What do you think?
Rate this book
Ugunszīme
Romānā stāstīts par laiku, kad ne autore, ne romāna vēstītāja Ērika vēl nebija dzimušas. Romāna vēsturiskais pamats sakņojas latviešu inteliģences pēckara laika dzīves faktos, tā sauktās „franču grupas” gara aristokrātijas meklējumos un traģiskajos likteņos. Vēstījums pausts 1. personā – Ērikas, Kārļa meitas, skatījumā. Ērika piedzimusi Magdai Kārļa sievas Dagmāras izsūtījuma laikā. Romāna tēlos saskatāmas līdzības ar „franču grupas” dalībniekiem. Līdzīgi kā šīs grupas dalībniekus izsūta uz Sibīriju, arī romāna varone Dagmāra izcieš izsūtījuma šausmas, tur pirms viņas nonākusi arī Kārļa māte. Laikmets izposta šo cilvēku dzīves – Kārlis pārstāj gleznot, jo viņa darbi netiek atzīti, ārstējas no alkoholisma, Dagmāra pāragri mirst, viņas tulkojumi netiek publicēti. „Ugunszīmē” nav jāmeklē vēsturiski objektīvā pieredzē sakņoti prototipi, bet to pārveide mākslinieciski nosacītās formās un mitoloģiskos arhetipos, kas cieši saistās ar kolektīvo atmiņu par represijām okupētās Latvijas 20. gs. 40.–50. gadu kultūras vidē. „Ugunszīmes” gredzenveida kompozīcija noslēdzas 1987. gadā, kad, pārlasot pirms trīspadsmit gadiem uzrakstīto, Ērika brīnās par atmiņu paštaisno toni. Ņemot vērā, ka pieraksti tapuši astoņpadsmit gadu vecumā, vēstītājas neiecietība pret vēsturisko notikumu nenoteiktību ir pašsaprotama jaunības degsme un lieti kalpo lasītāja arvien pieaugošajai interesei. Romāna beigās Ērika strādā jūrmalas ciema bibliotēkā, kur vēl labāk nekā jebkur citur pārliecinās, ka laiks nav arguments, jo arī vērtīgu grāmatu pasaule ir kā mūžīgā uguns – piemiņas vieta, kas nekad neapdziest.
Izdevumā lasāma arī literatūrpētnieces Ievas Dubiņas apcere „Gundegas romānu atmiņa”, kurā vērtētsanalizēts romāns „Ugunszīme”, gan sniegts pārskats par citiem rakstnieces romāniem.
Izdevumā lasāma arī literatūrpētnieces Ievas Dubiņas apcere „Gundegas romānu atmiņa”, kurā vērtētsanalizēts romāns „Ugunszīme”, gan sniegts pārskats par citiem rakstnieces romāniem.
197 pages, Hardcover
First published January 1, 1990
13 people are currently reading
199 people want to read
About the author
Gundega Repše
49 books26 followersGundega Repše (1960) – rakstniece, publiciste. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Strādājusi žurnālā "Liesma", laikrakstos "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", literārajā mēnešrakstā "Karogs". Viena no spilgtākajām 90. gadu latviešu prozas pārstāvēm. Vairāku romānu, stāstu krājumu, biogrāfisku darbu, eseju un dokumentālu prozas grāmatu autore. Aktīvi iesaistās kultūras un sabiedriskās dzīves procesos.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 20 of 20 reviews
May 24, 2019
Šī grāmata, manuprāt, pelnīti ir skolu ieteicamās literatūras sarakstos iekļauta laikmetu atspoguļojoša zīme, cilvēka gara transformāciju paraugs un literāra vērtība.
Plašāk par grāmatu blogā:
https://lalksne.blogspot.com/2019/05/...
Plašāk par grāmatu blogā:
https://lalksne.blogspot.com/2019/05/...
March 24, 2019
Skumji.
Pēc "Būra" izlasīšanas, šī grāmata vēl vairāk rada nomācošas izjūtas par "tiem" laikiem, par mūsdienām, jo laiks jau nav arguments.
"Tu ieraugi, ka sēdi būrī. Un tu vari kliegt, kliegt, cik vien jaudā tava balss. Bet nekad tu nevarēsi izkliegt tik stipri, lai to dzirdētu citi. Tu vari mesties pret būra sienām. Tu vari savus spārnus nodrāzt asiņainus, dzirdi, līdz kaulam asiņainus, bet tu ārā netiksi, jo esi nolādēts." (Dagmāra)
Gundegai Repšei ir talants (pie tam šī ir viņas pirmā grāmata), jo tik ļoti reālistiski tēli, kuri, no vienas puses, ir pilnīgi saprotami, no otras puses, galīgi nicinoši, jo kā var būt tāds raksturs, domas, iekšējie un ārējie konflikti, bet diemžēl nekas jau būtiski neatšķiras no paša "es", sabiedrības "es", kaimiņu "es", ģimenes "es", draugu "es".
Nav piecas zvaigznes, jo kaut kas pietrūka jeb pārāk daudz neatbildētu ?, izlaistu lietu, kā jau Repšes stilā (sākumā domāju likt 2 zvaigznes, bet beigas radīja diezgan biedējošu un stindzinošu kopainu, kas vairs nav izdzēšama no atmiņas).
Domāju, ka ugunszīmes simbols šajā romānā ir kā atgādinājums tam, ka notikušais paliek.
To nav iespējams izdzēst.
Tas kā riebīgi derzīgs simbols paliek kolektīvajā apziņā un zemapziņā un projicē šaubas, skumjas, bēdas, šaubas, skumjas, bēdas, un tā tālāk...
"Vai tu iemācīsies no jauna staigāt? Un darīsi to, vieglumu dvēselei meklēdams vai patiesas vajadzības dzīts? Bet kāda tam nozīme, ja gribi būt pats? " (Kārlis Dobe)
Pēc "Būra" izlasīšanas, šī grāmata vēl vairāk rada nomācošas izjūtas par "tiem" laikiem, par mūsdienām, jo laiks jau nav arguments.
"Tu ieraugi, ka sēdi būrī. Un tu vari kliegt, kliegt, cik vien jaudā tava balss. Bet nekad tu nevarēsi izkliegt tik stipri, lai to dzirdētu citi. Tu vari mesties pret būra sienām. Tu vari savus spārnus nodrāzt asiņainus, dzirdi, līdz kaulam asiņainus, bet tu ārā netiksi, jo esi nolādēts." (Dagmāra)
Gundegai Repšei ir talants (pie tam šī ir viņas pirmā grāmata), jo tik ļoti reālistiski tēli, kuri, no vienas puses, ir pilnīgi saprotami, no otras puses, galīgi nicinoši, jo kā var būt tāds raksturs, domas, iekšējie un ārējie konflikti, bet diemžēl nekas jau būtiski neatšķiras no paša "es", sabiedrības "es", kaimiņu "es", ģimenes "es", draugu "es".
Nav piecas zvaigznes, jo kaut kas pietrūka jeb pārāk daudz neatbildētu ?, izlaistu lietu, kā jau Repšes stilā (sākumā domāju likt 2 zvaigznes, bet beigas radīja diezgan biedējošu un stindzinošu kopainu, kas vairs nav izdzēšama no atmiņas).
Domāju, ka ugunszīmes simbols šajā romānā ir kā atgādinājums tam, ka notikušais paliek.
To nav iespējams izdzēst.
Tas kā riebīgi derzīgs simbols paliek kolektīvajā apziņā un zemapziņā un projicē šaubas, skumjas, bēdas, šaubas, skumjas, bēdas, un tā tālāk...
"Vai tu iemācīsies no jauna staigāt? Un darīsi to, vieglumu dvēselei meklēdams vai patiesas vajadzības dzīts? Bet kāda tam nozīme, ja gribi būt pats? " (Kārlis Dobe)
May 13, 2019
„Paradīze un elle ir vienuviet. Kā kaislīgs mīlētāju pāris, kas gatavi viens otram pārgriezt miega artēriju, tomēr nekad nenonāvēt. Mūžīgi iet un nākt, bet nekad nenomirt.”
Jāsāk ar to, ka, lai arī romāns „Ugunszīme” grāmatā pirmo reizi izdots 1990.gadā (atkārtoti – 2014.gadā), pirmpublicējums atrodams jau 1988.gada žurnālā “Avots”. Līdz ar to jāsaka, ka savam laikam drosmīgs vēstījums. Un Gundegas Repšes pirmais romāns.
Romāns beidzas ar to, ka 1987.gada vasarā Kārļa un Magdas meita Ērika pārlasa pirms trīspadsmit gadiem uzrakstīto. Stāsts ir par piecdesmitajiem – par Ērikas mātes, tēva, viņa pirmās mīlestības Dagmāras, nodevīgā ģimenes drauga Šubina un viņu laikabiedru likteņiem.
“— Kremļa kuranti iezvana jaunā, 1951., gada sākumu. Mēs, padomju ļaudis, ar gavilēm sagaidām jauno gadu, jo zinām, ka 1951. gads būs vēl raženāks un bagātāks par pagājušo. Sociālistiskā valsts savā gaitā nepazīst apstāšanos, tā nemitīgi virzās uz priekšu, un katrs nākošais gads ir vēl platāks solis uz komunismu nekā iepriekšējais.”
“— Kolhozu druvas šalc Vidzemes kalnos,
Kolhozu druvas šalc Kurzemes lejās,
Partija dārgā, partija labā
Laimes un brīvības atslēgas glabā,
— pa radio skanēja smalka un centīga meitenes balss.”
Mūsu dienās dzirdam tik daudz nosodījuma – kā viņš varēja neko nedarīt, kā viņš varēja klusēt, kā viņš varēja nonākt “čekas maisos”!!! Šie mūžīgie KĀPĒC…
Kāpēc inteliģentā, franču kultūra apsēstā Dagmāra, kurai “istabā no grīdas līdz griestiem stiepās smagi, ar grāmatām pieblīvēti plaukti. Uz palodzēm un istabas kaktos tās bija nošķiebušās neglītās kaudzēs” beigu beigās atzīst: “Kāda jēga Francijai šai mazajā, siltajā kafejnīcā? Vai kāds zina, kas bijis Verlēns, kas bija Žids? Un kāpēc tas visiem jāzina? Dzīvē no tā nekas nemainās. Beidzot Dagmāra to saprata. Vienīgi nepiepildīto cerību kupols kļūst augstāks un cilvēks vēl vientuļāks“.
“Mēs esam nolādēti. Un šis lāsts, šī sīkpilsonība kā sods velkas tev visur līdzi. Sākumā tu tici. Vienalga, kam, tu tici. Un esi priecīgs, ka vari kam ticēt. Bet tad šī ticība sāk zust. Tu ieraugi, ka sēdi būrī. Un tu vari kliegt, kliegt, cik vien jaudā tava balss. Bet nekad tu nevarēsi izkliegt tik stipri, tai to dzirdētu citi. Tu vari mesties pret būra sienām. Tu vari savus spārnus nodrāzt asiņainus, dzirdi, līdz kaulam asiņainus, bet tu ārā netiksi, jo esi nolādēts. Un šai krātiņā mums ir jānomirst. Jo tikmēr, kamēr būsim stipri, mēs no tā ārā netiksim. Bet, tiklīdz sāksim gurt un nogursim tik tālu, ka viss kļūs vienaldzīgs un būsim spējīgi vairs tikai pieliekties, līst un izlīst, lūk, — tad mēs tiksim brīvībā! Bet tā būs mūsu nāve.”
Kāpēc daudzsološais mākslinieks Kārlis atkāpjas no saviem ideāliem?
“Plaudis un Vanags tikko bija dabūjuši pa mici par to, ka viņu dzejoļos Dzimtenes temats ir bez sociāla satura. Apdziedādami dabu, šie dzejnieki tīksminoties par strautiņiem un bērziņiem un neredzot padomju cilvēku, jaunās dzīves radītāju un cēlēju. Ko tad Kārlis meklē zāles stiebrā? Kas ir zāles stiebrs pret staļinisko dabas pārveidošanas plānu, milzu jaunceltnēm pie Volgas un Dņepras, pret nenogurstošo cīņu par mieru visas pasaules tautām? Mieru pasaules tautām.”
“Es nevaru būt ārprātīgais Goija vai dullais Gogēns divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās! Man ir jārēķinās ar to, ka republikas izaugsmi vareni un skaisti izteic staltais Kolhoznieku nams, kas paceļas debess zilgmē pāri visai Rīgai, man jārēķinās ar to, ka acu priekšā top jaunais tilts, kas kā dzīva artērija savienos abus sirmās Daugavas krastus. Kas tevī pašā, Kārli, tā dzīvā artērija? Ko viņa prasa savienot? Laikmetus? Vai tas nozīmē, ka tu sapņo un alksti slavas – galvu reibinošas un saldas? Jeb tu domā par pēcnāves slavu? Bet tu aizmirsti – katrs, kas tevi atcerēsies, pats drīz nomirs, aiz tā sekos tie citi, kas pēc tā, un tikmēr, tikmēr, kamēr neizdzisīs viss, izejot cauri atcerošos un nolemto paaudzei.”
Kāpēc uzticamais ģimenes draugs Šubins kļūst par nodevēju?
“Avīzes nelasi? Viss ir vienkāršāks par vienkāršu: “Materiālās kultūras augšana ir garīgās kultūras augšanas pamats. Ja materiālās kultūras līmenis ir zems, nevar uzplaukt visas sabiedrības garīgā kultūra. Daudzi nesaprot, ka cilvēkiem vispirms vajag ēst, dzert, apģērbties, tiem vajadzīgs dzīvoklis, un tikai pēc tam tie varēs nodarboties ar politiku, zinātni, mākslu.” Tā, lūk, Kārli Dobe! Kā lai uzplaukst tava tā saucamā māksla, ja tev dzīvokļa nav. (..) Tāpat jau tu esi nenormls, ka vispirms paskaties uz audeklu un tikai pēc tam uz pulksteni, ka ēd, kas pagadās. Redzi, tas viss arī paskaidro, kāpēc tava māksla ir štrunts pret Šubina daiļradi, jo viņam materiālās kultūras līmenis ir četras reizes augstāks.“
Kāpēc Magda ielaužas šajā viņai tik nepiemērotajā vidē?
“Vai Magdu viņš izvēlējās? Nē, viņš izvēlējās Dagmāru un Dagmāras cienīgu dzīvi. Vēl taču Stendāla kungs domāja, ka kaislība ir galvenais mākslas saturs un priekšnoteikums. Bet kaislību nevar izvēlēties. Kā Magdu. Tā atnāca un pieprasa, vēlāk nolād, pat iznīcina. Kaislība var iznīcināt arī tavu izvēli. Izvēle kā forma, un kaislība tās saturs. Dagmāra un Magda”.
Ko un kāpēc izvēlēsies Ērika?
“Bet, kad pēc deviņām dienām es ienācu šajā pasaulē, uz maniem kreisajiem deniņiem bija un mūžam paliks ugunszīme — augšpēdus nogāzies asiņains baznīcas tornis, mazliet nošķiebtu, it kā iztecējušu smaili.”
“Es strādāju ciema bibliotēkā un citu dzīvē nemaisos. Sai darbā labāk kā jebkur citur varu pārliecināties, ka laiks nav arguments. Pagaidām man ar to pietiek.”
Šādas grāmatas lasot, man negribas nevienu nosodīt. Drīzāk gan pārdomāt – kāda varēja izveidoties mana dzīve, ja liktenis būtu lēmis dzīvot toreiz…
Jāsāk ar to, ka, lai arī romāns „Ugunszīme” grāmatā pirmo reizi izdots 1990.gadā (atkārtoti – 2014.gadā), pirmpublicējums atrodams jau 1988.gada žurnālā “Avots”. Līdz ar to jāsaka, ka savam laikam drosmīgs vēstījums. Un Gundegas Repšes pirmais romāns.
Romāns beidzas ar to, ka 1987.gada vasarā Kārļa un Magdas meita Ērika pārlasa pirms trīspadsmit gadiem uzrakstīto. Stāsts ir par piecdesmitajiem – par Ērikas mātes, tēva, viņa pirmās mīlestības Dagmāras, nodevīgā ģimenes drauga Šubina un viņu laikabiedru likteņiem.
“— Kremļa kuranti iezvana jaunā, 1951., gada sākumu. Mēs, padomju ļaudis, ar gavilēm sagaidām jauno gadu, jo zinām, ka 1951. gads būs vēl raženāks un bagātāks par pagājušo. Sociālistiskā valsts savā gaitā nepazīst apstāšanos, tā nemitīgi virzās uz priekšu, un katrs nākošais gads ir vēl platāks solis uz komunismu nekā iepriekšējais.”
“— Kolhozu druvas šalc Vidzemes kalnos,
Kolhozu druvas šalc Kurzemes lejās,
Partija dārgā, partija labā
Laimes un brīvības atslēgas glabā,
— pa radio skanēja smalka un centīga meitenes balss.”
Mūsu dienās dzirdam tik daudz nosodījuma – kā viņš varēja neko nedarīt, kā viņš varēja klusēt, kā viņš varēja nonākt “čekas maisos”!!! Šie mūžīgie KĀPĒC…
Kāpēc inteliģentā, franču kultūra apsēstā Dagmāra, kurai “istabā no grīdas līdz griestiem stiepās smagi, ar grāmatām pieblīvēti plaukti. Uz palodzēm un istabas kaktos tās bija nošķiebušās neglītās kaudzēs” beigu beigās atzīst: “Kāda jēga Francijai šai mazajā, siltajā kafejnīcā? Vai kāds zina, kas bijis Verlēns, kas bija Žids? Un kāpēc tas visiem jāzina? Dzīvē no tā nekas nemainās. Beidzot Dagmāra to saprata. Vienīgi nepiepildīto cerību kupols kļūst augstāks un cilvēks vēl vientuļāks“.
“Mēs esam nolādēti. Un šis lāsts, šī sīkpilsonība kā sods velkas tev visur līdzi. Sākumā tu tici. Vienalga, kam, tu tici. Un esi priecīgs, ka vari kam ticēt. Bet tad šī ticība sāk zust. Tu ieraugi, ka sēdi būrī. Un tu vari kliegt, kliegt, cik vien jaudā tava balss. Bet nekad tu nevarēsi izkliegt tik stipri, tai to dzirdētu citi. Tu vari mesties pret būra sienām. Tu vari savus spārnus nodrāzt asiņainus, dzirdi, līdz kaulam asiņainus, bet tu ārā netiksi, jo esi nolādēts. Un šai krātiņā mums ir jānomirst. Jo tikmēr, kamēr būsim stipri, mēs no tā ārā netiksim. Bet, tiklīdz sāksim gurt un nogursim tik tālu, ka viss kļūs vienaldzīgs un būsim spējīgi vairs tikai pieliekties, līst un izlīst, lūk, — tad mēs tiksim brīvībā! Bet tā būs mūsu nāve.”
Kāpēc daudzsološais mākslinieks Kārlis atkāpjas no saviem ideāliem?
“Plaudis un Vanags tikko bija dabūjuši pa mici par to, ka viņu dzejoļos Dzimtenes temats ir bez sociāla satura. Apdziedādami dabu, šie dzejnieki tīksminoties par strautiņiem un bērziņiem un neredzot padomju cilvēku, jaunās dzīves radītāju un cēlēju. Ko tad Kārlis meklē zāles stiebrā? Kas ir zāles stiebrs pret staļinisko dabas pārveidošanas plānu, milzu jaunceltnēm pie Volgas un Dņepras, pret nenogurstošo cīņu par mieru visas pasaules tautām? Mieru pasaules tautām.”
“Es nevaru būt ārprātīgais Goija vai dullais Gogēns divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās! Man ir jārēķinās ar to, ka republikas izaugsmi vareni un skaisti izteic staltais Kolhoznieku nams, kas paceļas debess zilgmē pāri visai Rīgai, man jārēķinās ar to, ka acu priekšā top jaunais tilts, kas kā dzīva artērija savienos abus sirmās Daugavas krastus. Kas tevī pašā, Kārli, tā dzīvā artērija? Ko viņa prasa savienot? Laikmetus? Vai tas nozīmē, ka tu sapņo un alksti slavas – galvu reibinošas un saldas? Jeb tu domā par pēcnāves slavu? Bet tu aizmirsti – katrs, kas tevi atcerēsies, pats drīz nomirs, aiz tā sekos tie citi, kas pēc tā, un tikmēr, tikmēr, kamēr neizdzisīs viss, izejot cauri atcerošos un nolemto paaudzei.”
Kāpēc uzticamais ģimenes draugs Šubins kļūst par nodevēju?
“Avīzes nelasi? Viss ir vienkāršāks par vienkāršu: “Materiālās kultūras augšana ir garīgās kultūras augšanas pamats. Ja materiālās kultūras līmenis ir zems, nevar uzplaukt visas sabiedrības garīgā kultūra. Daudzi nesaprot, ka cilvēkiem vispirms vajag ēst, dzert, apģērbties, tiem vajadzīgs dzīvoklis, un tikai pēc tam tie varēs nodarboties ar politiku, zinātni, mākslu.” Tā, lūk, Kārli Dobe! Kā lai uzplaukst tava tā saucamā māksla, ja tev dzīvokļa nav. (..) Tāpat jau tu esi nenormls, ka vispirms paskaties uz audeklu un tikai pēc tam uz pulksteni, ka ēd, kas pagadās. Redzi, tas viss arī paskaidro, kāpēc tava māksla ir štrunts pret Šubina daiļradi, jo viņam materiālās kultūras līmenis ir četras reizes augstāks.“
Kāpēc Magda ielaužas šajā viņai tik nepiemērotajā vidē?
“Vai Magdu viņš izvēlējās? Nē, viņš izvēlējās Dagmāru un Dagmāras cienīgu dzīvi. Vēl taču Stendāla kungs domāja, ka kaislība ir galvenais mākslas saturs un priekšnoteikums. Bet kaislību nevar izvēlēties. Kā Magdu. Tā atnāca un pieprasa, vēlāk nolād, pat iznīcina. Kaislība var iznīcināt arī tavu izvēli. Izvēle kā forma, un kaislība tās saturs. Dagmāra un Magda”.
Ko un kāpēc izvēlēsies Ērika?
“Bet, kad pēc deviņām dienām es ienācu šajā pasaulē, uz maniem kreisajiem deniņiem bija un mūžam paliks ugunszīme — augšpēdus nogāzies asiņains baznīcas tornis, mazliet nošķiebtu, it kā iztecējušu smaili.”
“Es strādāju ciema bibliotēkā un citu dzīvē nemaisos. Sai darbā labāk kā jebkur citur varu pārliecināties, ka laiks nav arguments. Pagaidām man ar to pietiek.”
Šādas grāmatas lasot, man negribas nevienu nosodīt. Drīzāk gan pārdomāt – kāda varēja izveidoties mana dzīve, ja liktenis būtu lēmis dzīvot toreiz…
November 3, 2018
romāns izvērsts un piepildīts, bet Gundega joprojām spēj saglabāt savu izstrādāto noslēpumu. varbūt gribējās pat nedaudz vairāk “parakāties” pašai, lai izprastu notikumu virkni.. lai nav tik vienkārši?
bet patika!
un, cik patiesi, ka jau pirms dzimšanas dzīvojam līdzi to cilvēku mūžus, kuri veidos mūsējo.
“Esmu pārliecināta, ka mēs katrs dzīvojam arī citu cilvēku dzīves un laiks tur neko nespēj grozīt. Jo laiks nav arguments.”
bet patika!
un, cik patiesi, ka jau pirms dzimšanas dzīvojam līdzi to cilvēku mūžus, kuri veidos mūsējo.
“Esmu pārliecināta, ka mēs katrs dzīvojam arī citu cilvēku dzīves un laiks tur neko nespēj grozīt. Jo laiks nav arguments.”
August 14, 2021
Ja māksla izdziest, pazūd kādā mašinērijā, kur individuālisms neeksistē un iznāk tikai brāķi, kur tad paliek jēga? Cik tad ilgi var vēlēties palikt pasaulē, kur orģinalitāte ir nomelnota, kur kultūras dažādība ir vienlīdzīga sātanismam?
May 9, 2022
esmu gatava ķerties klāt nākamajai Repšes grāmatai
November 29, 2016
Lasīju piespiedu kārtā skolas dēļ.
Sākums likās pavisam nesaistošs un brīžiem nāca miegs, lasot kārtējās galvenā varoņa pārdomas. Taču, stāstam progresējot, palika interesantāk lasīt, un grāmatu nevarēju nolikt malā, nepacietīgi verot nākamās lapaspuses.
Ar tēliem bija interesanti - tad man viņi patika, tad nē, beigās atkal piesaistīja. Kā pa kalniem. Piemēram, no sākuma Kārlis likās interesants, stāsta vidū palika tāds mīksts un slinks, taču beigās atkal likās patīkams tēls. Un tā ar visiem, īpaši, Šubinu un Magdu.
Likās, ka Repše pārāk daudz nepasaka, pietrūka informācijas vai tā vienkārši tika caur puķēm izstāstīta. Arī vēsturiskais fons bija vien mazliet apspēlēts. Nezinātājam būtu grūti saprast, kā un kāpēc tā tajā laikā notika.
Lai izprastu grāmatu pilnībā, noteikti nepietiks ar vienu lasīšanas reizi.
Sākums likās pavisam nesaistošs un brīžiem nāca miegs, lasot kārtējās galvenā varoņa pārdomas. Taču, stāstam progresējot, palika interesantāk lasīt, un grāmatu nevarēju nolikt malā, nepacietīgi verot nākamās lapaspuses.
Ar tēliem bija interesanti - tad man viņi patika, tad nē, beigās atkal piesaistīja. Kā pa kalniem. Piemēram, no sākuma Kārlis likās interesants, stāsta vidū palika tāds mīksts un slinks, taču beigās atkal likās patīkams tēls. Un tā ar visiem, īpaši, Šubinu un Magdu.
Likās, ka Repše pārāk daudz nepasaka, pietrūka informācijas vai tā vienkārši tika caur puķēm izstāstīta. Arī vēsturiskais fons bija vien mazliet apspēlēts. Nezinātājam būtu grūti saprast, kā un kāpēc tā tajā laikā notika.
Lai izprastu grāmatu pilnībā, noteikti nepietiks ar vienu lasīšanas reizi.
May 12, 2016
Drusku melodramatiski un ar dažiem klišejiskiem tēliem, bet citādi ļoti patīkami. Interesanti sasaucas arī ar "Mates pienu", pat ja starp grāmatām ir 25 gadi.
January 7, 2020
Par laiku, kad cilvēks varēja gluži vienkārši pazust, izgājis pēc piena un miltiem. Skaudri. Ļoti viegli lasāma, iedvesmo pievērsties pasaules klasikas studijām.
January 11, 2026
Grāmata nav slikta, mani īpaši saistīja tas, ka rakstīta pēc “franču grupas” motīviem. Lasīju skolas dēļ, taču neuzskatu, ka šim stāstam būtu jābūt obligātajai literatūrai. Liela romāna daļa (vēsturiskais laiks) ir stāstīts tā kā “caur puķēm”, kas, manuprāt, nav sevišķi labi, jo šķita, ka ir vajadzīga skarbā realitāte.
November 27, 2021
"Esmu dzīva un ceru. Joprojām neziņā par nākotni. Tava pūce."
March 25, 2022
laiks nav arguments.
February 3, 2023
A great first experience reading Repše
January 16, 2025
Dagmāra, mana mīļā Dagmāra
July 19, 2017
Vēsture, bohēma, salauzti cilvēku likteņi, sāpes un glābiņa meklēšana.
March 23, 2020
Laiks tiešām nav arguments.
April 21, 2015
Grāmata nav gara, bet saturs ir dziļš. Dažreiz strauji mainas doma, un lasa par cilvēkiem, kurus nemaz neatceries.
Bet nemaz nav tik slikti, labāka nekā es domāju. Ir jāiedziļinās, jālasa lēnām.
Bet nemaz nav tik slikti, labāka nekā es domāju. Ir jāiedziļinās, jālasa lēnām.
Displaying 1 - 20 of 20 reviews