Duna

Mēs. Latvija, XX gadsimts

by Inga Ābele

Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" klajā laistais Ingas Ābeles romāns "Duna" vēsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē. Daugava, cilvēku un sugas rikšotāju likteņi. Andrieva Radviļa zirgam no rūgtā ciešanu biķera netiek aiztaupīta ne lāse, tad kāpēc lai jel kas tiktu aiztaupīts viņam? Šī galvenā varoņa rezignētā doma vada visu romānu un paliks lasītāja prātā vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas.

“Inga Ābele izvirza sev arheologa cienīgu uzdevumu atjaunot Latvijas kultūrvēsturiskajā audeklā krāsas, kas tur koši mirdzēja vēl līdz 20. gadsimta otrajai pusei. Pavedienu pēc pavediena saistot kopā negodīgajā vēstures totalizatorā saplosītās zaudētāju biogrāfijas, viņa tās saauž ap romāna centrālajām metaforām — Daugavu un zirgiem. Upes un cilvēka brīvības alkas saplūst kopā vienā spēkpilnā vārdā “Duna”.”
Vents Zvaigzne

Genres: Fiction, Historical Fiction

432 pages, Hardcover

First published January 1, 2017

About the author

Inga Ābele is a Latvian novelist, poet, and playwright. Her novel High Tide received the 2008 Latvian Literature Award, and the 2009 Baltic Assembly Award in Literature. Her works have been translated into Swedish, English, French, and Russian, among others, and have appeared in such anthologies as New European Poets, Best European Fiction 2010, and Short Stories without Borders: Young Writers for a New Europe. Her most recent book, Ants and Bumblebees, is a collection of short stories.

Reviews

[Kurkulis (Lililasa)]

Šī grāmata tomēr ir viens no paraugdemonstrējumieml, kādēļ tik maz lasu jaunos latviešu autorus (jaunos salīdzinājumā ar Z.Skujiņu, M.Zālīti, A.Kolbergu u.tml.).
Ciku caku (neadu es lellei jaku!) izcakotie teikumi, kas, protams, ir bagātīgi un labā latviešu valodā, nokauj domu. Tu, cilvēks, jau esi aptinies ar eglīšu rotājumu virteni, vēl netikdams līdz sižetam (re, re, es arī ciku caku teikumus virpinu, bet tālāk par potenciālo Lablasīšanas publiku neekshibicionējos).
Teikums "Durvju zvans ir spēcīgs un mērķtiecīgs kā zibens" mani nokāva.
Es izbaudu skaistas grāmatas, piemēram, to pašu "Skugabaldru.Ēnu lapsu" vai "Gaidot Bodžanglu", bet tur viss ir tik koncentrēti, katrs epitets ir tieši tur, kur tam ir jābūt un tādā daudzumā, lai nenokauj domu.
Nedaudz askētisma, manuprāt, šo grāmatu tikai bagātinātu. Lai man piedod autore.

[Gunita Nagle · Rating 3 out of 5]

Sāku lasīt šo grāmatu ar milzu aizrautību. Pēc manām domām, nav otra mūsdienu latviešu rakstnieka, kuram būtu tik bieza, piesātināta latviešu valoda - tik daudz sinonīmu, vietvārdu, kāda tēlainība un epiteti! Mani sajūsmina, cik pamatīgi Inga Ābele izstudējusi gan Rīgas hipodroma vēsturi, gan jāšanas sporta nianses. Cik fantastiski viņa apraksta zirgus! Bet romāna vidū salūzu. Tiklīdz romāna varoni apcietina un sāk pratināt čeka, viņa atmiņa mūs sāk vadāt pa labirintu labirintiem. Te mēs esam Kurzemes katlā un vairāku lappušu garumā tiek aprakstīts, kā mirst latviešu puikas, te kopā ar mežabrāļiem. Un, jo tālāk, jo grūtāk lasīt, jo te mēs esam mūsdienās, kur Radvils stāsta par izsūtīšanām un holokaustu, te Stūra mājā, te atkal Kurzemes katlos, te 1949.gadā Jēkabpils novadā. Vienā romānā sablietētas visas 40.gadu šausmas: abas izsūtīšanas, ebreju šaušana, padomju armijas zvērības un čekas necilvēcīgas pratināšanas kustības, mežabrāļu kustība un Kurzemes katls, kur, jā, brālis cīnās pret brāli. Nu, lai mums nebūtu par maz, vēl viens krievu čekists atvelk vācieti uz Latviju, lai autorei būtu iespēja izstāstīt par vācu sieviešu un bērnu izvarošanām, kad padomju armija iegāja Vācijā. Lai Dievs mums visiem stāv klāt, par traku man tas bija. Cilvēkam, kurš to visu pārdzīvoja, būtu jāsajūk prātā. Un tas ciešanu patoss! Bet kā mēs, latvieši, pēc tā visa izdzīvojām!? Gaidu kādu romānu par to! Par mūsu dzīves alkām un mīlestību!

[Ilze · Rating 4 out of 5]

Inga Ābele neraksta tā, lai lasītājs tiktu cauri ātri, bez sāpēm, un ātri aizmirstu. Viens rikšotājs var izstāstīt visas zemes notikumus vairākos laikos. Tas ir paaudžu caurvīts, ciešs, sāpīgs, bet dedzīgs stāsts.
Līdz galam tā arī atbildēts nav nekas, tikai gribējās vēl ko no vecā vīra dzirdēt, it kā klausītāja tur, Rīgas kafejnīcā, un tālāk lielajā ceļojumā būtu es pati.

[Liva · Rating 5 out of 5]

Bīstoties grāmatas biezuma, ilgu laiku atliku lasīšanu, taču velti bijos, jo 430 lappušu ķieģelis izlasāms ja ne vienā, tad divos elpas vilcienos noteikti.

Pabeidzot darbu, lasītājs var pats izlemt, kura no daudzajām dunām ir tā "Duna", kas likta nosaukumā, vai tā ir darbība, vai skaņa, kara radītās atskaņas, kāpa, kuras vārdā nosaukts viens no grāmatas varoņiem - zirgs "Runhill Dune", vai galu galā Daugavas upe pate? Šī iespēja ar dažādajiem skaidrojumiem, manuprāt, spilgti ilustrē visa darba būtību - daudzslāņainību un dziļumu.

https://lalksne.blogspot.com/2018/01/...

[Karīna Janova-Jannava · Rating 4 out of 5]

Cilvēcīgās vēstures grāmata, tāda kas parāda hrestomātiskos vēstures notikumus no klātbūtnes skatupunkta. Visas 2.pasaules kara varas, cīņas, galvenās kaujas (Mores un Kurzemes katls) - vienā grāmatā, viena cilvēka Andrieva Radviļa dzīvē. Ja gribas izjust kā bija būt stūra mājā, jālasa. Ja gribas izprast, kāpēc brālis gāja kaujā pret brāli, jālasa. Galu galā - ja gribas traukties rikšotāju sacensībās Rīgas hipodromā, jālasa.
Monumentāla Latvijas vēstures grāmata.

[Vilis · Rating 2 out of 5]

Ja būtu labvēlīgi noskaņots, slavētu tiešām foršo valodu un beletrizētas tautasdziesmas sajūtu, taču mani pārāk nogurdināja moralizēšana, nebeidzamie vēstures atstāsti, pat Ābelei klišejiskie tēli un melodramatiskās sakritības sižeta vietā.

[Lāsma U.]

Apstājos pie trešās lapas (laikam rekords). Nezināju, ka māksliniecisko izteiksmes līdzekļu tiešām var būt tik daudz. Sinonīmi, epiteti, personifikācijas utt. utjpr. - literatūras skolotāja sapnis! Varbūt saņemšos citreiz - šobrīd man tiešām par daudz.. "Durvju zvans ir spēcīgs un mērķtiecīgs kā zibens" - nē, paldies.

[Arnis · Rating 2 out of 5]

https://poseidons99.wordpress.com/201...

[Edmunds Sniķeris · Rating 4 out of 5]

Kādu laiku nebiju lasījis latviešu autorus - un gandrīz nejaušības pēc (tik cik sanāca ieraudzīt kādas recenzijas virsrakstu) izvēlējos Ābeles Dunu.

Vienā vārdā - patika! Ja nedaudz vairāk, tad, pirmkārt, gribētu atzīmēt romāna valodu - Ābele izcili parāda, ka latviešu valoda ir bagāta, tēlaina un poētiska, tai pat laikā izvairoties no pārmērīga patosa. Zinu, ka ir lasītāji, kam šāds rakstības stils ne visai iet pie sirds - un tas ir saprotams, jo tas mēdz traucēt lasīšanas ritmam. Manuprāt, šajā gadījumā valodas bagātība to atsver!

Otrkārt, vēriens, kādu autore ielikusi darbā - tieši vēsturiskā materiāla izpētē un faktu un skaitļu pārveidošanā ļoti personīgā stāstā (lai gan piekrītu tiem, ka notikumu blīvums un lēkāšana pa dažādiem notikumiem paralēli laikā, vietām šķita par daudz).

Treškārt - pati stāsta dramaturģija, lai arī viegli melodramatiska, tomēr patika, ka caur visiem notikumiem un varoņiem mijās ideja par personīgajām izvēlēm (Radviļa sižeta līnija, Tone, visi hipdroma galvenie cilvēki, utt), kuru vērtējums, aktarībā no šī laika / to laiku perspektīvas, var atškirties.

[Oskars Kaulēns · Rating 4 out of 5]

starp dzirnakmeņiem. kā graudus samalt un atsijāt. kam par maizes riecienu, kam - par pelavām paliekams.

bet galvenais - lai pašam būtu izvēle, nevis citam dotas tiesības pielemt tavā vietā, kā tev būt, kā domāt un dzīvot.

[Laura · Rating 3 out of 5]

Šķita mazliet par sarežģīti uzrakstīta. Daudz dažādu vecvārdu, salīdzinājumu, epitetu un visādu citu izteiksmes līdzekļu.. Un tā viena garā nodaļa apmēram grāmatas vidū, kad vismaz man bija ļoti grūti izsekot, kurā laikā notiek attiecīgā darbība.
Bet kopumā, protams, ideja ļoti patīk - ļoti izglītojoši par to "kā bija toreiz". Grāmatu lasot, bieži vilku ārā telefonu, lai pameklētu kartē, kur visas šīs vietas ir/ir bijušas.

[Sintija Meijere · Rating 4 out of 5]

Svārstījos starp 3 un 4 zvaigznēm. Bet pēdējās dažas nodaļas izvilka stabilu 4.
Nākas piekrist komentētājiem, kas raksta, ka pārlieku gleznainā autores valoda brīžam ir pārāk smagnēja un traucē lasīt. Tomēr nevar noliegt, ka romāna tapšanas laikā Inga Ābele ir veikusi fenomenālu vēsturiskās izpētes darbu - gan par hipodromu un zirgiem, gan Rīgas vēsturi, gan partizāniem un Krustpils pusi. Man, kā vēsturisku romānu cienītājai, tas liekas ļoti liels pluss.
Grāmata mazliet izstiepta, brīžiem šķiet, ka faktu ir maķenīt par daudz. Grāmatas vidusdaļa likās vienmuļāka un grūtāk lasāma, bet pēdējās 100 lpp. atkal aizrāva, izlasījās vienā vakarā un atstāja ļoti labu pēcgaršu. Par to arī 4*.

[Elina Tola (Bookeliina) · Rating 2 out of 5]

Tomēr izlasīju līdz galam. Varbūt laikam nevajadzēja. Baigi jāseko līdzi, lai varētu galvā visu sakārtot hronoloģiski. Pārāk daudz personāžu un zirgu. Valoda ļoti bagāta, ar laiku jau pieradu un pat sāka patikt.

[Ketija · Rating 4 out of 5]

Ja pirmās ~130 lapaspuses vilkās gausi, tad, sižetam ieskrienoties, tvēru katru uzrakstīto vārdu. Skaisti. Jā, grāmata pilna ar personāžiem, faktiem, gadskaitļiem, bet uz tā visa jau labi vēsturiskie romāni parasti balstīti. Spēlēšanās ar hronoloģiju šķita prasmīga – te spīdzināšana čekā, te no Mores kaujām 2PK jāaizlec uz Ziemassvētku kaujām 1PK. Bet tas tikai parāda, cik virtuozam jābūt, lai to pastāstītu viena teicēja vārdiem.

[Eliza · Rating 4 out of 5]

Vienā vai otrā veidā Ābeles romāni man vienmēr trāpa tieši sirdī.

[Madara Stade]

Noteikti vislielākais pārsteigums un otra mīļākā no visām sērijas grāmatām. Brīnišķīgi zirgu un sacensību apraksti, kara šausmas, mežabrāļi, čeka – pierādījums tam, cik svarīga ir izpēte un cik daudz dzīvības tā iedveš romānā kopumā.

[Emīls Sietiņš · Rating 4 out of 5]

Ingas Ābeles grāmata "Duna"man atgādina vienu anekdoti par rakstnieku, kurš iesniedz apjomīgu manuskriptu grāmatu izdevniecībai. Pieredzējis izdevējs atšķir manuskripta pirmo lapaspusi un pēc tās izlasīšanas kļūst pārliecināts, ka grāmatu var izdot un tai būs ļoti lieli panākumi. Grāmatas pirmā lapaspuse vēsta par kādu bruņinieku, kurš iet glābt princesi, kura ir ieslodzīta kādā augstā tornī. Bruņinieks uzlec savā zirgā un dodas ceļā...
Manuskriptam tiek piešķirta liela tirāža un pēc kāda laika tas nonāk veikalu plauktos. Bet, par lielu vilšanos izdevniecībai, neviens šo grāmatu nepērk!
Izdevējs, dusmīgs vēlreiz atver biezo grāmatu un, atšķīris tās otro lapaspusi, lasa stāsta turpinājumu: "Bruņinieks uzlec savā zirgā un dodas ceļā. Dipadu dapadu. Dipadu dapadu. Dipadu dapadu. Dipadu dapadu. Dipadu dapadu. Dipadu dapadu. Dipadu dapadu. Dipadu dapadu..."

Ar to es gribu pateikt, ka, manā subjektīvajā skatījumā, Ābeles grāmata iesākas ļoti daudzsološi, bet uzreiz pēc pirmās nodaļas sižetiski "apstājās". Pirmā nodaļa, kura var tikt uzskatīta par teju kā grāmatas prologu, ir situēta mūsdienās un vēsta par sievieti, kura ierodas intervēt kādu vecu vīru par viņa dzīvi Otrajā pasaules karā un Padomju varas okupētajā Latvijā. Man uzreiz iepatikās rakstnieces spēlēšanās ar laikiem - tagadni un pagātni - apziņu, ka tagadnes varoņi zin kaut ko tādu, ko nezinām mēs - lasītāji. Grāmata ir veidota tā, lai tās lasīšanas gaitā mēs caur pagātnes notikumiem atšķetinātu mīklu par tagadnē dzīvojošajiem varoņiem.

Kas notiek pēc pirmās nodaļas? Teikšu godīgi, man vienkārši daudzās vietās palika ļoti, ļoti garlaicīgi. Teikšu vēl godīgāk - ja šī grāmata nebūtu iekļauta "MĒS. Latvija, XX gadsimts" sērijā, es to visticamāk nekad nebūtu izlasījis līdz galam.

Valoda, kādā Ābele raksta ir aizraujoša un ļoti bagāta. Bet notikumi, kurus šī valoda apraksta velkas ļoti lēni - dažreiz stāv uz vietas - dažreiz rakstniece romānā ar visu varu cenšas iespiest sausus vēstures faktus. Kā piemēram, spilgti atmiņā stāv kāds dialogs starp grāmatas galveno varoni Andrievu Radvili un Rīgas Hipodroma direktoru (moš viņš bija direktors, es vairs neatceros) Eizenu, kur vienā garā paragrāfā, kas ietilpst divās lapaspusēs, Eizens Andrievam atstāsta Rīgas Hipodroma vēsturi. Šis dialogs likās tik samākslots un neīsts, ka sametās nelabi... (Šeit es gribu piemetināt, ka no pārmērīga vēstures un sausu faktu/ideoloģiju izklāsta cieš arī vairākas citas šajā sērijā rakstītās grāmatas. Piemēram, Zebra "Gaiļu kalna ēnā" vai Bankovska "18").

Vēl viens mīnuss, kas pamatīgi lika zaudēt lasītprieku - grāmatas varoņi skaitliski šeit ir vairāk nekā tēli Džordža R. R. Mārtina Troņu spēļu sāgā (t.i. bezgala daudz). Vai es sapratu, kas ir kas Rīgas Hipodromā? Nē. Vai es sapratu kas ir kas Rīgas čekā? Nē. Vai es sapratu kas ir kas Mores kauju un Kurzemes katla aprakstā? Protams, ka nē! Daudzi varoņi šajā stāstā uzpeld no nekurienes, viņiem tiek atvēlēti daži paragrāfi un pēc tam viņi pazūd nebūtībā. Manuprāt vēl viens veids kurā rakstniece ir centusies sagāzt visas savas iegūtās zināšanas par 40. gadiem vienā grāmatā ar vienu sižetu - piesaistot klāt mazsvarīgus, viena teikuma vērtus varoņus, lai varētu aprakstīt kādu interesantu faktu par to laiku. Pārmērīgo varoņu dēļ, es vārdus pārstāju censties iegaumēt jau grāmatas vidusdaļā.

Bet manuprāt tas, kas šajā grāmatā trūkst visvairāk ir redaktors. Cilvēks ar stipru dūri, kurš var rakstniekam pateikt - šitas ir lieki un lūdzu met to ārā no sava darba. Ir skaidri redzams, ka šai grāmatai ir bijis ļoti pielaidīgs redaktors, kurš/a pats/i šo grāmatu ir lasījis ar vienu, puspievērtu aci.
Inga Ābele, kā Daugava, kura grāmatā tiek tik daudz aprakstīta, ir kā nevaldāma upe, kura ar savām idejām pārplūst un nekontrolējami veļas uz priekšu. Šai grāmatai vajag labu HESu! :)

Kā jau minēju, Ābeles valoda šajā grāmatā ir ļoti spēcīga. Šajā stāstā ir daudzi citāti, kuri ir spilgti un spēj atplēst vaļā lasītāja žokli. Ābeles mīlestība pret dabu - Daugavu un zirgiem - ir jūtama katrā šajā grāmatas lapaspusē. Daba ir aprakstīta tik spilgti, ka tā man, kā lasītājam lika ilgoties arī būt pie Daugavas krastiem, būt ietvertam šajā maģiskajā dabā, kura visu šo laiku ir gulējusi zem mūsu kājām nemanīta. Spilgti ir redzama rakstnieces doma, ka daba ir vēsture un vēsture ir daba. Atklājot dabu, tu atklāj stāstus kas tajā ir ieslēpti un tu atklāj vēsturi. No vēstures, tāpat kā dabas, tu nevari izbēgt - tā ir tev visapkārt.

"Duna" man atgādina cietu, rapju rupjmaizes klaipu. Ēdienu ziņā tas nav pats vilinošākais - to ir grūti sagremot un tas ir sauss. Bet tajā pašā brīdī, tas spēj vislabāk pabarot un dot spēku. Tajā ziņā šī grāmata ir spēcīga Mēs, Latvija sērijas sastāvdaļa. Inga Ābele, piemēram, ļoti skaudri apraksta Otrā pasaules kara ciešanas - detalizēti apraksta notikumus kaujas laukā un izmisumu, kas iestājās pār Eiropu un Latviju pēc tam. Manā skatījumā, tieši šajā ziņā, šī grāmata labi papildina vēsture romānu sēriju, kopš pārējie rakstnieki šajā grāmatu sērijā līdz šim ir veikli "izvairījušies" detalizēti un spilgti aprakstīt kara notikumus (piem. Berelis ar vājprātīgu Tušu, kurš izvairāks tikt iesaukts Pirmajā pasaules karā, Bankovskis ar savu galveno varoni, kurš ir Pirmā pasaules kara dezertieris, Bērziņš ar savu krāsotāju varoni, kurš arī izvairās no piedalīšanās Otrā pasaules karā). Kā kārtīgai vēsturisko romānu grāmatu sērijai, kas stāsta par 20. gadsimtu, Ingas Ābeles spilgtie Otrā pasaules kara kauju apraksti šeit bija tieši vietā.

Ar laiku, lasot šo grāmatu, es to sāku uztvert kā meditatīvu literatūras piedzīvojumu. Jau sākumgalā, kad rakstniece spilgti aprakstīja Rīgu un Rīgas Hipodromu, es neviļus aizdomājos par Džeimsa Džoisa "Dubliniešiem". Ja gribat, uzskatiet to kā komplimentu, bet ziniet, ka tad, kad es lasīju Džoisa darbu, man tas likās nežēlīgi garlaicīgs!

Daži citāti:

"Vecums, mīļā, ir liela nelaime, no kuras var izvairīties tikai ar nāvi jaunībā, kas atkal ir liela nelaime." (10. lpp)

"Atceros tēva teikto - kaut kur un kaut kad klusībā piedzimst tas dzīvnieks, ko ēdīs tavās bērēs." (374. lpp)

Grāmtai dodu 3.7 zvaigznes.

[Linda Vituma · Rating 5 out of 5]

Katrs vārds ievibrē, ievilina, apvij. Pat skaudrie un biedējošie vārdi. Brīžiem nav atelpas no tā, ka sāp. Brīžiem gribas tikt prom no tā, cik skaudri. Staigāju līdzi varoņiem kā ēna, mainos, pārvēršos un vienā brīdī - apmaldos, teju izgaistu, izzūdu. Gostiņos, kopā ar ebrejiem, pie lielās bedres, mammītes rokās. Klusumā. Zaudēju sevi tik ļoti, ka nobīstos. Nevaru turpināt lasīt, kamēr neesmu sevi atradusi. Neizturami ir tik ļoti saplūst ar tekstu. Meklēju sevi, meklēju vietu, kur pēdējo reizi atceros sevi. Ar sievieti un suni, un cigareti rokās, kura lūkojās logā un neredzēja mūs. Tad rāmi un piesardzīgi dodos tālāk, jo tik ļoti bail atkal sevi visās šajās sāpēs pazaudēt. Pa lapas pusei vien, līdz grāmatas noslēgumam, elpojot un paliekot kopā ar sevi. Līdz pēdējam rikšotāja elpas vilcienam, līdz skaidri dzirdamam bērna sirds pukstam, līdz pilnai pārliecībai, ka var izdzīvot. Vismaz kāds.

[Georgs · Rating 2 out of 5]

Grāmata izstiepta, kā arī pamatīgi piesātināta ar personāžu un zirgu vārdiem. Grūti visam tik līdzi.

[Inese Okonova · Rating 4 out of 5]

Ļoti spēcīga grāmata. Salīdzinājums ar "Klūgu mūku" gan īsti par labu nenāk, jo tā, lai gan stāsta par senākiem laikiem un dažbrīd balansē uz maģijas robežas, ir pārliecinošāka. "Dunas" galvenais trūkums ir, iespējams, apzinātā vēlme nepārstrādāt un neiestrādāt iegūtās liecības savā autores valodā. Tālab ir diezgan daudz stipri samākslotu dialogu un dažas autora mutē ieliktas liecības (piemēram, par totalizatoru nekaitīgumu u.c.), kas neizklausās ne ticami, ne iederīgi. Vēl, manuprāt, romāns kā mākslas darbs iegūtu, ja būtu īsāks un netiktu iekļautas vairākas epizodes, kas romāna galvenajam vēstījumam piešūtas baltiem diegiem. Piemēram, stāstījums par plostniekiem vai vācbaltu ģenealoģija. Tomēr - no otras puses - arī tas bija interesanti.
Ļoti labi, izvairoties no stereotipiem, izvēlēti varoņi, valoda - brīnišķīga, daudz uzziņas materiālu. Silti iesaku.

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Pēc vairākkārtējas vilšanās XX gadsimta grāmatu sērijā, "Duna" man bija patīkams pierādījums, ka tomēr vajag turpināt pievērst sērijai uzmanību.
Ābeles valoda jau pati par sevi viedo mākslas darbu, tā ir krāšņa un vienkārši gribās lasīt vēl un vēl. Veca vīra gremdēšanās atmiņās likās tik ticama, tu viņām prasi par kādu konkrētu notikumu, un tevi izvadā līdzi atmiņas labirintos tā, ka spēj tik pieķerties kādiem orientieriem, lai no visa dzirdētā varbūt iegūtu kaut daļu no atbildes.
Vienīgais mīnuss manās acīs ir beigas - man tās patiktu konkrētākas. Bet man vienkārši nepatīk beigas, kuras var saprasti visādi.

[Paula · Rating 1 out of 5]

Lasījās ļoti, ļoti lēni.
Lai gan par grāmatā esošo valodas bagātību nevar sūdzēties, tā ir ļoti smaga un pārblietēta ar visu, ko vien var iedomāties (apvidvārdi, metaforas, vārdi/teicieni svešvalodās), un tas traucē skaidri uztvert pamatdomu.
Arī stāsts mani neaizķēra, iespējams, jo vienlaikus autore bija centusies ielikt vismaz 4 laika līnijas, beigu beigās kārtīgi neapkopojot nevienu no tām.
Uzteicami ir tas, cik smalki Ābele izpētījusi hipodroma, zirgkopības un jāšanas sporta vēsturi, lai arī neesmu ar to nekā saistīta, bija interesanti uzzināt par šo pasauli, bet citādi - negaršīgs gabals.

[Bellatores · Rating 4 out of 5]

140 lapas bija nelasāmas, nesaistošas, tik nepatīkamas, ka mokošas. Pēc tam sižets nonāca vēstures katalizatorā, jo bija radīts tik sarežģīts pinums, ko grūti izprast, taču ik nākamā lapa to mazliet atpina un kļuva aizvien interesantāk to iepazīt. Likās, ka lasītājs tiek iesviests kādā “terra incognita” - mūsu tautas vēstures krustcelēs, kas vidusceļu nepieļauj. Tā no malas skatījos uz skaistu, bet neaizsniedzamu, garā augstu laiku, ko posta vēstures netaisnība. Nāve ir atbrīvošana - tā atpina mezglu, tas bija patiesi pārlaicīgs un veiksmīgs atrisinājums.

[Aija · Rating 4 out of 5]

Inga Ābele apbrīnojami lieliski tikusi galā ar vēsturiski sarežģītāko Latvijas laiku. Pratusi nemoralizēt, nenostāties vienā vai otrā pusē, tajā pašā laikā spējusi aizkustināt un izgaismot vienkāršo cilvēku samudžinātos likteņus. Nekas nav vienkārši un viennozīmīgi, tāpēc tik sāpīgi. Un grāmatas nospiedumi paliek sirdī kā dunoša zeme pēc tam, kad tai pāri pārakrējuši visi.
Tam visam fonā skaista rakstnieces valoda un zirgi kā izmisīga spēka simbols.
Gudra un stipra grāmata!

[Gita Kavertide · Rating 4 out of 5]

Sākumā lasījās palēni, bet pēc tam ritms mainījās un pat aizrāva. Grūti iedomāties tā laika hipodroma vietu Rīgā ar esošajām mājām un ielām. Zināju par Latvijas rikšotājiem, žēl, ka hipodroma Latvijā sen jau vairs nav, lai tradīcijas turpinātos. Interesanti bija lasīt par cilvēku raksturu pāreju no viena valsts režīma uz citu.

[Santa Supe · Rating 4 out of 5]

Dažkārt cilvēki dzīvniekus tur augstāk par cilvēkiem un dažkārt tas nav bez pamata. Skumji, kad āžus ieceļ par dārzniekiem, jo tie redz ir no pareizi domājošas vides, ideoloģiski līdēji, bet dziļi sevī nekrietni, maziski cilvēki,kam vara sagrozījusi prātu.
Man patīk zirgi un tik smeldzīgi lasīt visu šo.

[Alise · Rating 3 out of 5]

Ļoti krāšņa valoda (vietām pat pārāk), daudz varoņu, zirgu un ceļošanas laikā - no mūsdienām uz 40. gadiem, no Kurzemes katla uz mežabrāļu bunkuriem, izsūtīšanām, stūra māju, hipodromu u.c.
It kā jau stāsts saslēdzas vienā veselumā, taču ar vietām tiešām gandrīz neticamu sakritību palīdzību.

[Džoanna Lebedoka · Rating 4 out of 5]

Uzrakstīts jau skaisti. Un autores savāktais "materiāls" viennozīmīgi ir šī darba panākumu atslēga. Vietās gan tā faktu skaidrošana likās nevietā un pārāk uzmācīga. Pa vidu lasīšana palika arvien lēnāka un lēnāka, jo tik ļoti neaizrāva, bet beigās jau to asaru nobirdināju.

[Ženija · Rating 3 out of 5]

Sižets nelikās pavisam aizraujošs. Tomēr neapšaubu, ka romānā attēlotā vēsturiskā situācija nav sagrozīta galīgi šķērsām. Ļoti patika arī Ābeles poētiskā valoda, noteikti lasīšu viņas darbus arī turpmāk.

[Digna · Rating 4 out of 5]

Ļoti tēlaina valoda - bauda lasīt! Bet nu tieši tik depresīvi, cik pirmā asociācija ar Staļina laiku.