There are people comfortably settled into their lives. There are people confident in what they know. There are people who are safe within their well-defined world.
Just when they think they have the universe figured out, along comes Drood and changes everything overnight.
Join the great Russian dreamer Alexander Grin, as he explores the question - what would happen if a human being could fly.
Alexander Grin or Green is the pen name of Aleksandr Stepanovich Grinevskiĭ (Russian: Александр Степанович Грин (настоящее имя — Алексaндр Степaнович Гринeвский)), August 23, 1880 – July 8, 1932) , a Russian writer, notable for his romantic novels and short stories, mostly set in an unnamed fantasy land with a European or Latin American flavor. He was a sailor, gold miner and construction worker, but generally lived a life of a vagabond.
Я очарована. Но неровно. Были места, где приходилось продираться сквозь текст ползком, где почти невозможно дышать от нагромождения-зачем? - слов. И были места, где тебя словно подхватывает ветром и кружит, текст-полёт. Очень визуальный язык: желтый, золотой, оттенки синего — пишу этот отзыв и словно вижу. Живой пульсирующий текст. Душу вынимают совершенные мелочи, мимоходом брошенные фразы героев. Внятно писать не хочется, хочется по горячим следам записать вот так — нервно, быстро, восторженно. В общем, этот текст — для меня, да. Летать. Летать, улететь, обмануть, ускользнуть - да.
На пятом десятке впервые взялся за Александра нашего Грина, столп российского романтизма и все такое. Был удивлен.
С одной стороны, он с серьезным лицом излагает какую-то абсолютно наивную фигню про летающего человека Друда, который самим фактом своего полета вызывает массовую истерию, при виде его люди тысячами впадают в панику, или наоборот, в религиозный экстаз, все секретные службы мира хотят его убить, а честолюбивые дамы ищут его расположения, потому что стоит ему появиться на публике открыто и запеть с высоты песенку про блистающий мир, как мир обрушится в хаос и все империи падут к его ногам - короче, бред полный, фантазии пятиклассника :) Беляевский "Ариэль" несравнимо более адекватный и здравый.
Но с другой стороны, написано это так замечательно, просто сказочно написано, гипнотически, читаешь как завороженный и не можешь оторваться. Поразительный язык, поразительный талант.
В каком-то смысле Грин и был тот самый Друд, благородный безумец, своими нелепыми метаниями чуть-чуть приоткрывающий людям окно в блистающий мир.
P.S. Почему-то во всех отзывах упоминается, что Друд в последней главе гибнет. Такое ощущение, что люди вообще не анализируют прочитанное :) Нет там ни слова про его смерть.
Par šo grāmatu es jau zināju no bērnības atmiņām, ne velti viņa man palika uz pašām beigām. Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi sērijā ir atrodams kāds cits šī autora darbs “Akmens stabs”, un salīdzinoši nesenā iepazīšanās ar to manu morāli pirms šīs grāmatas lasīšanas nepacēla.
Kā rakstīts priekšvārdā, autoram ir gājis visādi, viņš ir gan pelts, gan slavināts, un katram uzskatam ir zināma taisnība. Autora pasaules tiešām ir kapitālisma romantizācija, viņa fantāzija nudien ir tik maz piesaistīta pie zemes, ka stāsti no tā sāk zaudēt. Taču reti kad gadās tik veikls manipulētājs ar vārdiem, smuku teicienu sacerētājs un nekā nepateicējs daudzu lapaspušu garumā. Tiešs pierādījums, ka ir labi būt Gorkija draugam.
Lai saprastu, ko es runāju, ielikšu maitekli:
“Fantastisks stāsts par Dubultās Zvaigznes Cilvēku – Drudu, kurš mācēja lidot, un kuru, šo viņa spēju dēļ, vajā pasaulē valdošie bezsirdīgie bagātnieki. Šim Dubultās Zvaigznes Cilvēkam, pēc viņa uzstāšanās ārēnā, sāk sekot slepenpolicija, viņā iemīlas kāda bagāta sieviete Rūna, kura arī viņu sāk vajāt. Drudu noķer, ieberot viņa dzērienā miega zāles, iesloga cietumā un saslēdz ķēdēs, bet viņš no kameras izbēg ar Rūnas palīdzību, kura iesūta viņam cietuma kamerā vīli ar ko pārvīlēt ķēdes. Druds ierodas pie Rūnas lai pateiktos, viņa piedāvā izmantot neparastās spējas, lai kļūtu par pasaules valdnieku un Druds ar nožēlu pamet Rūnu. Nākošajā gadā pilsētā ierodas kāda jauna meitene Tavija, kura nejauši noklausās kāda neprātīga izgudrotāja lekciju par to, ka iespējams lidot ar koka gulbi. Viņa vienīgā notic šim izgudrotājam un kopā ar to paceļas koka gulbī gaisā. Savukārt Rūnu nomoka Druda atraidījums un viņa nolīgst kādu cilvēku, lai tas iznīcinātu Drudu. Pēc neilga laika izejot uz ielas Rūna ierauga Drudu guļot asiņu peļķē. Oficiālais slēdziens ir, ka Druds izkritis pa logu un nosities. Rūna beidzot ieguvusi mieru…” Tas nāk no Zaigojošās pasaules apraksta, un stāsts patiesi nesatur neko vairāk, varoņu savstarpējās attiecības veidojas momentāni – mīlestība, naids un motīvi, tie visi ir mirkļa lēmumi, lai autors varētu izplūst lapaspušu garos sajūtu aprakstos, kuri neko nepasaka un stāstam papildus nedod.
Nekad nelasiet grāmatu vilcienā, ja tava stacija nav vilciena galastacija, un tu brauc viens. Šoreiz runa nav par to, ka aizlasīsies un pabrauksi garām, te ir liels risks aizmigt un pašaut garām vajadzīgai stacijai. Sarakstītais uz smadzenēm iedarbojas kā miega zāles un ir jāpiespiež sevi turēt nomodā. Nepacietīgākajiem krāšņie dabas aun tēlu apraksti radīs priekšstatu, ka pusi grāmatas var mierīgi izlaist un ar to neko nezaudēt, un viņi nekļūdās. Būšu pavisam skarbs, visu šo grāmatu var mierīgi izlaist un neko nezaudēt. Vienīgais stāsts, kas man nedaudz patika, padomājot, patika tikai tādēļ, ka bija Grāfa Monte Kristo pārfrāzējums.
Tās, protams, ir tikai un vienīgi manas domas, iespējams, ka cilvēkam, kuram patīk viņa “Sārtās buras”, šis stāstu krājums spēs sniegt papildus romantisma veldzi, un tur nu es neko nosodāmu nesaredzu. Šī grāmata vienkārši nav priekš manis, no sākuma es vēl cerēju uz maģisko reālismu, jo šis žanrs man patīk, taču pat ar to autoram nav īsti vedies, iespējams, viņš mēģina sasniegt pārāk maģisku līmeni. Man arī galvā rosās pārdomas, kādēļ grāmata iebāzta tieši pie fantastikas. No fantastikas pat diezgan plašā traktējumā te nav ne smakas. Zaigojošā pasaulē vienīgais fantastiskais elements ir lidošana, bet tā ir fantāzijas lidošana, kas grauj pasaules strikto fizikālo kārtību un formulu ietvarus. Romantiska pasaka un nekas cits. Pārējie stāsti ir jūrnieku un ceļotāju piedzīvojumi.
Es grāmatai, neskatoties uz visu romantismu un labo valodas lietojumu, lieku 3 no 10 ballēm, ieteikt to kādam neriskēšu.
Quite a confusing piece of work. Some pages are straightforward, with actions and dialogue, while other extracts turn out to be philosophical reflections of the famous Russian author. A lot of close reading needs to be done, to get the whole picture.
Цілком непогана ідея, викладена в першій частині роману була дещо загублена у другій половині роману. Метафоричний оверлоад впродовж сюжету і водночас зворушливий текст, але все ж після прочитання відчуття недосказаності від твору залишились.
Не дочитала, потому что потерялась... Вообще было интересно. Больше всего запомнились сцены , как главный герой прилетает в комнату к главной героине. Нападение после выступления. А странным было про сюжетную арку с героиней и старым дедом, который хотел ее заставить читать эротические романы, но, славу богу, он умер (хаха). Грин напоминает мне Миядзаки. В моей выстраиваются разные картинки, которые я представляла во время чтения и они схожи с работами Миядзаки. А так же чуть узнав характеры этих персон. Их можно в чем-то сравнить.
Neil Gaiman could never Карлсон, but make him hot «Алые паруса» на максималках
И другие шутки для моего несостоявшегося стендапа. Но самое главное — начали за здравие, а закончили из-за дэдлайна. Начало истории очаровало меня своей смутностью и волшебной загадочностью, но чем дальше я заходила, тем с большем удивлением и с большей досадой я открывала для себя эту историю. Особенно конец — недосказанность, которую я так люблю, превратилась в как будто бы сырой текст. Снова думается мне, что произведению не помешала бы сильная и чуткая рука редактора; от этого мечтательность Грина только бы выиграла.
This novel reminded me of one of Winterson’s characters from “Oranges are not the only fruits.” She describes the hero this way: “If there was an elephant in the supermarket, she'd either not see it at all, or call it Mrs Jones and talk about fishcakes.”
В двадцатых годах на литературу, уже ставшую советской, снизошло поветрие фантастического восприятия реальности. Перед советским человеком ставилась очевидная задача — необходимость разрабатывать средства, должные позволить охватить весь мир. Можно сказать, в том просматривалось наставление Ленина для писателей — отражать в произведениях нужды государства. И какие начали появляться художественные ��руды? Это «Аэлита» и «Гиперболоид инженера Гарина» за авторством Алексея Толстого, «Роковые яйца» и «Собачье сердце» Михаила Булгакова, «Голова профессора Доуэля» Александра Беляева: как малое представление о начавшемся складываться поветрии из фантастических сюжетов. На одной волне был и Александр Грин, создавший «Блистающий мир» — повествование о человеке, наделённом способностью летать. Публикация произведения происходила на страницах «Красной нивы» в течение первых месяцев 1923 года с двадцатого по тридцатый выпуск.
Grāmata bija gan ar vieglākiem stāstiem, gan arī bija tādi pasmagāķi - vairāķ liekošī domāt. Nedaudz fantastika, nedaudz sadzīve... Pāri visam cilvēku jūtas.