8000 gadu tālā nākotnē izveidotā impērija ir maģijas un viduslaiku dzīvesstila piesātināta. Šajā valstī slepeni darbojas organizācija, kas no visas pasaules vienkopus vāc un glabā dažādus rakstu darbus. Tuksneša vidū slejas milzīga bibliotēka – pilsēta, un īpaši prestiži tajā ir būt par rakstu vācēju. Pats labākais rakstu vācējs Tagoberts saņem uzdevumu doties turp, kur vēl neviens nav bijis, un iegūt mistisku, leģendām apvītu lietu.
Tago priekšā ir neizmērojami tāls ceļš, kas var atnest slavu, bagātību vai arī – nāvi. Norūdītais raksturs, pienākuma izjūta un mīlestība uz ceļu stiprina viņa garu. Taču garajos ceļojumos viņu pavada pastāvīgi kādas cilvēciskas alkas. Cik gan ilgi nāksies dzīvot šo aizraujošo, bet vientuļo dzīvi?
Pēdējais uzdevums palīdz Tago atrast atbildes uz visiem jautājumiem. Bet līdz tam laikam ejams ceļš – grūts, bīstams, taču skaists...
Fantāzijas žanra romāns “Rakstu vācēja ceļš” saņēma galveno balvu konkursā Zvaigznes grāmata. Oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem.
Jānis Valks mācījies Tārgales pamatskolā, Skrundas arodvidusskolā, Latvijas Kultūras koledžā.
Rakstniecībā sācis darboties kopš 2001. gada. Sākotnēji tas bijis darbs tikai savam priekam, bet mācības Literārajā akadēmijā mudināja autoru pievērsties literatūrai jau mērķtiecīgi.
No 2012. gada ir Ventspils Galvenās bibliotēkas bibliotekārs.
Sākumā likās, ka būs viduvēja grāmata, bet beigās jau kļuva ļoti interesanta. Samiksēts fantāzijas žanrs ar zinātnisko fantastiku, kas reti novērots. Lieku 4 zvaigznes.
Vispirms jāsāk ar ārējo noformējumu, kas patiesi izceļas citu grāmatu vidū. Turklāt fakts, ka autors pats iejuties galvenā tēla lomā, šķita patiesi oriģināls un piesaistošs. Darbā plaši un izsmeļoši tiek aprakstītas vietas, personas un notikumu, kas vijas cauri galvenā tēla ceļojumam. Brīžiem šie apraksti šķita pārāk gari. Jau pēc pirmās daļas izlasīšanas sapratu, ka šis būs viena personāža ceļojums, kas mani interesi samazināja, jo es esmu elpu aizraujošu piedzīvojumu un tēlu savstarpējo attiecību cienītāja. Iepriekšējās šādas, kā es saucu „viena varoņa” grāmatas, ko esmu lasījusi ir vairāk reālistiski sevis izzināšanas, meklējuma stāsti. Cik atceros, šis ir pirmais fantāzijas/ fantastikas „viena personāža” stāsts, ko esmu lasījusi, tāpēc man nav ar ko salīdzināt. Turklāt mani ne īpaši aizrauj zinātniskās fantastikas žanrs, bet tomēr kopumā stāsts patika, it sevišķi autora izveidotā autentiskā pasaule un sasaiste ar bibliotēku tēmu, kas man pašai ir ļoti tuva.
Grāmata lasījās ātri, taču viscaur acīs dūrās varoņa absolūtā veiksme. Gribi uzzināt visslepenākās organizācijas vislielāko noslēpumu – protams, draugs, lūdzu. Bandītu šķiet vairāk nekā munīcijas – nekas, viņi izbeigsies tieši laikā. Svešiniek, gribi manu meitu par sievu – protams, lai jums svētība. Gandrīz katra lieta, vai tas būtu sīkums vai liels, būtisks pavērsiens, tiek atrisināts ātri, vienkārši un veiksmīgi. Pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem laba sirds, un varonim bieži vien pat nav jāliek lietā savas izslavētās prāta spējas. Tik veiksmīgam varonim ir grūti just līdzi. Ja kaut mazliet vairāk viņam būtu jāpacenšas, kaut kur neveiktos (es nerunāju par neveiksmēm, kas ir iekļautas, jo ir vajadzīgas, lai nākamajā lappusē paveiktos), kaut kur būtu jāpacīnās par savām vēlmēm, vajadzībām, viņš kļūtu daudz simpātiskāks. Stāstā bija daudz interesantu ideju (piem., tuksneša šķērsošanas paņēmieni, lidojošās pilsētas, uzpludināmie purvi un vēl). Tādas labprāt redzētu vairāk izmantotas un plašāk aptvertas. Stāsta nobeiguma romance, kā jau arī citās atsauksmēs minēts, šķita neveikla, bet varbūt tā bija tikai nodeva lasošajai sieviešu auditorijai, jo stāsta sākumā autors pret sieviešu dzimumu izturas diezgan nicīgi. Man šķieta, ka arī bez šīs savādi straujās un klišejiskās mīlestības varonim bija pietiekami daudz iemeslu pieņemt šādu gala lēmumu. Tas pat šķistu viņam kā gudram cilvēkam sakarīgāk. Jo viņš taču ir nonācis Literai nezināmā zemē ar jaudīgu pārvaldību un iemantojis tās atzinību. Ja arī kāds no tiem viduslaikiem atkļūtu, gan jau visvarenais O par to ātri parūpētos un neitralizētu. Bet nu - mīlestībai jau laikam nepavēlēsi. Kopumā, lai arī grāmata tracināja ar pārāk izteikto veiksmīgumu, var redzēt, ka autoram izdoma strādā labi un ar humora izjūtu arī viss kārtībā. Pieļauju, ka nākamie darbi būs vēl labāki. Lai izdodas!
Interesanta, pamatīgi izstrādāta pasaule un aizraujošs sižets, vienīgi tik episkam ceļojumam fantastiskā pasaulē būtu piedienējusi teiksmaināka un vijīgāka valoda. Ļoti vienkāršotais stils mazliet liedz baudīt grāmatas burvību. Bet izlasījās ātri un kopumā patika.
Godīgi sakot tā bija no tām grāmatām, ko muļļāju ilgi. Nu,nekādi nedevās rokā vismaz kāda saikne ar varoni, kaitināja mūždien visur esošie nejēdzīgie apraksti, kas bieži šķita ielikti nevietā. Respektīvi garos dialogos par katru pieturas punktu un sīkumu ("as you know, Bob"). Ar grūtībām nāca sapratne, kas bija un kas nebija domāts kā joks, bet situācijas no kurām izkūlās bez jebkādas piepūles, jo ir galvenais varonis, diezgan nomāca vēlmi turpināt lasīt. Par laimi pēc vidus palika labāk. Mazliet vairāk notikumu un mazāk liekas sarunas uzlaboja situāciju. Piezīmēt kā plusu noteikti gribas ļoti labi izstrādāto pasauli. Bez šaubām varēja noticēt, ka tā ir īsta lappusēs, vizualizējama. Patīkamāk gan būtu, ja to pasniegtu citādi - cauri sižetu. Lieku divas, jo pēc goodreads retinga "it was ok" atbilst precīzāk nekā "liked it". Un tā nudien galu gala bija izlasāma par spīti visiem tiem brīžiem, kad gribējās nomest, zinot, ka Tagoberts tāpat visu izdarīs pat pārāk pareizi. Kaut vai pasaules dēļ
Galvenā problēma ar pašmāju literatūru un iemesls, kādēļ daudzi apgalvo, ka tā ir garlaicīga, un baidās pat pamēģināt, ir tuvredzība. Pavisam burtiskā nozīmē - plašāka skatījuma trūkums. Latviešu literatūra turas tuvu sirdij, tuvu mājām, tuvu pazīstamajam un latviskajam. Mirklī, kad latvietim ir jāizkāpj no savas pazīstamās zemītes, siltuma un siena smaržas, tas vai nu kļūst ārkārtīgi neveikls, vai saceļ adatas gaisā un sāk par visu sūdzēties. Jānis Valks ir lielisks piemērs tam, ka nepazīstamajā vajag tikai iekāpt un pieņemt ar laipnību, lai tas pakļautos veidošanai.
Jau ierasta piezīme pēdējā laikā - reāli gribu likt 3,5 zvaigznes. Bija interesanti. Patika autora piezemētais, vienkāršais rakstības stils, kurš man lasot, galveno varoni padarīja cilvēcīgāku un radīja man mazu realitātes sajūtu. Patika, ka autors nebija pārcenties un pārspīlējis ar varoņu daudzumu, mītisku būtņu, sižeta pagriezienu, burvestību un citu fantāziju daudzumu. Viss bija pareizajās devās. Tiesa, sapratu, ka zinātniskā fantastika un tas, kas ar to saistās, nav man. Taču, neraugoties uz to, darbs bija interesants un man nav nožēlas, ka izlēmu to izlasīt.
Bija pietiekami laba, lai radītu interesi izlasīt līdz galam, bet nebija tik laba, lai labu brīdi pēc tam domātu par galveno varoņu dzīvi pēc aizmugurējā vāka aizvēršanas. Pilnā atsauksme šeit: http://kurpjukaste.wordpress.com/2014...
Pašmāju literatūras fantāzijai negaidīti aizraujošs gabals. Brīžiem ir drusku plakans, brīžiem savilkās ar šo to citur lasītu, bet vienalga ievelkošs un galvenais, ka viedais labietis nekur nespraucas cauri.
Pirms es izklāstu galvenos punktus, kāpēc man grāmata nepatika, ļaujiet noņemt cepuri vāka dizainam. Tas tiešām ir viens no skaistākajiem grāmatas vākiem, kas redzēts pēdējā laikā (arī iemesls, kāpēc nopirku grāmatu 🤭 un to ārā nemetīsu). Viņa vienkārši skaisti izskatās plauktā.
Grāmata nav slikta, bet nav arī izcili laba. Lasot visu laiku ir sajūta, ka to pašu scenāriju varēja izklāstīt stipri aizraujošāku. Pats koncepts ir ļoti interesants - zinību vīrs, kurš dodas bīstamos ceļojumos, lai atvestu mājas tālo zemju gudrības 😊 Smaržo pēc ceļojumu un atklājumu romantikas ... diemžēl ne šajā grāmatā. Tekstam vienkārši neizdodas ievilkt lasītāju iekšā, neizdodas apburt un intriģēt. Praktiski visa grāmata ir kā atstāstījums, daudz stāstīts - maz radīts (show, don't tell). Ja jau autors min ka GV pasniedz universitātē lekcijas, tad jau varēja sākt grāmatu ar kādu lekcijas ainu. Tad stāstījums par pilsētu, kāpēc tā būvēta šā, vai tā iekļautos dabiski tekstā un nebūtu vienkārši "še tev informācijas blāķis". Ja studenti vēl uzdotu jautājumus, pasniedzēja atbildēs varētu arī sākt iepazīt viņa raksturu. Tā vietā lasītājam vienkārši jānorij teksta gabals ar sausu informācijas izklāstu. Tā pati maģijas esamība, pirmo reizi pieminēta 15.lapā, un kopš tā laika parādās tikai pāris reizes visā grāmata - lai izskaidrotu kāpēc salas var lidot un lai GV varētu pāris reizes izšaut ar burvju zizli. Principā, sanāk ka maģija stāstā ir pilnīgi lieka. It īpaši, ka pie beigām grāmatā parādās zinātniskā fantastika.
Ir arī faktu nesakritības. Tago dzīvo kopā ar brāļa ģimeni un bieži apmeklē saviesīgus pasākumus, ir sabiedrība zināms un cienīts, ka arī ļoti mīl papļāpāt ar interesantiem cilvēkiem. Pie tam autors mēģina ieskaitot kā varonis ir vientuļnieks.
Personvārdi un vietu vārdi, lai arī interesanti savā būtībā, vislaik izsit no lasīšanas ritma. Tie vienkārši liekas jūtas dīvaini un nevietā konkrēti šajā stāstā. Piemēram, neparasti un eksotiski skanoši vārdi ir labi, ja darbība noris vietā, par kuru lasītājam jau ir priekšstats, ka tā arī ir eksotiska vieta. Tāpēc dzirdēt vārdus kā Haidershaima, Dazdranagons, Icha, Gvildora un Litera no tukša gaisa (pietam tie ir no dažādu valodu tradīcijas sasviesti vienā katlā) griež ausīs. Personvārdi ARĪ IR veids kā var raksturot lietas. Ar tiem par veidot atmosfēru, veidot priekštatus, raksturot un ļaut orientēties. Vai personāžs ar vārdu Voldemorts, varētu būt laipns, maigs un naivs varonis? Vai vieta ar nosaukumu Cūkkārpa varētu atrasties Antarktīdā, Ēģiptē, vai Mezoamerikā? Varbūt, bet tad žanrs drīzāk būtu komēdija vai satīra. Šajā grāmatā lielākā daļa personvārdu un vietvārdu iederējās kā sālīts gurķis ķīseli. Tago - ok. Tagoberts - jā, vārds piestāv mācītam vīram ar ģermāņu izcelsmi. Tago Dazdragons Temudzins Jānis Pāvils Bartolomejs di Ego - tas jau izklausās kā parodija (man tiešām pāris nodaļas likās ka žanrs būs parodija). Nevar vienkārši salikt kopā vārdus no dažādām valodām un kultūrām un cerēt ka derēs.
Kopumā ir daudz pie kā var piekasīties. Gan varoņa "Mary sue" momenti, gan virkne "Deus ex machina" brīži, kad varonis tiek cauri sveikā tikai tādēļ ka viņš ir galvenais varonis. Vai arī tas ka suns un ēzelis bija nedabiski cilvēciski, it kā izkāpuši no Disneja filmas. Nezinu kāpēc, bet es īpaši uzkāros uz tā, ka ēzelis "zviedz". Es nezinu kā saucās tās skaņas kuras rada ēzelis, bet man liekas ka tā diez vai ir zviegšana. Arī kaitināja tas, ka Tago mīļotā bija bez rakstura, tukša lapa, personāžs = ķiegelis. Vienīgais kas par viņu bija teikts bija "eņģelis, skaista, gudra". Ja jau tas vien lika Tago iemīlēties, tad kāpēc tieši viņā. Ļoti šaubos ka viņam ceļojumos nav gadījies satikt citas meitenes, kas atbilstu aprakstam. Lasītājam netiek dots nekāds cits iemesls simpatizēt meitenei, izņemot "Tago viņu mīl". Arī lasītājam būtu jāspēj redzēt, kāpēc viņa ir eņģelis? Sasodīts, būtu autors kaut vai viņas acu krāsu pateicis viņu raksturojot, tad vismaz varētu pateikt ka viņš viņu iemīlēja dēļ skaistām acīm.
Tā kā šis ir viens no autora pirmajiem darbiem, atliek vien cerēt ka nākotnē būs labākas grāmatas. Potenciāls un izdoma autoram jebkurā gadījumā ir.
Lai arī grāmatā ir dažas jaukas nianses , tā tomēr neaizrāva. Es vainoju varoņa (un apkārtējās pasaules) saprātīgumu un veiksmīgumu. Man nebija iemesla sēdēt uz krēsla maliņas un gribēt bļaut uz varoņiem, lai nedara muļķības, jo viņi tādas nedarīja. Gandrīz gribējās nolikt grāmatu malā, jo jutos droša, ka viņi paši ar visu labi tiks galā (kā arī notika). Varbūt šādi ir labāk par ļoti kaitinoši muļķīgiem varoņiem vai neticamām neveiksmēm, diemžēl neticamu lietu pietika arī šeit.
Vēl man gribas pasūdzēties par lietām, kas man palika neatbildētas.
Kādā recenzijā lasīju, ka grāmata pilna ar atsaucēm uz citiem darbiem. Varbūt es vienkārši esmu pārāk neizglītots lasītājs un zinot tos citus darbus būtu uztvērusi grāmatu pavisam citādi, bet man tajā kaut kā pietrūka.
Grāmata lasīta pēc ieteikuma, un man jāatzīst, ka nenācās vilties. Pirmkārt, mani pārsteidza laiks, kurā risinās stāsts, otrkārt, notikumi, kam pretī stājās rakstu vācējs Tagoberts Dazdranagons Temudžins Jānis Pāvils Bartalomejs di Ego, kurš ir diezgan simpātisks tēls, kuram ir tikpat simpātiski ceļa biedri - ēzelis Icha un suns Farāns.
Citāti no Zvagizne ABC, 2014. gada izdevuma:
''Labāk iziet laicīgi un, lēnām soļojot, atnākt āgrāk nekā doties ceļā pēdējā mirklī un skrienot nokavēt.'' (11.lpp.)
''Ja zina, kā iet, tad jebkur var nonākt daudz īsākā laika sprīdī nekā parasti.'' (136.lpp.)
''(..) slinkot drīkst tikai pēc paveikta darba; ja darbs nav vēl galā un darītājs var kustēt, tad jākustas vien uz priekšu.'' (178.lpp.)
''Padoties viņš pat nedomāja, tikai gribējās atpūsties un apsvērt, vai nebūtu rodams kāds vieglāks ceļš pretī viņu interesejošajām ziņām. Ceļš jāmeklē nebija - tas atnāca pats. (231.lpp.)
''Problēmu sakne slēpjas cilvēka psiholoģijas nepatstāvībā.'' (350.lpp.)
Te nu teju paliek neērti, ka šai grāmatai lieku tikai 2 zvaigznītes. Pastāstīšu arī kāpēc. Pirmkārt, personvārdi (tie episkie, ordeņa biedru) grāmatā man bija kā gruzis acī, kuru nevarēja izskalot kādu brīdi. Es saprotu, ka tas, visticamāk, bija domāts kā joks un lai ir smieklīgi, bet autora humoru var panest noteiktās devās un vienā brīdī bija par daudz. Piemēram, Ergonoms Akvārijs Tektoniķis Gastronoms Piesardzīgais. Vai Efess Leikēmjs Astrolabs Navigators Epilogs Perkusijs. Nepieminot vārdus, kuru sastāvā bija tādas daļas kā Katamarāns vai Katarakts. Radās sajūta, ka no kādas vārdnīcas vienkārši ņemti garākie vārki un kombinēti kopā. Pašu grāmatu izglāba beigas. Vispār, es šo darbu muļļāju nepiedodami ilgi un beigas bija tās, kas palīdzēja sagremot to 8000 gadu nākotnes ietu. Līdz brīdim, kad neuzradās pilnīgi nevajadzīgā romance. Bez mīlasstāstiem pilnīgi mierīgi var iztikt. Šī nenonāks manu pārlasāmo grāmatu plauktiņā, taču nav tā, ka ir galīgi norakstīta. Katram savs viedoklis.
Izrādās, ka „Rakstu vācēja ceļš” ir ļoti labs fantāzijas gabals – tas ir uzrakstīts ļoti interesants, un, ja nu ļoti gribas, var apdomāt šo to, kas tad ir galu galā pateikts starp rindiņām. Reti lasu netulkotu fantāziju, tad nu šeit ko nu rakstnieks gribēja ietvert, to ietvēra, nav nekādu tulkotāju nenodotu ziņu. Un man tā šajā gadījumā ļoti patika – tajā nav nekādu izcakojumu (par tādiem pat rakstnieks gudri pasmejas dodot vārdus saviem varoņiem), un man liekas, ka tāda vienkārša valoda ļoti piestāv galvenajam varonim. Tas, kas man nepatika, bija romantiskās līnijas ieviešana romāna beigās – tā, manuprāt, bija lieka un nevietā un atliek piekrist tam datora procesoram – ka tādu izvēli izdara mīlestības pret valsti vai tautu vārdā, to var saprast, bet tādas nepatstāvīgas lietas kā sieviete dēļ... Manuprāt, te nu vajadzēja pieturēties pie Tolkīniskās tradīcijas, kad varoņdarbus bruņinieks neveic dāmas vārdā.
Vienmēr ir interesanti redzēt kā autors būvē jaunu pasauli uz vecās drupām. 8000 gadus tālā nākotnē zeme izskatās citāda, kontinenti ir mainījuši savas atrašanās vietas, zemestrīces un vulkāni ir neatgriezeniski mainījuši ainavu, bet diemžēl lasītājam netiek piedāvāta karte, lai varētu sekot līdzi galvenā varoņa ceļam, jo no dotajiem aprakstiem un kājām noietajiem aprakstiem pilnīgi nekas nav skaidrs. Pārsteidza maģijas pielietojuma veids un tās iegūšana (it īpaši stiprā maģijas iegūšana mani izsita no sliedēm). Jaunās pasaules zemju apraksti ir vienkārši brīnišķīgi un ļauj lasītāja iztēlei lidot, bet diemžēl grāmata nelasās viegli. Lai arī lielākā daļa grāmatas ir lieliska, ir daudzas vietas, kur šķiet sasteigts, sastiķēts; dažviet šķiet ka ir izņemts ārā gabals teksta vai atstāts uzrakstīt uz vēlāku laiku un aizmirsts. Lai vai kā grāmata man kopumā patika, bet tikai šīs jaunās pasaules dēļ.
Rakstu vācējs savā ceļā apmeklē daudzas atsevišķas vietas, katru ar savām īpatnībām un paralēlēm mūsu pasaulē. Vienīgi šķiet, ka cilvēki, kurus viņš sastop, ir daudz līdzīgāki cits citam un arhetipiskāki, bez nobīdēm no paredzama rakstura. Viņš pats gan ir savā ziņā savādnieks, reizē tik gudrs un tik vienkāršs...
Kaut kas šajā darbā man patika, beigas lasīju ar interesi par spīti tam, ka lielo pavērsienu informācijas avotu sakarā zināju iepriekš. Bet brīžiem viss nešķita ritam gluži dabiski, piemēram, beigās parādījies mīlasstāsts līdz galam nepārliecināja.
Kopumā labprāt iepazītos ar vēl kādu autora darbu.
Diemžēl maz laba varu teikt par šo grāmatu... Lasās diezgan lēni, smagnēji. Teksts diezgan klišejisks, lai neteiktu, ka banāls. Turklāt - man liekas, ka rakstu vācējam būt jābūt arī mazliet... dzīvesgudrākam un viedākam. Bet grāmatas varonis šķiet visai egocentrisks, neiecietīgs un ar šauru skatu uz pasauli. Piemēram, kam cirvis šķiet būtiskāks par jebkāda cilvēka dzīvību (lai kāds šis cilvēks būtu)? (skat. 151.lpp. - un tā ir mana pēdējā lapa, ko izlasīju šai darbā)... Personīgi man tuvākas ir citas vērtības. Pozitīvi, ka grāmata reklamē bibliotēku kā institūciju un bibliotekāru kā profesiju! Par šo darbu autoram liels paldies!
Darbs mani patīkami pārsteidza ar raito valodu, interesanto sižetu un pasakai līdzīgo stāstījuma formu. Kaut kādas paralēles vilku ar P. Koelju 'Alķīmiķi'. Vienīgi mani kaut kā nepievilka tā kosmosa kuģa tēma... Bet katrā ziņā šī grāmata noteikti ir manu iecienītāko Latvijas fantāzijas darbu priekšgalā.
Man parasti izcili nepatīk grāmatas, kur galvenie varoņi tikai iet un iet, un iet... Tomēr, laikam, jau tā ir valoda, kas deva šai grāmatai savu šarmu. Man ļoti patika vārds " kājot".
recommend. highly. the only drawback - but massive though - was the deus ex machina effects, and that the author had tried to packe everything imaginable in the storyline. very well-spent 1.5 hours.