Romāna galvenais varonis ir reāla persona – Eduards Bērziņš, gleznotājs, Vilhelma Purvīša audzēknis, strēlnieks un boļševiks, pirmais Kolimas nometņu priekšnieks. Bērziņa dzīves noslēpumus kopš bērnības rauga izpētīt cits romāna varonis - Mārtiņš, kurš atklāj, ka dzīvo tai pašā istabiņā, kur uzaudzis vēlākais strēlnieku komandieris - Šķērsielā nr.13. Jo vairāk Mārtiņš uzzina par Eduardu Bērziņu, jo vairāk šī personība viņu ieintriģē. Mainoties laikiem un varām, mainās arī slavenā valstsvīra vērtējums - vispirms viņš ir varonis - latviešu strēlnieks, Lokarta sazvērestības atmaskotājs un Ļeņina valdības glābējs, vēlāk - izveicīgs čekists un Dzeržinska uzticības persona, tad Padomju Savienības amatpersona, kurai Staļins piešķir gandrīz neierobežotu varu Kolimā, teritorijā, kas ir lielāka par Rietumeiropu, lai ierīkotu darba nometnes politieslodzītajiem. Grāmatā atradīsiet negaidītus, jaunus faktus no Eduarda Bērziņa biogrāfijas, kas apgāž enciklopēdijās rakstīto, iespējams, skandalozas, bet dokumentos balstītas versijas par Lokarta sazvērestības būtību un britu izlūkdienestu lomu čekas izveidošanā, kā arī iespējamo latviešu sazvērestību pret Staļinu.
Ļoti vienkāršā un nesasarežģītā valodā uzrakstīta biogrāfija par kāda latvieša likteni laikmetu griežos. Nākas atzīt , leģendāra latvieša. Gribas vilkt paralēles ar A.Pučes sarakstīto H.Cukura pseidobiogrāfiju. Laikmets tas pats, domas un vēlmes tās pašas, nedaudz cita izvēle un pavisam cits liktenis. Nākas kārtējo reizi secināt, ka tajos laikos izdzīvot bija ļoti grūti, un pat tagad, pēc vairāk kā pusgadsimta nevar saprast, kura ir bijusi tā īsteni pareizā izvēle. Latviešu liktenis pasaules vēstures dzirnās nav bijis vienkāršs. Šajā grāmatā redzama Padomju režīma divkosīgā daba. Te tu saņem Ļeņina ordeni un esi slavas zenītā, te jau pēc pāris gadiem tu esi valsts ienaidnieks Nr.14 un tiec atbilstoši sodīts. Eduards Bērziņš ari saka : " Idejas nav sliktas. Bet, kad tu satiec cilvēkus, kas tēlo, ka tic, un izmanto komunismu kā piesegu savai varaskārei un alkatībai, tad metas nelabi. Diemžēl tādu ir daudz!" Bez E.Bērziņa nebūtu Magadanas, Padomju Savienībai nebūtu 52 tonnu zelta, Krievijai nebūtu patriarha Kirila, mums nebūtu šīs pārdomu raisošās grāmatas. Fascinējoši, ka patriez Krievijā ir režīms, kas līdzīgs režimam pirms 100 gadiem un Putina ideoloģijai pat tic E.Bērziņa mazmeitas , kuru ģimenes ir tik ļoti cietušas no šī režīma priekšteča. Iesaku izlasīt katram latvietim, lai nepieļautu tās kļudas, ko pieļāva E.Bērziņs, H.Cukurs u.c...
Šī grāmata būtu bijusi par talantīgu latviešu gleznotāju Eduardu Bērziņu no Rīgas, Šķērsielas Nr.13, kurš glezniecību apguva gan Vācijā (Freiburgā un Berlīnē), gan tepat pie Rozentāla un Purvīša, ja vien nesāktos Pirmais pasaules karš. Sapnis par brīvu un neatkarīgu Latviju Eduardu aizved uz Krieviju, kur politiskās situācijas izpratnes apjukumā Eduards izvēlas pieslieties boļševiku spēkam, līdz saprot, ka ir kļūdījies, bet atpakaļceļa jau vairs nav. Tā nu Eduards kļūst par labošanas darbu nometņu vadītāju pie Višeras upes, bet vēlāk plašajā Kolimā. Šajos nežēlīgajos apstākļos Eduardam ir svarīgi saglabāt un uzturēt cilvēciskumu, par ko vēlāk pat krievu rakstnieks Varlams Šalamovs viņam veltīs atzinīgus pateicības vārdus. Bet valdošajā sistēmā esošie pseidokomunisti - nodevēji izdara visu, lai Eduardu iznīcinātu. Šī grāmata nepretendē uz valodas un rakstības stila augstu kvalitāti, bet no faktu apraksta viedokļa ir labs vēsturisko zināšanu papildinājums, un ne tikai par Eduardu Bērziņu vien, bet arī par Ļeņinam un Staļinam tuvu stāvošajiem Rudzutaku, Petersu, Alksni ..
"Pēc nedēļas Rudzutaks piezvana Eduardam un paziņo, ka Staļinam biedra Bērziņa ideja ir iepatikusies. Lielā celtniecība var sākties. Eduards tiek iecelts uzreiz divos amatos - par tresta Višerahimzavod un Višeras labošanas darbu nometņu pārvaldes direktoru. Šķērsielas namdara dēls šais dienās vēl neapzinās, ka ir aizsācis jaunu ēru padomju gulaga sistēmas attīstībā, radot tās atzaru, kurā savdabību noteiks paša Eduarda rakstura īpašības - cilvēciskums, mākslinieciska atraktivitāte, rakstura stingrība un ... naivitāte. Tās pirmās īpašības viņš apzinās un kultivē, bet par to pēdējo pat nenojauš." (98.lpp.)
"Han-Girejs, godavīrs, nebija uzņēmies bijušā cīņu biedra tiesneša un slepkavas lomu. Bērziņš tobrīd sāka apjaust, ko nozīmē būt īstam dvēseles aristokrātam. Šis jēdziens ietver tik daudz, tas veidojas tik lēni un tik mokošās paša cilvēka pretrunās. Un Eduards jau zina - vairums ļaužu šo dvēseles stāvokli nesasniedz nekad." (102.lpp.)
Par spēju palikt cilvēkam, neskatoties uz valdošo režīmu vai ideoloģiju; par patiesības dažādajām nokrāsām; par sirdsapziņu; par cilvēka rakstura neskaitāmajām šķautnēm. Nosodīt ir viegli, saprast - nepieciešami. Nekas nav tāds kā izskatās, viss atkarīgs no skatu leņķa. Labs stāsts saistošā valodā.
Ļoti patika darbs! Un tikpat ļoti gribētos atsauces un avotus vēsturiskā romāna tapšanai.
Nevaru izjust neviena grama naida vai dusmas pret galveno varoni. Kad gatavojos lasīt par latvieti—gulaga vienu no dibinātājiem, gaidīju sastapties ar nežēlīgu, aprobežotu, bet slīpētu ideoloģijas pārņemtu indivīdu (kā es noteikti aprakstītu vienu no minētajiem, Jēkabu Petersu), bet te cilvēcīgs, inteliģents, gudrs un mīlošs cilvēks. Pilns pretrunu, bet ar cēliem mērķiem un strādīgu latvieša dabu, kas, diemžēl, nesa lielu artavu Ļeņina un Staļina totalitārā režīma stiprināšanā un bagātināšanā.
Jāmin, ka Filipa Rufa izpētes darbs Pa stāvu liesmu debesīs: nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve varētu interesēt tos, kas vēlas uzzināt vairāk par Latvijas laiku 20.gs. sākumā, slaveniem latviešu anarhistiem, varas maiņām un situācijām, kas to veicināja, komunisma idejām latviešu sirdīs, tā laika vēstures notikumiem, un jau iepazītiem personāžiem, sevišķi Petersu.
Tāpat R. H. Brūsa Lokhārta (kuru Tālivaldis Margēvičs piemin "Šķērsielā 13") darbā Memoirs Of A British Agent: Being An Account Of The Author's Early Life In Many Lands And Of His Official Mission To Moscow In 1918, kur autors stāsta par savu kā Anglijas sūtņa laiku cara un pēccara Krievijā, varam uzzināt par tā laika notikumiem, dzīvi pirms un pēc Romanovu dzimtas eksekūcijas, boļševiku nākšanu pie varas un savstarpējām varas spēlēm, Jēkabu Petersu un viņa metodēm apkarojot pret komunismu sacēlušos anarhistus un pārējos, kas neatbalstīja Marksisma ideoloģiju, un nianses Anglijas stratēģijā attiecībā pret boļševikiem.
Šīs trīs grāmatas netiešā veidā varētu tikt uztvertas kā viena otras stāsta turpinātājas un papildinātājas.
Jāsaka, ka pats šo grāmatu neiedomātos nopirkt. Būtu gribējies to nedaudz biezāku, vairāk aprakstot Staļina nākšanu pie varas, cilvēku savstarpējās attiecības Bērziņa gulagos, taču to neesamība nebūt nemazina grāmatas kvalitāti. Grāmata nav smaga. Ja ir izlasīta A.Pučes romāns "Jūs nekad viņu nenogalināsiet", tad šai arī jābūt izlasīto darbu pulciņā, vai arī otrādi. Iesaku. Dod priekšstatu par laiku Padomju Krievijā, vismaz man tādu noteikti sniedza. Turklāt lasītājs uzzinās par vienu latvieti, kas vēstures stundās netiek minēts (tāpat bija ar H. Cukuru), proti, Eduards Bērziņš.
Viennozīmīgi iesaku izlasīt šo grāmatu. Viegli, bet ļoti krāšņi uzrakstīts un faktos izstāstīts (arī izsāpēts) Eduarda Bērziņa stāsts. Bet pats galvenais - 2022. gada martā lasot šo grāmatu šķiet neaptverami, cik ārprātīgi cikliska ir vēsture un cik smagas saknes ir tai “taigai” daļā sabiedrības.
“Krievijā sākusies staļinisma reminiscence, 1918. un 1919. gadā Latviju balstīja angļi, un arī tagad viņi to dara kopā ar amerikāņiem, lai nepieļautu krievu vai vācu dominanti Eiropā… Un naivie krievi joprojām nesaprot, kas noteica un nosaka viņu valsts likteni.”
Grāata par vienu no strēlniekie, kas nokļuva boļševiku pusē. Viņš atbalstīja boļševiju idejas, domājot, ka tā atbalsta brīvu Latviju. Latvijā tā arī neizdevās atgriezties, bet Eduards Bērziņš kļuva par vienu no veiksmīgākajiem vadītājiem. Viņš īstenoja dižā vadoņa iedejas, izmantojot ieslodzīto darba spēku: celulozes ražošanā, zelta ieguvē Kolimā, Eduards tiek raksturots kā labas vadītājs un cilvēks, kas centās panākt rezultātu ar cilvecisku attieksmi pret citu. Taču dzīve tāpat kā daudziem latviešiem izspēlēja ļaunu joku, viņš tiek apcietināts un nošauts. Viņa sieva arī tiek apcietnāta, bērni un Eduarda māte paliek bez pajumtes. Mani pārņem skumjas par to laiku, kad cilvēki nodod viens otru baiļu vadīti, cilvēki, kas izdzen no mājas ārā bērnus un vecu cilvēku. Negribās lai tas atkārtojas un gribas saprast un atcerēties šos nepareizos latviešus.
"Tagad man ir iespēja papētīt Baltijas valstis. Pēc nedēļas lidošu uz Rīgu. Gribu mazliet jūs iztaujāt. - Un ko jūs jau zināt par šīm zemēm? - Nu to, ka tās gandrīz vienmēr ir bijušas Krievijas teritorijas. Bet tagad tur valda vietējie nacionālisti, kas apspiež krievus. - Jaunkundz, ja jums ir tikai tādas priekšzināšanas, tad es jums šobrīd neko nevaru līdzēt. Bet piezvaniet, kad būsiet Latvijā un sāksiet apjaust, kur atrodaties."
"Kā ziņo mani aģenti, eseri tieši tur dos signālu apvērsuma sākumam, lai gāztu valdību. Tikai latvieši var glābt Ļeņinu! Saproti?"
"Kaut gan boļševiku radītais haoss man personīgi aizvien vairāk sāk nepatikt, viņu masās ir kaut kāda tumsonība, kas parādās tieksmē graut un ārdīt. Mēs, latvieši, atšķiramies no krieviem kaut vai ar savu disciplīnu. - Jā, to mēs esam pamanījuši, bez latviešiem Ļeņins nenoturētos pie varas. Bet boļševiku vadonis jau ir nodevis latviešus, parakstot Brestas mieru un tādējādi atdodot Latviju vāciešiem. Vai ne tā? - Britu konsuls skatās tieši Eduardam acīs. - Tiesa, un daudziem strēlniekiem tas nepatīk, - piekrīt Bērziņš."
"Tas taču ir normāli, ka jūs gribat dzīvot! Katrs cilvēks grib dzīvot. Dievs tā ir licis, un grēks tam pretoties!"
"-Es Dievam neticu! Esmu marksists! - Fjodors Ivanovičš jau gandrīz raud. - Bet zinu, ka Bībelē ļaunie darbi, Jūdas darbi tiek nosodīti. -Vai tad tas Eduards Petrovičs, tas Bērziņš, jums tagad ir tas Jēzus Kristus, ko jūs nododat? Ko jūs vispār par viņu zināt? Varbūt viņš ir pelnījis dārgu sodu. Čekisti taču visu zina labāk par mums, tāpēc jau viņi ir čekisti. -Toties es nezinu, bet rakstu! - izkliedz profesors. - Un turpināšu rakstīt! Jo izrādās, ka tomēr esmu ticīgais, jo ticu brīnumam, ka varbūt tomēr izdzīvošu."
Diemžēl vājš izpildījums, dialogi apmēram kā no padomju laika valodas mācību grāmatām - bieži panaivi un māksloti. Varoņi - tā sauktie kartona personāži, kuru garīgo pasauli pašam nākas izdomāt notikumu kontekstā. Dažādi dīvaini momenti - nezinu, no kurienes radusies doma, ka Peterss nav novākts tīrīšanu laikā. Un vibrators Padomju Krievijā 1920os gados? Stipri šaubos. Kārtējo reizi sastopos ar darbu, pie kura strādājot cītīgāk, varētu radīt lielisku dramatisku gabalu, bet šoreiz drāma bija jāizdomā pašam, vienkārši domājot līdzi - kā es justos šādu notikumu laikā. Brr, Zvaigzne, kas tas ir?! Nav pirmā reize...
"Kur ir tā robeža starp cietsirdību un pienākuma pildīšanu, vīrišķību un gļēvumu?" (87.lpp.) Reti kura grāmata no manis nopēla 5 īkšķus..bet šī ir tā grāmata, kurā ir pelnījusi tādu novērtējumu. Grāmata ir labi uzrakstīta un viegli lasās. Šis ir no tiem romāniem, kas rosina vēlmi parakāties mazliet ārpus grāmatas vākiem... Iekļautas arī vairākas fotogrāfijas ar Eduardu Bērziņu un personām, kuras ar viņu bijušas cieši saistītas. Tas visam dod lielāku ticamības momentu un tajā pašā laikā arī mulsina... Bet ir vērts izlasīt...
Saistošā valodā uzrakstīts romāns, kas man lika sākt meklēt dziļāku informāciju un noveda pie jauniem avotiem par šo vēstures posmu. Vērtīga grāmata, lai saprastu, ka ne vienmēr var būt balts vai melns, bet ir tik daudz pelēkā nokrāsu.
And here's another one biographical novel set in both WW1 and WW2 which I absolutely loved. The story as it's based on real events pulls the reader inside it and doesn't let go until the end. It follows a Latvian born man Eduard and his journey trough the wars, the government changes and the mistakes that he unfortunetaly makes, causing irreversible consequences. The plot was written very well and felt real which is probably the main case in biographical stories + the real photos of the main protagonists life made the whole story even more genuine and comprehensible. Plus, the whole story together created a clever quote for me - people tend to wear masks and you can never be sure of what's inside others minds, hearts. The actual rating: 4.5 out of 5 stars
Saistošā un tiešā valodā autors meistarīgi atklāj viena no 20.gs. 20-30to gadu Krievijā augtāko amatu ieņēmušā latvieša E.Bērziņa dzīves stāstu, sākot ar bērnību Rīgā, Šķērsienā Nr.13, skolas gadiem Vācijā, strēlnieku cīņām Tīreļpurvā, sarkanā strēlnieka gaitām Pēterburgā, Maskavā (tam visam pa vidu protams spiegi un daiļas dāmas), darba gadus Magadanā, iespēju robežās humanizējot darba nometnes, organizējot 52 tonnu zelta sagādi PSRS, par ko tiek saņemts Ļeņina ordenis un drīz vien arī nāvessods kā valsts ienaidniekam Nr.14.