Manai gaumei garstāsts par galvenā varoņa Anša Vairoga izaugsmi no Latvijas nomaļa pagasta līdz Drēzdenei 19.gs beigās ir par eksaltētu, turklāt neesmu milzīga romantisma literatūras un "mīlēt nozīmē mirt" cienītāja. Tādēļ Latvijas Kultūras kanonā iekļautais "Pērļu zvejnieks" mani vairāk sajūsmina nevis kā aizraujoša grāmata, bet kā notikums Latvijas literatūrā un vēsturē trīs iemeslu dēļ.
Pirmkārt, šis varētu būt viens no pirmajiem daiļliteratūras darbiem latviešu valodā, kur galvenā varoņa personību tik ļoti veido literatūra un māksla. Grāmatā pilns ar ainām par to, kā galvenais varonis lasa Gēti, Baironu, un caur šiem darbiem "aug". Mūzika pat vēl svarīgāka, jo Vāgnera "Tanheizers" un "Tristans un Izolde" vispār šķiet kā patstāvīgi personāži ("Kurš "Tristana" nesaprot, tas nav spējīgs mīlēt"), kuri Ansi paceļ vēl augstākās domāšanas kategorijās.
Otrkārt, "Pērļu zvejnieks" pirmo reizi publicēts 1895.gadā, tādēļ ir fascinējoši lasīt, kurus vārdus autors uzskatījis par vajadzīgu skaidrot beigu piezīmēs. "Univerzums" ir "pasaules izplatijums", bet "tramvajs" - "zirgu dzelzceļš".
Treškārt, vēsturiskās detaļas. Divi sīkumi īpaši paliek atmiņā: pagasta skolotājs lūdz ģimnāzistu palīdzību, lai iemācītos krievu valodu, kura tobrīd tiek ieviesta kā obligātā valoda skolās, un viens no personāžiem-latviešiem, aizceļojot uz Vāciju, tur satiktajiem saka "esmu iz Krievijas". Tomēr tikai 19.gs beigas.
"Apprecēties, to tik ne, jo tad cilvēks ir piespiests ar savu mīlēto viscaur iepazīties."
"Trokšņu ir daudz, bet miers ir tikai viens. /../ Klusēšana ir beidzamā, kura mums cilvēkiem paliek."