What do you think?
Rate this book
Zaļā zeme
Andreja Upīša romāns „Zaļā zeme” piedzīvojis ilgu un bagātu mūžu, lai gan tā tapšana bija spriedzes pilna. 1943. gada 11. maijā nodeg namiņš Kstiņinā, kurā Otrā pasaules kara laikā dzīvo Andrejs Upīts ar ģimeni – sievu Olgu un mazdēlu Aivaru. Liesmās aiziet bojā ne tikai ģimenes trūcīgā karalaika iedzīve, dokumenti un grāmatas, bet arī iesāktais romāna manuskripts.
Ģimenei ierāda citu mājiņu, un pārējie Kstiņinas iedzīvotāji jaunās dzīves sākšanai palīdz ar ko nu katrs var. Rakstnieks sēstas pie galda un sāk plašo romānu rakstīt no jauna. Sākotnēji viņš iecerējis restaurēt iepriekš uzrakstīto, bet tad saprot, ka tas nav izdarāms.
Par „Zaļās zemes” tapšanu Andrejs Upīts saka: „No mana pirmmeta atdarinājumā ir palikušas tikai fabula un notikumu shēma ar viņas tēliem, bet viss veidojums pavisam cits (..).”
Romānā rakstnieks stāsta par savu dzimto Skrīveru pagastu, tur dzīvojošiem ļaudīm, paša sastaptiem un no radinieku stāstiem iepazītiem cilvēkiem. Tāpēc, otrreiz atsākot rakstīšanu, romāna pamatlīnijas nemainās, tās noteikusi pati dzīve ar pazīstamu cilvēku likteņiem. Un tā top romāna „Zaļā zeme ” jaunais variants. Tas datēts ar 1943. gada 16. maiju.
Ģimenei ierāda citu mājiņu, un pārējie Kstiņinas iedzīvotāji jaunās dzīves sākšanai palīdz ar ko nu katrs var. Rakstnieks sēstas pie galda un sāk plašo romānu rakstīt no jauna. Sākotnēji viņš iecerējis restaurēt iepriekš uzrakstīto, bet tad saprot, ka tas nav izdarāms.
Par „Zaļās zemes” tapšanu Andrejs Upīts saka: „No mana pirmmeta atdarinājumā ir palikušas tikai fabula un notikumu shēma ar viņas tēliem, bet viss veidojums pavisam cits (..).”
Romānā rakstnieks stāsta par savu dzimto Skrīveru pagastu, tur dzīvojošiem ļaudīm, paša sastaptiem un no radinieku stāstiem iepazītiem cilvēkiem. Tāpēc, otrreiz atsākot rakstīšanu, romāna pamatlīnijas nemainās, tās noteikusi pati dzīve ar pazīstamu cilvēku likteņiem. Un tā top romāna „Zaļā zeme ” jaunais variants. Tas datēts ar 1943. gada 16. maiju.
748 pages, Hardcover
First published January 1, 1945
3 people are currently reading
117 people want to read
About the author
Andrejs Upīts
54 books5 followersLatviešu rakstnieks, kritiķis un literatūrzinātnieks. Dzimis Skrīveros rentnieka ģimenē. Mācījies Skrīveru pagastskolā, pēc tam izglītojies pašmācības ceļā, galvenokārt apgūstot valodas - vācu, krievu, angļu, franču un itāļu. Strādājis par skolotāju, tulkotāju, bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 6 of 6 reviews
November 21, 2017
Latviešu lasīšanas mēnesī ir pieveikts viens izcili latvisks romāns. Ielasīties bija grūti, jo kā lasītājs tu tiec iemests tēlu un mūsdienās vairs nelietotu nosaukumu jūklī, kas mulsina katrā otrajā rindkopā (jo māju nosaukums nebūt nav saistīts ar saimnieka uzvārdu utt.). Bet varbūt autors gribēja vienkārši pārbaudīt savu lasītāju - ja nespēj atšķetināt šo mežģi, tad neesi pelnījis lasīt tālāk! Lai nu kā, kad izdodas ielasīties, tad īsti vairs nevar apstāties. Var, protams, strīdēties, vai vajag veltīt veselas 300 lpp. pamatīgai pagasta un tā cilvēku iepazīšanai, bet es teikšu, ka vajag, jo tas tiešām ir kultūrvēsturisks romāns, kas stāsta par pagastu un visu tā cilvēku likteņiem pārmaiņu laikā.
Pārsteidzoši, bet mēs latvieši neesam tik daudz nemaz kopš tiem laikiem mainījušies. Pie šņabja glāzītes vai alus kausa dūša visiem liela, bet līdz tai darīšanai nonāk tik daži. Un tie, kas nonāk, tiem arī nāk tā labklājība, bet pārējiem skauž. Par aprunāšanu un izrādīšanos nemaz nav vērts runāt. Tagad gan mums ir modernākas vietnes šī visa veikšanai (krogs vairs obligāti nav vajadzīgs), bet būtība jau nemainās.
Romāna galvenā sāls tomēr ir paaudžu sadursmē un cilvēku attiecībās tādos kā pārmaiņu laikos. Mēs iepazīstam saimnieka - kalpa cilvēka, mātes - meitas, tēva - dēla, sievas - vīra un māsas - brāļa attiecību un likteņu trajektorijas ar ļoti dažādiem iznākumiem. Ja ierasts, ka romānā ir saprātīgs skaits galveno varoņu, kuru dzīvei sekojam līdzi, tad šeit ir jāseko līdzi veselai pagasta saimei. Visam pāri tomēr zināmu ietekmi atstāj arī jauno cilvēku aizplūšana uz Rīgu un vēlme gūt noteikšanu pašiem pār saviem likteņiem, kā arī jaunu lauksaimniecības tehnoloģiju ienākšana, kas dažus padara aizvien turīgākus, bet citus gluži pretēji - nabagākus. Ne mazāk interesanti bija grāmatas pēdējās nodaļās iepazīt arī Rīgu šajā periodā un neapmierinātās strādnieku šķiras veidošanos pilsētā.
Nobeigumā gan jāsaka, ka šis romāns ir jālasa nevis tādēļ, ka kāds liek, bet gan tādēļ, ka esi līdz tam kaut kādā mērā izaudzis un spēsi uz to saturu skatīties jau citādāk. Vai arī nelasi vispār, ja nespēj sev atdzīties, ka lielā mērā esi tāds pats vien latvietis vai latviete, kā tas Upīšu Andrejs ir aprakstījis!
Pārsteidzoši, bet mēs latvieši neesam tik daudz nemaz kopš tiem laikiem mainījušies. Pie šņabja glāzītes vai alus kausa dūša visiem liela, bet līdz tai darīšanai nonāk tik daži. Un tie, kas nonāk, tiem arī nāk tā labklājība, bet pārējiem skauž. Par aprunāšanu un izrādīšanos nemaz nav vērts runāt. Tagad gan mums ir modernākas vietnes šī visa veikšanai (krogs vairs obligāti nav vajadzīgs), bet būtība jau nemainās.
Romāna galvenā sāls tomēr ir paaudžu sadursmē un cilvēku attiecībās tādos kā pārmaiņu laikos. Mēs iepazīstam saimnieka - kalpa cilvēka, mātes - meitas, tēva - dēla, sievas - vīra un māsas - brāļa attiecību un likteņu trajektorijas ar ļoti dažādiem iznākumiem. Ja ierasts, ka romānā ir saprātīgs skaits galveno varoņu, kuru dzīvei sekojam līdzi, tad šeit ir jāseko līdzi veselai pagasta saimei. Visam pāri tomēr zināmu ietekmi atstāj arī jauno cilvēku aizplūšana uz Rīgu un vēlme gūt noteikšanu pašiem pār saviem likteņiem, kā arī jaunu lauksaimniecības tehnoloģiju ienākšana, kas dažus padara aizvien turīgākus, bet citus gluži pretēji - nabagākus. Ne mazāk interesanti bija grāmatas pēdējās nodaļās iepazīt arī Rīgu šajā periodā un neapmierinātās strādnieku šķiras veidošanos pilsētā.
Nobeigumā gan jāsaka, ka šis romāns ir jālasa nevis tādēļ, ka kāds liek, bet gan tādēļ, ka esi līdz tam kaut kādā mērā izaudzis un spēsi uz to saturu skatīties jau citādāk. Vai arī nelasi vispār, ja nespēj sev atdzīties, ka lielā mērā esi tāds pats vien latvietis vai latviete, kā tas Upīšu Andrejs ir aprakstījis!
July 19, 2014
„Zaļā zeme” esot grāmata, kas jāizlasa katram latvietim un tad nu beidzot laboju robu izglītībā. Jā, es gribētu būt tāds cilvēks, kas izlasa šo klasiku, skolēnu bubuli, un godīgi roku lielot uz sirds varētu teikt, ka man patika. Taču diemžēl pievienojos apbižoto skolēnu kopkorim un saku, ka man ļoti nepatika.
Taču aiz cieņas pret klasiku, paskaidrošu, kas tieši.
Pirmkārt, zināju, ka būs daudz dabas un darbu aprakstu.– nu un man tas nepatīk, taču es to biju gatava pieņemt. Taču atklājās, ka to aprakstu laikam nebija tik daudz, kā aprunāšanas – un tā gan man krita uz nerviem. Slavenais brauciens ratos pa cik tur tiem tiltiem izrādījās viena vienīga citu aprunāšana – un saka vēl, ka sievietes esot tās klaču bābas...
Otrkārt, cauri tekstam spiedās cauri mērķis ar kādu teksts radīts. Lai gan vārdu „buržujs” kāds no varoņiem lieto vien beigās, visās 600 cik tur lapas cauri spiežas cik tie saimnieki savtīgi, alkatīgi, aprobežoti... Pozitīvie, protams, ir kalpi, turklāt tādi, kas kļūst par strādniekiem grāmatas beigās. Baznīca vispār tiek nolīdzināta līdz ar zemi – ar visu sadistisko mācītāju Arpu priekšgalā. Sliktāki par baznīcu laikam ir tikai vācieši – vispār zvēri, ne cilvēki.
Treškārt, pirmo grāmatas pusi man nepatika, ka visu laiku uzrodas tikai jauni tēli, tā īsti galvenie noformulējās tikai pēdējā trešdaļā...
Tātad, lai piedod man literatūras gardēži, kam tā ir tiešām patīkama grāmata, esmu pateicīga literatūras skolotājām, kuras man skolas laikā ar šo grāmatu necentās iepazīstināt.
Taču aiz cieņas pret klasiku, paskaidrošu, kas tieši.
Pirmkārt, zināju, ka būs daudz dabas un darbu aprakstu.– nu un man tas nepatīk, taču es to biju gatava pieņemt. Taču atklājās, ka to aprakstu laikam nebija tik daudz, kā aprunāšanas – un tā gan man krita uz nerviem. Slavenais brauciens ratos pa cik tur tiem tiltiem izrādījās viena vienīga citu aprunāšana – un saka vēl, ka sievietes esot tās klaču bābas...
Otrkārt, cauri tekstam spiedās cauri mērķis ar kādu teksts radīts. Lai gan vārdu „buržujs” kāds no varoņiem lieto vien beigās, visās 600 cik tur lapas cauri spiežas cik tie saimnieki savtīgi, alkatīgi, aprobežoti... Pozitīvie, protams, ir kalpi, turklāt tādi, kas kļūst par strādniekiem grāmatas beigās. Baznīca vispār tiek nolīdzināta līdz ar zemi – ar visu sadistisko mācītāju Arpu priekšgalā. Sliktāki par baznīcu laikam ir tikai vācieši – vispār zvēri, ne cilvēki.
Treškārt, pirmo grāmatas pusi man nepatika, ka visu laiku uzrodas tikai jauni tēli, tā īsti galvenie noformulējās tikai pēdējā trešdaļā...
Tātad, lai piedod man literatūras gardēži, kam tā ir tiešām patīkama grāmata, esmu pateicīga literatūras skolotājām, kuras man skolas laikā ar šo grāmatu necentās iepazīstināt.
April 12, 2023
visa latviešu psiholoģisko traumu plejāde. alkoholisms, bērnu sišana kā audzināšanas metode, mazvērtības kompleksi, aprunāšana, "ko citi padomās un ko ļaudis teiks". beigās vēl sarauta, laikmetam atbilstoša ideoloģiskā patina.
vārdu krājums bagātīgs, bet nu tik nekāda tēlu iekšējā pasaule (izņemot mantu kā galveno motivāciju lēmumu pieņemšanā).
ja tas ir no dzīves norakstīts, nepārsteidz nācijas šābrīža problēmas.
ā, un miljons tēlu, kas ir pilnīgi vienādi, nevar atšķirt!
vārdu krājums bagātīgs, bet nu tik nekāda tēlu iekšējā pasaule (izņemot mantu kā galveno motivāciju lēmumu pieņemšanā).
ja tas ir no dzīves norakstīts, nepārsteidz nācijas šābrīža problēmas.
ā, un miljons tēlu, kas ir pilnīgi vienādi, nevar atšķirt!
August 24, 2024
Skolā vienādiņ izvairījos no obligātās literatūras. Un labi vien ir 😂 Noteikti tagad daudz vairāk novērtēju gan saturu, gan valodu ar raibu raibajiem apvidvārdiem un vecvārdiem. Upīts mīlēja valodu un mīlēja zemi.
Pirmā grāmatas puse bija jestra ar zemnieku sāncensību un citādu ālēšanos. Otrā gan bija ļoti depresīva. Tā zaļā zeme beidz visus nost. Un nobeigums par sadošanu kungiem un Rīgas fabrikām šķita mazliet kā pielipināts klāt. Es saprotu, ka viss veda uz to kungu mešanu, bet man tieši tie lauku dzīves apraksti vislabāk patika. Es tikai līdz galam nesapratu, kāpēc Brīviņu saimnieks tik ļoti saguma pēc ugunsgrēka. Varbūt kādam ir versija? Varbūt no literatūras stundām, kurās es gulēju?
Bet kopumā vērienīgs gabals, kas atspoguļo dzīvi, valodu un kaut kādu netveramu vielu, kas lidinās pār latviešiem. Vienvārdsakot, ir skaidrs, kāpēc šī ir obligātā literatūra.
Pirmā grāmatas puse bija jestra ar zemnieku sāncensību un citādu ālēšanos. Otrā gan bija ļoti depresīva. Tā zaļā zeme beidz visus nost. Un nobeigums par sadošanu kungiem un Rīgas fabrikām šķita mazliet kā pielipināts klāt. Es saprotu, ka viss veda uz to kungu mešanu, bet man tieši tie lauku dzīves apraksti vislabāk patika. Es tikai līdz galam nesapratu, kāpēc Brīviņu saimnieks tik ļoti saguma pēc ugunsgrēka. Varbūt kādam ir versija? Varbūt no literatūras stundām, kurās es gulēju?
Bet kopumā vērienīgs gabals, kas atspoguļo dzīvi, valodu un kaut kādu netveramu vielu, kas lidinās pār latviešiem. Vienvārdsakot, ir skaidrs, kāpēc šī ir obligātā literatūra.
January 23, 2020
Когда рассказывают про произведение, сообщая более про его объём, толком ничего другого не упоминая, значит не нашлось дельного в том, о чём писатель брался поведать на протяжении тысячи страниц. В случае Андрея Упита и его романа «Земля зелёная» — всё обстоит именно так. Действительно, произведение поражает размером. Написать столько страниц не может быть простым делом. И сообщал Андрей про жизнь латвийского крестьянина, как тому тяжко было существовать. Причём, пята царизма практически не давит на крестьянина в романе Упита. Крестьянину тяжело ровно в той степени, в какой ему приходилось страдать во все прежние времена, как и будет он страдать до скончания веков. О том рассказывается на протяжении тысячи страниц. Должно уже стать понятным, объём произведения явится испытанием и для читателя, должного найти места, способные вызвать интерес.
(c) Trounin
(c) Trounin
May 27, 2020
vienu zvaigzni noņēmu tikai tāpēc, ka grāmata ļoti apjomīga. Mūsdienās tik apjomīgas grāmatas lasīt ir grēks
Displaying 1 - 6 of 6 reviews