What do you think?
Rate this book
Der Marquis schreibt einen unerhörten Brief;
Libro usado en buenas condiciones, por su antiguedad podria contener señales normales de uso
- GenresFiction
Hardcover
First published January 1, 1979
About the author
Unknown .
3,226 followersDo NOT add books to this profile
Books can be attributed to "Unknown" (no period) when the author or editor (as applicable) is not known and cannot be discovered. If at all possible, list at least one actual author or editor for a book instead of using "Unknown".
Books whose authorship is purposefully withheld should be attributed instead to Anonymous.
Books can be attributed to "Unknown" (no period) when the author or editor (as applicable) is not known and cannot be discovered. If at all possible, list at least one actual author or editor for a book instead of using "Unknown".
Books whose authorship is purposefully withheld should be attributed instead to Anonymous.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 11 of 11 reviews
September 20, 2016
Su lectura es un bastante más complicada que «Amado monstruo». En na especie de parábola hipnótica donde se habla de un contenido de una carta que quizás no tenga ya destinatario...
Tanto Amado monstruo como esta novela (ambas novelas cortas) merecen una lectura.
Tanto Amado monstruo como esta novela (ambas novelas cortas) merecen una lectura.
September 6, 2024
Manā kontā trešais, bet vispār šajā saulē pirmais Havjēra Tomeo romāns jeb mirkoromāns. Būšu neoriģināla teikdama, ka ir apbrīnojami tas, ko literatūra dara ar lasītāju.
Tāpat kā pārējie romānam piesakaitāmie autora garadarbi (precīzāk - psihes darbi), arī šis ir monologs 100 lapaspusēs. Havjērs bija specializējies ne tik daudz garumā kā vārdu semantikas dziļumā. Viņš vai nu rakstīja nepilnas lapaspuses, vai +/- 100 lapaspušu plašu prozu. Un gandrīz vienmēr tie ir monologi, retākos dadījumos - dialogi (minilugas "Historias minimas"). Taču šie monlogi ir spējīgi aizvest līdz mēnesim un atpakaļ. Iztirzāt vairākus gadudesmitus, starppaudžu attiecības, ikdienas un seksuālās dzīves apsēstības un vienmēr novest pie groteskas vienīgā varoņa vientulības, kā tas ir arī šajā grāmatā, kas, paldies redaktoram, tika nosaukta par "Šifrētās vēstules cietoksni". Visa grāmatiņa paiet intensīvā skaidrojumā par to kā, kad, kādos apstākļos, kādā izskatā, kurā telpā, ejot pa kuriem koridoriem un kādēļ tiešī tā, kunga sūtnim ir jānogādā vēstule Donam Demetrijam, kurš dzīvo 2 stundu gājiena attālumā kādā pilī kādā ciematā, vai vismaz tur dzīvoja pirms 20 gadiem, kad abi kungi pēdējo reiz tikušies un kad vēstules autors nolēmis pavadīt atlikušo dzīvi pilnīgā izolācijā savas pils nocietinājumos. Sniedzot precīzas norādes savam klibajam kalpam, kuram vien kāja īsāka par otru, galvenais varonis pakavējas atmiņās par sava sāncenša apsēstību ar korpulentām dāmām un to, kā viņš bija plānojis viņa kundzi pavedināt un aizvest vēl pirms kāzām. Un tomēr, tas nav izdevies, līdz ar to viņš izmantojis citas iespējas tikties ar jau precēto kundzi. Pa vidam minēts aborts un vēl kādas detaļas, tad atkal atgriežoties pie tā, kā sasniegt Dona Demetrija pili, pirms tam neaizmirstot apģērbties zaļās drēbēs, ieskaitot arī zābakus un parūku un katram gadījumam dīķī noķerot divas vardes, ko palaist Dona Demetrija istabā brīdī, kad viņš pārtrauks lasīt šo viņam sūtīto vēstuli, kura ir rakstīta sīkiem burtiņiem bez nevienas atstarpes starp vārdiem, un kurā visiem n burtiem ir trīs kājiņas un m burtiem, četras un punkts uz i ir novietots virs tam sekojošā burta. Vienīgi sūtītāja paraksts ir nodalīts un uzrkstīts skaidri salasāmi. Pie tam, norāžu sniegšanas laikā, pavīd arī norādes uz adresāta nepilnīgo garu un slikto redzi, kas varētu viņam likt domāt, ka vēstule ir normāla, taču, viņa lasīšanas spējas ir apšaubāmas. Tātad būtiski ir atcerēties to, ka Dona Demetrija mīļākā krāsa ir zaļā, kas viņa prātu īpaši priecē un tāpēc divas vardes varētu būt ļoti pateicīgs atribūts brīdī, kad pēc mīmikas, pierei raucoties, tiks manīts, ka lasītāja oma pasliktinās. Varžu kvākšķēšana noteikti viņu uzjautrinātu. Taču, viss scenārijs noteikti jāmaina pie apstākļiem, gadījumā, ja adresāts sūtni uzņem savas sievas pavadībā un sieva uzturas tajā pašā telpā visu vēstules lasīšanas laiku. Tad vardes noteikti nedrīkst rādīt. Sieva nedrīkst nojaust par to esamību....
Atgriežoties pie mana iepriekš minētā neoriģinālā teikuma, es kā lasītāja izjūtu ļoti īpašas attiecības ar Havjēru. Tās ir ļoti intīmas, citiem apslēptas, nezināmas. Kāpēc? Tāpēc, ka Havjērs Tomeo ir ne tikai absolūti svešs latviešu lasītājam, bet arī reti kurš spānis pārzina viņa daiļradi. Spānijā ir ļoti daudz labi rakstošu rakstnieku un ir neiespējami sekot līdzi visiem. Lai lasītu Havjēra darbus, ir jāpazīst viņš pats. Izlasot vienu mikrostāstu vai vienu mikroromānu, autors ne vienmēr būs saprotams pareizāk sakot, viņš radīs absolūta frīka iespaidu, jo tāds viņš arī bija. Lai lasītu Havjēru, ir jāpazīst viņa paša fiziski nepievilcīgās monstruozās vientuļā vecpuiša aprises, kas bieži kļūst par Havjēra naratīva objektu. Ieguglējiet, paskatieties. Ja es nebūtu lasījusi to, ko spēja uzrakstīt viņa roka un izdomāt viņa prāts, es nemaz nevēlētos īpaši kavēties viņa portreta aplūkošanā.
Otrkārt, ir jāzina Havjēra personība, viņa detektīva (kriminologa) izglītība un sākotnējā nodarbošanās, pirms viņš sāka rakstīt. Ir jāzina Freids un pishoanalīze, Kafka un pārvērtības, kas autoru novedušas pie padziļinātām psihoanalīzes, zooloģijas un anatomijas studijām. Pirmais Havjēra mikrostāstu krājums "Bestiārijs" apraksta smalkus, ikdienā nekādu ievērību neizpelnījušos insektu cilvēcisko, pragmatisko dabu. Es nepārrakstījos, Havjērs kukaiņos meklēja cilvēcisko, nodevās viņu iekšējo monologu atspoguļošanai un viņš nevarēja to darīt bez papildus zināšanām par šo kukaiņu dabu. Un, kas mani pārsteidza, ka šajā pat romānā, kas rakstīts monologā, kā jau iepriekš teikts, autors ir nodrošinājis arī lasītāja tikšanos ar dažiem no šī minētā "Bestiārija" varoņiem: dievlūdzēju, melno vaboli, slieku u.c.
Interesanti, ka šie radījumi un Havjērs arī mani pavadīja ceļā iestāšanos doktorantūras studijās, kad biju iedomājusies, ka šos gadus pavadīšu savās intīmajās attiecībās ar Havjēru, mēģinot viņu tulkot un mērķējot uz to, lai kādeiz arī Latvijas sabiedrību ar viņu iepazīstinātu. Viss ir mainījies divu iemeslu dēļ: 1) manas attiecības un sajūsma par Havjēru nav īsti vārdos formulējamas un ir tik intīmas, ka es pat nevēlos to formulēt, 2) Iespējams, ka tulkot Havjēru nozīmētu, ka pirms tam vēl būtu jāiegūst kāds diploms psiholoģijā un entomoloģijā.
Tāpat kā pārējie romānam piesakaitāmie autora garadarbi (precīzāk - psihes darbi), arī šis ir monologs 100 lapaspusēs. Havjērs bija specializējies ne tik daudz garumā kā vārdu semantikas dziļumā. Viņš vai nu rakstīja nepilnas lapaspuses, vai +/- 100 lapaspušu plašu prozu. Un gandrīz vienmēr tie ir monologi, retākos dadījumos - dialogi (minilugas "Historias minimas"). Taču šie monlogi ir spējīgi aizvest līdz mēnesim un atpakaļ. Iztirzāt vairākus gadudesmitus, starppaudžu attiecības, ikdienas un seksuālās dzīves apsēstības un vienmēr novest pie groteskas vienīgā varoņa vientulības, kā tas ir arī šajā grāmatā, kas, paldies redaktoram, tika nosaukta par "Šifrētās vēstules cietoksni". Visa grāmatiņa paiet intensīvā skaidrojumā par to kā, kad, kādos apstākļos, kādā izskatā, kurā telpā, ejot pa kuriem koridoriem un kādēļ tiešī tā, kunga sūtnim ir jānogādā vēstule Donam Demetrijam, kurš dzīvo 2 stundu gājiena attālumā kādā pilī kādā ciematā, vai vismaz tur dzīvoja pirms 20 gadiem, kad abi kungi pēdējo reiz tikušies un kad vēstules autors nolēmis pavadīt atlikušo dzīvi pilnīgā izolācijā savas pils nocietinājumos. Sniedzot precīzas norādes savam klibajam kalpam, kuram vien kāja īsāka par otru, galvenais varonis pakavējas atmiņās par sava sāncenša apsēstību ar korpulentām dāmām un to, kā viņš bija plānojis viņa kundzi pavedināt un aizvest vēl pirms kāzām. Un tomēr, tas nav izdevies, līdz ar to viņš izmantojis citas iespējas tikties ar jau precēto kundzi. Pa vidam minēts aborts un vēl kādas detaļas, tad atkal atgriežoties pie tā, kā sasniegt Dona Demetrija pili, pirms tam neaizmirstot apģērbties zaļās drēbēs, ieskaitot arī zābakus un parūku un katram gadījumam dīķī noķerot divas vardes, ko palaist Dona Demetrija istabā brīdī, kad viņš pārtrauks lasīt šo viņam sūtīto vēstuli, kura ir rakstīta sīkiem burtiņiem bez nevienas atstarpes starp vārdiem, un kurā visiem n burtiem ir trīs kājiņas un m burtiem, četras un punkts uz i ir novietots virs tam sekojošā burta. Vienīgi sūtītāja paraksts ir nodalīts un uzrkstīts skaidri salasāmi. Pie tam, norāžu sniegšanas laikā, pavīd arī norādes uz adresāta nepilnīgo garu un slikto redzi, kas varētu viņam likt domāt, ka vēstule ir normāla, taču, viņa lasīšanas spējas ir apšaubāmas. Tātad būtiski ir atcerēties to, ka Dona Demetrija mīļākā krāsa ir zaļā, kas viņa prātu īpaši priecē un tāpēc divas vardes varētu būt ļoti pateicīgs atribūts brīdī, kad pēc mīmikas, pierei raucoties, tiks manīts, ka lasītāja oma pasliktinās. Varžu kvākšķēšana noteikti viņu uzjautrinātu. Taču, viss scenārijs noteikti jāmaina pie apstākļiem, gadījumā, ja adresāts sūtni uzņem savas sievas pavadībā un sieva uzturas tajā pašā telpā visu vēstules lasīšanas laiku. Tad vardes noteikti nedrīkst rādīt. Sieva nedrīkst nojaust par to esamību....
Atgriežoties pie mana iepriekš minētā neoriģinālā teikuma, es kā lasītāja izjūtu ļoti īpašas attiecības ar Havjēru. Tās ir ļoti intīmas, citiem apslēptas, nezināmas. Kāpēc? Tāpēc, ka Havjērs Tomeo ir ne tikai absolūti svešs latviešu lasītājam, bet arī reti kurš spānis pārzina viņa daiļradi. Spānijā ir ļoti daudz labi rakstošu rakstnieku un ir neiespējami sekot līdzi visiem. Lai lasītu Havjēra darbus, ir jāpazīst viņš pats. Izlasot vienu mikrostāstu vai vienu mikroromānu, autors ne vienmēr būs saprotams pareizāk sakot, viņš radīs absolūta frīka iespaidu, jo tāds viņš arī bija. Lai lasītu Havjēru, ir jāpazīst viņa paša fiziski nepievilcīgās monstruozās vientuļā vecpuiša aprises, kas bieži kļūst par Havjēra naratīva objektu. Ieguglējiet, paskatieties. Ja es nebūtu lasījusi to, ko spēja uzrakstīt viņa roka un izdomāt viņa prāts, es nemaz nevēlētos īpaši kavēties viņa portreta aplūkošanā.
Otrkārt, ir jāzina Havjēra personība, viņa detektīva (kriminologa) izglītība un sākotnējā nodarbošanās, pirms viņš sāka rakstīt. Ir jāzina Freids un pishoanalīze, Kafka un pārvērtības, kas autoru novedušas pie padziļinātām psihoanalīzes, zooloģijas un anatomijas studijām. Pirmais Havjēra mikrostāstu krājums "Bestiārijs" apraksta smalkus, ikdienā nekādu ievērību neizpelnījušos insektu cilvēcisko, pragmatisko dabu. Es nepārrakstījos, Havjērs kukaiņos meklēja cilvēcisko, nodevās viņu iekšējo monologu atspoguļošanai un viņš nevarēja to darīt bez papildus zināšanām par šo kukaiņu dabu. Un, kas mani pārsteidza, ka šajā pat romānā, kas rakstīts monologā, kā jau iepriekš teikts, autors ir nodrošinājis arī lasītāja tikšanos ar dažiem no šī minētā "Bestiārija" varoņiem: dievlūdzēju, melno vaboli, slieku u.c.
Interesanti, ka šie radījumi un Havjērs arī mani pavadīja ceļā iestāšanos doktorantūras studijās, kad biju iedomājusies, ka šos gadus pavadīšu savās intīmajās attiecībās ar Havjēru, mēģinot viņu tulkot un mērķējot uz to, lai kādeiz arī Latvijas sabiedrību ar viņu iepazīstinātu. Viss ir mainījies divu iemeslu dēļ: 1) manas attiecības un sajūsma par Havjēru nav īsti vārdos formulējamas un ir tik intīmas, ka es pat nevēlos to formulēt, 2) Iespējams, ka tulkot Havjēru nozīmētu, ka pirms tam vēl būtu jāiegūst kāds diploms psiholoģijā un entomoloģijā.
May 7, 2023
Lo Tomeo más Tomeo.
August 28, 2024
Un único discurso que se despliega a lo largo de 100 páginas sin punto y aparte. Con un estilo cuidado y elegante, Javier Tomeo crea una narración formidable con ciertas dosis de humos. Deseando leer más de este autor.
June 4, 2020
All time favourite
September 4, 2020
Maravillosa ida de olla, aunque llega a hacerse un poco largo.
February 24, 2023
Bastante meh
June 21, 2024
Me gustó la forma de monólogo que hizo, los comentarios sobre la soledad, el exceso, y la ansiedad, pero se ha hecho muy largo al final.
March 21, 2023
Hay que tener una paciencia infinita para decir todo esto que dice y que solo se puede decir así, exigiendo del lector una paciencia infinita.
November 16, 2014
Monólogo surrealista sobre la arrogancia, la soledad y lo grotesco.
August 29, 2013
Irgendwie hab ich eine anständige Pointe vermisst.
Displaying 1 - 11 of 11 reviews