"Mēness teātris" ir zinātniskās fantastikas romāns, ko varēs izbaudīt ne vien žanra cienītāji, bet ikviens lasītājs, kam patīk intelektuāli izaicinājumi. Romāna galvenie varoņi – aktieri milzīgā teātrī – ir būtnes bez savas identitātes, kuru dzīve seko iepriekš uzrakstītiem scenārijiem. Vai ir iespējams šo scenāriju lauzt – un kāda ir cena, kas par to jāmaksā? Kam ir iespējams uzticēties šajā pasaulē, kurā valda skatuves likumi un bezpersonisks mākslīgais intelekts? Un kas notiek tad, ja mehāniska būtne sāk apzināties sevi?
Ieva Melgalve raksta romānus, īsos stāstus, arī lugas un dzeju. Darbi publicēti gan latviski, gan angliski. Pārsvarā darbojas fantasy un zinātniskās fantastikas žanros ar detektīva, literary un eksperimentālās literatūras iezīmēm. Darbojas literatūras vērtēšanā un Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīces prakses vadīšanā (vairāk informācijas - rakstu.lv).
Ieva tik kruti būvē jaunas pasaules, ka no grāmatas pasaules vien jau izriet viss sižets. Nav ne jausmas, kā par šo grāmatu runāt bez maitekļim, bet ideju dziļums un blīvums ir elpu aizraujošs, un "Mēness teātris" ir no tām krutajām grāmatām, kas darbojas vairākos līmeņos - te var nākt meklēt gan izklaidi, gan filozofiju, gan ironisku skatījumu uz teātra mākslu vai sabiedrību. Noteikti iesaku šo lasīt. http://spigana.spektore.lv/2016/01/05...
Mēness teātris ir vieta pati par sevi, noslēgta sistēma, kurā romāna galvenie varoņi – aktieri izdzīvo dzīvi. Viņu dzīve ir pakārtota seriāliem, kuros katram no viņiem atrodas kāda loma. Loma ir svarīga, bez lomas nav vārda, bez vārda tu esi tikai statists fons, kuru neviens nepamana. Ja tu spēlē labi, tu tiec atalgots, ja slikti - tu pazūdi, tevi aizved mīmi, un neviens vairs tevi neredz. Loma ir aktiera dzīves jēga. Taču lomas jēgu piešķir scenāristi, viņi nosaka seriālu virzību un aktieru likteņus. Nomirt uz skatuves nav retums, jo lomu ir jāizspēlē līdz galam, citādi jau tu neesi nekāds aktieris.
Mēģināšu uzrakstīt bez maitekļiem. Var tikai uzslavēt autori par viņas spēju radīt pašpietiekamu pasauli slēgtā telpā, tādā, kas maz pamazām atklāj savu būtību lasītājam caur sižetu. Autore nelēkā no pasaules aprakstiem uz sižeta līnijas attīstību, pasaule ienāk caur sižetu, ne par daudz, ne par ātru, tieši tā kā vajadzīgs. Tā, lai lasītājs arī pats būtu spiests padomāt līdzi un censtos izprast, kas tur īsti notiek. Šī nudien nav smadzeņu košļene, kas ļaus lasīšanas procesā darbināt smadzenes tukšgaitā.
Sižets ir daudzslāņains, un šo slāņu atklāšana ir atkarīga no katra lasītāja paša. Tā piedāvā aizdomāties par savu vietu dzīvē, par tiem, kas raksta dzīvju scenārijus, par tiem, kas domā, ka uzvedoties prognozējami tiksi atalgots un par to, kas tad galu galā ir tavas dzīves skatītājs. Vai bez tevis tava dzīve vispār ir kādam citam interesanta? Varbūt mēs tikai iedomājamies, ka mums ir skatītāji un vērtētāji, bet īstenībā katrs ir pārāk apsēsts ar sevi, lai pievērstu uzmanību citiem. Tik apsēsts, lai nemaz neaizdomātos par apkārt notiekošā jēgu. Un kur nu vēl kaut ko mainīt, sevišķi ja izmaiņas nozīmē tavu pazušanu no skatuves. Tad jau labāk nomirt uz skatuves, kur kāds tev no uzšķērsta vēdera strebj zupu, jo tā vismaz tu esi saprotamā vietā un saņem saprotamu sodu.
Vispār jau teātris ir trakoti distopisks, un dažas garāmejot pieminētas lietas uzdzen šermuļus. Tas ir kā radīts, lai atklātu cilvēka patieso dabu, to spēju racionalizēt pat vishaotiskākās lietas, meklēt kārtību visā burkāna un žagara kategorijās. Un tas nekas, ka pasaule ir iekārota pavisam savādāk. Un pat tiem, kas iedomājas esam teātra patiesie saimnieki, nav ne jausmas par savu patieso lomu vispār. Piemēram, mediķu seriāli, kur aktieri no cita seriāla var iebāzt, ja šis ir saslimis. Medicīnu neviens no aktieriem nejēdz, bet operē pa īstam. Kādēļ tāds reālisms? Jo dzīve un teātris ir viens un tas pats, arī dzīvē tava loma tiek izvēlēta nejauši, un bieži tavs liktenis ir atkarīgs no citu kompetences vai nekompetences. Un īsts aktieris to saprot. Ir scenāriji un ir metascenārijs. Var jau, protams, teikt, ka šāda līdz absurdam novesta aktieru iedziļināšanās savā lomā nav vajadzīga, bet pašiem aktieriem ir savas domas. Viņi bez skatuves nav nekas. Ir vēl arī jautājums, cik ilgi Mēness teātris pastāv pats par sevi, kad bija brīdis, kad teātris zaudēja savu patieso jēgu?Kurā brīdī scenāristi nolēma norobežoties no skatītāja, kas varētu izteikt savu vērtējumu un pasludināt savas idejas par nenovērtējamām? Lai kā tur arī nebūtu, bijis šis teātris ir instruments, kas groteskā veidā izceļ ārā dažādas cilvēka iedabas īpatnības gan personiskās, gan sociālās.
Teātra darbību nodrošina mīmi, daļēji autonomas un ar saprātu apveltītas būtnes, kuras kontrolē centrālais mākslīgais intelekts. Centrālais intelekts raugās, lai viss noritētu pēc noteikumiem, ir tāds kā neredzams despots, kurš uzrauga aktierus un nodrošina to pakļaušanos. Mīmiem laiku pa laikam gadās kādi defekti (sāk izrādīt iniciatīvu, apzinās pats sevi, sāk just) un tad tos nodod pārstrādei. Viens no grāmatas centrālajiem tēliem ir šāds mīms ar defektu. Visa šī situācija atgādināja tādu kā milzu paaudžu kuģi, kura iemītnieki un vadība kaut kādā laika posmā pazaudēja informāciju par savu mērķi un kultūru. Pāri paliek tikai dzīvot tā, kā ir pieņemts, un strikti ievērot likumus.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Esmu sajūsmā. Šī nav tā grāmata, kas pēc izlasīšanas izdzisīs no atmiņas, viņā ir kaut kas tāds, kas liek aizdomāties pašam par savu dzīvi, lomu, ko tu spēlē, par tiem, kas raksta savu scenāriju un iespēju, ka ārpus mūsu lomām ir pavisam cita pasaule, par kuru nemaz nenojaušam. Par to, ka mūsu mēģinājumi racionalizēt savu dzīvi ir tikai vēlamā uzdošana par esošo, jo neviens jau nevērtē mūs ar plusiņiem un mīnusiņiem, lai pēc tam balstoties uz tiem no kāda plusiņu un mīnusu kataloga tev piešķirtu Labo vai Slikto. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tik kvalitatīvu un dziļu darbu nemaz negadās tik bieži sastapt.
"Mēness teātris" ir zinātniskās fantastikas žanra darbs, kuru var vērtēt kā labu žanra, nevis autora nacionālās piederības kontekstā Fantastikas žanrs vienmēr ir bijis instruments, lai autors varētu pasacīt ko vairāk, kā tikai stāstā notiekošo. „Mēness teātrī” šī doma starp rindiņām /mesidžs ir svarīgāks par pašu tekstu, līdz ar to, brīžiem ir situācija, kad stāsts risinās varbūt ne pēc notikumu, bet gan ideju meta-loģikas. Manai gaumei būtu labāk paticies, ja stāsts ar mesidžu būtu izbalansēti gludāk. Kā arī, ja Vladim būtu bijis ušņu duramais.
Ļoti interesants, domāt un salīdzināt liekošs fantastikas romāns. Gandrīz līdz pašām beigām domāju likt 5 zvaigznes, tomēr beigās pietrūka dramatiskā kulminācija un atrisinājums, kas ļautu līdz galam saprast šīs pasaules pastāvēšanas jēgu un varoņu nākotni. Viss tā kāpa, kāpa un tad izčākstēja. PIEDOŠANU! Tikko visu sapratu un, ja ir tā kā sapratu, tad grāmata ir pelnījusi 5 zvaigznes un sajūsmu! Aizrāvos ar sižetu un aizmirsu par stāstu, bet galvenais šeit ir stāsts starp rindiņām. Pilnā atsauksme: https://gramatas.wordpress.com/2016/0...
Ievas FF stāsti man vienmēr ir patikuši, bet ar "Mirušie nepiedod" kaut kā nebija pa ceļam, tāpēc šo gabalu sāku ļoti piesardzīgi. Protams, pirmās 50.lpp neko nevar saprast, bet tad pēkšņi saprotams ir viss un neatliek nekas cits kā pabeigt visu grāmatu vienā cēlienā. Absolūti ģeniāls mindfuck.
Nu ļoti garšīgi. Ja godīgi, tad šādas grāmatas spēj atgriezt ticību latviešu autoriem. Superīgi uzbūvēta vide, kura itkā ierobežo, bet beigās robežas vienalga nosaka tikai darbojošās personas. Nedaudz gribējās biezākas beigas, jo visi notikumi kulminēja tik tālu, ka beigas noslāpēja sprādzienu, kuru es biju gaidījis. Es gribēu turpinājumu.
No sākuma bija bail rakstīt recenziju par šo grāmatu, jo šķita, ka tā varētu sastāvēt no viena sajūsmināta "vīīīīī" visā tās garumā. Lielā mērā tā arī bija. Vismaz divas trešdaļas grāmatas priecājos par aizraujošiem tēliem un interesantiem pavērsieniem. Tomēr uz beigām mani kaut kā mulsināja grāmatas noskaņas nesaskaņas, tāpēc nav viennozīmīgs sajūsmas "vī".
Lai arī es piesienos, man patīk gan pasaule, kurā ir Mēness teātris, gan tajā darbojošies tēli. Grāmatu izlasīju divos aizrautīgos piegājienos, un ar papīra grāmatām un mani tā parasti nenotiek.
Grāmata pie kūpošas tējas tases. Intelektuāls noskaņu stāsts, kuru gribas lasīt lēni, klusumā, izbaudot katru teikumu. Atverot vāku, it kā ienirsti citā pasaulē ar tās veidotajiem likumiem, un durvis uz šo realitāti aizveras. Interesants sižets organiski savijas ar domām, kas glīti ieliktas starp rindiņām, un katrs šajās rindiņās var ielasīt tieši tik daudz, cik pats vēlas. Pieļauju, ka, lasot grāmatu otro reizi, ielasītu tur ko gluži citu - kas nu konkrētajā mirklī būtu aktuālāks. Katrā ziņā šī ir tā grāmata, kuru aizverot, tā vēl krietnu sprīdi vibrē zemapziņā. Ļoti patika.
Ehhh... šis nudien bija negaidīti labs pārsteigums latviešu literatūrā, tādēļ arī lieku visas 5 zvaigznes. Ideja oriģināla un interesanta, fantastikas sadaļa lēnām šķetinās paralēli galveno varoņu raksturu izziņai un citu notikumu attīstībai, kā arī viscaur saglabājās kaut kāds neparedzamības moments. Jāsaka, ka šis noteikti varētu patikt gan zinātniskās fantastikas žanra mīļotājiem, gan arī parasto romānu lasītājiem (manuprāt, diezgan reta parādība šajā žanrā). Iesaku citiem un ieplānoju izlasīt vēl kādu Ievas Melgalves romānu!
Kad visa dzīve ir loma, kad nekas cits nav svarīgāks, kā izsisties līdz galvenajai lomai daudzsēriju seriālā, tad nekas nevar būt svarīgāks par iejušanos tēlā, sekošanu pēc iespējas tuvāk aktierim dotā scenārija un tā vadlīnijām. Bet ne visi aktieri ir vienlīdzīgās domās. Vai reizēm dažam labam, kā tas Mēness Teātra ievadošajās nodaļās notiek ar Leonoras tēlu ‘’Pārpinības Zemju’’ seriāla/izrādē, kad tai zūd robežas starp lomu un savu alternatīvo personību aizkulisēs. Personību, kas pati par sevi gandrīz visiem aktieriem ir kaut kas nedzirdēts.
Autorības jautājums ir viena no manām mīļākajām literatūras tēmām. Un "Mēness teātris" ir saldais ēdiens šajā ziņā! Kas ir radītājs? Ko īstenībā nozīmē improvizēšana? Kas ir īsts? Vai dzīve starp izrādēm ir īstāka kā izrāde? Cik liels Dievs ir scenārists? Vai radīšanā vairs nav atklāšanas prieka?
Šī grāmata man noteikti ilgi vēl sekos. Paldies autorei, kas atgādināja, cik ļoti man patīk utopijas/distopijas un cik ļoti man vēl jāmācās lasīt/rakstīt, lai saprastu, ka atrisinājums var būt arī bez atbildēm.
Grāmatēžu pulciņā vairrākkārt tika pieminēti daudzi slāņi, kā šī grāmata ir uztverama. Es tikmēr štukoju - bet varbūt autore vienkārši uzrakstīja, neko neslāņojot, īpaši neplānojot, varbūt viņas tēli paši uzrakstījās vai uzrakstīja viens otru? Loģiski, ka inteliģentam cilvēkam, kam tas kultūrslānis un filozofijas zināšanas ir bagātīgas, jau neapzināti tas viss tāpat klāsies iekšā literārajā darbā. Teātris ir izpleties krietni ārpus grāmatas vākiem un es noteikti kādu laiku vēl tajā padzīvošos.
4, ne 5 zvaigznes tik tādēļ, ka man jāmācās sadzīvot ar beigām.
Visa mūsu dzīve ir fantastika kaut kādā mērā. Vadāmās situācijas, cilvēku pakļaušanās spiedienam un lomas uzstādījumiem? Tas viss notiek. Tīrs un baudāms romāns, kurā ir vairāki centrālie varoņi, autore ir iztikusi bez labo un slikto varoņu (nu gandrīz) izdales. Visi aktiri ir cilvēciski, jūtīgi un beigās izrādās, ka tādi var būt arī mīmi. Pasaules bojāejas scenārijs un teātris kā paglābta kontrolējama telpa, kurā kontrolētāji nemaz nesaprot, vai tādi ir. Kurš patiesībā pieņem lēmumus par mūsu dzīvi?
precīzi un drošticami uzbūvēta fantāzijas pasaule, kur viss, kas no malas izliekas šķietams, izrādās patiesāks, nekā varētu tapt iedomāts; kur dzīve paiet pēc citu dotām instrukcijām un norādēm; kur katrs spēlē savu un citiem piespēlē lomas pēc sava personīgā izdevīguma. un arvien ir tie daži, tie vieni, kas pretestību visam, kas mākslīgi labiekārtots, iznes uz saviem pleciem, jo nepiekrīt, nepatīk, nepiestāv.
Iespaidīgs fantastikas romāns. Reizē tumšs un gaišs, kliedziens un klusums, vientulību un tuvību, cilvēces bojāejas bezcerību un reizē - cerību vēstošs. Priekš manis - mazliet par tumšu. Bet iespaidīgi.
Viss bija baigi, baigi labi un interesanti, sarakstīts pēc vislabākajām zinātniskās fantastikas tradīcijām ar cilvēcīgu piesitienu, lasījās super viegli, valoda skaista un interesanta, atrauties nevarēju, un tad...! Pienāca beigas, kas mani aplauza. Ne tāpēc, ka es gaidīju kaut ko citu! Es vienkārši gaidīju, ka tos iesāktos attiecību pavedienus un idejas risinās un atrisinās, jo materiāls bija UH! A tur – tāda sajūta, ka autorei kāds pateica "vsjo, mums jāiekļaujas 320 lapaspusēs, pabeidz tagad ar pēdējām 20". nē, bija jāsaraksta vēl 200 un jāizstāsta viss līdz galam!
Bezgalīgi plašā teātrī nav robežu tikai tās, ko novilcis cilvēka prāts vai strikti kontrolēta sistēma. Cilvēki bez vārda spēlē teātri, kurā iegūst pasauli un dvēseli. Ārpus seriāliem viņi ir tikai aktieri, kas klusēdami atpūšas, ēd aizkulisēs un gaida jaunu lomu. Galvenie varoņi ir cilvēki, kam aizliegts meklēt savu patieso būtību. Leonora un Pīters ir vīrs un sieva. Par spīti sižeta sarežģījumam, aizliegumam sarunāties ārpus lomas, aktrise mīl sava skatuves partnera patieso būtību. Viņa neiztur un atklājas. Pīters ir izcils aktieris, kurš vēlas iederēties teātra mistiskajā sistēmā. Viņš domā, ka mīl Leonoru. Pēc dažām ainām seriālā Pīteru pārņem bailes, ka abu aktieru jūtas ir atklātas un nenovēršami tam sekos nelaime. Pīters kļūst par Jānu. Viņa scenārijā ierakstīts jaunas mīļotās vārds. Maikls ir simpātisks aktieris, kas atklājis savu kāri pēc nervus kutinošiem piedzīvojumiem. Varbūt tādēļ kopā ar Leonoru viņi iesaistījušies slepenā sazvērnieku grupējumā, kuru pirmais dumpīgais solis ir vārdu došana. Maikls tapis par Vladi, Leonora par Maldu, savukārt viņu slīpēto vadoni – statista pelēko, pazemojošo lomu tēlotāju sauc par Gurdu. Viņi tiekas slepenībā un plāno noskaidrot, kas patiesībā notiek teātrī. Aktieris uzaug lomā un pavada dzīvi, gaidot galveno lomu, tāpat kā izmisīgi baidoties no nāves – viens nepareizs solis, lieks vārds ārpus lomas vai neveiksme seriālā, ar to pietiek, lai pēc aktiera ierastos viens no neskaitāmajiem Teātra mīmiem un aiznestu nekurienē. Runā, ka mirušie nonāk aiz tumšā ekrāna skatītāju zālē. Viņu rosināšanos pamana kāda meitene. Jauno aktrisi aizrauj dumpinieku rosīšanās, un viņa nekavējoties pārtop „nindzjā”, lai noskatītos teātra slepenajā dzīvē. Meitene nodēvē sevi par Lapsu. Viņa tēlo jau no mazām dienām un mazpamazām virzās cauri pārējas posmam no bērnu uz pieaugušo lomām. Kāda būs Lapsas nākotne? Jaunā pasaule atvaira raizes par nākamo lomu. Grāmatā ir varonis no „ienaidnieku” lauciņa. Kāds Mīms, kurš pēkšņi attopas, ka apzinās un spēj izanalizēt savu mehānisko būtību. Tātad viņš ir savas sistēmas ienaidnieks, turklāt zina atbildes uz jautājumiem par Teātra pasauli. Vai kāds noklausīsies viņa stāstu pirms mīmu pārvērtīs rezerves daļās citām ierīcēm? Visi aktieri zina, ka kāds raksta seriālus. Scenāristi ir visaugstākā līmeņa drauds. Viņi veido lomas un likteņus. Varbūt scenāristiem pieder vara pār Teātri, tomēr neviens to droši nezina un domāt, pētīt nav ļauts. Kas esmu? Vai turot sevi robežās un lomās riskējam zaudēt kontroli pār savu dzīvi? Kādēļ mēs vēlamies, lai pār mums valda? Ja nu mūsu pūles, centieni iederēties un spēlēt pēc noteikumiem, nevienam nav vajadzīgi? Kas kontrolē cilvēku? Patiesībā var uzdot daudzus jautājumus. Lasītājam, atbildot pašam sev, nākas ieskatīties slāņos un būt pārsteigtam par paša prāta bezgalīgo piedāvājumu. Neviena atbilde nav nepareiza. Darbam ir daudzas nozīmes un katra no tām ir pareizā atbilde uz iekšējiem jautājumiem, ko tas personīgi izvirza cilvēka dvēselē. Romānā var ieraudzīt dažādus aspektus: mākslas attiecības ar skatītāju, cilvēka un sabiedrības attiecības, dumpinieka un paļāvīgā pilsoņa pozīciju, patiesības relativitāti, iztēli un realitāti. Tie ir vieni no neskaitāmajiem piemēriem, katrs atradīs savējos. Apgāda Zvaigzne ABC konkursā „Nacionālais bestsellers” romāns saņēma speciālbalvu. Tātad šajās vairāk nekā trīs simts lapaspusēs slēpjas kāds medaini lipīgs noslēpums. Kāds galu galā varētu būt latviešu bestsellers? Izpētot vāku, izlasot anotāciju, pirmkārt, māca šaubas vai svešiniekiem zinātniskās fantastiskas žanrā varētu patikt, otrkārt, vai tikai darbs nesagādās intensīvāku intelektuālo pārbaudījumu, nekā varētu vēlēties. Romānā lasītāja prāta iesaisti veicināja autores mudinājums domāt. Lasītājam tiek dota pasaule, kurā robežas ir un vienlaicīgi nav norādītas. Viņš nonāk efekta varā, jo ir līdzdalībnieks zudušās pasaules meklējumos, vienlaicīgi redzamo tverot ar skaidri uzrakstītajiem vārdiem.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Neuzskatu sevi par konspirācijas teoriju piekritēju, bet laikam jau gīks manī kaut kur prāta stūrītī svēti tic, ka kādā jaukā brīdī cilvēce pati sevi iznīcanās. Un tas ir absolūti nenovēršami un vairs tikai laika jautājums, kad un kāda būs kulminācija. Mēness teātris ir ļoti aizraujošs viens no distopiskajiem cilvēces beigšanās scenārijiem. Daudzi pirms manis jau ir izsmeloši aprakstījuši dažādās grāmatas šķautnes un kādos tik vien līmeņos nevar traktēt šo darbu. Bet man vislielākais prieks, ka arī latviešu autori ļauj sev (kvalitatīvi) iekāpt sci fi žanrā! -1 zvaigzne par to, ka visi 'ahhh' momenti bija pirms beigām, noslēgums atstāja drīzāk 'meh' sajūtu un mazuma piegaršu.
Kad pasēdēts stellēs un ir piedzīvoti pirmie mēģinājumi radīt audumu pašai, ar citām acīm uzlūkoju ikkatru drēbi. Ar citām acīm lasās grāmata, kad pasēdēts pie baltas lapas, piedzīvojot pirmos mēģinājumus uzrakstīt kādu ainu pašai.
Varbūt tas laupa kripatu iepriekšējās - ne tik apzinātās lasīšanas pieredzes baudas. Bet varbūt tomēr nē. Varbūt viss ir gluži citādi, un grāmata izrādās “instrukcija” - rakstīšanai, varbūt pat dzīvošanai.
Laikam jau es kaut ko galīgi nesapratu, jo palasot citu atsauksmes liekas, ka viņiem bija cita grāmata (kuru es arī būtu gribējusi izlasīt). Ar stāstiem , kuros tevi iemet neko nepaskaidrojot par pasauli apkārt ir tā pat kā ar peldēšanu - ja tevi iemet ūdenī tu vai nu iemācies peldēt vai noslīksti. Šoreiz es laikam tekstā sanāk, ka noslīku.
It kā interesants un domas rosinošs uzstādījums un fantāzija, bet pietrūkst plūduma un atrisinājuma elegances. Tomēr patīkama realitātes relatīvisma deva.
“Romāna galvenie varoņi – aktieri milzīgā teātrī – ir būtnes bez savas identitātes, kuru dzīve seko iepriekš uzrakstītiem scenārijiem. Vai ir iespējams šo scenāriju lauzt – un kāda ir cena, kas par to jāmaksā? Kam ir iespējams uzticēties šajā pasaulē, kurā valda skatuves likumi un bezpersonisks mākslīgais intelekts? Un kas notiek tad, ja mehāniska būtne sāk apzināties sevi?”
“Mēness teātri” man savulaik uzdāvināja draudzene. Viņai šī grāmata patika un viņai likās, ka tā varētu patikt arī man. Lai gan mani interesē fantāzijas un fantastikas žanrs, es tajos sarakstītās grāmatas lasu reti, priekšroku dodot filmām. Kad beidzot pieķēros, tad tā aizrāvos, ka izlasīju trijos vakaros.
Es pati esmu darbojusies gan teātrī, gan bijusi statiste filmām un seriāliem, un tādēļ vairāk par visu mani interesēja tieši teātra aizkulises un aktieru pasaules hiearhija. Nezinu, vai tas bija apzināti vai nē, bet Melgalves radītā pasaule īpaši neatšķiras no īstās: statisti nekas nav, pret viņiem var izturēties kā pagadās; nogrēkojušies aktieri par sodu saņem sliktas lomas vai vispār pazūd no skatuves; aizkulisēs notiekošais nevienu neinteresē, žmiedz kaut vai otru nost, visiem pofig.
Grāmata drusciņ raisīja asociācijas ar filmu “Trūmena šovs” un es savā ziņā gaidīju, ka “Mēness teātrim” būs savs leļļu meistars, kas uz visu noskatīsies no tālienes.
Man ļoti patika Mīms, kas, būdams mehāniska būtne, kas tikai nesen sācis apzināties sevi, tomēr jau no paša sākuma bija intriģējošs un daudzšķautņains. Tieši Mīmam es visvairāk jutu līdz.
Beigas drusku pievīla. Pietrūka dramatiskas kulminācijas un tās vietā stāsts, manuprāt, aprāvās brīdī, kad likās - nu tikai sāksies!
Jā, piekrītu, ka izcila doma starp rindiņām. Un tomēr par grāmatas nobeigumu nepamet sajūta, ka tas ir sasteigts, it kā autorei būtu apnicis rakstīt vai termiņš spiedis to pabeigt. Šis nav no variantiem, kad ir patīkami domāt par to, kas beigās īsti notika, jo jautājumi ir ne tikai par nobeigumu, bet arī par dažām stāsta detaļām kā tādām, un šīs trūkstošās detaļas atņem stāstam daļu jēgas. Brīnišķīga fantāzija par tēmu, intriģējoši tēli un saistošs stāsts, bet tomēr 2 zvaigznes par zaudētu potenciālu.