What do you think?
Rate this book
Mēs. Latvija, XX gadsimts
Sarkanais dzīvsudrabs
Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.
480 pages, Hardcover
First published January 1, 2017
21 people are currently reading
344 people want to read
About the author
Arno Jundze
14 books11 followersPopulārais kultūras žurnālists un literatūrzinātnieks Arno Jundze jau sarakstījis divas bērnu grāmatas, stāstu krājumu “Gardo vistiņu nedēļa” (2012) un romānu pieaugušajiem “Putekļi smilšu pulkstenī” (2014)
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 68 reviews
October 3, 2017
Man joprojām ir plāns izlasīt visas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" sērijas grāmatas. Pagaidām esmu ticis galā tikai ar Bereļa "Vārdiem nebija vietas". Nopircis gan esmu visas, laikam tāds padomjlaikiem raksturīgs sērijas vākšanas sindroms. Šo grāmatu ar' ieraudzīju un nopirku. Nopirktu arī tad, ja viņa nebūtu no šīs sērijas, jo mani uzrunāja nosaukums. Kaut kad sen, deviņdesmitajos, iknedēļas laikrakstā Tev (ja pareizi atminos) lasīju par šo brīnumaino vielu, par kuru nekas smalkāk nav zināms. Tā kā padsmit gados cilvēks jau zina visu uz pasaules, sevišķi tāds, kas tikko izlasījis ķīmijas rokasgrāmatu, man raksta autoru spriedelējumi par stronciju kā sarkanā dzīvsudraba paveidu likās neizmērojami smieklīgi, un par visu šo aizmirsu līdz ieraudzīju šo grāmatu.
Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.
Par šo grāmatu var pateikt pavisam vienkārši - man viņa ļoti, ļoti patika. Pirmkārt, jau tādēļ, ka autora aprakstītā laikaposma notikumus es esmu pats piedzīvojis. Tie nav kaut kāda vēstures abstrakcija no grāmatām, bet gan daļa no kādreizējās ikdienas. Tas, ka katras nodaļas sākumā autors piesauc pa skaļākam Latvijas jaunākās vēstures faktam, šo klātesamības sajūti tikai pastiprina. Izlasi un uzreiz sevi ieliec laikā un telpā turpat netālu no grāmatas varoņiem. Ieliec un sāc atcerēties kontekstu, lasi un domā, ko gan es tajā laikā darīju, redzēju un piedzīvoju?
Otrkārt, sadzīves reālijas ir atainotas nepārspīlējot un savā vienkāršumā ticamas. Nav jau tā, ka cilvēki dzīvēs nodotos ar filosofiskām pārdomām vien, lielākoties ikdienu aizņem pavisam vienkāršas rūpes un raizes. Autora varoņiem tās ir pavisam triviālas – pielāgoties jaunajam laikmetam, atrast savu vietu tajā un izlemt kulties uz augšu vai iet uz grunti. Izmantot izdevību vai palaist to garām, izprovēt ko jaunu un neizprotamu vai turēties pie vecajiem labajiem, konservatīvajiem uzskatiem. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem lēmumiem, un ir nudien patīkami lasīt, kā citi, lai ar izdomāti varoņi, pa lielam sitas ar tām pašām rūpēm un raizēm nevis lidinās literārās fikcijas mākoņos.
Treškārt, neskatoties uz iespaidīgo galveno varoņu daudzumu, tie viens otram netraucē, un pēc pāris gadiem ir skaidrs, ka katrs no viņiem ir savā vietā un pilda savu uzdevumu - parādīt kādu no Latvijas pārmaiņu šķautnēm, būt bijušam KGB darbiniekam, biznesmenim, pensionāram vai otrā pasaules kara reliktam. Katram ir sava loma, savs skatījums un savs vēstījums ko atstāt lasītājam. Lasīju un apskaudu autora labo atmiņu vai avotus, kas viņam ļāvis izvēlēties tik trāpīgus un man jau aizmirstus pagātnes notikumus. Autors nudien ir piestrādājis pie vēsturiskās ticamības, un lai ar kautri jau iepriekš lūdz piedošanu, ja nu gadījumā ir kaut ko salaidis dēlī ar faktiem, viņa pasniegšanas stils pārsitīs jebkuru vēstures grāmatu, kuras tradicionāli sastāv no gada skaitļu un notikumu uzskaitījuma. Pārspēj, jo šeit notiekošajam ir dots konteksts varoņu dzīvēs. Tādas lietas atmiņā aizķeras daudz labāk. Jo cilvēks ir radījums, kura pieredze no senseniem laikiem rodas no stāstiem, no stāstiem par citu cilvēku piedzīvojumiem. Mēs vairs nedzīvojam mazā ciltī, bet stāsti joprojām strādā.
Pēc tam, kad esmu sarakstījis tik daudz labus vārdus, varētu man jautāt - nevar būt, ka tev patika pilnīgi viss? Tā arī ir - man nepatika veids, kādā autors nedaudz mistiskā veidā sasēja kopā grāmatas sākumu un beigas. Nezinu, ko tieši autors ar to bija plānojis, man ir aizdomas, ka tas bija tāds simbolisks latvju tautas atainojums, kas, lai ar no mūsdienu viedokļa atradās dziļā pakaļā, tomēr kā kopums visus deviņdesmitos atradās permamentā laimes stāvoklī. Ir jau labi kaut kā savilkt kopā galus, bet šīs pāris nodaļas nedaudz leca ārā no pārējā darba. Iespējams, ka patiesībā viss ir vislabākajā kārtībā un es te tikai kārtējo reizi parādu savu aprobežotību un piekasos kasīšanās pēc, jo nevar jau tā būt, ka viss ir labi.
Ar visām šīm kārtām pilnīgi pietiek, lai es šo grāmatu droši ieteiktu katram, kurš grib saprast, kādēļ mēs esam tur, kur mēs esam, kas nebaidās vēlreiz iegremdēties pagājībā, kura daudziem bija ziedu laiki, bet daļai šoks pēc PSRS sabrukšanas. Lieku 10 no 10 ballēm.
Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.
Par šo grāmatu var pateikt pavisam vienkārši - man viņa ļoti, ļoti patika. Pirmkārt, jau tādēļ, ka autora aprakstītā laikaposma notikumus es esmu pats piedzīvojis. Tie nav kaut kāda vēstures abstrakcija no grāmatām, bet gan daļa no kādreizējās ikdienas. Tas, ka katras nodaļas sākumā autors piesauc pa skaļākam Latvijas jaunākās vēstures faktam, šo klātesamības sajūti tikai pastiprina. Izlasi un uzreiz sevi ieliec laikā un telpā turpat netālu no grāmatas varoņiem. Ieliec un sāc atcerēties kontekstu, lasi un domā, ko gan es tajā laikā darīju, redzēju un piedzīvoju?
Otrkārt, sadzīves reālijas ir atainotas nepārspīlējot un savā vienkāršumā ticamas. Nav jau tā, ka cilvēki dzīvēs nodotos ar filosofiskām pārdomām vien, lielākoties ikdienu aizņem pavisam vienkāršas rūpes un raizes. Autora varoņiem tās ir pavisam triviālas – pielāgoties jaunajam laikmetam, atrast savu vietu tajā un izlemt kulties uz augšu vai iet uz grunti. Izmantot izdevību vai palaist to garām, izprovēt ko jaunu un neizprotamu vai turēties pie vecajiem labajiem, konservatīvajiem uzskatiem. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem lēmumiem, un ir nudien patīkami lasīt, kā citi, lai ar izdomāti varoņi, pa lielam sitas ar tām pašām rūpēm un raizēm nevis lidinās literārās fikcijas mākoņos.
Treškārt, neskatoties uz iespaidīgo galveno varoņu daudzumu, tie viens otram netraucē, un pēc pāris gadiem ir skaidrs, ka katrs no viņiem ir savā vietā un pilda savu uzdevumu - parādīt kādu no Latvijas pārmaiņu šķautnēm, būt bijušam KGB darbiniekam, biznesmenim, pensionāram vai otrā pasaules kara reliktam. Katram ir sava loma, savs skatījums un savs vēstījums ko atstāt lasītājam. Lasīju un apskaudu autora labo atmiņu vai avotus, kas viņam ļāvis izvēlēties tik trāpīgus un man jau aizmirstus pagātnes notikumus. Autors nudien ir piestrādājis pie vēsturiskās ticamības, un lai ar kautri jau iepriekš lūdz piedošanu, ja nu gadījumā ir kaut ko salaidis dēlī ar faktiem, viņa pasniegšanas stils pārsitīs jebkuru vēstures grāmatu, kuras tradicionāli sastāv no gada skaitļu un notikumu uzskaitījuma. Pārspēj, jo šeit notiekošajam ir dots konteksts varoņu dzīvēs. Tādas lietas atmiņā aizķeras daudz labāk. Jo cilvēks ir radījums, kura pieredze no senseniem laikiem rodas no stāstiem, no stāstiem par citu cilvēku piedzīvojumiem. Mēs vairs nedzīvojam mazā ciltī, bet stāsti joprojām strādā.
Pēc tam, kad esmu sarakstījis tik daudz labus vārdus, varētu man jautāt - nevar būt, ka tev patika pilnīgi viss? Tā arī ir - man nepatika veids, kādā autors nedaudz mistiskā veidā sasēja kopā grāmatas sākumu un beigas. Nezinu, ko tieši autors ar to bija plānojis, man ir aizdomas, ka tas bija tāds simbolisks latvju tautas atainojums, kas, lai ar no mūsdienu viedokļa atradās dziļā pakaļā, tomēr kā kopums visus deviņdesmitos atradās permamentā laimes stāvoklī. Ir jau labi kaut kā savilkt kopā galus, bet šīs pāris nodaļas nedaudz leca ārā no pārējā darba. Iespējams, ka patiesībā viss ir vislabākajā kārtībā un es te tikai kārtējo reizi parādu savu aprobežotību un piekasos kasīšanās pēc, jo nevar jau tā būt, ka viss ir labi.
Ar visām šīm kārtām pilnīgi pietiek, lai es šo grāmatu droši ieteiktu katram, kurš grib saprast, kādēļ mēs esam tur, kur mēs esam, kas nebaidās vēlreiz iegremdēties pagājībā, kura daudziem bija ziedu laiki, bet daļai šoks pēc PSRS sabrukšanas. Lieku 10 no 10 ballēm.
October 25, 2017
Kas to būtu domājis, ka raušu cauri šo grāmatu līdz diviem naktī... Patika, ļoti. Un ja es visu sapratu pareizi par to to sarkano dzīvsudrabu, tad man ir jānoņem cepure Jundzes priekšā, jo tas ir kārtīgs troļļa gājiens, noslēgts Latvijas simtgadei veltīto grāmatu ciklu ar šādu romānu. Un reizē skumji, jo piekrītu viņam par visiems simts procentiem.
August 20, 2018
Neteiksim, ka tā ir grafomānija, bet es to nosauktu vairāk par lasāmvielu, ne pilnvērtīgu romānu. 90.gadi bija reizē gan neprātīgs haoss, gan jūsmīgu cerību laiks - ļoti sarežģīts, neviennozīmīgs, tādēļ autora ambīcijas - 460 lpp. ietilpināt desmit notikumiem pārbagātus gadus - jau no sākta gala ir bijušas pārspīlētas. Personīga nepatika man ir pret autora toni un nedomāju, ka romānā ir jāpauž savs personīgais politiskais viedoklis. Un kāpēc gan vajag pēcvārdā vēl izskaidrot, kas ar ko bija domāts?!
Jā, meitenes - ja dzīvosiet tiklas līdz altārim, tad dabūsiet ciema brašāko traktoristu, savukārt, ja gulēsiet ar vīrieti, kam nezinat pat vārdu, bērnu audzināsiet viena pati!
Jā, meitenes - ja dzīvosiet tiklas līdz altārim, tad dabūsiet ciema brašāko traktoristu, savukārt, ja gulēsiet ar vīrieti, kam nezinat pat vārdu, bērnu audzināsiet viena pati!
February 23, 2020
Stāsts bez stāsta. Vairāku notikumu un cilvēku likteņu savirknējums, kas attaino sarežģītu un juceklīgu laiku Latvijas vēsturē. Lasīt bija interesanti, jo daudz ko labi atceros, bet šis tas bija piemirsies vai vienkārši nebija aizķēries atmiņā. Brīžiem gan likās, ka ir pa daudz to indivīdu, kas uzrodas ar savu epizodisko pienesumu romānam un tad atkal pazūd nebūtībā. Lai arī šādi var rakstīt grāmatu (un ja tiešām grib nosegt visas 90. gadu īpatnības, tad iespējams citas pieejas nav), man tomēr romānam pietrūka kaut kāda spēka un pabeigtības. Varbūt es kaut ko līdz galam neuztvēru, bet arī autora pēcvārds īsti neko jaunu neatklāja.
February 27, 2018
Pēdējā laika lielākā vilšanās - kā var uzrakstīt tik garlaicīgu romānu par tik interesantu laiku?
Iespējams pie vainas ir autora vēlme aptvert visu iespējamo - visus desmit gadus un dažādus sabiedrības slāņus. Rezultātā grāmata ir sanākusi ļoti virspusēja un sadrumstalota. Tomēr visvairāk traucē teksta tukšā frāžainība, banalitāte, garie skaidrojumi un autora tieksme par katru cenu visu uzrakstīto sīki izskaidrot, it kā viņa lasītājs būtu galīgi glups. Lai gan sižets bija diezgan saistošs, izpildījums ir diezgan nebaudāms. Iespējams, ka žurnālistiem patiešām labāk nevajag rakstīt grāmatas.
Iespējams pie vainas ir autora vēlme aptvert visu iespējamo - visus desmit gadus un dažādus sabiedrības slāņus. Rezultātā grāmata ir sanākusi ļoti virspusēja un sadrumstalota. Tomēr visvairāk traucē teksta tukšā frāžainība, banalitāte, garie skaidrojumi un autora tieksme par katru cenu visu uzrakstīto sīki izskaidrot, it kā viņa lasītājs būtu galīgi glups. Lai gan sižets bija diezgan saistošs, izpildījums ir diezgan nebaudāms. Iespējams, ka žurnālistiem patiešām labāk nevajag rakstīt grāmatas.
November 25, 2017
Nezinu, kā ar to sarkanā dzīvsudraba metaforu, sapratu vai nesapratu pareizi, bet pēc grāmatas izlasīšanas, kas man prasīja divus vakarus (jo nolikt malā ir tiešām grūti), man to visvairāk gribētos raksturot ar vārdu - romantisms. Turklāt vislabākajā tā nozīmē. Manuprāt Jundzem izdevies mūsdienās neiespējamais - sarakstīt romantisku dēku gabalu, kas vienlaikus nav atrauts no precīzām, kaut subjektīvām laikmeta faktūrām, un arī pašironija ir tieši tikai tik daudz, lai nenokautu darba nopietnību un nepadarīto šo par kārtējo postmodernisma neobligāto iesmējienu par muļķa mums.
Protams, ka īpašu smeķi lasīšanai piešķir tas, ka laiks piedzīvots daudz maz apzinātā vecumā, lai gan man tolaik bija par kādiem desmit gadiem mazāk nekā galvenajiem varoņiem - Artūram, Žanetei, Jānim un citiem jauniešiem. Varbūt arī tāpēc man, dzīvojot vecāku pasargātā vidē, mazāk palikušas prātā kriminālās aktivitātes šajā desmitgadē, nekā tās atspoguļotas romānā. Bet lielie notikumi un laikmeta gars, manuprāt, ir ļoti precīzi.
Nepiekrītu, ka romānā dominētu fatālisms vai žēlabainas noskaņas. Galu galā, kā jau tas romantismā pienākas, sliktie dabūja ne pārāk patīkamu galu, labie - cerīgu nākotni un tie, kas pa vidam, kā jau pa vidam. Pat Žanete, kas mīlestību tā arī nepiedzīvoja, vismaz pašās beigās tika pie laba darba. :) Kas arī nav peļami.
Mazliet kaitināja pārāk biežie dialogi ar gotiņu, kas jau bija pārāk klaji politiskos notikumus lieki ilustrējoši, vēl šādas tādas ne pārāk ticamas nianses, bet kopumā - velnišķīgi interesanti. Noteikti iesaku izlasīt.
Protams, ka īpašu smeķi lasīšanai piešķir tas, ka laiks piedzīvots daudz maz apzinātā vecumā, lai gan man tolaik bija par kādiem desmit gadiem mazāk nekā galvenajiem varoņiem - Artūram, Žanetei, Jānim un citiem jauniešiem. Varbūt arī tāpēc man, dzīvojot vecāku pasargātā vidē, mazāk palikušas prātā kriminālās aktivitātes šajā desmitgadē, nekā tās atspoguļotas romānā. Bet lielie notikumi un laikmeta gars, manuprāt, ir ļoti precīzi.
Nepiekrītu, ka romānā dominētu fatālisms vai žēlabainas noskaņas. Galu galā, kā jau tas romantismā pienākas, sliktie dabūja ne pārāk patīkamu galu, labie - cerīgu nākotni un tie, kas pa vidam, kā jau pa vidam. Pat Žanete, kas mīlestību tā arī nepiedzīvoja, vismaz pašās beigās tika pie laba darba. :) Kas arī nav peļami.
Mazliet kaitināja pārāk biežie dialogi ar gotiņu, kas jau bija pārāk klaji politiskos notikumus lieki ilustrējoši, vēl šādas tādas ne pārāk ticamas nianses, bet kopumā - velnišķīgi interesanti. Noteikti iesaku izlasīt.
March 10, 2018
Ar A. Jundzes grāmatām man ir tā - patīk, bet kaitina. Un tad kaitina, jo tomēr patīk.
Grāmata lasījās raiti, jo sižets interesants, valoda nesarežģīta. Sākumā gan nespēju atcerēties varoņus, nācās pašķirstīt atpakaļ, bet tā mana atmiņas īpatnība, ne autora vaina. 90tajos man bija laimīgā bērnība mazā ciematā, un, lai arī tas bija pavisam tuvu Jelgavai, kurā šajos gados valdīja diezgan liela čerņa, tomēr neko no valstī valdošā trakuča nejutu, tas ir - neapzinājos. Lai arī ar finansēm mums bija galīgi traki, deviņdesmitie man saistās ar pamatīgāko brīvību - ložņāt pa tukšiem medicīnas punktiem un atrast dažādas ampulas, spēlēties pa betonu krāvumiem, zagt ogas mazdārziņos un ar sētas bērniem doties ekspotīcijās uz pamestajiem šķūņiem, nemaz nepamanot, ka mamma nemaz nezina, ko rīt liks mums uz galda. Lasot "Sarkano dzīvsudrabu", kurš atsaucās uz reāliem notikumiem, kārtējo reizi novērtēju, cik grāmatu sērija "Mēs. Latvija XX gadsimts" tomēr mums ir vajadzīga. Lai arī jāpatur galvā, ka sižets tomēr ir literārā fikcija, tas tomēr spēj aizlāpīt dažādus caurumus lasītāju vēstures zināšanās.
Visspēcīgākie tēli, manuprāt, šajā romānā bija visi vecie ļaudis. Arī Zivtiņš bija diezgan labi izstrādāts, tāpat arī daži epizodiskāki tēli. Tomēr kopumā tēli man likās diezgan plakani, it sevišķi sievietes. Tomēr 90to kolorīts man ļāva uz to pievērt acis, tāpat arī uz dažiem pārāk saldiem atrisinājumiem, piemēram, Miškina un Dagnijas superveiksmesstāsts vai arī Žanetes pēdējais darba piedāvājums. Un to saka lasītājs, kam patīk laimīgas beigas! Labi, ka vismaz Žanete ar Māri nesagāja kopā. Laikam jau Žanetes jūtām pret Artūru un Māri gan varēju noticēt. Tā notiek.
Par beigām runājot - tās gan man patiešām patika. Varbūt būtu devusi priekšroku, ja Artūra stāsts nebūtu tik ļoti paskaidrots (par vēlēšanos). Bet man patika viss tas debesu gājiens un izgaismotā mājele. Pēcvārdā autors rakstīja, ka jau no paša sākuma zinājis, ka romānā būs tante, kas visu laiku tikai slauc govi. Un forši, ka viņš tā zināja, šis atkārtojošais elements man arī patika, un tas bija pelnījis tik skaistas beigas.
Pārdomas gan izraisīja romāna nosaukums. Sižetā šis elements pazuda tikpat ātri kā parādījās. Un zinot, cik autors prātīgi plāno savus darbus, gribētos ticēt, ka šī bija metafora uz kaut ko lielāku. Bet es nepamanīju. Bet ko nu pamanīšu - es, laimīgais bērns no deviņdesmitajiem.
Grāmata lasījās raiti, jo sižets interesants, valoda nesarežģīta. Sākumā gan nespēju atcerēties varoņus, nācās pašķirstīt atpakaļ, bet tā mana atmiņas īpatnība, ne autora vaina. 90tajos man bija laimīgā bērnība mazā ciematā, un, lai arī tas bija pavisam tuvu Jelgavai, kurā šajos gados valdīja diezgan liela čerņa, tomēr neko no valstī valdošā trakuča nejutu, tas ir - neapzinājos. Lai arī ar finansēm mums bija galīgi traki, deviņdesmitie man saistās ar pamatīgāko brīvību - ložņāt pa tukšiem medicīnas punktiem un atrast dažādas ampulas, spēlēties pa betonu krāvumiem, zagt ogas mazdārziņos un ar sētas bērniem doties ekspotīcijās uz pamestajiem šķūņiem, nemaz nepamanot, ka mamma nemaz nezina, ko rīt liks mums uz galda. Lasot "Sarkano dzīvsudrabu", kurš atsaucās uz reāliem notikumiem, kārtējo reizi novērtēju, cik grāmatu sērija "Mēs. Latvija XX gadsimts" tomēr mums ir vajadzīga. Lai arī jāpatur galvā, ka sižets tomēr ir literārā fikcija, tas tomēr spēj aizlāpīt dažādus caurumus lasītāju vēstures zināšanās.
Visspēcīgākie tēli, manuprāt, šajā romānā bija visi vecie ļaudis. Arī Zivtiņš bija diezgan labi izstrādāts, tāpat arī daži epizodiskāki tēli. Tomēr kopumā tēli man likās diezgan plakani, it sevišķi sievietes. Tomēr 90to kolorīts man ļāva uz to pievērt acis, tāpat arī uz dažiem pārāk saldiem atrisinājumiem, piemēram, Miškina un Dagnijas superveiksmesstāsts vai arī Žanetes pēdējais darba piedāvājums. Un to saka lasītājs, kam patīk laimīgas beigas! Labi, ka vismaz Žanete ar Māri nesagāja kopā. Laikam jau Žanetes jūtām pret Artūru un Māri gan varēju noticēt. Tā notiek.
Par beigām runājot - tās gan man patiešām patika. Varbūt būtu devusi priekšroku, ja Artūra stāsts nebūtu tik ļoti paskaidrots (par vēlēšanos). Bet man patika viss tas debesu gājiens un izgaismotā mājele. Pēcvārdā autors rakstīja, ka jau no paša sākuma zinājis, ka romānā būs tante, kas visu laiku tikai slauc govi. Un forši, ka viņš tā zināja, šis atkārtojošais elements man arī patika, un tas bija pelnījis tik skaistas beigas.
Pārdomas gan izraisīja romāna nosaukums. Sižetā šis elements pazuda tikpat ātri kā parādījās. Un zinot, cik autors prātīgi plāno savus darbus, gribētos ticēt, ka šī bija metafora uz kaut ko lielāku. Bet es nepamanīju. Bet ko nu pamanīšu - es, laimīgais bērns no deviņdesmitajiem.
May 5, 2019
Kā torte suflē. Kā banāni, no kuriem bija nelabi. Kā košļājamās gumijas Stimorol. Kā vienīgais krāsu televizors tuvākajā apkaimē. Kā "Vienkārši Marija" kaimiņu lokā. Kā kasete ar "Čučumuižas"dziesmām. Kā 'simtpiēsnieks', ar kuru vest mājās sienu. Kā plastmasa, sarkana krūzīte, ar kuru skriet uz pļavu, lai tajā atrastu Melleni, kuru slauc mamma vai vecmamma.
Grāmata paver arvien vairāk nesen piedzīvotas atmiņu bildes. Esmu gatavs apzvērēt, ka atceros kā smaržoja zaparožecā, traucoties pa putekļainajiem ceļiem uz ātro palīdzību, jo biju nokritis no jaunbūvēta pagraba jumta, ko cēla vectēvs. Kamēr mani ar āmuru izklapēja dakteris, pārbaudot nervus, - mans vectēvs svaigajā cementa masā uz sliekšņa, raudot lika akmentiņus 1991 un ticēja, ka palikšu dzīvs.
Tikai ! Es šo grāmatu labprātāk dēvētu savādāk. "Kailais".
Paldies sakritībai, ka atvēru to lasīšanai 2019.gada 4. maijā.
Grāmata paver arvien vairāk nesen piedzīvotas atmiņu bildes. Esmu gatavs apzvērēt, ka atceros kā smaržoja zaparožecā, traucoties pa putekļainajiem ceļiem uz ātro palīdzību, jo biju nokritis no jaunbūvēta pagraba jumta, ko cēla vectēvs. Kamēr mani ar āmuru izklapēja dakteris, pārbaudot nervus, - mans vectēvs svaigajā cementa masā uz sliekšņa, raudot lika akmentiņus 1991 un ticēja, ka palikšu dzīvs.
Tikai ! Es šo grāmatu labprātāk dēvētu savādāk. "Kailais".
Paldies sakritībai, ka atvēru to lasīšanai 2019.gada 4. maijā.
March 15, 2019
Par laikiem, kuros manis vēl nebija vai kuros biju par mazu, lai kaut ko saprastu - bet kuri vienmēr šķituši tik tuvi kā savējie (nē, es taču atceros vēl kivi Kāruma sieriņus un kakao es dzēru no burciņas, tātad biju arī tajos laikos, biju taču, vai ne?!)
Patika.
Patika cilvēku dažādība.
Patika likteņu dažādība.
Patika nodaļu ievadi
- - - - es zināju tikai dažus no traģiskajiem notikumiem.
Patika samudžinātība.
Un pat tad, ja daži stāsti un dažas nodaļas lika pateikt klusu "come on",
kopumā šī grāmata ir tiešām nepieciešama.
Patika.
Patika cilvēku dažādība.
Patika likteņu dažādība.
Patika nodaļu ievadi
- - - - es zināju tikai dažus no traģiskajiem notikumiem.
Patika samudžinātība.
Un pat tad, ja daži stāsti un dažas nodaļas lika pateikt klusu "come on",
kopumā šī grāmata ir tiešām nepieciešama.
October 28, 2025
Pirmkārt, biju klāt brīdī, kas uz grāmatas vāka. Lai gan biju pārāk maza, lai atcerētos, mamma vēlējās, lai mēs ar māsām, esam liecinieces šim vēsturiskajam brīdīm.
Otrkārt, par grāmatu, kas stāsta par cilvēkiem, kas pēkšņi nonākuši brīvā Latvijā un cīnās par izdzīvošanu, laimi un mīlestību. "Sarkanais Dzīvsudrabs" simbolizē pārejas laika haosu, kriminālo elementu uzplaukumu, un, kā cilvēki dzinās pakaļ bīstamām ilūzijām jaunajā sistēmā.
Otrkārt, par grāmatu, kas stāsta par cilvēkiem, kas pēkšņi nonākuši brīvā Latvijā un cīnās par izdzīvošanu, laimi un mīlestību. "Sarkanais Dzīvsudrabs" simbolizē pārejas laika haosu, kriminālo elementu uzplaukumu, un, kā cilvēki dzinās pakaļ bīstamām ilūzijām jaunajā sistēmā.
May 27, 2021
"Man vispār nepatīk, ka puķītes plūc bez jēgas. Margrietiņas visskaistāk zied pļavā, nevis vāzē,"
October 22, 2020
Laba grāmata. Bet ne izcila.
Autors lieliski stāsta un zīmē varoņus, starp kuriem nav negatīvo tēlu: arī tie, kas zog, slepkavo vai vienkārši sievu krāpj taču nedomā, ka ir ļauni. Tāpat kā dzīvē arī romānā viņi redz savai rīcībai pamatojumu un izskaidrojumu. Un autors to rāda, nenosodot un nemoralizējot. Tādi nu tie лихие 90-ые bija. Zvaigzne par to.
Romāns ļoti atklāti runā par pārejas laika grūtībām - nabadzību, sociālā nodrošinājuma sistēmas sabrukumu, zādzībām, reketu, izsaimniekošanu. Ja paskatīties no malas - stāsts ir par to, ka jauno valsti būvējām uz liberālisma un tirgus ekonomikas pamatiem. Tas bija tas pats labākais un modīgākais, ko tajā brīdī no visas sirds ieteica visi pasaulē krutākie šīs jomas analītiķi (ja kas, viņi šo uzskatu aizstāv joprojām, esmu politologs - sekoju diskusijai). Droši vien tas arī bija pats pareizākais, jo šodien redzam, ka baltkrievi, kas izvēlējās citu ceļu, nemaz tik labi nejūtas. ...Bet... kā teica Godmanis, tas bija sāpīgi, jo neviens tam nebija gatavs. Un tā nu sitās pa jauno realitāti, kā pliki pa nātrēm. Arī par to - zvaigzne.
Papildus zvaigzne par romāna labāko daļu - VDK aģenta Valis līniju. Arī ar pāris gadu distanci kopš rakstītā - aktuāli, saistoši, ar īstenības piegaršu.
Tomēr es šo grāmatu nedotu pusaudzim kā 90-to aprakstu. Manā ieskatā romāns tomēr ir vienpusīgs, tas rāda tikai daļu no laika un sabiedrības, tas nepastāsta, no kurienes ir mūsu šodienas veiksmes stāsts. Jā, nevajag kaunēties - veiksmes stāsts, jo mūsu tauta nekad nav dzīvojusi tik labi, kā mūsdienās un pasaulē ir pavisam maz tautu, kas dzīvo labāk. Romāns nerunā par tiekšanos pēc labākā, par sasniegumiem - studentiem, uzņēmējiem, māksliniekiem, kam beidzot bija brīvas rokas un kas atrada ceļus, kā kļūt par labākajiem. Un, ja iepriekšējo vēl var piedot, tad pilnīgi nepiedodami ir tas, ka itin ne ar vienu vārdu nav pieminēta tautas gara pašdarbība - kori, tautas deju ansambļi, folkloras kopas, daiļamata studijas utt. Tā, it kā visa sabiedrības interese būtu bijusi koncentrēta tikai uz to, ko ēst, uzvilkt un kā piedzerties. Tā nu tas tomēr nebija un daudzviet tikai šī darbošanās pavēra ceļu garīgai izaugsmei. Galu galā, notika taču arī dziesmusvētki!!!! Par to - mīnusā divas zvaigznes.
Autors lieliski stāsta un zīmē varoņus, starp kuriem nav negatīvo tēlu: arī tie, kas zog, slepkavo vai vienkārši sievu krāpj taču nedomā, ka ir ļauni. Tāpat kā dzīvē arī romānā viņi redz savai rīcībai pamatojumu un izskaidrojumu. Un autors to rāda, nenosodot un nemoralizējot. Tādi nu tie лихие 90-ые bija. Zvaigzne par to.
Romāns ļoti atklāti runā par pārejas laika grūtībām - nabadzību, sociālā nodrošinājuma sistēmas sabrukumu, zādzībām, reketu, izsaimniekošanu. Ja paskatīties no malas - stāsts ir par to, ka jauno valsti būvējām uz liberālisma un tirgus ekonomikas pamatiem. Tas bija tas pats labākais un modīgākais, ko tajā brīdī no visas sirds ieteica visi pasaulē krutākie šīs jomas analītiķi (ja kas, viņi šo uzskatu aizstāv joprojām, esmu politologs - sekoju diskusijai). Droši vien tas arī bija pats pareizākais, jo šodien redzam, ka baltkrievi, kas izvēlējās citu ceļu, nemaz tik labi nejūtas. ...Bet... kā teica Godmanis, tas bija sāpīgi, jo neviens tam nebija gatavs. Un tā nu sitās pa jauno realitāti, kā pliki pa nātrēm. Arī par to - zvaigzne.
Papildus zvaigzne par romāna labāko daļu - VDK aģenta Valis līniju. Arī ar pāris gadu distanci kopš rakstītā - aktuāli, saistoši, ar īstenības piegaršu.
Tomēr es šo grāmatu nedotu pusaudzim kā 90-to aprakstu. Manā ieskatā romāns tomēr ir vienpusīgs, tas rāda tikai daļu no laika un sabiedrības, tas nepastāsta, no kurienes ir mūsu šodienas veiksmes stāsts. Jā, nevajag kaunēties - veiksmes stāsts, jo mūsu tauta nekad nav dzīvojusi tik labi, kā mūsdienās un pasaulē ir pavisam maz tautu, kas dzīvo labāk. Romāns nerunā par tiekšanos pēc labākā, par sasniegumiem - studentiem, uzņēmējiem, māksliniekiem, kam beidzot bija brīvas rokas un kas atrada ceļus, kā kļūt par labākajiem. Un, ja iepriekšējo vēl var piedot, tad pilnīgi nepiedodami ir tas, ka itin ne ar vienu vārdu nav pieminēta tautas gara pašdarbība - kori, tautas deju ansambļi, folkloras kopas, daiļamata studijas utt. Tā, it kā visa sabiedrības interese būtu bijusi koncentrēta tikai uz to, ko ēst, uzvilkt un kā piedzerties. Tā nu tas tomēr nebija un daudzviet tikai šī darbošanās pavēra ceļu garīgai izaugsmei. Galu galā, notika taču arī dziesmusvētki!!!! Par to - mīnusā divas zvaigznes.
June 6, 2018
līdz šim es par deviņdesmitajiem zināju samērā daudz, tas bija tāds diezgan skaidrs posms manā apziņā, jo galu galā, tā bija mana bērnība un mans tētis neskopojās ar stāstiem par deviņdesmito briesmām un grūtumiem. no tēta zinu stāstus par sporta somām, kas pilnas ar absolūti nevērtīgajiem rubļiem, par braukšanu pēc labumiem uz kaimiņzemēm un visāda veida mēģinājumiem vienam otru apčakarēt. un Jundzes romāns šiem visiem mana tēta stāstiem piešķīra vēl lielāku jaudu. un man tas tā patika, ka izrāvu visu šo vēstures un notikumu piesātināto gandrīz 500 lapas pušu garo grāmatu pāris piegājienos.
Jundze, tas bija forši. tiešām. un man pat netraucēja autora vēlme žurnālistiskā smalkumā lasītājam pastāstīt visu, pat to, ko iespējams lasītājs varētu nojaust pats. patika Zelmas tante, kura sarunās ar savu gotiņu reflektēja par valstī notiekošo, tāpat patika arī būtiskāko notikumi fiksējumi konkrētās nodaļas sākumā, jo tie palīdzēja precīzi sajust konkrēto laika posmu. toties man traucēja pēkšņā daudzo varoņu miršana, kas sāka notikt uz grāmatas beigām. es saprotu, ka kaut kā viss ir jānoslēdz, bet nu šis bija drusku par traku .. bet tādi jau tie deviņdesmitie laikam arī bija. viens dulls laiks.
Jundze, tas bija forši. tiešām. un man pat netraucēja autora vēlme žurnālistiskā smalkumā lasītājam pastāstīt visu, pat to, ko iespējams lasītājs varētu nojaust pats. patika Zelmas tante, kura sarunās ar savu gotiņu reflektēja par valstī notiekošo, tāpat patika arī būtiskāko notikumi fiksējumi konkrētās nodaļas sākumā, jo tie palīdzēja precīzi sajust konkrēto laika posmu. toties man traucēja pēkšņā daudzo varoņu miršana, kas sāka notikt uz grāmatas beigām. es saprotu, ka kaut kā viss ir jānoslēdz, bet nu šis bija drusku par traku .. bet tādi jau tie deviņdesmitie laikam arī bija. viens dulls laiks.
September 22, 2020
-es pat iedomājos , kā mēs visi ejam viens otram garām, ar savām dzīvēm , stāstiem .
-mans vectēva maģītis verandā , jo viņš daudz klausījās , jo vairs nevarēja parunāt . kad vienas durvis aizveras , latvietim citas atveras .
-un līgo, līgo mani pavisam satricināja līdz dziļumiem .
-mans vectēva maģītis verandā , jo viņš daudz klausījās , jo vairs nevarēja parunāt . kad vienas durvis aizveras , latvietim citas atveras .
-un līgo, līgo mani pavisam satricināja līdz dziļumiem .
October 8, 2017
Deviņdesmitajos gados es baudīju saulaino bērnību, tāpēc šķita tik interesanti mazliet papētīt šī perioda vēsturisko fonu, jo manas atmiņas par to ir visai fragmentāras – labās rokas lūzums Pārlielupes cietuma ieslodzīto bēgšanas laikā (slimnīca bija blakus cietumam, ja nu kas) un kreisās rokas lūzums Klintona vizītes laikā. Reketierisms, laupīšanas, slepkavības un politiskās peripetijas tolaik mani saistīja visai maz, lai neteiktu, ka es par tām neko nezināju.
Jāatzīst, ka romānā bija gana daudz varoņu, kurus tā īsti atšķirt iemanījos, kad biju jau tikusi pāri pusei, bet pie tā, visticamāk, vainojama mana paviršība un nepietiekama iedziļināšanās tekstā. Mani priecēja izvēlētā romāna struktūra, kas neļāva zaudēt interesi, ņemot vērā nepārtraukto pārslēgšanos no stāsta uz stāstu. Neizpratu maģiskā reālisma piedevu, taču, no otras puses, varbūt tas vienkārši ir apliecinājums tam, ka dzīvē visu izskaidrot nevar.
Lūdzu, atrodiet citu korektori! Sākumā bija grūti kārtīgi pievērsties sižetam, jo nebeidzamās interpunkcijas (arī ortogrāfijas un stila) kļūdas novērsa uzmanību no teksta, taču beigās izdevās ieslēgt vienaldzību, jo apnika ar zīmuli ķēpāties lapās. Tomēr ir žēl, ka jāsāk pieņemt domu, ka grāmatas vairs nav labās prakses avots, kas ļauj mācīties, kā pareizi lietot mūsu dzimto valodu.
Ak, jā, pēcvārds pavisam noteikti angliski nav afterward.
Jāatzīst, ka romānā bija gana daudz varoņu, kurus tā īsti atšķirt iemanījos, kad biju jau tikusi pāri pusei, bet pie tā, visticamāk, vainojama mana paviršība un nepietiekama iedziļināšanās tekstā. Mani priecēja izvēlētā romāna struktūra, kas neļāva zaudēt interesi, ņemot vērā nepārtraukto pārslēgšanos no stāsta uz stāstu. Neizpratu maģiskā reālisma piedevu, taču, no otras puses, varbūt tas vienkārši ir apliecinājums tam, ka dzīvē visu izskaidrot nevar.
Lūdzu, atrodiet citu korektori! Sākumā bija grūti kārtīgi pievērsties sižetam, jo nebeidzamās interpunkcijas (arī ortogrāfijas un stila) kļūdas novērsa uzmanību no teksta, taču beigās izdevās ieslēgt vienaldzību, jo apnika ar zīmuli ķēpāties lapās. Tomēr ir žēl, ka jāsāk pieņemt domu, ka grāmatas vairs nav labās prakses avots, kas ļauj mācīties, kā pareizi lietot mūsu dzimto valodu.
Ak, jā, pēcvārds pavisam noteikti angliski nav afterward.
March 17, 2018
lieliski, no tiesas lieliski! vienmēr esmu apbrīnojis stāstus un rakstniekus, kuri vēstures notikumus spēj (no)demonstrēt, raugoties no mazo cilvēku skatupunkta. jo par viņiem mēs vienmēr aizmirstam, kad runa ir par lielo vēstures pagriezienu radītajām komplikācijām. brīnišķīgs romāns, kas precīzi ieskicē 90.-to gadu eksistenciālās kolīzijas Latvijā un cilvēku - parasto izmisīgos centienus būt un kruķīties. katram pa savam.
May 28, 2023
Gāmata vairākus gadus nostāvēja manā must read plauktā. Beidzot uzķēru pareizo noskaņojumu to atvērt un sākt lasīt. Nožēloju, ka neatvēru jau agrāk.
Grāmata par Latviju 90.-tajos. Gadu pa gadam , nodaļu pa nodaļai par dažādiem cilvēkiem un likteņiem šajos intensīvajos laikmeta griežos. Katra nodaļa ir epizode kāda Latvijas iedzīvotāja dzīvē, epizodes turpinās pēc vēl kādām 20 lpp, brīžiem tās savijas ar citu grāmatas varoņu dzīves līnijām, brīžiem tieši, brīžiem knapi nojaušami.
Jundzem tiešām ir izdevies uzburt 90.gadu kopainu. Priekus un bēdas, sapņus un realitāti. Tiešām bauda lasīt. Jo īpaši iesaku cilvēkiem, kuri paši ir apzināti piedzīvojuši šo desmitgadi.
Līdz galam nesapratu grāmatas nosaukuma jēgu, tas grāmatā bija tik epizodiski... Vai arī tas ir tik simboliskā līmenī, lidz kuram mana smadzene nepavelk.
Vēl arī organiski prasījās grāmatas beigās kaut kādu grāmatas varoņu likteņu noslēgumu, laimīgu vai traģisku, bet tomēr. Lai gan no filozofiskās puses ar milleniuma iestāšanos jau nekas nebeidzās, dzīve turpinās ...
Citāts:
Dzīve ir skaista savā nežēlībā, bet cilvēks nežēlīgs savā apņēmībā.
Grāmata par Latviju 90.-tajos. Gadu pa gadam , nodaļu pa nodaļai par dažādiem cilvēkiem un likteņiem šajos intensīvajos laikmeta griežos. Katra nodaļa ir epizode kāda Latvijas iedzīvotāja dzīvē, epizodes turpinās pēc vēl kādām 20 lpp, brīžiem tās savijas ar citu grāmatas varoņu dzīves līnijām, brīžiem tieši, brīžiem knapi nojaušami.
Jundzem tiešām ir izdevies uzburt 90.gadu kopainu. Priekus un bēdas, sapņus un realitāti. Tiešām bauda lasīt. Jo īpaši iesaku cilvēkiem, kuri paši ir apzināti piedzīvojuši šo desmitgadi.
Līdz galam nesapratu grāmatas nosaukuma jēgu, tas grāmatā bija tik epizodiski... Vai arī tas ir tik simboliskā līmenī, lidz kuram mana smadzene nepavelk.
Vēl arī organiski prasījās grāmatas beigās kaut kādu grāmatas varoņu likteņu noslēgumu, laimīgu vai traģisku, bet tomēr. Lai gan no filozofiskās puses ar milleniuma iestāšanos jau nekas nebeidzās, dzīve turpinās ...
Citāts:
Dzīve ir skaista savā nežēlībā, bet cilvēks nežēlīgs savā apņēmībā.
February 10, 2018
Lai iet visas piecas zvaigznes! Izlasīju un tiešām uzjundīja visas manas sajūtas un atmiņas no 90.gadiem, lai arī tad biju sīkā, jo "milēnium" gadā absolvēju vidusskolu.
Atgriežoties pie grāmatas, tajā bija ieskicētas visas asociācijas ar tiem laikiem - kolhozu izsaimniekošana, dažādie uzņēmējdarbības mēģinājumi, nelegālie darboņi, bandas, izmisums laukos, mazās algas, uh, un viss kaut kas vēl.
Patika!
Atgriežoties pie grāmatas, tajā bija ieskicētas visas asociācijas ar tiem laikiem - kolhozu izsaimniekošana, dažādie uzņēmējdarbības mēģinājumi, nelegālie darboņi, bandas, izmisums laukos, mazās algas, uh, un viss kaut kas vēl.
Patika!
April 5, 2018
Ilgi domāju, vai rakstīt kaut ko par šo grāmatu vai tomēr labāk nē.
Šķiet, ka tāda tā arī ir - stipra un vienlaikus kaut kā trūkst. Žurnālistiskā maniere, kādā sarakstīti visnotaļ aizraujošie dzīvesstāsti, padara tos mazliet vienmuļus un nozog brīnuma/pārsteiguma sajūtu. Nevajag jau visu izskaidrot un pateikt lasītājam priekšā, gribējās vietu savai fantāzijai un neatbildētiem jautājumiem.
Šķiet, ka tāda tā arī ir - stipra un vienlaikus kaut kā trūkst. Žurnālistiskā maniere, kādā sarakstīti visnotaļ aizraujošie dzīvesstāsti, padara tos mazliet vienmuļus un nozog brīnuma/pārsteiguma sajūtu. Nevajag jau visu izskaidrot un pateikt lasītājam priekšā, gribējās vietu savai fantāzijai un neatbildētiem jautājumiem.
April 7, 2020
Pirmā un pagaidām vienīgā Arno Jundzes grāmata, kas izlasīta. Vienīgā pagaidām, jo nebūs pēdējā. Šis darbs, man kā jaunietim, spēja pastāstīt daudz vairāk nekākā vēstures stundas un atmiņu stāsti, kuri, būsim reāli, atkārtojas un ar laiku pat apnīk. Atšķirīgi tēli un atšķirīgi stāsti un piredzes; jauns skatījums uz padomju laiku norietu un Latvijas (tās, ko es pazīstu) būvēšanu, tās cilvēkiem.
Paldies!
Paldies!
August 14, 2018
"izslavēto kolektīvo "mēs", kura vārdā mūsdienās runā daudzi 90.gadu vēstures stāsti un pastāsti, veido pretrunīgu individuālu "es" kopums, kas laika gaitā, līdzīgi kā akvareļa toņi uz papīra, pamazām tiek saplidināti vienotā vēstures krāsu gammā." - grāmata, kura no dažādu cilvēku aspektiem apraksta par to, kas un kā bija 90jos
April 2, 2023
Grāmata par manu bērnību, piedzimu 90tajā un vairākus no politiskajiem kā arī sadzīvē notikušajiem "notikumiem" atceros. Šis bija ļoti labs darbs par 90tajiem un to kā vairāku cilvēku dzīves mainījās šajos gados, ar īsiem stāstiem, man ļoti patika!
July 29, 2025
4.5 ⭐️
Apjomīgs darbs par, manuprāt, visdinamiskāko un kontrastaināko laiku Latvijas vēsturē - Wild Wild West jeb 1990tajiem. Autors prasmīgi izved lasītāju cauri šai desmitgadei, kurā, šķietami, cilvēki izdzīvo vismaz 3 dzīves. Lieliski strukturēts darbs.
Apjomīgs darbs par, manuprāt, visdinamiskāko un kontrastaināko laiku Latvijas vēsturē - Wild Wild West jeb 1990tajiem. Autors prasmīgi izved lasītāju cauri šai desmitgadei, kurā, šķietami, cilvēki izdzīvo vismaz 3 dzīves. Lieliski strukturēts darbs.
October 30, 2017
Ar šo sērijas grāmatu ir kā ar Holivudas filmām, nosaukums ir iespaidīgs un daudzsološs, bet saturs ir.. nu tāds kāds jau tas ir...Sarpt citu tēma "sarkanais dzīvsudrabs" parādās tikai divās vietās romānā...
Nemitīgā mētāšanās un virspusīgums nenāk par labu saturam, šķiet, ka autoram ir bijis tikai viens mērķis - aplūkot desmit gados sadarīto, minot kaut kādus faktus par šo laiku, lai izpildītu pasūtītāju novedu, jo šim jābūt vēstriskas romānam, bet ne "iet dziļumā" un uzdot jautājumus lasītājam, ko super veiksmīgi, manuprāt, ir paveikusi cita šīs sērijas autore K.Ulberga romānā "Tur". Idejas labas izpildījums pašvaks, jo nav mēģināts "parakt" dziļāk, ja līnija par VDK un spiegu tēmu būtu konsekventi ieturēta, sanāktu lielisks gabals, bet pa vidu absolūti garlaicīga sieviete, kura runā ar govi, kurai gaīgi nav nekada sakara ar 90% romāna tēmu... Ir arī saturiskas neprecizitātes, piemēram, 90-tajos, nebija tādu novadu, bet bija rajoni un pagasti...nu tas tā..
Nemitīgā mētāšanās un virspusīgums nenāk par labu saturam, šķiet, ka autoram ir bijis tikai viens mērķis - aplūkot desmit gados sadarīto, minot kaut kādus faktus par šo laiku, lai izpildītu pasūtītāju novedu, jo šim jābūt vēstriskas romānam, bet ne "iet dziļumā" un uzdot jautājumus lasītājam, ko super veiksmīgi, manuprāt, ir paveikusi cita šīs sērijas autore K.Ulberga romānā "Tur". Idejas labas izpildījums pašvaks, jo nav mēģināts "parakt" dziļāk, ja līnija par VDK un spiegu tēmu būtu konsekventi ieturēta, sanāktu lielisks gabals, bet pa vidu absolūti garlaicīga sieviete, kura runā ar govi, kurai gaīgi nav nekada sakara ar 90% romāna tēmu... Ir arī saturiskas neprecizitātes, piemēram, 90-tajos, nebija tādu novadu, bet bija rajoni un pagasti...nu tas tā..
November 28, 2021
Ļoti grūti bija nonākt pie viennozīmīga šīs grāmatas vērtējuma. Tā nespēja ietekmēt ne manu pārliecību sistēmas kodolu, ne arī dvēseli. Tomēr tā aizveda mani atpakaļ laikā, kurā jau biju piedzimusi, taču pārāk maza, lai spētu uz ejošajiem gadiem skatīties ar padziļinātu izpratni. Apkārt notiekošais, labs vai slikts, bija vienkārši daļa no manas dzīves. Lasot šo darbu, es spēju jau no pieauguša cilvēka skatu punkta palūkoties uz savu dzīvi tajā laikā un izdzīvot vēlreiz to, kas toreiz notika pieaugušo pasaulē politiskajā, ekonomiskajā un, galvenokārt, sadzīviskajā līmenī. Vienmēr jau liekas, ka daudz kas ir skaidrs, zināms, un izprotams, līdz tev pierāda, ka ne jau visu tu zini. Lai nu kā, es atklāju ko jaunu, atcerējos aizmirsto un tieši tādēļ man grāmata ļoti patika.
March 13, 2018
Sen nebiju cēlusies stundu ātrāk, lai pirms darba varētu pagūt vēl palasīt grāmatu. Varoņu dzīvesstāsti ievilka un nelaida vaļā. Varbūt tas tāpēc, ka deviņdesmitie ir manas dzīves pirmā desmitgade un, lasot Zelmas daļu, skaidri atcerējos, kā čurkstēja piena strūkla, sitoties pret spaiņa malu, kad vecmamma slauca govi, kā mīņājos turpat pļavā ar krūzīti, lai ieslauc arī manu tiesu. Pēc grāmatas izlasīšanas gribas ātrāk doties uz laukiem un kā Arhivāram šķirstīt foto albumus un iztaujāt radus par aizgājušajiem laikiem.
March 21, 2020
Ufff....
Nevaru izlemt vai šai grāmatai dot divas vai trīs zvaigznes. Pagaidām dodu divas (ja jau "Skolotājiem" devu četras tad es nevaru pieļaut, ka šo grāmatu no A. Akmentiņa romāna šķir tikai viena zvaigzne). Laikam jau, ja varētu, Arno Jundzes "Sarkanajam dzīvsudrabam" liktu 2.5 zvaigznes.
Sākumā īsi pateikšu kas man šajā grāmatā patika un nepatika tiem, kuri to vēl nav lasījuši un pēc tam nedaudz detalizētāk izklāstīšu savas domas par Jundzes radītajiem notikumiem un varoņiem spoileriem atvēlētā daļa.
Tātad, ne-spoileru apraksts:
Šī romāna lielākais mīnuss ir neizsakāmi karikatūriskie un vienslaiņainie stāsta varoņi. Bet it īpaši sievietes. Dažreiz šķiet, ka šo grāmatu ir sarakstījis kāds nogribējies, ar vīrišķiem mazvērtības kompleksiem apveltīts vidusskolas puika. Katras sievietes aprakstā, autors izklāstījis kā šī sieviete izskatās. Noteikti, ka būs pieminētas sievietes krūtis. Dažas stāstā minētās sievietes autors izmanto kā mēbeles - pakāpienus uz kuriem balstīt citu varoņu stāstus. To lasīt bija patiešām pretīgi. Visu romānā pieminēto sieviešu stāsti grozās ap kāda vīrieša iekārošanu vai bērnu auklēšanu. Piemēram, stāstā ir varone, par kuru lasītājam vajag justies žēl, jo viņa, kaut arī ir apdāvināta ar skaistiem tvirtiem pupiem un labu augumu, dzīvo kopā ar mammu un ir vecmeita. Ak nē - kāda traģēdija! Tas ir viss viņas stāsts.
Daudzi lasītāji sūdzās, ka vairāki latviešu rakstīti prozas darbi ir nelasāmi jo tie ir pārraibināti ar visādiem literatūras šedevriem - metaforām, simbolismiem, utt.. "Sarkanais dzīvsudrabs" ir varbūt viens no latviešu literatūras retajiem romāniem, kurš cieš no pilnīgi pretējās galējības. Teju viss grāmatā aprakstītais ir ļoti sauss. Nav nekā pie kā pieķerties un tas tiešām vairāk līdzinās nevis romānam bet gan romāna atstāstījumam. Grāmatas beigās pavīd autora centieni romānā ievīt kādu literāru rotājumu, bet man kā lasītājam tie likās par vēlu un par maz.
Varbūt varoņu vienkāršība un manāmais literatūras vērtības trūkums ir smeļams autora vēlmē aprakstīt 10 gadus 450 lapaspusēs. Ne tikai tas, bet arī autora vēlme aprakstīt "dažādu sociālo slāņu, vecuma grupu varoņus ar dažādu izglītības līmeni". To cenšoties izdarīt, autoram nav laiks uzkavēties ne pie viena no romānā figurējošajiem varoņiem, lai atļautu lasītājam ciešāk izprast šī tēla būtību un rastu varoņa literāro vērtību.
Ja esat apņēmušies izlasīt visas MĒS. Latvija, XX gadsimts grāmatas tad, varbūt labi, ka šī ir arī sērijas pēdējā grāmata - varat to arī atstāt lasīšanai kā pēdējo, lai pēc tam varētu atķeksēt gan grāmatu sarakstā, gan latvieša-literāta sirdsapziņā, ka esat izlasījuši visas romāna grāmatas. (BET - es to saku, tagad, kad esmu izlasījis tikai četras no visām trīspadsimt sērijas grāmatām. Varbūt, manas domas par šo grāmatu mainīsies izlasot pārējos romānus. Varbūt atradīsies kāds, kas man nepatiks vēl vairāk.) Varbūt nelaime ir arī tajā, ka "Sarkano dzīvsudrabu" sāku lasīt uzreiz pēc Andra Akmentiņa "Skolotājiem", kas literārajā vērtībā, manā skatījumā, ir ļoti bagāta grāmata, no kuras tu vari smelties kādu atziņu katrā tās izlasītajā lapaspusē.
Protams, lai būtu objektīvs vērtējums jārunā ir arī par dažiem plusiem (galu galā, šai grāmatai esmu ielicis divas nevis vienu zvaigzni).
Pirmais pluss - manai mammai šī grāmata ļoti patika. Viņa to izlasīja divu dienu laikā un jau ieteica to izlasīt vairākiem viņas paziņām. Kad jautāju, kas viņai īsti patika šajā grāmatā, mamma atbildēja, ka paticis veids kā Arno Jundze ir aprakstījis deviņdesmitos gadus.
Manā skatījumā, šī grāmata varbūt pat būtu bijusi labāka, ja romāna vietā tā būtu vienkārši A. Jundzes eseja par 90. gadu vēsturi. Šādā formātā autoram nevajadzētu aprakstīt specifiskus stāsta varoņus un varbūt lasītājam būtu sniegta lielāka informācija par faktiskiem un aizraujošiem deviņdesmito gadu notikumiem. Jo - otrais pluss - es domāju, ka ieguvu arī kādas taustāmas zināšanas par deviņsdesmitajiem gadiem, pēc šīs grāmatas izlasīšanas (piemēram, pirms tam es nezināju ko nozīmē tāds jēdziens kā lustrācija).
Nedaudz spoileri
Daži citāti:
"Tur, kur ganās aunu bars, cirpēji vienmēr atradīsies." (104. lpp)
"Piekrīti man, būt pie varas, tas taču ir galvenais: sociālisms, komunisms, kapitālisms ir tikai otršķirīgas detaļas." (135. lpp)
"Ja piekāpies vienreiz, tad atpakaļceļa vairs nav." (143. lpp)
"Dzīve ir skaista savā nežēlībā, bet cilvēks - nežēlīgs savā apņēmībā. Sapratne par mīlestību visbiežāk nāk tad, kad ir par vēlu ko labot vai mainīt. Dievs mūs māca - mīlēt cits citu, bet mēs viņu neklausām, līdz kādu dienu saprotam, ka mūsu mīlestība ir nedaudz nokavēta. Tad atliek vien dzīvot ar sūrkstošu dzeloni sirdī, un tas tad arī ir skaistākais, ko Dievs tādiem muļķiem kā mums var iedot. Smeldzīgo sapratni, ka dzīve ir tikai viena, bet mīlestība jāsargā un jākopj" (364.-365. lpp)
"Tāda jau ir cilvēka daba - dot vārdus visam, arī tam, ko paši nesaprotat un nekad arī nesapratīsiet." (456. lpp)
"Cilvēku vārdi savukārt mēdz būt tukši, tie zaudē jēgu vai pat dzimst bez tās un ripo kā sakaltuši zirņi pa grīdu." (456. lpp)
Nevaru izlemt vai šai grāmatai dot divas vai trīs zvaigznes. Pagaidām dodu divas (ja jau "Skolotājiem" devu četras tad es nevaru pieļaut, ka šo grāmatu no A. Akmentiņa romāna šķir tikai viena zvaigzne). Laikam jau, ja varētu, Arno Jundzes "Sarkanajam dzīvsudrabam" liktu 2.5 zvaigznes.
Sākumā īsi pateikšu kas man šajā grāmatā patika un nepatika tiem, kuri to vēl nav lasījuši un pēc tam nedaudz detalizētāk izklāstīšu savas domas par Jundzes radītajiem notikumiem un varoņiem spoileriem atvēlētā daļa.
Tātad, ne-spoileru apraksts:
Šī romāna lielākais mīnuss ir neizsakāmi karikatūriskie un vienslaiņainie stāsta varoņi. Bet it īpaši sievietes. Dažreiz šķiet, ka šo grāmatu ir sarakstījis kāds nogribējies, ar vīrišķiem mazvērtības kompleksiem apveltīts vidusskolas puika. Katras sievietes aprakstā, autors izklāstījis kā šī sieviete izskatās. Noteikti, ka būs pieminētas sievietes krūtis. Dažas stāstā minētās sievietes autors izmanto kā mēbeles - pakāpienus uz kuriem balstīt citu varoņu stāstus. To lasīt bija patiešām pretīgi. Visu romānā pieminēto sieviešu stāsti grozās ap kāda vīrieša iekārošanu vai bērnu auklēšanu. Piemēram, stāstā ir varone, par kuru lasītājam vajag justies žēl, jo viņa, kaut arī ir apdāvināta ar skaistiem tvirtiem pupiem un labu augumu, dzīvo kopā ar mammu un ir vecmeita. Ak nē - kāda traģēdija! Tas ir viss viņas stāsts.
Daudzi lasītāji sūdzās, ka vairāki latviešu rakstīti prozas darbi ir nelasāmi jo tie ir pārraibināti ar visādiem literatūras šedevriem - metaforām, simbolismiem, utt.. "Sarkanais dzīvsudrabs" ir varbūt viens no latviešu literatūras retajiem romāniem, kurš cieš no pilnīgi pretējās galējības. Teju viss grāmatā aprakstītais ir ļoti sauss. Nav nekā pie kā pieķerties un tas tiešām vairāk līdzinās nevis romānam bet gan romāna atstāstījumam. Grāmatas beigās pavīd autora centieni romānā ievīt kādu literāru rotājumu, bet man kā lasītājam tie likās par vēlu un par maz.
Varbūt varoņu vienkāršība un manāmais literatūras vērtības trūkums ir smeļams autora vēlmē aprakstīt 10 gadus 450 lapaspusēs. Ne tikai tas, bet arī autora vēlme aprakstīt "dažādu sociālo slāņu, vecuma grupu varoņus ar dažādu izglītības līmeni". To cenšoties izdarīt, autoram nav laiks uzkavēties ne pie viena no romānā figurējošajiem varoņiem, lai atļautu lasītājam ciešāk izprast šī tēla būtību un rastu varoņa literāro vērtību.
Ja esat apņēmušies izlasīt visas MĒS. Latvija, XX gadsimts grāmatas tad, varbūt labi, ka šī ir arī sērijas pēdējā grāmata - varat to arī atstāt lasīšanai kā pēdējo, lai pēc tam varētu atķeksēt gan grāmatu sarakstā, gan latvieša-literāta sirdsapziņā, ka esat izlasījuši visas romāna grāmatas. (BET - es to saku, tagad, kad esmu izlasījis tikai četras no visām trīspadsimt sērijas grāmatām. Varbūt, manas domas par šo grāmatu mainīsies izlasot pārējos romānus. Varbūt atradīsies kāds, kas man nepatiks vēl vairāk.) Varbūt nelaime ir arī tajā, ka "Sarkano dzīvsudrabu" sāku lasīt uzreiz pēc Andra Akmentiņa "Skolotājiem", kas literārajā vērtībā, manā skatījumā, ir ļoti bagāta grāmata, no kuras tu vari smelties kādu atziņu katrā tās izlasītajā lapaspusē.
Protams, lai būtu objektīvs vērtējums jārunā ir arī par dažiem plusiem (galu galā, šai grāmatai esmu ielicis divas nevis vienu zvaigzni).
Pirmais pluss - manai mammai šī grāmata ļoti patika. Viņa to izlasīja divu dienu laikā un jau ieteica to izlasīt vairākiem viņas paziņām. Kad jautāju, kas viņai īsti patika šajā grāmatā, mamma atbildēja, ka paticis veids kā Arno Jundze ir aprakstījis deviņdesmitos gadus.
Manā skatījumā, šī grāmata varbūt pat būtu bijusi labāka, ja romāna vietā tā būtu vienkārši A. Jundzes eseja par 90. gadu vēsturi. Šādā formātā autoram nevajadzētu aprakstīt specifiskus stāsta varoņus un varbūt lasītājam būtu sniegta lielāka informācija par faktiskiem un aizraujošiem deviņdesmito gadu notikumiem. Jo - otrais pluss - es domāju, ka ieguvu arī kādas taustāmas zināšanas par deviņsdesmitajiem gadiem, pēc šīs grāmatas izlasīšanas (piemēram, pirms tam es nezināju ko nozīmē tāds jēdziens kā lustrācija).
Nedaudz spoileri
Daži citāti:
"Tur, kur ganās aunu bars, cirpēji vienmēr atradīsies." (104. lpp)
"Piekrīti man, būt pie varas, tas taču ir galvenais: sociālisms, komunisms, kapitālisms ir tikai otršķirīgas detaļas." (135. lpp)
"Ja piekāpies vienreiz, tad atpakaļceļa vairs nav." (143. lpp)
"Dzīve ir skaista savā nežēlībā, bet cilvēks - nežēlīgs savā apņēmībā. Sapratne par mīlestību visbiežāk nāk tad, kad ir par vēlu ko labot vai mainīt. Dievs mūs māca - mīlēt cits citu, bet mēs viņu neklausām, līdz kādu dienu saprotam, ka mūsu mīlestība ir nedaudz nokavēta. Tad atliek vien dzīvot ar sūrkstošu dzeloni sirdī, un tas tad arī ir skaistākais, ko Dievs tādiem muļķiem kā mums var iedot. Smeldzīgo sapratni, ka dzīve ir tikai viena, bet mīlestība jāsargā un jākopj" (364.-365. lpp)
"Tāda jau ir cilvēka daba - dot vārdus visam, arī tam, ko paši nesaprotat un nekad arī nesapratīsiet." (456. lpp)
"Cilvēku vārdi savukārt mēdz būt tukši, tie zaudē jēgu vai pat dzimst bez tās un ripo kā sakaltuši zirņi pa grīdu." (456. lpp)
November 8, 2020
Turiu "alergiją" literatūrai apie lietuviškus 90-uosius, o čia imu skaityti apie latviškus... Bet tuo pačiu ir smalsu: ar labai panašus tas postsovietinių valstybių pirmasis laisvės dešimtmetis? O gal kažkas esmingai skiriasi?
Paskaičius Arno Jundze knygos "Raudonasis gyvsidabris" aprašymą tikėjausi kažko šiek tiek trileriško, gal net siurrealistinio ar fantastinio. Kažkoks raudonasis gyvsidabris, kuris lyginamas su filosofiniu akmeniu? Žmonės aklai jo ieško, nors tai vaizduotės vaisius? Tai va, apie raudonąjį gyvsidabrį buvo vos 2-3 skyriai iš kokių milijono visoje knygoje. Viskas prasidėjo ir pasibaigė pačiu elementariausiu būdu, kaip tik įmanoma 90-aisiais: .
Knygos pradžioje dingsta Artūras - vėlgi, žada kažkokią intrigą. Bet jis niekaip neatsiranda, daugiau niekas nedingsta. Tada jis galiausiai atsiranda, bet niekas nežino, iš kur ir kaip. Pats pasakyti negali, nes yra absoliučios laimės būsenoje. Vėliau paaiškėja, . Tai vienintelis nerealistiškas dalykas visoje knygoje ir kažkaip prie bendro pasakojimo nedera.
Knygoje yra galybė veikėjų. Iš pradžių atrodė, kad gal su kiekvienu veikėju skaitytojas susitiks kartą per metus. Bet ne, vieni atsiranda, kiti išnyksta, kitų kelis metus nematai. Labai lengva veikėjus pamiršti, ypač rečiau pasitaikančius. Kartais sunku iš karto juos atskirti. Pavyzdžiui, iš pradžių neprisiminiau, kuri iš senolių laiko karvę. Dzidra ar Zelma? Kad karvės vardas Madara, tai kažkaip iš karto įsidėmėjau. Aišku, vėliau dažniau sutikusi šias moterytes ėmiau jas atskirti. Dar sunkumų buvo su Juriu ir Janiu. Vienas yra paskutinis iš miškų parėjęs partizanas, slapstęsis 50 metų, Dzidros brolis. Kitas - automobilių parvarymu iš Vokietijos užsiėmęs vyras, patyręs žiaurią avariją ir likęs suluošintas, bandantis kažkaip susitaikyti su savo likimu. Jau net tiksliai neprisimenu, bet jis lyg ir tas pats, kur . Toliau Archyvaras, ieškantis savo giminės istorijos. Jo pavardė latviška - Uozuolinis - bet jis nori įsitikinti, ar jo giminėje yra latviško kraujo. Man abejonių kėlė būdas, kaip jis ieško savo protėvių. Man atrodo, įprastai einama nuo dabarties į praeitį - nuo to, ką tikrai žinai: nuo savęs, savo tėvų, tėvų tėvų ir t.t. O jis pradėjo nuo kažkokio seno protėvio. Kaip jis suprato, kad būtent iš ten kilo jo giminė? Juk nei pavardė, nei tautybė nesutampa. O vaiko šis protėvis susilaukė . Tada Archyvaras seka jų palikuonių liniją ir bando atvesti iki savęs. Kažkoks labai jau komplikuotas būdas. Iš pradžių visi veikėjai yra atskiri ir tarpusavyje nesusiję (išskyrus Artūrą ir Žanetę), bet vėliau apie juos sužinoma daugiau ir likimai ima persipinti. Beje, kiek veikėjų čia išvardinau, tai jie dar toli gražu ne visi.
Man patiko trumpi istoriniai faktai skyrių pradžioje ir tikri įvykiai, atsiskleidę per veikėjų išgyvenimus. Iš čia labiausiai pasimatė panašumai tarp Latvijos ir Lietuvos. Visur būta spekuliantų, noro greitai praturtėti, reketų, būtinybės turėti "stogą" ir baimių, kad "stogas" atsisuks prieš tave, banditų ir banditėlių, korupcijos, bankų žadamų didelių palūkanų ir bankų griuvimų, talonų, valiutos įvedimų, stojimų į pasaulines organizacijas, žemių susigrąžinimų ir pan. Laukiniai 90-ieji, ne kitaip.
Autorius baigiamajame žodyje rašo: "Klausimas, ką veikei barikadų laikais, galėjo atsigręžti prieš atsakiusįjį ir, užgriuvus įvykių lavinai, įgijo vieną teisingą atsakymą - prie barikadų laužo saugojau Rygą." [514 psl.]. Tai man priminė sąlyginai nesenas politikų batalijas, kai vieni kitų klausinėjo, ką jie veikė sausio 13-ąją. Buvo tik du teisingi atsakymai: prie Seimo arba prie televizijos bokšto. Bet koks kitas atsakymas reiškė, kad nesi patriotas.
Manau, kad knyga yra gerokai per ilga ir per daug norėta papasakoti. Siekta visapusiškai atskleisti pirmąjį nepriklausomybės dešimtmetį ir įvairių visuomenės sluoksnių išgyvenimus, bet pasirinkta forma nėra patraukli. Galiu tik pagirti vertėją, nes puikiai parinko atitikmenis vyravusio žodyno. Taip pat latviški vardai visai neblogi: kai kurie labai panašūs į lietuviškus, bet kažkaip kalbos padargus reikia neįprastai kreipti, kad ištartum.
-----
2020-ųjų skaitymo iššūkis
II lygis
1. Knyga, kurios autoriaus inicialai sutampa su tavo (idealiu atveju - ir vardo, ir pavardės).
Idealus atvejis - mano ir autoriaus vardas prasideda "A" raide, o pavardė - "J".
Paskaičius Arno Jundze knygos "Raudonasis gyvsidabris" aprašymą tikėjausi kažko šiek tiek trileriško, gal net siurrealistinio ar fantastinio. Kažkoks raudonasis gyvsidabris, kuris lyginamas su filosofiniu akmeniu? Žmonės aklai jo ieško, nors tai vaizduotės vaisius? Tai va, apie raudonąjį gyvsidabrį buvo vos 2-3 skyriai iš kokių milijono visoje knygoje. Viskas prasidėjo ir pasibaigė pačiu elementariausiu būdu, kaip tik įmanoma 90-aisiais: .
Knygos pradžioje dingsta Artūras - vėlgi, žada kažkokią intrigą. Bet jis niekaip neatsiranda, daugiau niekas nedingsta. Tada jis galiausiai atsiranda, bet niekas nežino, iš kur ir kaip. Pats pasakyti negali, nes yra absoliučios laimės būsenoje. Vėliau paaiškėja, . Tai vienintelis nerealistiškas dalykas visoje knygoje ir kažkaip prie bendro pasakojimo nedera.
Knygoje yra galybė veikėjų. Iš pradžių atrodė, kad gal su kiekvienu veikėju skaitytojas susitiks kartą per metus. Bet ne, vieni atsiranda, kiti išnyksta, kitų kelis metus nematai. Labai lengva veikėjus pamiršti, ypač rečiau pasitaikančius. Kartais sunku iš karto juos atskirti. Pavyzdžiui, iš pradžių neprisiminiau, kuri iš senolių laiko karvę. Dzidra ar Zelma? Kad karvės vardas Madara, tai kažkaip iš karto įsidėmėjau. Aišku, vėliau dažniau sutikusi šias moterytes ėmiau jas atskirti. Dar sunkumų buvo su Juriu ir Janiu. Vienas yra paskutinis iš miškų parėjęs partizanas, slapstęsis 50 metų, Dzidros brolis. Kitas - automobilių parvarymu iš Vokietijos užsiėmęs vyras, patyręs žiaurią avariją ir likęs suluošintas, bandantis kažkaip susitaikyti su savo likimu. Jau net tiksliai neprisimenu, bet jis lyg ir tas pats, kur . Toliau Archyvaras, ieškantis savo giminės istorijos. Jo pavardė latviška - Uozuolinis - bet jis nori įsitikinti, ar jo giminėje yra latviško kraujo. Man abejonių kėlė būdas, kaip jis ieško savo protėvių. Man atrodo, įprastai einama nuo dabarties į praeitį - nuo to, ką tikrai žinai: nuo savęs, savo tėvų, tėvų tėvų ir t.t. O jis pradėjo nuo kažkokio seno protėvio. Kaip jis suprato, kad būtent iš ten kilo jo giminė? Juk nei pavardė, nei tautybė nesutampa. O vaiko šis protėvis susilaukė . Tada Archyvaras seka jų palikuonių liniją ir bando atvesti iki savęs. Kažkoks labai jau komplikuotas būdas. Iš pradžių visi veikėjai yra atskiri ir tarpusavyje nesusiję (išskyrus Artūrą ir Žanetę), bet vėliau apie juos sužinoma daugiau ir likimai ima persipinti. Beje, kiek veikėjų čia išvardinau, tai jie dar toli gražu ne visi.
Man patiko trumpi istoriniai faktai skyrių pradžioje ir tikri įvykiai, atsiskleidę per veikėjų išgyvenimus. Iš čia labiausiai pasimatė panašumai tarp Latvijos ir Lietuvos. Visur būta spekuliantų, noro greitai praturtėti, reketų, būtinybės turėti "stogą" ir baimių, kad "stogas" atsisuks prieš tave, banditų ir banditėlių, korupcijos, bankų žadamų didelių palūkanų ir bankų griuvimų, talonų, valiutos įvedimų, stojimų į pasaulines organizacijas, žemių susigrąžinimų ir pan. Laukiniai 90-ieji, ne kitaip.
Autorius baigiamajame žodyje rašo: "Klausimas, ką veikei barikadų laikais, galėjo atsigręžti prieš atsakiusįjį ir, užgriuvus įvykių lavinai, įgijo vieną teisingą atsakymą - prie barikadų laužo saugojau Rygą." [514 psl.]. Tai man priminė sąlyginai nesenas politikų batalijas, kai vieni kitų klausinėjo, ką jie veikė sausio 13-ąją. Buvo tik du teisingi atsakymai: prie Seimo arba prie televizijos bokšto. Bet koks kitas atsakymas reiškė, kad nesi patriotas.
Manau, kad knyga yra gerokai per ilga ir per daug norėta papasakoti. Siekta visapusiškai atskleisti pirmąjį nepriklausomybės dešimtmetį ir įvairių visuomenės sluoksnių išgyvenimus, bet pasirinkta forma nėra patraukli. Galiu tik pagirti vertėją, nes puikiai parinko atitikmenis vyravusio žodyno. Taip pat latviški vardai visai neblogi: kai kurie labai panašūs į lietuviškus, bet kažkaip kalbos padargus reikia neįprastai kreipti, kad ištartum.
-----
2020-ųjų skaitymo iššūkis
II lygis
1. Knyga, kurios autoriaus inicialai sutampa su tavo (idealiu atveju - ir vardo, ir pavardės).
Idealus atvejis - mano ir autoriaus vardas prasideda "A" raide, o pavardė - "J".
May 5, 2024
Tas kā sižets salikās kopā manās smadzenēs kā puzle ir izcili! Es nesaprotu kā autors tik prasmīgi var sasaistīt varoņu dzīves, atgadījumus ar citiem, jo vairāki notikumi mani atstāja ar muti vaļā.
Pati neesmu piedzīvojusi 20. gadsimtu, taču šī grāmata man šķiet aizraujoša, kā arī saprotu un spēju sasaistīt šos notikumus ar vēstures stundām un diskutēt par 90. gadu tēmām daudz labāk.
Pati neesmu piedzīvojusi 20. gadsimtu, taču šī grāmata man šķiet aizraujoša, kā arī saprotu un spēju sasaistīt šos notikumus ar vēstures stundām un diskutēt par 90. gadu tēmām daudz labāk.
Displaying 1 - 30 of 68 reviews