Šī grāmata man patika un it kā vienlaikus atgrūda. Tā bija mīlīgi skumja, brīžiem aizkustinoša, brīžiem spraiga un ar saviem mistiskajiem notikumiem arī neticama lasāmviela. Varbūt brīžiem pat par daudz neticama, lai es to pa īstam izdzīvotu. Bet kopumā grāmata pozitīvi vērtējama, Marielas ģimenes situācija un netipiskā draudzība ar Liku noteikti jauniešiem liks dziļāk apdomāt dažu labu svarīgu dzīves jautājumu.
15 gadus vecā Miriela dzīvo divās paralēlās realitātēs- vienā viņa ir vecākā māsa smagi slimajam brālim, kuram ārsti līdz galam nevar noteikt diagnozi, bet no otras puses viņa ir tikai pusaudze, kura mācās atrast savu vietu šajā sarežģītajā pieaugšanas posmā. Brāļa slimība rada milzu spiedzi visai ģimenei, savā ziņā liekot Mirielai pieaugt ātrāk kā viņai būtu nepieciešams, neļaujot līdz galam izbaudīt pusaudžu bezrūpju laiku, kad pievērsties tikai savām vēlmēm.
Somijas zviedru rakstniece Henrika Andersona mazajā grāmatiņā "Gabaliņš dvēseles" sabērusi daudz jo daudz emocionāla pārdzīvojuma, mistiska spēka un pusaudža atkailinātās pirmās jūtas, kurās bēgot no ikdienas, tik viegli apmaldīties un maldīties.
Neparastā sižeta līnija apvieno reizē pārpasaulīgo, ezotērisko un dēmonisko, ievelkot lasītāju prāta labirintos, ļaujot pašam atrisināt neatbildētos jautājums. Aizverot vāku, tā vien gribas uzdot autorei jautājumus, lai spētu pielikt punktu šim stāstam. Tā vietā, stāsts turpina risināties manā galvā, iztēlojoties neskaitāmos scenārijus, kā stāsts varētu turpināties.
"Kāds internetā bija ierakstījis, ka, lai remdinātu savas alkas, jāienirst dziļi dvēselē. Bet kā var zināt, ka esi ieniris pareizajā vietā?" (97.lpp.)
"Gabaliņš dvēseles" ir hipnotizējošs jauniešu romāns, kas runā par daudzām klusinātām tabu tēmām bērnu literatūrā- karu, smagu slimību, dēmonisko. Bet grāmata ne mazākajā mērā nav bērnišķīga, jo tajā caurum cauri virmo pieklusināts viedums. Atsevišķi citāti grāmatā kā bungu vālītes uzsists ritma raksts, iebliež tieši pa saules pinumu, it kā autore to visu attiecinātu uz pašreiz pasaulē notiekošo.
"Tā nav mana vaina. Tā nav arī tava vaina, Ben, ka tu esi slims. Pie vainas ir dzīve, un dzīvi nevajag ienīst. Jo, iespējams, dzīve ir vienīgais, kas mums dots." (92.lpp.)
Henrika Andersone latviešu lasītājiem pazīstama ar savu grāmatu "Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata"- par kuru 2014.gadā saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu.
"Mammas galvā nepietiek vietas vairāk kā vienam bērnam vienā reizē. Un, lai arī tu, Ben, esi tik maziņš, visu vietu aizņem tu." (60.lpp.)
Tā nav mana vaina. Tā nav arī tava vaina, Ben, ka Tu esi slims. Pie vainas ir dzīve, un dzīvi nevajag ienīst. Jo, iespējams, dzīve ir vienīgais, kas mums dots.
Mazliet par savādu priekš manis, ārpus rāmjiem, ja tā var teikt. Bet stāsts smags - par daudziem likteņiem - par slimību, par paātrinātu patstāvību un pieaugšanu, par ģimenes un visa piederīgā zaudēšanu, par vecāku sāpēm, ja tavam bērnam sāp. Būs jādomā par šo grāmatu kādu laiku.
atsevišķas vietas grāmatā bija tik tiešām īpašas: par draudzību, rūpēm un sevis un citu pieskatīšanu. par spēju smelt un mācīties no dzīves visu, ko tā piespēlē. un tad bija vietas, kur kājas tomēs aizķērās, un es uz priekš devos, mazliet klibodams.
Gryuši skaitoma gruomota par gryutu temu, div pusaudžu sasatikšonu napanasami gryutā dzeivis breidī - kod saime izmysumā rauga gluobt bruoleiti i pīaugušī ir aizjimti ar slymū bārnu i kod saimis vaira nav, partū ka sadaga. Skaiteju pa mozam gabaleņam, pa eisai nūdaļai, partū ka tys beja kai īt upē pa straumi. Izkuop, tok ruodīs, ka kuojis vys vēļ nas iudiņs. Nav vīgli tikt tī - aiz vīgluos teksta saprasšonys, uorpus izskaidrojamuos realitatis, cereibu i parasteibys, bet tys pamat stypru piecgaršu, kas līk dūmuot par tū, kas mes vīns ūtram asam i cik daudz varim padareit loba ūtram, vīnkuorši palīkūt kūpā. Cik esi gotovs atdūt nu seve, kab ūtram byutu labi. I varbyut esi kas vaira, ka vari. Bet tei ari vystycamuok ir tei pīaugšona.
Es kā pieaugušais dažbrīd šajā grāmatā meklēju garīgas saslimšanas. Līdz beigās sapratu, ka tik dziļi varbūt nemaz nevajadzēja rakt un vienkārši vajadzēja ļauties stāstam un noticēt brīnumam. Ļoti iespējams, ka stāsts arī bija par mēģinājumu tam noticēt. Tas pavisam noteikti bija par cerību, par mirkli, kad tu vēlies to ko nekādi nevari ietekmēt. Par to pamestības sajūtu, par apziņu, ka pasaule jau negriežas ap tevi. Par vēlmi izdzīvot un iegūt mazliet normalitātes. Dzīvot to dzīvi ar problēmām un to bez, kas apvīta ar mazliet drosmes un pārgalvības, mazliet ne sevis.
es nevaru atrast pat vienu lietu, kas mani saistīja ar šo grāmatu, tomēr es varētu nosaukt neskaitāmi daudz lietu, kas mani atgrūda. sākot ar rakstīšanas stilu un beidzot ar sižetu un varoņiem. es sāku domāt, ka lasītāju žūrijai vajag cilvēkus ar labāku gaumi, kas izvēlas grāmatas, lai grāmatu mīļiem nevajadzētu mocīties, tās lasot.
Grāmata domāta jauniešiem un viņi noteikti labāk spēs novērtēt sižetu, man paranormālās aktivitātes traucēja. Bet visādi citādi labi atainotas padsmitgadnieces iekšējās izjūtas pārmaiņu laikā.
Aika hauskalla tavalla haastavakin nuortenkirja, jossa edes päähenkilön taustoista ei paljastettu heti kaikkea, vaan taustat piti keräillä itse tekstisirpaleista. Toisaalta tämä loi tunteen, että asioita olisi paljastettu sarjan ensimmäisessä osassa, mutta ilmeisesti tämä ei kuitenkaan ole minkään kirjan jatko-osa? Varsin "perinteisiä" nuortenkirjaelementtejähän tässä oli (saatananpalvonta-kohtaus vei suoraan 90-luvulle), mutta yllättävän kivasti yhdisteltynä. Hirveää vauhtia tuntuivat tapahtumat etenevän. Vähän jäi fiilis, että kirjailija olisi saanut aika paljon inspiraatiota ainakin Muriel Barberyn Siilin eleganssista, mutta voin toki olla väärässäkin.
"Vai dzīvē ir tikai stāvoklis? Posms, kas iekļaujas lielākā veselumā, universālajā spēkā (tas ir manis izdomāts apzīmējums, bet man šķiet, ka Tu saproti)." /168. lpp. Grāmata negaidīti pārsteidza mani, tik pat negaidīti tā arī nonāca pie manis. Parastas mūsdienu meitenes domas mijās ar mistisku un dvēselisku skatījumu uz dzīvi. Vienkārši, šokējoši un iespaidīgi...
man nav jālasa tas, ko man liekas, ka man vajadzētu lasīt, man ir vienkārši jālasa par meitenēm, kuras cenšas saprast, ka viņas netur rokās visu pasauli un viņām tas nemaz nav jādara.
Neparasta grāmata, kas liek aizdomāties par beznosacījuma mīlestību pret saviem tuvākajiem, atstumtību un arī pirmajām jūtām. Meitene ir gatava atdot gabaliņu dvēseles, lai tikai viņas smagi slimajais brālītis dzīvotu pilnvērtīgi. Miriela gan ir mazliet greizsirdīga, jo bieži vien viņai netiek pievērsta uzmanība brāļa dēļ. Tomēr viņai ir īpašas spējas - lai vai tās būtu patiesas, vai tikai viņas prātā, Miriela tām tic, tic, ka tās dziedē mazo brālīti. Kādu dienu viņa sastop Liku - klīst runas, ka viņš esot sātanists. Par spīti tam, Miriela nebaidās un vēlas atklāt viņa dzīvesstāstu un vaicāt pēc palīdzības (kuram tā būs nepieciešama vairāk?) Pie vainas ir dzīve, un dzīvi nevajag ienīst. Jo, iespējams, dzīve ir vienīgais, kas mums dots. (92.lpp)
Kāds internetā ierakstīja, ka, lai remdinātu alkas, jāienirst dziļi dvēselē. Bet kā var zināt, ka esi ieniris pareizajā vietā? (97.lpp)
Mums nevajadzētu turēties pie tā, kas ir bijis. Un mēs visi esam daļa no visa, kas arī atrodas pastāvīgā kustībā. (99.lpp)
Cilvēki ir bara dzīvnieki. Lielākā daļa izvēlas pievērt acis. Mūsu smadzenes ir sarežģītas, bet ar mūsu psihi ir viegli manipulēt. (186.lpp)
Harvinaisen viipyilevä, kiertelevä, aika haastava romaani, joka tuudittaa turvallisuudentunteeseen professorin ja latinankielisten kasvien pariin - kunnes tykittää täysillä eläinuhreilla, saatananpalvonnalla ja pikkuveljen tuskankirkunalla.
Suuria kysymyksiä elämästä, sielusta, kuolemasta, yliluonnollisen ja tieteen välisistä rajoista. Samalla kasvukertomus tytöstä, jonka veli vie perheessä kaiken tilan niin, että on kehitettävä ihan uusi persoona kokeilemaan aikuisuuden rajoja.
Täysin auki jäävät ihan kaikki asiat sopivat joillekin - mutta sopivatko kohderyhmälle? Ahmin loppuun.
Täytyy myöntää, että en muista tästä kirjasta paljoakaan. Luin sen melkein kaksi kuukautta sitten ja olen jo unohtanut miten kirja päättyi. Kirja ei siis tainut olla kovin hyvä. Se oli ok. Mutta ei loistava.
En vain pystynyt samaistumaan hahmoihin. Luc vaikutti aluksi mielenkiintoiselta mutta sitten hänestäkin tuli tyhmä. Ensin luulin tarinaa ihmissusiteemaiseksi mutta ei se sitä ollutkaan. Maagisen realismin hujakoilla liikutaan enemmänkin.
Olen pahoillani, mutta en pysty sanomaan kirjasta mitään muuta. En tosiaankaan muista kirjasta enää mitään....