Es neliecināšu pret jums

by Kristīne Ilziņa

“Kristīnes Ilziņas stāsti ir par cerību un spītu. Par tiem, kuri astoņdesmitajos lēni, bet neatlaidīgi ārdīja komunisma ideoloģijas blīvo mūri, lai Latvija reiz taptu brīva. Kāds ar drosmi un pārliecību, cits bīdamies, bet ticēdams. Ļoti svarīgi un joprojām nepieciešami stāsti, kādu līdz šim mums ir pietrūcis. Bez patosa un liekas poētikas autore paver durvis uz dzīvi, kādu mēs dzīvojām Atmodas priekšvakarā. Parasti cilvēki neparastā laikā.”
Jana Egle, rakstniece

“Dzīvas un dzīvelīgas Atmodas un pirmsatmodas laiku ainas, kas ietērptas sirdij tīkamos un dvēseli netraumējošos vārdos: Kristīnei piemīt retā spēja arī par briesmīgo un smago runāt ar adekvātu vieglumu, neiebraucot nospiestības depresīvajā grāvī. Šādus gaišus un izgaismotus tekstus mūsdienu latviešu literatūrā nenākas bieži sastapt, tāpēc jo vērtīgāki tie šķiet.”
Dace Rukšāne, rakstniece.

Kristīne Ilziņa (Sadovska) literatūrā debitēja ar dzejoļu krājumu “Jukusi saulespuķe”, par ko saņēma Klāva Elsberga prēmiju. Vēlāk tapa arī vairākas grāmatas bērniem.
Stāstu krājums “Es neliecināšu pret jums” ir kā mozaīkbilde. Tajā savākti un apkopoti stāsti par cilvēkiem, kas piedalās lielos notikumos, paši būdami mazi. Par tiem, kuriem parasti neviens neprasa: ko jūs par to domājat? Tiem, kas vienkārši dzīvo. Pirms Atmodas, tās laikā un arī pašlaik.

Genres: Short Stories

288 pages, Hardcover

Published October 1, 2022

Reviews

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 4 out of 5]

Neesmu stāstu kā formas mīļotāja (arī vērtētāja ne), tomēr reizēm roka paslīd.

Ziniet! Man patika.
Varbūt tāpēc, ka tie nebija par abstraktu laiku kaut kad tagad, bet par "pārejas periodu", ko piedzīvoju arī pati. Tik pazīstamas situācijas, problēmas un vide.
Jāsaka tā, sākumā (izlasot anotāciju, kādu atsauksmi ar akcentiem uz tā laika notikumiem, izlasot pirmo stāstu) man likās, ka tas būs par daudz - 20 stāsti gandrīz 300 lappusēs par Atmodu, čekas maisiem. Bija baža, vai nebūs saturiski vienmuļi. Bet Kristīne Ilziņa ir ļoti veiksmīgi samiksējusi atpazīstamu notikumu stāstus un stāstus 'iz dzīves'. Katrs stāsts ir savādaks. "Glumiķa bērziņs" vien ir to vērts, lai ielūkotos vienas daļas sabiedrības galvā. Citā stāstā, var teikt, izbaudīju kolorīto Mārīštanti.
Stāstā "Akmens galvas" noelsos no sajūsmas par dialogu (īpaši sākumā) dabiskumu. Es tos puišus dzirdēju no grāmatas lappusēm.
Lai arī bija labi, tomēr man no kopējā ietvara kaut kā "krita ārā" pēdējais, visgarākais stāsts "Beigas ir sākums, sākums ir beigas".

Kopumā tiešām izlasīju ar patiku. Un, jā, Ilziņa neliecina pret mums, viņa liek pašiem izdomāt un sajust, kas ir kas. :)

Pavisam nedaudz vairāk šeit: https://lililasa.wordpress.com/2022/1...

[Kristīne Līcis · Rating 5 out of 5]

Nu jau vairākus gadus novembrī cenšos lasīt latviešus, šogad sāku ar Kristīnes Ilziņas fantastiski filigrānajiem stāstiem par it kā Latvijai specifiskām - čekas maisi, PSRS laika deficīts, deportācijas un Atmoda -, bet vienlaikus arī vispārcilvēcīgām morāles un ētikas dilemmām. Stāsti patiešām veido grāmatas aprakstā solīto mozaīkbildi, katrs ar savu individuālo un cilvēcīgo variāciju par meliem, nodevību, cerību sagrūšanu, vajadzību izvēlēties, kuru viedokli atbalstīt, neiespējamām izvēlēm, drosmi - vai tās trūkumu - runāt godīgi. "Ciet klusu, tu nebeigsi skolu, ja runāsi, ciet klusu, tu nebeigsi skolu, ja runāsi, ciet klusu, tad dabūsi diplomu". Lasīšana kā terapija un aprunašanās ar sevi - ko es darītu (vai, nedo' Dies', darīju?) līdzīgā situācijā?

Turklāt manī vienmēr izraisa bijību literārie darbi, kuros jūt milzīgu izpētes darbu, bet kuros izpētes rezultātu demonstrēšana nav pašmērķis. Stāsti par Čaka pieminekļa galvu, par Modra Lujāna arestu galīgi nepretendē uz absolūtu vēsturisko patiesību, bet tajos ir manai gaumei pareizā faktu un iztēles kombinācija.

Visbeidzot, atsevišķs un sajūsmināts komentārs par valodu, kas spēj būt tik dažāda - rotaļīga, ironiska, rezignēta, tēlaina, ne mirkli nezaudējot raito plūdumu un neieslīgstot pārspīlējumos. Vienvārdsakot, izcils sākums latviešu literatūras mēnesim.

"Katram no mums ir attiecības ar čekas maisiem. Arī tad, ja tajos neesam pat ieskatījušies. Tas ir kaut kas kosmisks. Vai karmisks. Vai iepriekšnolemts. Neizbēgams, es sacītu. Tie maisi. Vai nu mēs tajos esam, vai neesam."

[Ieva · Rating 4 out of 5]

Patika gan autores valoda, gan vairums stāstu sižetu. Atainotā laika vide likās dzīva un saprotama - noticēju (bet taisnības labad jāsaka, ka personīgu atmiņu, ar ko salīdzināt, nav). Taču ātrā un patīkamā lasāmība vienlaicīgi ir arī neliels klupšanas akmens - grāmatas beigās sapratu, ka izlasīju ļoti daudz stāstus, kuri man gan patika, bet ne pie viena tā arī nepakavējos ilgāk un nez vai kāds aizkustināja tā īstāk, lai spētu to atcerēties pēc kāda laika.

[Vilis]

Ja nu kādam radi nav stāstījuši visus klasiskos stāstus par padomju gadiem, šī varētu būt labāka alternatīva

[Aija · Rating 4 out of 5]

Es neliecināšu pret jums ir stāsti par pagājušā gadsimta noslēgumu, par 80. un mazliet arī 90., par jaunību Padomju laika norietā. Plaukst jaunība, mīlestība, rit ikdiena ar tās grūtumiem un izaicinājumiem. Šie ir stāsti par dzīvi un krikumiem, un cilvēkiem. Ļoti labi uzrakstīti stāsti, kuri latviešu literatūras kontekstā izceļas ar prasmi arī par smago runāt gaiši.

[Rūta · Rating 5 out of 5]

Man patika šie stāsti. Ir sajūta, ka pēdējais stāsts šajā krājumā neiederas.
“Vīrieši ir tizli. Viņi vai nu pazūd, vai nomirst, vai vienkārši ir stulbi.” 😀😀😀

[Inese Sunepe · Rating 4 out of 5]

Bet varēja būt arī 5 zvaigznes. Kaut kas pietrūka.

[Daina · Rating 3 out of 5]

Atmiņu stāsti par laikiem, ko esmu piedzīvojusi vai daļēji piedzīvojusi arī es, tāpēc vēstījums ir skaidrs un viegli uztverams. Bēda tikai tāda, ka negribas domās daudz tajos laikos kavēties...

[Anda Akmentiņa · Rating 4 out of 5]

Daži stāsti gan ārpus tēmas, bet vispār novembrim atbilstoša lasāmviela.

[Laura Turlaja · Rating 3 out of 5]

Jauki, labi uzrakstīti stāsti, īpaši lasišanai Barikāžu piemiņas laikā, taču grāmatas pusē apstājos, jo tēmas un varoņi stāstos šķita pārāk lidzīgi.

[Marta · Rating 4 out of 5]

Šeit mijās stāsti par dzīvi pirms un pēc. PSRS sabrukuma, Latvijas neatkarības atgūšanas.
Sākumā neapjautu, bet šobrīd labi saprotu grāmatas nosaukumu. Diāna (galvenā varone) visu vēro, redz patiesos notikumus, bet klusē par patiesību. Neliecina pret tiem. Dažos stāstos tomēr Diāna nepiedalās. Tajos citi klusē, neliecina pret. Pret padumjo savienību, pret vardarbību ģimenē, pret bērnu tiesībām.
Pēdējais stāsts Beigas ir sākums. Sākums ir beigas šķita autorei vismīļākais. Visgarākais un dziļākais. Nē, te vairs nebija ne miņas no sākotnējā pē-es-er-es rūgtuma, izmisuma, nekā no Atmodas laika klusās, satrauktās sajūsmas. Tas bija tīri psiholoģisks stāsts. Par attiecībām gultnē, dziļumā. Par to, kur esam nonākuši mūsdienās. Mēs spējam vieglāk un nemanāmāk atsvešināties, jo nav jācīnās par kādu mērķi - palikt latviešiem padumjo savienībā, stāvēt abām kājām taisni, kad čeka purinās ģimeni. Var tā vienkārši, ēnaini aizslīdēt prom. Ne jau burtiski, bet iekšēji atsvešināties. Būt turpat, bet nebūt tuvumā. Es gandrīz vai gribētu citātu sadaļā iekopēt visu šo stāstu, jo katrs teikums tajā ir nozīmīgs, kaut ko izsaka.

Acīmredzot katrai dvēselei ir sava cena. Un, iespējams, katram no mums var pienākt brīdis, kad esam gatavi pārdot savējo. Ne velti deviņdesmitajos sevi reklamēja firma, kas par 500 latiem iepirka dvēseles. (9.lpp)

Kļūdas nav. Jūs nevarat būt sekmīga padomju studente, ja jūsu tēvs ir Dzimtenes nodevējs, ja pati plānojat bēgt uz Rietumiem. Ārā! (14.lpp)

Tā bija īpaša sistēma: ja biji kluss un darīji tikai to, ko lika, varēji dzīvot droši. Ja izcēlies, nācās maksāt nodevas, un parasti tās ietvēra strīdu ar savu sirdsapziņu. Tie, kam sirdsapziņa bija, cīnījās ar to, līdz kāda no pusēm uzvarēja (69.lpp)

Kāpēc vispār jaunai sievietei būtu jāmirst? Kas būtu novedis pie slimības? Pats jau zināja atbildi. Sistēma. Šī žņaudzošā sistēma, kurā ikviens cilvēks ir tikai skrūvīte, kurai paredzēta skrū- vītes vieta. Cieši ieskrūvēta tur, kur urbis ieurbis caurumu un skrūvgriezis ieritinājis. Nekust ne pa labi, ne pa kreisi. Skrūvītei nav jādomā vai jādara. Viņai ir jābūt savā vietā, lai valsts nelogās. Fabrikā, kolhozā, armijā. Skolā, slim- nīcā, ministrijā. Jebkur. Un jāzina, ka izļodzījušās skrū- vītes izrauj ar knaiblēm un aizvieto ar citām. Jaunām, uzticamām. Vēl jau ir arī nagliņas. Tās izskatās līdzīgas skrūvītēm, tomēr ir asiem galiem un viegli pārvietojas no vietas uz vietu, spēj arī iedurt kādam vai pat izaicināt amuru un neļauties iesisties paredzētajā vietā. Vēl ir cilvēki kā lego klucīši, tādi Jurītim bija gadījušies dāvanu pakā no Vācijas baptistu draudzes. Ikviens lego klucītis var savienoties ar jebkuru citu lego klucīti, un kopā tie var uzbūvēt gandrīz jebko. Bet, izmētāti pa istabas grīdu, tie neganti duras pēdās. Sāpīgi un neaizmirstami. Kas ir viņš pats, un kas ir Elza? Par ko izaugs viņu bērni? (157.lpp)

Šī te sajūta. It kā tu varētu atgriezties laikā. Tas ir kā apsolījums. Tobrīd, kad tu brauc uz salidojumu mazpilsētā, kurā neesi bijis jau divdesmit gadus, izstaigā vecās takas un atklāj, ka tā vairs nav tā pati mazpilsēta, kurā tu mācījies, mīlēji, cieti - jā, jā, pusaudzība taču ir viens diezgan precīzs sinonīms vārdam "ciešanas" - jo īpaši tad, ja tu toreiz vēl tikai meklēji savu vietu un tā bija ļoti neskaidra un nedefinēta ne vien apkārtējiem, bet arī tev pašam.
Un tad ir tādas vietas, kurās tu ierodies ik pa laikam. Londona. Ņujorka. Bangkoka. Un tās, protams, ir mainījušās mazāk. Tomēr nav tādas pašas. Un arī tu vairs neesi tāds pats. Un tu to saproti un pieņem, un apzinies, un divreiz vienā upē nevar, jā, protams, un arī tajā pašā pilsētā un tā.
Un tu nekad neredzēsi savu māti jaunu, ja nu vienīgi fotogrāfijās. Vai brāļus un māsas maziņus. Sevi pašu kā skolēnu, kā pirmo reizi iereibušu skolasbērnu. Kāda tu izskatījies pēc pirmā skūpsta? To vairs nekad neuzzināsi, pat ja dzīvosi simt mūžus - un šī viena laikā jau nu pavisam ne. Nekādas tehnoloģijas to nevar.
Un tad... Un tad pienāk brīdis, kad tu aizbrauc uz Minsku. Vai Maskavu. Īpaši uz Maskavu vai Pēterburgu. Tur rodas tāda kā laiknobīdes sajūta, vai. Tāda: ak Kungs, es esmu atpakaļ, bet te viss ir tāpat un vienlaikus nav, tas ir greizi. Tā kā nokļūt bērnības greizajā spogulī, greizo spoguļu valstībā. Vietā, kas vienlaikus raisa neprognozējamas atmiņas un biedē. Biedē ar to, ka tavas atmiņas it kā ir citādas un tu atrodies citā valstī, bet vienlaikus ir kaut kādas neredzamas, tomēr sajūtamas paralēles. Tieši nelāgā paralēles, kas ir izdzīvojušas. Ir turpinājušās. Un tu ej pāri Sarkanajam laukumam un jūti skatienu mugurā. Skatienu uz rokām, skatienu acīs. Tur neviena nav, tomēr tu jūti, ka tev seko. Sāc domāt par paranoju, par šizofrēniju, par citām garīgām saslimšanām, bet vēlreiz paskaties apkārt un pēkšņi iedomājies, ka garīgi slima ir šī valsts (psrs), nevis tu. (231-232..lpp)

Nekā jau daudz vairs nav palicis, ko zaudēt. Nekā daudz. Pēc tam kad ir pazaudēti mierīgi vakari, sēžot uz palodzes un vienkārši nolūkojoties garām skrejošajos mākoņos, kad tie uz mirkli aizsedz mēnesi. Kad ir pazaudēta dīka pasēdēšana ar grāmatu gultā, pirms miegs slēdz ciet acis. Kad ir aizmirsies, kāda ir sajūta, vienai pašai atlaižoties krēslā, lai paskatītos dumju seriālu par doktoru Hausu. Kad arī mūzika vairs nav jāklausās, jo ir radio, kas ļerkst vienā laidā. Un kad dienišķā vakara cigarete kļūst par apgrūtinājumu un slogu. Kad viss kļūst par apgrūtinājumu un slogu. Tad ir beigas, pirms vispār jelkas ir paspējis sākties. Kad tu atkal tīri aiz visiem. Gatavo visiem. Domā par visiem. Un no tevis pašas atliek kaut kāda ēna, kas līksmi paluncina astīti, ja ar viņu kāds garāmejot parunā. Priecājas, vārdu sakot. Tā ēna. Un tad tu paskaties spogulī un neredzi neko. Tukšums. Tas sākas acīs. Un spogulī atspīd vien kaķu apskrāpēta siena. (252.lpp)

Jā. Bet mēs tā kā gribējām runāt. Par bērniem. Par to, kam kas paliks. Kā testamentu rakstot. Tā iznīcinoši tieši. Kurš ko grib? Un kam kas jāņem no tā, ko neviens negrib? Esmu visu jau izdomājusi. Visu. Ko gribu. Ko negribu. Un šīs drīz vairs nebūs mūsu mājas un virtuve. Mēs to pārdosim. Svešiem cilvēkiem. Un viņi te ēdīs un strīdēsies, un mīlēsies. Viņi būs ģimene. Šo māju nekad nepirks vientuļnieks, par daudz telpas. Par daudz gaismas un trokšņa. Mēs te nekad vairs nebūsim. (..) Tagad skaudri apzinos, ka pati esmu pie robežas, aiz kuras nekad vairs nebūs tā, kā bija. Varbūt pat esmu tai pāri. Vai stāvu Jardānā pa vidu, nevarēdama tuvoties nevienam no krastiem. Puskristīta, pusnekristīta. Pusšķirta, pusprecēta. Puscilvēks, halb- mensch. Vai es atkal kļūšu vesela, veselums? Kā aksolotli, kas apgrauž viens otram pirkstiņus, kuri jau pēc nedēļas jauni vietā izauguši? Vai sieviete bez sava vīrieša ir cilvēks? Dvēsele taču man ir, ko? Ei, dvēsele, mosties un pasaki! Esi vai neesi?

Un mēs sēdējām un runājām, runājām un zīmējām uz papīra plānus. Advokātus neiesaistīsim. Priekš kam. Paši vienosimies. Ik otro nedēļas nogali bērni pie tēva dzīvosies. Ja viņiem būs laiks. Ja tēvam būs laiks. Ja laiks būs. Ik otro nedēļas nogali es būšu pati sev. Pati ar sevi. Pati es. Un pārējā laikā? Pati pus-es? Ar bērniem, kam vajadzības un sirdssāpes, ar bērniem, kam savas dzīves? Kur ir mana dzīve palikusi pa šiem gadiem? Mājās. Un, kad to nebūs, kā būs? Būs citas mājas. Un darbs. Un ballītes. Jauna veļa. Jauna matu krāsa. Un... vecā dzīve ar savu zvana skanīgo "nekad". Jauna dzīve bez atmiņām par veco taču arī nevar būt pa īstam. Vai es tam ticu vai neticu? Es vienkārši ceru, ka būs jauna dzīve.

Kamēr jaunā dzīve nav pienākusi, es domās atkal paejos atpakaļ vecajā. Visi draugi mums ir kopīgi. Kā sadalīsim tos? Izliksimies, ka esam kopā? Demonstratīvi apmeklēsim tikai tos pasākumus, kur otrs neieradīsies? Un es iztēlojos. Jā, es zinu dažādus scenārijus. Zinu pāri, kas izšķīrās pirms dažiem gadiem, vīrs aizgāja pie citas. Un tā jauna... Viņa ir tā, kas diktē noteikumus. Nekādu tusiņu, kuros būtu vecā sieva. Reiz viņi aizgāja no teātra izrādes, tā arī neapsēdušies, jo jaunā sieva vestibilā saskrējās ar veco. Un tak abām pie sāniem bija vīrieši. Kāpēc tā jātrako? Kā rīkošos es?

Varbūt bērnu dēļ vajadzētu rīkot kopīgas pasēdēšanas reizi mēnesī. Tajās piedalītos mans jaunais, nezināmais mīļotais, viņi ar manu bijušo vīru draudzīgi sarokotos un parunātos par copi, bērniem, pokeru un sievietēm. Un es tikmēr dalītos sievišķās viltībiņās ar mana bijušā vīra jauno sirds un gultas biedreni. Un bērniņi priecīgi skraidītu apkārt... Nu labi, padsmitnieki priecīgi apkārt neskraida. Bez tam šis scenārijs jau kaut kur ir redzēts, droši vien kādā Holivudas sīrupfilma. Nevaru iedomāties sevi tajā. Tātad atkrīt. Bet kā tas būs? Kādi būs Ziemassvētki? Lielā radu balle pie eglītes?

Kādam tiešām vajadzētu ierīkot patversmi sajūtām, kas kļuvušas liekas. Ne lietām, tām vienmēr atradīsies lietotājs. Īpašnieks. (259.lpp)

Es atceros pusaudža gados no "Trim draugiem" izrakstīto Remarka citātu. “Tikai nepielaist neko par tuvu. Ko pielaiž tuvu, to gribas paturēt. Bet paturēt neko nevar." Un cenšos aizmirst, ka viss jau reiz ir bijis un cauri pirkstiem izslīdējis, ka paturēt neko nevar. Ka jebkuras attiecības reiz beidzas, daudzas - pat lāgā nesākušās. Tāpēc jāturas pa gabalu. (260.lpp)

Zini, kas ir pirmā spēja, ko mēs piešķiram otram, kādam, ko pielaižam tuvu? Spēja sāpināt. Nodarīt sāpes. Un tam nemaz nav jābūt tīši, pietiek ar to, ka vēl neesam labi pazīstami un katrs izteiktais vārds klausītāja ausīs var pārvērsties pavisam citā, iegūt citu jēgu un nozīmi, nekā runātājs tam ir veltījis, līdzi devis. (260.lpp)

Bezlaiks iestājies. Bez sirsnības un bez vārdiem. (262.lpp)

Tavu ķermeni es pazīstu labāk par tevi pašu. Es nezinu, kas tev garšo, nezinu, kas tevi iepriecina, zinu vienīgi, ka dvielīšus tu gludini. Toties es zinu, kā tev pieskarties. Bet nezinu, kā sarunāties. Man patīk tavi smiekli. Un man patīk, ka tu neiegumsti rūpēs. Kas vēl? Tā mēs te taustāmies. Taustām viens otru. No ārpuses. No iekšpuses. Burtiski un pārnesti, un pārmestā nozīmē arīdzan. Tu mani nomierini, kad esmu bēdīga, un iepriecini. Un tad izgaisti, jo es nezinu, kas tu esi. Neprotu tevi vārdā saukt. Bet tu atnāc no jauna un esi tepat, lai gan es nezinu, kāds ir tavs vārds, un tu pat nevēlies pirmdzimto, tu nevēlies it neko, tu vēlies tikai mazliet un ne kripatas vairāk. (263.lpp)

Garām gāja vecītis un vecenīte, veci kā zeme un pasaule, tiešām veci. Rokās sadevušies. Un es iedomājos - vai viņi savulaik ir krāpuši viens otru un pārdzīvojuši? Vai ir nodevuši un melojuši viens otram, un gribējuši ātri, ātri katrs uz savu pusi? Vai varbūt viņi ir vienīgais ideālais pāris, kuru man nebūs lemts pat ne iepazīt? Es nezinu, kāds ir viņu stāsts, un mierinājumam es izdomāju pati savējo - viņi ir iepazinušies tikai tagad, pirms pāris dienām, internetā, un tagad satikušies pie Operas apstādījumiem, pie Armitsteda (vai patiesībā - Gomberga) bronzas suņa, un tipina, rociņās turēdamies. Lai nenokristu. Lai nepakluptu. Lai jaunību atcerētos. Un tad, pāris dienu vēlāk, es izstāstu par vecīšiem tev, un tu mirkli kļūsti domīgs, tad iesmejies un saki: varbūt viņi ir tikko iepazinušies internetā, pirms pāris dienām, un tāpēc vēl staigā, rociņās saķērušies, lai nepakluptu. Un tad man liekas - jā, man tiešām liekas, ka tu esi mans un es tava un mēs esam "mēs"...(264.lpp)

Vai mēs ar tevi arī kādreiz būsim vairs tikai draugi? Tu sacīji, ka mīlestības nav, kad vairs nav vēlēšanās otram pieskarties. Un man ieniezējās mēle, lai pajautātu tev, vai iekāre ir saucama par mīlestību - jo mēs taču vēlamies pieskarties viens otram, vēlamies gan. Taču nezinām par otru gandrīz neko. Un vienlaikus zinām bezgala daudz, bezgala daudz. (265.lpp)

Neesmu bērns un zinu, ka pasakas ne velti tiek aprautas ar krāšņām kāzām, nevis kopīgas dzīves detalizētu aprakstu. (267.lpp)

Mēs esam kino un skatāmies dīvaini primitīvu filmu, bet kāds večuks tur pēkšņi saka galvenajam varonim: "Es zinu, kā iemīlināt sevī sievietes, kā viņas savaldzināt. Es varu tev iemācīt. Man ir septiņas sievas." Galvenais varonis samulst un izbrīnās, un vaicā preti: "Tev ir septiņas sievas? Kāpēc tad tu ne ar vienu no viņām nedzīvo kopā?!" Un večuks gudri atbild: "Es nesacīju, ka zinu, kā dzīvot ar sievieti kopā. To neviens nezina. Es sacīju, ka protu viņas savaldzināt un apprecēt, neko vairāk." Un mēs smejamies. Un zāle smejas. Un vēlāk es iedomājos, ka īstenībā vaja- dzētu raudāt - mēs nezinām, kā nodzīvot kopā viens ar otru visu mūžu. Arī mēs nezinām, ne tikai tas smieklī- gais večuks tur kaut kur, Āfrikas vidienē. Varbūt tās ir tik slepenas zināšanas, ka cilvēcei tās netiek dotas, tās nevar atrast, tās nevar izzināt. Kā mīlēt. Mūžīgi. Kā dzīvot, mīlot mūžīgi. Vai dzīvot mūžīgi. Mūžos, āmen. Tā, lai otrs par mūdzi nepārvēršas un lai arī tev pašam nav par rāpuli jākļūst. Kāpēc man ir skumji, ja tikko vēl smējos? Un, velns parāvis, par ko tad es tikko smējos? Un mēs visi tajā zālē? Par sevi? (268.lpp)

[Sandra Rubene · Rating 5 out of 5]

Ļoti patika. Stāsti nesamāksloti, īsti. Nav vienveidīgi un smagi. Autorei patiešām ir izdevies, gaidu nākamo grāmatu!

[Elina Ascuka · Rating 4 out of 5]

Stāsti, kas atgriež padomju laikos un bērnībā. Kaut kas no stāstītā piedzīvots, kaut kas tikai neapzināti sajusts.
Daži stāsti aizrauj, daži šķiet mazliet par klišejisku un paredzamu, bet noteikti grāmata, ko ir vērts iekļaut savā lasāmo grāmatu sarakstā.

[Kurmisrupucis · Rating 4 out of 5]

Prieks, ka autorei izdevās saglabāt stāstos vieglumu, nezaudējot būtību. Daži stāsti gan likās aprauti un ziņkāro, kas tad notika tālāk, divi likās ārā krītoši no kopējā grāmatas gara. Jo īpašs paldies par aizmirstu lietu atgādināšanu - orhidejas ziediņš kastītē. Bet bija tak tāda lieta un kādam labs bizness

[Zane · Rating 3 out of 5]

Sākuma stāstos šķita, ka autorei ir mode stāstus vienkārši pamest gaisā, bez nobeiguma. Tas man nepatika.
Vidū jau atradu pārīti, kas man patika, ko sapratu un arī ar beigām biju apmierināta.
Un pēdējos stāstos jau jutos - o, šādi vajadzēja jau no paša sākuma!
Tad nu arī vērtējums ir vidējais artimētiskais.

[Evija · Rating 5 out of 5]

"Tāds īss mūžs tam, pēc kā mēs ilgojamies. Vienas galvas mūža ilgumā.
Tas, ko mēs atminamies... Vai atmiņām ir kāda būtiska jēga? Pat tām, kuras turam dārgas, ar kurām mēģinām dalīties... Vai nevar būt tā, ka tās interesē vienīgi mūs pašus?" /234.lpp/

[Arita Zvejniece · Rating 5 out of 5]

4,5* no manis. Interesanti stāsti, sadzīviskas ainas un personāži, kas spilgti iespiedušies arī manās atmiņās no 90ajiem gadiem. Tā kā latviešu autoru stāsti ir mans miļākais žanrs - man patika!

[Zane Cīrule · Rating 4 out of 5]

Ehhh, nu neesmu es stāstu cilvēks… nebija slikti, bet man tomēr prasās vairāk iedziļināties, man tas stāsta formāts par īsu. Raita, laba valoda

[Sandra Koka (pielasit_sirdi) · Rating 4 out of 5]

Tumīgi gardi stāsti, kurā valodu rosols sajaucas ar laikmeta iezīmēm, ļaujot atpazīt pirmsatmodas elementus. Izbaudīju!

[Inuta · Rating 5 out of 5]

Stāsti nav formāts, ko izvēlos, bet šie bija lieliski! Labprāt lasītu vēl un vēl. Iesaku!

[Ieva Artmane · Rating 5 out of 5]

Ļoti labi, ļoti. Atcerējos trakos deviņdesmitos, labs ieskats varētu būt arī tiem, kas vēl nebija dzimuši. Dažus stāstus noteikti varētu izmantot skolā.

[Gunta Riske · Rating 3 out of 5]

Vienu reizi izlasīt var. Es domāju, ka nākamajai paaudzei būtu interesanti lasīt šo visu, kas agrāk bijusi norma. Man patika vislabāk pēdējais stāsts.

[Viktorija · Rating 4 out of 5]

Pēdējā nodaļa lika vilties, izjauca visu grāmatas atmosfēru.

[Jana Skrivļa-Čevere · Rating 4 out of 5]

neliecināšu

[Andra · Rating 5 out of 5]

Lieliski stāsti ar vēsturiski pievienoto vērtību

[Tina Klosova · Rating 4 out of 5]

Skatiens pagātnē. Flashback. Patīk man tie stāstu krājumi, arī šis nelika vilties. Vienīgi beidzamais stāsts izkrita no kopainas.

[Ilze Sperga · Rating 2 out of 5]

Puors lobi stuosti i puorejī. Taida konspekta sajiuta.

[Laura · Rating 4 out of 5]

Ļoti patika stāsti, valoda, pēcgarša.

[Anita Gāga · Rating 5 out of 5]

Pēdējā laika labākais stāstu krājums! Tik liela klātesamības sajūta aprakstītajos notikumos (iespējams, tie, kuriem vēl netuvojas 40 gadi, aprakstīto dažkārt var nesaprast), sulīga valoda ar atsevišķām frāzēm, kuras tik labi iederas tieši šajos stāstos (laiknovirze, patversme sajūtām..), bagātīgs Latvijas vēstures faktu atspoguļojums no parastā cilvēka skatupunkta par sistēmu, kas lielā mērā veidojusi mūsu sabiedrību šodien. Tomēr pēdējais stāsts īpaši atšķiras no pārējiem - tā ir kā saruna pašai ar sevi, tik dziļa un vienlaikus meditatīva. Prieks, ka darbs iekļauts vecāku žūrijai lasāmo grāmatu sarakstā.
***
"Sistēma. Šī žņaudzošā sistēma, kurā ikviens cilvēks ir tikai skrūvīte, kurai paredzēta skrūvītes vieta. Cieši ieskrūvēta tur, kur urbis ieurbis caurumu un skrūvgriezis ieritinājis. Nekust ne pa labi, ne pa kreisi. Skrūvītei nav jādomā vai jādara. Viņai ir jābūt savā vietā, lai valsts neļogās. Fabrikā, kolhozā, armijā. Skolā, slimnīcā, ministrijā. Jebkur. Ir jāzina, ka izļodzījušās skrūvītes izrauj ar knaiblēm un aizvieto ar citām. Jaunām, uzticamām. Vēl jau ir arī nagliņas. Tās izskatās līdzīgas skrūvītēm, tomēr ir asiem galiem un viegli pārvietojas no vietas uz vietu, spēj arī iedurt kādam vai pat izaicināt āmuru un neļauties iesisties paredzētajā vietā." (157.lpp.)

[Annija Bergmane · Rating 5 out of 5]

Kristīnes Ilziņas stāstu krājums “Es NEliecināšu PRET jums” ierauj atpakaļ Padomju Savienībā. Šie stāsti nav par varoņiem vai cietējiem. Tie ir stāsti par “mazajiem cilvēkiem”. Skrūvītēm lielajā padomju mehānismā. Par varoņiem, stukačiem, vainīgajiem, centīgajiem, padevīgajiem, trakajiem… Par visiem un ikvienu, kurš vienkārši dzīvoja. Par to, kā tas ir, nezināt, vai tavs draugs ir vai nav stukačs. Par to, kā visu mūžu dusmoties uz savu sievu, ka neapprecēji citu. Par to, kā apskaust vientuļu večuku, kuram ir trīsistabu dzīvoklis, nevis divistabu, kā tev.

Manuprāt, lielākā vērtība ir šo stāstu, personāžu un sižetu dažādība! Daži stāsti ir dziļi, patriotiski, iedvesmojoši, citi - nejēdzīgi. Tieši tādi paši kā cilvēki.

Noteikti, noteikti iesaku izlasīt!