kā uzskatīja laikabiedri, esot pretrunā ar kristīgās morāles normām, tādēļ viņi kopš 10. gadsimta Svētās Romas impērijā tika pielīdzināti jūdiem—nicinātai sabiedrības grupai, taču tajā pašā laikā baudīja ķeizara protekciju. Turklāt tirgotājiem esot sveša ceļa rīcība, jo tie melo un iedzīvojas uz citu rēķina, neievēro gavēni un nesvin liturģiskos svētkus.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 67.lpp
Tas būtu nākamais jautājums, kas mani nomoka un fascinē jau kopš pamatskolas laikiem: kas tieši praktiskā veidā veicināja šo drastisko pagrimumu domāšanas attīstībā? Vai tie bija tikai ārējie apstākļi—kari, sabrukumi, epidēmijas, baznīcas uzspiestās dogmas? Vai varbūt tiešām arī šeit jāattiecina vecā patiesība, ka pirms paliek labāk, vispirms paliek daudz sliktāk? Vai arī tas bija neizbēgams vēstures cikls—civilizācijas kāpumi un kritumi?
Mans secinājums uz šo mirkli ir tāds, ka sabiedrībai, kas bija piedzīvojusi Senās Romas un Grieķijas domāšanas paradigmas—balstītas uz loģiku, racionālismu, izziņu un izglītību—nebija iespējams attīstīt un tālāk veicināt kristietības reliģiskās dogmas. Tikai sabiedrībā, kas bija zaudējusi kritisko domāšanu un zinātnisko izziņu, kristietība varēja nostiprināties kā dominējošais spēks, kas kontrolēja dzīvi visur, kur tā izpletās. Tā bez kautrēšanās izmantoja misticismu, māņticību un bailes kā instrumentus varas konsolidēšanai, bet vajāšanas, spīdzināšanas un masveida slepkavības—kā efektīvus līdzekļus, lai iznīcinātu jebkādu pretestību un nodrošinātu savu absolūto pārākumu. Zināšanu gaisma tika apzināti apslāpēta, jo tikai tumsa varēja radīt vidi, kurā kristietība varēja ne tikai pastāvēt, bet arī triumfēt.
1288.–1289. gadā Rīgas domkapituls apņēmās Johannesa de Dolena atraitnei kompensēt zaudējumus, kas ir radušies un radīsies, viņai atsakoties no tiesībām uz Dolenu īpašumu Doles salā. Šai dzimtai nebija vīriešu kārtas mantinieka, kurš varētu pretendēt uz vasala tiesību atjaunošanu. Tas nozīmē, ka bijušā vasala atraitnes statuss bija pietiekami respektabls, lai viņa būtu līdzvērtīgs juridiska darījuma partneris. Viņa bija juridiska persona, ar kuras tiesībām rēķinājās.
Tas pierāda, ka sieviete nebija vienkārši zeķu lāpītāja, vārītāja un bērnu dzemdētāja. Sievietes statuss viduslaiku sabiedrībā bija nozīmīgs. Pilsētu un zemes tiesības, kur bija atrunātas iespējamās kriminālnodarījumu un administratīvo pārkāpumu situācijas, liecina, ka jebkuru vardarbību pret sievieti vai meiteni bargi sodīja. Turklāt sodi bija lielāki nekā tad, ja līdzīga rakstura vardarbību nodarītu vīrietim. Kāpēc par sievieti jāmaksā vairāk nekā par vīrieti? Tieši tāpēc, ka viduslaiku sabiedrībā un vīriešu dzīvē, kuri vairāk nekā citi sevi pakļāva stresam, nepiepildāmām ambīcijām, prombūtnei svešumā, briesmām, pazemojumiem un fiziskiem sakropļojumiem, sieviete bija ļoti svarīgs emocionāls resurss. Iespējams, šodien tas izklausās patriarhāli… 19. gadsimts radīja priekšstatus, ka sievietei ir jāklusē. Viņa klausījās un atbildēja tikai tad, ja viņai jautāja. Šo uzskatu modeli vēl 20. gadsimtā projicēja arī uz viduslaikiem. Bet viduslaiki bija ļoti pļāpīga sieviešu un vīriešu pasaule.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 171.lpp
No vēstulēm redzam, cik liels atbalsts mātei bija vecākā meita Trudeke. Viņa rakstīja vēstules tēvam un bija mātes labā roka četru gadu garumā. Viņai piemita arī prāta asums un stratēģiskā domāšana, un tieši viņa atklāja, ka pilsētas notārs ir blēdis. Tas rāda, ka tirgotāju meitas tika audzinātas tā, lai dažādās dzīves situācijās prastu organizēt, rast risinājumus vīriešu pasaulē.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 174.lpp
Kā sieviete nevaru nepievērst īpašu uzmanību stāstiem par sieviešu vietu tā laika sabiedrībā. Pēc visa spriežot, toreizējā civilizācija apzinājās sievietes nozīmīgumu ne tikai tāpēc, ka viņa bija sieviete, bet arī tādēļ, ka viņas spēja būt līdzvērtīgas palīdzes gan ģimenes, gan saimnieciskajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc īpaši priecājos, ka autori izcēla šo tēmu, pievēršot uzmanību sievietes lomai un ietekmei tā laika pasaulē.
Kopumā varu teikt, ka šī grāmata ir arkārtīgi interesanta lasāmviela. Tomēr, ja šī tēma interesē, tā noteikti nav tāda, pie kuras apstāties, un, iespējams, arī ne pati labākā, ar ko sākt. Bez priekšzināšanām var rasties nepieciešamība meklēt papildu avotus skaidrībai.
Arheoloģiskais materiāls runā, manuprāt, skaidru valodu, lai varētu teikt, ka Austrumbaltijas vēsturisko telpu veidoja asinsradniecības attiecībās sakņotas dzimtas un klani. Mums nav īstas skaidrības par šo sabiedrību sociālo struktūru. Visneitrālākais apzīmējums būtu—etniski kultūrālās grupas. Tas ir akadēmiski korekti un atbilst arī veselajam saprātam.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 87.lpp
Te tiek teikts, ka stāsti par mūsu pagātni ar ķēniņiem un valstībām ir mīti, un ka patiesībā šeit nav bijis ne ķēniņu, ne valstību, ne arī tautas. Labi. Tomēr mani ļoti sakaitina fakts, ka autori nav vēlējušies vai nav saskatījuši nepieciešamību noskaidrot vienu ļoti būtisku jautājumu: ja tā ir patiesība, tad kā tas ir izskaidrojams?
No vienas puses, mums ir Roma, no otras—Bizantija ar savu Konstantinopoli, kuru ietekme bija milzīga apkārtesošajās plašājās teritorijās. Tur jau pastāvēja attīstītas kultūras, tirdzniecība, pilsētu dzīve, reliģiskās struktūras. Tikmēr šajā mazajā pleķītī pie Baltijas jūras—it kā nekas? Es nespēju to saprast. Šī nav kāda nomaļa, attāla teritorija, kur apkārtējā civilizācija nekad nav atstājusi pēdas. Mēs atrodamies pašā kontinenta viducī—krustcelēs starp lielvarām, tirgotājiem, ideoloģijām. Kā tas var būt, ka tūkstoš un vairāk gadu paiet, un principā nekas no tā nav skāris šo teritoriju pie Baltijas jūras? Vai tam varbūt ir tik vienkāršs izskaidrojums, ka cilvēki šajās teritorijās apmetās krietni vēlāk nekā apkārtesošajās? Tomēr, ja tā, no kurienes tie ieradās, ja tos nebija skārusi kristietības ideoloģija? Kādēļ tie ieradās vēlāk? Vai apgabals klimata dēļ nebija apdzīvojams pirms tam? Vai tiešām tikai mani šis jautājums nomoka? Vai arī šeit ir kāda vēstures miglā tīta epizode, kuru līdz galam neviens nav centies izskaidrot vai izprast?
Tālāk lasot, manu uzmanību, starp citām aprobežotībām, kas raksturīgas tā laika cilvēka domāšanai, piesaistīja šī aplamība:
Viduslaiku pasaulē tirgotāju tēls un prestižs bija ļoti pretrunīgs: tirgošanās un naudas operācijas, kā uzskatīja laikabiedri, esot pretrunā ar kristīgās morāles normām, tādēļ viņi kopš 10. gadsimta Svētās Romas impērijā tika pielīdzināti jūdiem—nicinātai sabiedrības grupai, taču tajā pašā laikā baudīja ķeizara protekciju. Turklāt tirgotājiem esot sveša ceļa rīcība, jo tie melo un iedzīvojas uz citu rēķina, neievēro gavēni un nesvin liturģiskos svētkus.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 67.lpp
Tas būtu nākamais jautājums, kas mani nomoka un fascinē jau kopš pamatskolas laikiem: kas tieši praktiskā veidā veicināja šo drastisko pagrimumu domāšanas attīstībā? Vai tie bija tikai ārējie apstākļi—kari, sabrukumi, epidēmijas, baznīcas uzspiestās dogmas? Vai varbūt tiešām arī šeit jāattiecina vecā patiesība, ka pirms paliek labāk, vispirms paliek daudz sliktāk? Vai arī tas bija neizbēgams vēstures cikls—civilizācijas kāpumi un kritumi?
Mans secinājums uz šo mirkli ir tāds, ka sabiedrībai, kas bija piedzīvojusi Senās Romas un Grieķijas domāšanas paradigmas—balstītas uz loģiku, racionālismu, izziņu un izglītību—nebija iespējams attīstīt un tālāk veicināt kristietības reliģiskās dogmas. Tikai sabiedrībā, kas bija zaudējusi kritisko domāšanu un zinātnisko izziņu, kristietība varēja nostiprināties kā dominējošais spēks, kas kontrolēja dzīvi visur, kur tā izpletās. Tā bez kautrēšanās izmantoja misticismu, māņticību un bailes kā instrumentus varas konsolidēšanai, bet vajāšanas, spīdzināšanas un masveida slepkavības—kā efektīvus līdzekļus, lai iznīcinātu jebkādu pretestību un nodrošinātu savu absolūto pārākumu. Zināšanu gaisma tika apzināti apslāpēta, jo tikai tumsa varēja radīt vidi, kurā kristietība varēja ne tikai pastāvēt, bet arī triumfēt.
1288.–1289. gadā Rīgas domkapituls apņēmās Johannesa de Dolena atraitnei kompensēt zaudējumus, kas ir radušies un radīsies, viņai atsakoties no tiesībām uz Dolenu īpašumu Doles salā. Šai dzimtai nebija vīriešu kārtas mantinieka, kurš varētu pretendēt uz vasala tiesību atjaunošanu. Tas nozīmē, ka bijušā vasala atraitnes statuss bija pietiekami respektabls, lai viņa būtu līdzvērtīgs juridiska darījuma partneris. Viņa bija juridiska persona, ar kuras tiesībām rēķinājās.
Tas pierāda, ka sieviete nebija vienkārši zeķu lāpītāja, vārītāja un bērnu dzemdētāja. Sievietes statuss viduslaiku sabiedrībā bija nozīmīgs. Pilsētu un zemes tiesības, kur bija atrunātas iespējamās kriminālnodarījumu un administratīvo pārkāpumu situācijas, liecina, ka jebkuru vardarbību pret sievieti vai meiteni bargi sodīja. Turklāt sodi bija lielāki nekā tad, ja līdzīga rakstura vardarbību nodarītu vīrietim. Kāpēc par sievieti jāmaksā vairāk nekā par vīrieti? Tieši tāpēc, ka viduslaiku sabiedrībā un vīriešu dzīvē, kuri vairāk nekā citi sevi pakļāva stresam, nepiepildāmām ambīcijām, prombūtnei svešumā, briesmām, pazemojumiem un fiziskiem sakropļojumiem, sieviete bija ļoti svarīgs emocionāls resurss. Iespējams, šodien tas izklausās patriarhāli… 19. gadsimts radīja priekšstatus, ka sievietei ir jāklusē. Viņa klausījās un atbildēja tikai tad, ja viņai jautāja. Šo uzskatu modeli vēl 20. gadsimtā projicēja arī uz viduslaikiem. Bet viduslaiki bija ļoti pļāpīga sieviešu un vīriešu pasaule.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 171.lpp
No vēstulēm redzam, cik liels atbalsts mātei bija vecākā meita Trudeke. Viņa rakstīja vēstules tēvam un bija mātes labā roka četru gadu garumā. Viņai piemita arī prāta asums un stratēģiskā domāšana, un tieši viņa atklāja, ka pilsētas notārs ir blēdis. Tas rāda, ka tirgotāju meitas tika audzinātas tā, lai dažādās dzīves situācijās prastu organizēt, rast risinājumus vīriešu pasaulē.
—Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, 174.lpp
Kā sieviete nevaru nepievērst īpašu uzmanību stāstiem par sieviešu vietu tā laika sabiedrībā. Pēc visa spriežot, toreizējā civilizācija apzinājās sievietes nozīmīgumu ne tikai tāpēc, ka viņa bija sieviete, bet arī tādēļ, ka viņas spēja būt līdzvērtīgas palīdzes gan ģimenes, gan saimnieciskajā, gan sabiedriskajā dzīvē. Tāpēc īpaši priecājos, ka autori izcēla šo tēmu, pievēršot uzmanību sievietes lomai un ietekmei tā laika pasaulē.
Kopumā varu teikt, ka šī grāmata ir arkārtīgi interesanta lasāmviela. Tomēr, ja šī tēma interesē, tā noteikti nav tāda, pie kuras apstāties, un, iespējams, arī ne pati labākā, ar ko sākt. Bez priekšzināšanām var rasties nepieciešamība meklēt papildu avotus skaidrībai.
January 11, 2025
No vienas puses pagātne ir kas noteikts un vairs nemainīgs, bet no otras - to var arī nedaudz piegrozīt, lai paustu nepieciešamo naratīvu. It sevišķi, runājot par tik senu periodu kā viduslaiki. Šajā grāmatā ar šķietami skaidru aci tiek aplūkots tādas lietas kā:
-uz Livonijas "apgaismot" pagānus devās centrāleiropas iedzīvotāju runājoši ģermāņu; dialektā (nepareizi tos dēvēt par vāciešiem)
-šie misionāri patiešām ticēja uz vārda Bībelē rakstītajam;
-"valstu" robežas bija ļoti plūstošas;
-vēl nevaram runāt par latviešiem, kurus iekaroja krustneši šeit, jo te bija ciltis (līvi, kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi..) tostarp arī savā starpā karojoši;
-Livonija bija Romas katoļu baznīca ietekmes zonā(kaut arī pašā austrumu tālākajā daļā), tādēļ šeit arī pastāvēja katoļiem raksturīgā kultūra un vērtības
-uz Livonijas "apgaismot" pagānus devās centrāleiropas iedzīvotāju runājoši ģermāņu; dialektā (nepareizi tos dēvēt par vāciešiem)
-šie misionāri patiešām ticēja uz vārda Bībelē rakstītajam;
-"valstu" robežas bija ļoti plūstošas;
-vēl nevaram runāt par latviešiem, kurus iekaroja krustneši šeit, jo te bija ciltis (līvi, kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi..) tostarp arī savā starpā karojoši;
-Livonija bija Romas katoļu baznīca ietekmes zonā(kaut arī pašā austrumu tālākajā daļā), tādēļ šeit arī pastāvēja katoļiem raksturīgā kultūra un vērtības
January 1, 2026
"nolūks bija mainīt sociālo realitāti, nevis izpētīt vēsturi tik tālu, lai saprastu, cik sarežģīta bija viduslaiku sabiedrība un ka izpetes pūliņiem un izziņai par pagātni ir robežas."
November 28, 2023
Šī grāmata ir labāka par pirmo grāmatu kuru izlasīju šajā sērijā.
Grāmata apšauba informācija,kuru man mācija pamatskolas vēstures stundās. Lika uz šo periodu paskatīties citādāk nekā līdz šim. Liek aizdomāties, kā vienmēr kritiski jāskatās uz informāciju, kuru vienreiz esi apguvis, jo nākotnē tā var tikt apgāzta.
Grāmata apšauba informācija,kuru man mācija pamatskolas vēstures stundās. Lika uz šo periodu paskatīties citādāk nekā līdz šim. Liek aizdomāties, kā vienmēr kritiski jāskatās uz informāciju, kuru vienreiz esi apguvis, jo nākotnē tā var tikt apgāzta.
April 7, 2023
Cepuri nost A.Lēvāna zināšanu priekšā.
February 12, 2024
Iespējams, ka tā i bija, bet man nepatika tā doma, ka 11.gs. seno baltu ciltīm vēl nebija ne karaļvalstu, ne karaļu, bet gan sadrumstalota cilšu sabiedrība, bez rakstības, utml.
Paliku ar jautājumu - nez, kā tās baltu un somugru ciltis /lībieši/ būtu attīstījušās, ja no Rietumeiropas nebūtu ieradušies misionāri ar savu kristīgo ticību?...
Paliku ar jautājumu - nez, kā tās baltu un somugru ciltis /lībieši/ būtu attīstījušās, ja no Rietumeiropas nebūtu ieradušies misionāri ar savu kristīgo ticību?...
August 26, 2023
🤯 Šī grāmata mani iedvesmoja atjaunot kopš 2012. gada novārtā pamesto RCB lasītāja karti. Bija vērts.
September 12, 2023
Un tā tu, cilvēk, vari visu mūžu mācīties vēsturi no jauna. Bet tā jau interesanti, lai gan varu iedomāties, ka cietējam latvietim šāda vēsture gan pie sirsniņas neiet.
December 9, 2023
Apbrīnojama spēja viegli izteikties par sarežģītiem jautājumiem. Gribas lasīt tālāk, uztur interesi. Paldies autoriem!
May 13, 2024
Ļoti laba grāmatu sērija. Vērtīga. Interesanta.
December 14, 2023
No sākuma 100x pārraksta vēsturi, pēc tam rīko konferences, kurās apspriež, kāpēc Viduslaiki ir tik "noslēpumaini", jā, it sevišķi "Livonija"...
Displaying 1 - 17 of 17 reviews