Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata

by Marģeris Zariņš

“1973. gadā Marģers Zariņš (1910–1993) publicēja romānu “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata”, kas tā laika latviešu prozas kontekstā likās stipri dīvains. “Viltotais Fausts” ir romāns, kas skaidri un gaiši pasaka ne tikai to, ka literatūra var būt arī spēle, bet gan to, ka spēles principi iekodēti pašos literatūras pamatos. “Viltotajā Faustā” izlasāma deviņdesmito gadu latviešu prozas programma. Vēl vairāk – ja lasītājs vēlas apgūt postmodernisma īso kursu, to ātri un ērti var izdarīt ar “Viltotā Fausta” palīdzību,” tā par šo grāmatu saka kritiķis un rakstnieks Guntis Berelis.

Genres: Fiction

357 pages, Hardcover

First published January 1, 1973

About the author

Marģeris Zariņš bija viena no savdabīgākajām Latvijas radošajām personībām. M. Zariņam bija raksturīga spēja aizraut ar optimismu, bagātu fantāziju, dažādu stilu perfektu pārvaldīšanu un stilizācijas meistarību, dzirkstošu humorista talantu visdažādākajās niansēs no vieglas ironijas līdz pat groteskai un parodijai. Piemēram, Jēkaba Janševska romānu "Dzimtene" Marģers Zariņš pārveidoja par komisko operu "Zaļās dzirnavas", baletoperā "Svētā Maurīcija brīnumdarbi" viņš sintezēja operas un baleta žanru izteiksmes līdzekļus.

Sešdesmito gadu beigās komponists aktīvi pievērsās literatūrai, radot virkni oriģinālu, asprātīgu stāstu, noveļu, romānu. M. Zariņa prozu raksturo nosliece uz paradoksālām situācijām, to ironisku risinājumu, krāsainu, nereti savdabīgi stilizētu valodu – iezīmes, ko atpazīstam arī viņa muzikālajā daiļradē. Kritiķi viņu dēvē par latviešu postmodernisma tēvu literatūrā.

http://lv.wikipedia.org/wiki/Mar%C4%A...

Reviews

[Valeriu Gherghel · Rating 2 out of 5]

O carte despre care e puțin probabil să fi auzit, o piesă de anticariat. Nu v-o recomand :) Dar are și unele chestii interesante. De pildă?

De pildă, vinul nu se bea oriunde, oricînd, oricît, de oricine. Iată ce spune compozitorul și prozatorul leton Marģeris Zariņš (1910 - 1993):

„E de știut că din paharele de cristal zvelte, conice și ornamentate se bea vin alb, din cele șlefuite și pîntecoase - vin roșu, din cele înalte și gingașe - șampania Sparkling Hak și Sparkling Moselle, iar din cele înalte și netede - Fleur de Sillery, Grand Vin Brut. Extra Dry Martini se soarbe din mici cupe sferice, nu însă și în cazul în care se servește combinat cu diverse alte băuturi, mixturile servindu-se în pahare de oranjadă” (pp.23-24).

Marģeris Zariņš rescrie, desigur, povestea lui Faust. În cazul nostru, Faust este bătrînul magistru apoticar Janis Vridrikis Trampedahs (ce nume!), iar dracul - nimeni altul decît tînărul Christopher Marlowe. Romanul lui Marģeris Zariņš este, așadar, o parodie amuzantă. Naratorul este, bineînțeles, Marlowe. Și tot el - personajul principal. Autorul întoarce tragedia lui Goethe pe dos. „Totul se petrece de-a-ndoaselea” (p.256), constată dezolat povestitorul. Margareta Schella este o poetesă proletară, care compune poezii satirice la adresa Sfintei Fecioare și vrea să se sinucidă. Faust e, mai degrabă, un individ penibil și meschin. Mephisto-Marlowe, în schimb, este un seducător. Margareta Schella se îndrăgostește de el (nu de Faust!).

În linii mari, acțiunea se petrece în anii 30. Dar povestitorul sare de la una la alta, amestecă timpurile, epocile, prescrie deznodămintele, încurcă personajele. Rezultă un roman mai degrabă hilar, o caricatură a mitului faustic.

[Ilze Paegle-Mkrtčjana · Rating 3 out of 5]

Kulinārais romantisms, kā žanru definē pats autors, kurš: "[..] visu to itin jaukā valodā un pušķotā stilā tērpis, kā arī pievienojis grāmatai daudz īstenu pamācību pie galdu klāšanas, cienastiem, gudrus veselības padomus un dažnedažādus cepamus un vārāmus rīkus bildēs rādījis, - esmu pūlējies to neatmest, it īpaši noraugus, kur teikts par gozātas vēršgaļas, ingbera skostiņu zupas, iesmā cepta kapūņa uzrikti ar vārītām briedenēm nēgelkeņu mērcē un citu - tagad jau aizmirstu blāzkošķenu jeb piepūsto, jeb bezē košķenu pagatavošanu no sešu līdz septiņu klapētu pautu baltumiem. maz būs vairs to, kas zinās, kā gatavojams teļa ķīlis ar kastaņām, kā taisāms varsis jeb vilselis, jeb pildeklis no teļa īkstīm, kāda garda raguje iznāk no ceptiem dūviņiem, teļa piena, ķēvju pupiem un ērkšķukiem vīna mērcē ar vēdera speķi gozētiem." Tagad pasakiet, cik daudzu vārdu nozīmi steigšus meklējāt Tēzaurā, un jums viss būs skaidrs. Tikai nevajadzētu gaidīt lielus brīnumus no sižeta - tas ir šīs visnotaļ jautrās grāmatas vājā vieta. Jo sentiments un politiski reveransi (jā, nepieciešami tolaik, bet tomēr) galīgi neiederas šajā trakajā fantasmagorijā, kas visādi citādi dzirksteļo un burbuļo aumež ikli. Un visupēdīgā piezīme: pateicoties Zariņa dullajām spēlēm ar valodu, es beidzot uzzināju, ko galu galā var nozīmēt vārds 'melmeņsērdzīgais', kas bija viena no manu pusaudzes gadu lielajām mīklām. Par to viņam, "līdz īkstīm kustināta, izsaku lielum lielu pateikšanu".

[Anita Šteinberga · Rating 5 out of 5]

Pa ausu galam biju dzirdējusi par šādu grāmatu, bet nebija ne jausmas ne par tās saturu, ne tapšanas laiku, ne pat par to, ka autors ir „tas pats” Marģeris Zariņš, kurš komponējis kantāti „Tālavas taurētājs”. Pēc pirmajām lappusēm šķita, ka lasu kādu 19.gadsimta sacerējumu, un nesapratu, ko aicinšt palīgā – Mīlenbahu vai Endzelīnu (interesentiem pačukstēšu, ka jau vēlāk daudzu vārdu skaidrojumu atradu Janīnas Kursītes „Neakadēmiskajā latviešu valodas vārdnīcā jeb novadu vārdenē” un „Tautlietu vārdenē”).

“Uz trim stopiem vārīta ūdens rudvara katlā liec vienu mārciņu mazgātu brieža ragu, gozē uz oglēm, nošķūmē apvāras un tiru tās četras piecas stundas uz mērenas guns. Provē tad uz auksta šķīvja, vai tas ir diezgan stīvs, cel zemē, nolaid klāro un biezo, spied caur lakatu, lai viss spēks iziet, pielej četrus kortēļus vin Cote rotie, nobresē pieciem oranžiem to čarvu un, visu kopā samaisītu, spied caur astru sietu. Papriekš nāks biezs cauri, bet to vajaga atpakaļ likt, kaleit tek klārs. Lai dabūtu sarkanumu, vajaga nedaudz flora dabērt, taču vislabāk, ka piešauj bebericēnzapti. Tad ir gatavs, ēd kopā ar parfait glace.”

Uztvere apčubina un apmīļo „gūžus” un „kalkūnus”, „dūviņus” un „zvipurus”, sienāžus, kas „tardz un šalderējas” pagalmā, un “susenu”, kas pūš logā.
Smadzenes mobilizējas, lai vizualizētu, kā „Hercoga Jēkaba Vecpils drupas stāvēja upes kaltā, no turienes bija pārredzama straujā vieksta, pavisam oļāja, - tur ūdens šķita sekls un tīts, jo nāca no pārdesmit asu augstāk pakāpušās rumbas, kas omuļi un dzidri tardzēja. [..] Vai viņam nav tāds pats liktenis kā simtgadīgam ozolam, kas te māla vosā ieaudzis virs maranotās krants?”. Vai arī Grigulaišu dzimtas tikumus, kas „baznīcā laida divjūgu kuražās: uz bukas čumadnieks ar veķi rokās, no sāniem izskatās kā ulps ar ūstiem. Stāģenī [..] kuļmašīnas, sarkani un dzelteni rustētas”.
Tas nekas, ka dažu vārdu nozīmi neizdevās izdevies līdz galam atšifrēt, varu tikai nojaust, kas ir „pusrītos” ēstās „ceptās smerdeles ar tauksēķētiem klimpķeniem”.
Ar tādiem vārdiem kā „taleit, kaleit”, „aumež”, „dārzeņu juceklis” (rosols), “seniķi” (vecāki)„Waldkapelle” un „ķit vai āzīt” labprāt paspilgtinātu savu ikdienas valodu. Tas būtu pat iederīgāk nekā TR Notāra „Belašos [..]” piedāvātais (arī neapšaubāmi amizantais) krievu lamuvārdu pārnesums latvju mēlē.

Tāpat kā netradicionāli ir autora izmantotie izteiksmes līdzekļi, netriviāls arī grāmatas sižets - galvenais varonis, salasījies okultistu darbus par dvēseļu ceļošanu, ir pārliecināts, ka viņa ķermenī pēc trīs simti piecdesmit gadiem iemiesojusies Kristofera Mārlova (lugas “Traģiskais stāsts par doktoru Faustu" autors) dvēsele. Vai tas tiešām tā ir, un kas no tā visa sanāk, katram jāizzina pašam

[Elvīra · Rating 5 out of 5]

Viennozīmīgi mans visu laiku mīļākais latviešu romāns. Nekas to līdz šim nav spējis pārsist.

[Arvis Austrums · Rating 2 out of 5]

"Īsts" rakstnieks ierodas pie cita īsta rakstnieka, kuram ir iznākusi grāmata, lai to pārrakstītu un radītu jaunu meistardarbu, jo “Kurš īsts rakstnieks nezog sižetus? Kas par to, ka saturā būšu šo to aizguvis?” Vai Pumpura “Lāčplēsis”, vai Geja un Pepuša “Nabagu opera”nav radījuši jaunus mākslas darbus, kas iepriekšējos tālu pārspējuši? – grāmata..būs..pasniegta laikmeta morāles un tikumu mērcē." Arī pats Zariņš rīkojas līdzīgi. Aizņemoties faustisko un mefistofelisko un vēl daudz un dažādas literatūras mozaīkas, tiek radīts jauns oriģināldarbs. Brīžiem kontrastains, tad ilustratīvs, paredzams un tajā pašā laikā pārsteidzošs, vēsturiski patiess un absolūti nereāls vienlaikus. Vai mērķis attaisnojas un aizgūtā izteiksme rada jaunas idejas? Laikam jau. Literatūras kritika ar šo darbu atzīmē postmodernisma vēsmas latviešu literatūrā.

[Liene Bokmane]

Zariņa romānā 20. gs. 30-to gadu sākumā satiekas abi galvenie varoņi — Jānis Vidriķis Trampedahs, 70 gadus vecs farmācijas maģistrs un Kristofers Mārlovs, 20-gadīgs jauneklis, kurš nolēmis pārstrādāt pirms 50 gadiem sarakstīto Trampedaha pavārgrāmatu. Par samaksu Kristofers piedāvā Trampedaham mistisku jaunības eliksīru, un tad nu abi ar asinīm paraksta līgumu. Kristofers ķeras klāt pie brīnumdziras KM-30 gatavošanas, savukārt Trampedahs, kurš paspējis sapīties ar Uriānu-Aurehanu un Nirnbergas meistardziedoņiem (aka Hitlers un nacisti) savā aptiekā gatavo nāves zāles T-1. Zīmīgi, ka Zariņs jau romāna sākumā nojauc paša izvēlētos noteikumus un Kristoferam (ļaunajam Mefistofelim) piešķir dzīvības eliksīru, bet Trampedaham (zinātniekam Faustam) — indi, un būtībā visu romānu turpina lasītājam jaukt galvu, lai nebūtu iespējams saprast, kurš labs, kurš ļauns, un vispār par abiem tēliem tā smalki zvaigājas.

Romāna otrā daļā Trampedahs un Mārlovs nobrauc uz Rīgu un izglābj Mārgarētu no slīcināšanās Daugavā — zeltaini blondu, brīnišķīgs pietupiens, slaida, mazdrusciņ poliete; kā jau slāvietei pienākas, nevainojamas kājas, krūtis kā pampelmūži, prot ģērbties… Mārgarēta, kā solīts, kļūst par Trampedaha brūti, bet pašam Kristoferam viņa, ai, kā patīk… Lai nu tie abi dzīvo glaunā centra dzīvoklī, bet Kristoferam rit strauja, aizņemta, bet diemžēl nabadzīga muzikanta dzīve — un te nu Zariņš var attīstīt visas pārdomas par mūzikas radīšanas procesiem un mokām, pie viena attēlojot arī 30-to gadu Rīgas bohēmisko dzīvi. Līdz pienāk 1939. gads, un Trampedahs grib repatriēties kopā ar saviem vācu draugiem un Margarētu, ko pēdējā, savukārt nemaz negrib. Ak, ka neiznāk liela skāde…

Daži muļķīgā kārtā mēģina lāpīt pasauli, bet pasaule ir kā caurs maiss: lāpi vienā, plīst otrā vietā.

Romāna trešā daļa vēsta par Otrā pasaules kara gadiem, kuru izskaņā atkal satiekas abi varoņi. Jāsaka, ka visa romāna gaitā ir ironiskas atsauces par Namplēša (Namejs+Lāčplēsis aka Ulmanis) režīmu, it kā pa jokam iemesta draugu—sarkano strādnieku tēma, kara laikā parādās varonīgie krievu partizāni un finālā arī harčo zupa, tomēr nevienu brīdi nav iespējams saprast, ko Zariņš patiesībā domājis ar visu šo padomju grotesku, jo patoss ir tik slimīgs (kas, piemēram, viņa tā brīža stāstiem nemaz nav raksturīgs), ka drīzāk velk uz slēptu ironiju. Kas to vairs šobrīd skaidri pateiks… (https://burtkoki.wordpress.com/2013/0...)

[Kristiāna Štrāle Dreika · Rating 5 out of 5]

Par laimi lasīju to grāmatas izdevumu, kuram beigās bija vārdnīca. Romāns, kurā autors radījis savu valodas pasauli, tas nozīmē, ka jālasa lēni... Tikpat lēni, kā tiek gatavoti grāmatā aprakstītie ēdieni (jāgatavo pat nedēļa!), kurus pēc tam ēd īpašas mūzikas pavadībā no īpašiem traukiem. Obligāti jāizlasa tiem, kas grib saprast, kas ir postmodernisma literatūra. Nevajag lasīt tiem, kam patīk fastfood teksti...
Grāmata, ko vērts nopirkt, ne tikai ņemt bibliotēkā. Grāmata, ko var pārlasīt dzīvē vairākas reizes.
Ja nu kas, arī M.Zariņa stāsti ir lieliski.

[Anna Belkovska · Rating 2 out of 5]

Liels atvieglojums par šīs grāmatas pieveikšanu, jo brīžiem tā kļuva neiedomājami garlaicīga. Bija, protams, pāris daļas, kuras lika domāt, ka nav tik traki, bet neloģiskas laiku maiņas un milzumdaudz referenču joprojām nespēju piedod.

Viena no divām zvaigznēm par ideju.

[Mirela · Rating 5 out of 5]

“Pe suflet magistrul nu dădea o para chioară, cum nu dădea nici pe florile pe care, la răstimpuri, Carolyn i le aşeza pe birou în semn de dragoste şi credinţă… Poftim plocon, mai bine-ar fi pus o găină friptă. În ce priveşte însă Reţetarul, ei da, de el îi părea rău… Poate ar trebui să-şi vândă sufletul, să se desfete cu „dolce vita“, şi apoi să-l dea în judecată pe Trimis, să-l tragă pe sfoară? Să fie supus unei judecăţi aspre pentru escrocherie? Îngerul Domnului, Gabriel Osipovici, o să-i ţină partea, Trampedahs doar donase bisericii Sfintei Katarina o sumă frumuşică pentru adăugirea celui de-al treilea manual la orgă, şi-apoi, n-or fi nici necuraţii ăştia chiar aşa de puternici, pe Trampedahs nu-l duci cu una, cu două, doar citise şi el poveştile populare letone, dracii sunt proşti! Ce proşti, tâmpiţi!
— Deci? întrebă Christopher.
Trampedahs închise Tafelklavier-ul, se zgâi îndelung la portretul lui Alfred de Vigny. Undeva, în străfundul fiinţei sale, începuse a încolţi lubricitatea. Dospeau în el, imperioase, senzaţii nerăbdătoare. Magistrul era gata-gata să se predea, să-şi jertfească truda de-o viaţă pentru clipele mult râvnite de fericire lumească. Şi totuşi, raţiunea nu dormea, o ţinea probabil trează spiritul afaceristului din el, care cumpănea situaţia. Îi răsări un gând: dracii trebuie duşi cu preşul!
— Cu unele condiţii, glăsui bătrânul. În pact să existe un paragraf care să stipuleze că vei putea intra în posesia drepturilor de autor numai peste cincisprezece ani, adică în anul 1945.
— Cum aşa?! Dar e stupid! Eu vreau să mă apuc imediat de lucru!
— Cine te împiedică? De publicat însă vei putea publica abia începând din 1945. An în care, fără doar şi poate, eu voi fi deja în mormânt – şi dracu să te pieptene!
— „Dolce vita“ implică foarte mari cheltuieli materiale. Pot eu să-mi investesc banii câştigaţi cu sudoare şi sânge într-o afacere atât de precară?
— Ce nevoie am eu de banii dumitale? Am bani cu ghiotura, poţi include în pact un paragraf în care să se stipuleze că eu, Janis Vridrikis Trampedahs, voi suporta toate spezele…
— Hm…
Care era ispititorul şi care ispititul – greu de spus. Suna ca o tranzacţie cu avantaje reciproce, ca un mic business tipic anilor treizeci, şi asta într-un moment în care lumea deja gemea și se clătina sub loviturile crizei financiare.”

[Dagnija Lace-Ate · Rating 4 out of 5]

Burlakiem piekrīt indeve nevainīgu ļaužu nāvēšanas vietās pa otriem lāgiem atgriezties, aiz ko tiem tīkami to pervētās dvēseles stīgas no atmiņu mirgas ieskanas. Tāda pate liga piemerusies arī baltās un kaulainās īstenai radenei vēsturei, araid tai tīk otrtik tos pašus kauliņus uz spēļu galdiem ieriktēt. Tikai tur, kur pirmāk cildena traģēdija raisījās, nu vien vāja uzlieve top, kas drīzāk par farsu saucama.
Tā nu arī te " Mefisto smagi pazemots tvīka pēc Margarētas, kamēr doktors Fausts, ieguvis dēmonisku varu, ņirgājās par Lucifera sutni".

[Reinis Rotkalis · Rating 4 out of 5]

Ak vai! Vai pasaulē maz kas ir pilnīgs? Ja pēc pirmās daļas nav skaidrs, kāpēc šis meistarīgais darbs nav zināms ik vienam, kāpēc to vienā vai citā veidā nespiež lasīt ik katram skolasbērnam, ja tad vēl nav skaidrs, kā kaut ko tādu ļāva izdot 1973. gadā, tad jau grāmatas otrā puse uz visiem šiem jautājumiem sniedz atbildes. Bet jālasa ir. Vismaz pirmā puse.

[Vita Karnīte · Rating 1 out of 5]

Neizlasīju līdz galam, jo nespēju pārvarēt aizvainojumu par to, ka nav skaidrs, kuri vārdi ir īsti un kuri autora radīti vienreizlietošanai. Nepietiek, ka sižets sviestains pats par sevi; tam pa virsu tas haotiski savārstīto it kā vārdu uzslāņojums. Saprotu, ka grāmata ir nišas produkts specifiskiem lasītājiem. Ne man.

[Ella Kļetnaja · Rating 3 out of 5]

Viegli lasāms, bet būs arī jāatceras gan jau veci un neizmantoti vārdi, gan jāmeklē vārdnīcā. Nav mani pasaistāms literatūras veids, jā, paņemta jau zināma fabula. un dēļ tā arī man nebija interesanti. Ar humoru, arī dažas LV vietiņas un uzvārdi ir atpazīstami, bet kopumā nu tā...

[Alex Prodrom · Rating 5 out of 5]

One of the best books, I’ve ever read. The humor used as reference and connector across the book is pure gold

[Linda Vituma · Rating 5 out of 5]

Ak, jel! Šis gan bij' viens vella gabals!
Brīnumzemes Alises vecākā brāļā Kristofera Mārlova piedzīvojumi Neprāta Zemē.
Kolosāla lasāmviela!

[Elina Sprude-Nesenberga · Rating 4 out of 5]

+ zvaigzne par bagātīgo latviešu valodu un vārda krājuma atsvaidzināšanu

[Iveta Celmiņa · Rating 1 out of 5]

Tas bija briesmīgi. Priecājos, ka esmu tikusi ar šo darbu galā. Neko nesapratu, lai gan no sākuma likās pat tīri ok.

[Marianna Stasiva · Rating 4 out of 5]

Cik labs vārdu izmantojums! Kaut es tā varētu..