What do you think?
Rate this book
Orbītas bibliotēka
...rakstīt...
Grāmata …rakstīt… iecerēta kā pamatīgs pretarguments bezgaldaudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu Kā uzrakstīt ģeniālu romānu un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Daļēji grāmatu inspirēja Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīca, kurai divas reizes paveicās būt par vadītāju (2007. un 2013. gadā), tāpat arī saskarsme ar daudziem citiem iesācējiem autoriem laikā, kad biju RS prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, Aicinājuma nometnēs. Jācer, grāmata šogad tiks pabeigta un līdz lasītājiem nonāks nākamā gada pirmajā pusē.
Taču grāmata …rakstīt… nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa “kā uzrakstīt”, kaut gan arī tīri praktiskas būšanas tajā nebūt nav apietas. Visdrīzāk grāmatu …rakstīt… varētu uzlūkot kā loģiskā struktūrā izkārtotas esejas par rakstīšanu kā mākslu: kā panākt savas personības projekciju tekstā, ko tas nozīmē – rakstība/stils, kā nevairīties pašam no sevis, kā veidojas autora attiecības ar tekstu utt. Grāmatā mēģināts no sētas puses iemest aci tajā ārkārtīgi komplicētajā un mīklainajā alķīmijā, kas notiek rakstītgribētāja apziņā laikā, kad top teksts, – no pirmajiem neskaidrajiem impulsiem līdz punktam beigu galā un paģirām/katarsei pēc teksta sarakstīšanas. Tāpat apcerētas autora attiecības ar kritiku, lasītāja saskarsme ar autoru un tamlīdzīgas būšanas. Galu galā – radošais process patiesi ir neizdibināma un no vienvienīgām pretišķībām sastāvoša alķīmija, kad vienuviet sanāk gan autora reālā pieredze, gan viņa lasītāja pieredze, gan literatūras attīstības gadu tūkstoši, gan autora iedomas un ilūzijas, gan arī pagalam pragmatiskas būšanas, autora dibena izturību ieskaitot. Grāmatas …rakstīt… noslēgumā – viena no iespējamajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc pastāv literatūra.
Guntis Berelis
Taču grāmata …rakstīt… nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa “kā uzrakstīt”, kaut gan arī tīri praktiskas būšanas tajā nebūt nav apietas. Visdrīzāk grāmatu …rakstīt… varētu uzlūkot kā loģiskā struktūrā izkārtotas esejas par rakstīšanu kā mākslu: kā panākt savas personības projekciju tekstā, ko tas nozīmē – rakstība/stils, kā nevairīties pašam no sevis, kā veidojas autora attiecības ar tekstu utt. Grāmatā mēģināts no sētas puses iemest aci tajā ārkārtīgi komplicētajā un mīklainajā alķīmijā, kas notiek rakstītgribētāja apziņā laikā, kad top teksts, – no pirmajiem neskaidrajiem impulsiem līdz punktam beigu galā un paģirām/katarsei pēc teksta sarakstīšanas. Tāpat apcerētas autora attiecības ar kritiku, lasītāja saskarsme ar autoru un tamlīdzīgas būšanas. Galu galā – radošais process patiesi ir neizdibināma un no vienvienīgām pretišķībām sastāvoša alķīmija, kad vienuviet sanāk gan autora reālā pieredze, gan viņa lasītāja pieredze, gan literatūras attīstības gadu tūkstoši, gan autora iedomas un ilūzijas, gan arī pagalam pragmatiskas būšanas, autora dibena izturību ieskaitot. Grāmatas …rakstīt… noslēgumā – viena no iespējamajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc pastāv literatūra.
Guntis Berelis
- GenresNonfiction
184 pages, Paperback
Published August 1, 2022
6 people are currently reading
142 people want to read
About the author
Guntis Berelis
19 books22 followersBerelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010). 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus. Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, saņēmis literatūras gada balvu literatūrzinātnē. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru.
G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 30 reviews
October 18, 2022
Bija patiess prieks lasīt. Mums latviešu valodā ir visai maz tieši teorētisku pārspriedumu par literatūru, kas būtu sarakstīti skaidrā un viegli uztveramā valodā. Īpaši patika nodaļa par kritiku, ar ko Latvijā patiešām iet bēdīgi. Piekrītu uz visiem 100%, ka vienalga kāda kritika (pārspriedums, analīze utt.), galvenais, ka labi uzrakstīta.
Read
November 5, 2022Ļoti berelīga grāmata, kas tai nebūt nenāk par sliktu. Puse grāmatas ir atraktīvs stāstījums par rakstīšanas potenciālajām grūtībām, otra puse - padomi iesācējiem autoriem.
September 28, 2022
Ja es rakstītu uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas (vienā vakarā vienā piesēdienā ar pār's pīppauzēm pa vidu), tad man būtu negulēta nakts.
Bet Bereļa "...rakstīt..." mani ļoti mudina un kņudina izteikties, jo, pat domās neplānodama būt par jauno autoru, ar ļoti personiskām bloga rakstīšanas sajūtām lasīju Bereļa prātojumus. Man ļoooti patika. Nevaru nerakstīt, bet tā kā traucē darbs un ģimene, tad pa teikumam vākšu domas un garāk izpaudīšos nedēļas nogalē.
Bet Bereļa "...rakstīt..." mani ļoti mudina un kņudina izteikties, jo, pat domās neplānodama būt par jauno autoru, ar ļoti personiskām bloga rakstīšanas sajūtām lasīju Bereļa prātojumus. Man ļoooti patika. Nevaru nerakstīt, bet tā kā traucē darbs un ģimene, tad pa teikumam vākšu domas un garāk izpaudīšos nedēļas nogalē.
December 12, 2022
Domāju, ka kaut kas šāds - tīri par rakstīšanu Latvijas literatūrā sen jau bija vajadzīgs. Lai arī autors brīžiem pamaļ uz riņķi apmēram to pašu, tomēr te ir (un pārsvarā) daudzas labas tēmas - ko tad lasīt, ja gribas rakstīt, kas ir iedvesma un vai uz to var paļauties, vai rakstīt grāmatas plānu vai vienkārši bliezt, kas ienāk galvā, vai rakstīšana un dzeršana ir apvienojamas un kā, kas ir kritika un tās trūkums u.c. Var just, ka autors par šo ir daudz domājis, daudz lasījis un tad iedod lasītājam ērtu, īsu konspektu. Paldies, ka nenolīdzināja ar zemi nabaga grāmatu blogerus, kas nav kritiķi un nekad nav par tādiem izlikušies, bet tikai izčiepst savu personīgo viedoklīti.
“Taču literatūra nav nedz pārpildīti grāmatplaukti bibliotēkās, nedz izlasītais grāmatu daudzums kādas atsevišķas personas prātā. Literatūra ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma, kurā meistardarbi neredzamām saiknēm sapīti ar grafomānu murgiem (un otrādi), kurā netīšām pasprucis vārds pēc vairākiem gadsimtiem tiek pārprasts un izraisa bezmaz tektoniskas pārbīdes, kurā spļāviens vienā literatūras telpas stūrī ietrāpa taisni ģīmī vēl nedzimušam rakstniekam, kas iemitīs citā kaktā, utt.”
“Skaties, uz kuru pusi gribi, priekšā mūždien nostāsies kāds dižgars ar pudeli rokā.”
“Ja ne citādi, par ļoti sliktu grāmatu vismaz var uzrakstīt lielisku recenziju, kas arī bieži vien tiek darīts.”
“Pasaulē ir pārāk daudz labas literatūras.”
“Taču literatūra nav nedz pārpildīti grāmatplaukti bibliotēkās, nedz izlasītais grāmatu daudzums kādas atsevišķas personas prātā. Literatūra ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma, kurā meistardarbi neredzamām saiknēm sapīti ar grafomānu murgiem (un otrādi), kurā netīšām pasprucis vārds pēc vairākiem gadsimtiem tiek pārprasts un izraisa bezmaz tektoniskas pārbīdes, kurā spļāviens vienā literatūras telpas stūrī ietrāpa taisni ģīmī vēl nedzimušam rakstniekam, kas iemitīs citā kaktā, utt.”
“Skaties, uz kuru pusi gribi, priekšā mūždien nostāsies kāds dižgars ar pudeli rokā.”
“Ja ne citādi, par ļoti sliktu grāmatu vismaz var uzrakstīt lielisku recenziju, kas arī bieži vien tiek darīts.”
“Pasaulē ir pārāk daudz labas literatūras.”
December 14, 2022
Visvairāk patika informācija par to, cik daudz un dažādos veidos rakstnieki raksta. "Ne dienu bez rindiņas" šķiet labs padoms, ko var pārfrāzēt un izmantot arī citās jomās, ne tikai rakstniecībā. Nebiju iedomājusies, ka arī manas atsauksmes, tīri personīgais viedoklis patīk/nepatīk var tikt pieskaitīts pie rakstniecības :D
December 14, 2022
Nu jā, kaudzēm mums, latviešiem, to grafomānu un fona rakstnieku, labi, ka ir arī īstais rakstnieks Berelis ar savu rakstāmorgānu.
September 10, 2022
[..] lasīšanas paradokss: grāmata mūs aizved prom no realitātes, lai pēcāk to piesātinātu ar jēgu. [..] via Daniels Penaks
Brīnišķīga grāmata lasītājiem par rakstītājiem, rakstītājiem par lasītājiem, lasītajiem par lasītājiem un rakstītājiem par rakstītājiem.
RAKSTAM!
un lasām
Brīnišķīga grāmata lasītājiem par rakstītājiem, rakstītājiem par lasītājiem, lasītajiem par lasītājiem un rakstītājiem par rakstītājiem.
RAKSTAM!
un lasām
December 2, 2022
Sākotnēji šķiet, ka Berelis filozofiski apcer savu radošo krīzi un biežo nevarēšanu rakstīt, kas, jāatzīst ir aizrautīga lasāmviela, jo man tā ļāva saskarties ar kaut ko ļoti labi pazīstamu, lai arī nemaz neesmu rakstiece. Interesanti, ka atsevišķas nodaļas vērta ir tēma par rakstniecības un alkoholisma mijiedarbību. Tajā pat laikā, nenoliedzami, šī grāmat ir lielisks materiāls ar neskaitāmām referencēm uz pasaules rakstniecību, visdažādākajiem autoriem un to rakstniecības paradumiem, veiksmēm un neveiksmēm. Berelis tajā lieliski savij personīgo darba un privātās dzīves (ja rakstniekam šīs lietas vispār ir šķiramas) ar pasaules literātu pieredzi un atklāj dažus pikantus aspektus, kas var nebūt zināmi tiem, kas nav īpaši rakstnieku biogrāfiju pētnieki. Un man visnotaļ tas liek saprast to, cik mazu daļiņu no literatūras pasaules es apjaušu. Pavisam niecīgu.
December 10, 2022
Pilna recenzija latviešu valodā lasāma šeit: https://www.kristinespure.com/post/ra...
Ļoti vērtīga grāmata tiem, kas kaut mazliet domā par rakstīšanu, vai tiem, kas jau raksta, bet kuriem trūkst iedvesmas. Pierakstīju pilnu telefonu ar atziņām, un, lai gan grāmatiņa neliela, uz priekšu gāja lēnām, jo – es tiešām visu laiku centos domugraudus atzīmēt vai pat izlasīto pārlasīt vairākkārt, lai vairāk iespiežas prātā.
Neteikšu, ka grāmatā lasītās atziņas ir jaunas. Vismaz tiem, kas iepriekš lasījuši par rakstīšanas procesu vai paši iemēģinājuši roku šajā mākslā, autora Gunta Bereļa sajūtas par rakstīšanu liksies ļoti pazīstamas. Mocības, grūtības piespiesties, ciešanas, domājot par gramatiku un sintaksi, un perfekto vārdu. Taču lasīt tās vēlreiz ir patīkami, jo apstiprina, ka rakstītājs nav savās ciešanās viens, rakstīt ir iespējams un ka nudien rakstīšana atšķiras no mūzikas vai aktierspēles, kas, ja ne vieglāka, tad vismaz rada tūlītēju mirklīgu prieku un, ja paveicas, arī atzinību no skatītāja/klausītāja.
Man nudien ir tik daudz atziņu no šīs grāmatas, tās visas šeit neatradīs vietu (galu galā, pašiem vien tā "...rakstīt..." būs jāizlasa). Taču atstāšu šeit vienu no galvenajām, ko jau šodien pat implementēju arī savā ikdienā – kaut vai rakstot šo īso recenziju: "Ne dienu bez rindiņas! Tiešām rakstīt kaut rindu vai teikumu, bet rakstīt: romānu, stāstu, dienasgrāmatu vai atmiņas (tie jau ir perifērie teksti)."
Ļoti vērtīga grāmata tiem, kas kaut mazliet domā par rakstīšanu, vai tiem, kas jau raksta, bet kuriem trūkst iedvesmas. Pierakstīju pilnu telefonu ar atziņām, un, lai gan grāmatiņa neliela, uz priekšu gāja lēnām, jo – es tiešām visu laiku centos domugraudus atzīmēt vai pat izlasīto pārlasīt vairākkārt, lai vairāk iespiežas prātā.
Neteikšu, ka grāmatā lasītās atziņas ir jaunas. Vismaz tiem, kas iepriekš lasījuši par rakstīšanas procesu vai paši iemēģinājuši roku šajā mākslā, autora Gunta Bereļa sajūtas par rakstīšanu liksies ļoti pazīstamas. Mocības, grūtības piespiesties, ciešanas, domājot par gramatiku un sintaksi, un perfekto vārdu. Taču lasīt tās vēlreiz ir patīkami, jo apstiprina, ka rakstītājs nav savās ciešanās viens, rakstīt ir iespējams un ka nudien rakstīšana atšķiras no mūzikas vai aktierspēles, kas, ja ne vieglāka, tad vismaz rada tūlītēju mirklīgu prieku un, ja paveicas, arī atzinību no skatītāja/klausītāja.
Man nudien ir tik daudz atziņu no šīs grāmatas, tās visas šeit neatradīs vietu (galu galā, pašiem vien tā "...rakstīt..." būs jāizlasa). Taču atstāšu šeit vienu no galvenajām, ko jau šodien pat implementēju arī savā ikdienā – kaut vai rakstot šo īso recenziju: "Ne dienu bez rindiņas! Tiešām rakstīt kaut rindu vai teikumu, bet rakstīt: romānu, stāstu, dienasgrāmatu vai atmiņas (tie jau ir perifērie teksti)."
December 30, 2023
Grāmata, ko gaidīju 11 gadus.
2012. gadā piedalījos Literārajā Prozas akadēmijā, kur viens no pasniedzējiem bija Guntis Berelis. Kādā no nodarbībām mēs runājām par paškritiku, un viņš ieminējās, ka strādā pie grāmatas par riebumu pret savu tekstu. Tas mani tik ļoti ieintriģēja, ka tuvākos divus gadus regulāri pārbaudīju grāmatnīcu jaunumu plauktus un grāmatu ziņas, meklējot šo intriģējošo darbu.
Vienpadsmit gadus vēlāk tas beidzot nonāca pie lasītājiem. Ar divām lietām, kas man ļoti riebjas - virsraksts ar mazo burtu un daudzpunktes. Bet, tā kā tas ir Berelis, kurš, vismaz manā skatījumā, pret šīm divām parādībām izjūt līdzīgas emocijas, sapratu, ka jārok tik iekšā. Nodrošinājos ar rakstāmo, lai pasvītrotu visas svarīgās atziņas un ieteikumus rakstošam cilvēkam un atjēdzos, ka esmu tikusi jau tālāk par 40. lappusi, bet vēl īsti neko neesmu atzīmējusi. Jo šī NAV pamācība rakstīšanā. Lai kā es arī tiku brīdināta no recenzijām un citu atsauksmēm, tik un tā daļa no manis gaidīja konkrētus padomus. Tādi, protams, ik pa mirklim ir atrodami, bet nekas jauns un viss ierāmējams vienā teikumā - ja gribi rakstīt, raksti. Tomēr grāmata ir kas vērienīgāks nekā padomu apkopojums (kādu pasaulē netrūkst, un beidzot, pateicoties Ingai Žoludei, arī latviešu valodā). Grāmata ir reāls skatījums uz dažādiem emocionāliem un arī fiziskiem, varbūt pat psihosomatiskiem procesiem, ko nākas piedzīvot rakstošam cilvēkam. Arī tādam, kas ir jau publicējies un ieguvis atzinības. Bailes no teksta, baltā lapa, reibums no teksta, nekārtība, nespēja sakārtot utt. u.tjpr.
Īpaši tuva man bija nodaļa par recenzijām, par kritiku. Labs teksts rada jaunus tekstus. Šo iegravēju savā apziņā un apciemoju gravējumu katru reizi, kad gribu izteikt savas pārdomas par cita sarakstīto. Ar šo nepretendēju uz apgalvojumu, ka jebkurš manis radīts teksts ir labs. Galīgi nē. Tomēr šī apziņa radījusi atbildības sajūtu. Un jācer, ka ar laiku un praksi tas sāks arī parādīties. (Tikko pārbaudīju - tieši kritikas sadaļā mans zīmulis darbojies visaktīvāk. Skaists piemērs: ...kritika nekad nav spriedums, kritika vienmēr ir process - domāšanas process.
Gribu paust arī neizskaidrojamu prieku, ka šī grāmata iznākusi Orbītas izdevniecībā. Mazs, dzeltens dārgums, kuru turēt redzamā vietā, apčubināt, iedvesmoties un cienīt. Autors pavisam noteikti nes sevī Umberto Eko elpu - milzu bibliotēka galvā, dvēselē. Tai skaitā arī visas sarakstītās traģēdijas un drāmas. Lai viņam arvien mierīgāk, gaišāk un radošums nerimstas!
2012. gadā piedalījos Literārajā Prozas akadēmijā, kur viens no pasniedzējiem bija Guntis Berelis. Kādā no nodarbībām mēs runājām par paškritiku, un viņš ieminējās, ka strādā pie grāmatas par riebumu pret savu tekstu. Tas mani tik ļoti ieintriģēja, ka tuvākos divus gadus regulāri pārbaudīju grāmatnīcu jaunumu plauktus un grāmatu ziņas, meklējot šo intriģējošo darbu.
Vienpadsmit gadus vēlāk tas beidzot nonāca pie lasītājiem. Ar divām lietām, kas man ļoti riebjas - virsraksts ar mazo burtu un daudzpunktes. Bet, tā kā tas ir Berelis, kurš, vismaz manā skatījumā, pret šīm divām parādībām izjūt līdzīgas emocijas, sapratu, ka jārok tik iekšā. Nodrošinājos ar rakstāmo, lai pasvītrotu visas svarīgās atziņas un ieteikumus rakstošam cilvēkam un atjēdzos, ka esmu tikusi jau tālāk par 40. lappusi, bet vēl īsti neko neesmu atzīmējusi. Jo šī NAV pamācība rakstīšanā. Lai kā es arī tiku brīdināta no recenzijām un citu atsauksmēm, tik un tā daļa no manis gaidīja konkrētus padomus. Tādi, protams, ik pa mirklim ir atrodami, bet nekas jauns un viss ierāmējams vienā teikumā - ja gribi rakstīt, raksti. Tomēr grāmata ir kas vērienīgāks nekā padomu apkopojums (kādu pasaulē netrūkst, un beidzot, pateicoties Ingai Žoludei, arī latviešu valodā). Grāmata ir reāls skatījums uz dažādiem emocionāliem un arī fiziskiem, varbūt pat psihosomatiskiem procesiem, ko nākas piedzīvot rakstošam cilvēkam. Arī tādam, kas ir jau publicējies un ieguvis atzinības. Bailes no teksta, baltā lapa, reibums no teksta, nekārtība, nespēja sakārtot utt. u.tjpr.
Īpaši tuva man bija nodaļa par recenzijām, par kritiku. Labs teksts rada jaunus tekstus. Šo iegravēju savā apziņā un apciemoju gravējumu katru reizi, kad gribu izteikt savas pārdomas par cita sarakstīto. Ar šo nepretendēju uz apgalvojumu, ka jebkurš manis radīts teksts ir labs. Galīgi nē. Tomēr šī apziņa radījusi atbildības sajūtu. Un jācer, ka ar laiku un praksi tas sāks arī parādīties. (Tikko pārbaudīju - tieši kritikas sadaļā mans zīmulis darbojies visaktīvāk. Skaists piemērs: ...kritika nekad nav spriedums, kritika vienmēr ir process - domāšanas process.
Gribu paust arī neizskaidrojamu prieku, ka šī grāmata iznākusi Orbītas izdevniecībā. Mazs, dzeltens dārgums, kuru turēt redzamā vietā, apčubināt, iedvesmoties un cienīt. Autors pavisam noteikti nes sevī Umberto Eko elpu - milzu bibliotēka galvā, dvēselē. Tai skaitā arī visas sarakstītās traģēdijas un drāmas. Lai viņam arvien mierīgāk, gaišāk un radošums nerimstas!
September 6, 2022
literatūras ceturtās sienas nojaukšana
October 30, 2022
"Ne dienu bez rindiņas!" vislabāk patika uzzināt kā rakstnieki raksta.
October 23, 2022
Lieki jau piebilst, ka vieglāk man ir, protams, prokrastinēt, nevis pašam ķerties pie tās galvā uzspēlēti grūtās rakstīšanas padarīšanas.
Taču šis bija tiešām baudāmi un interesanti - iegūt kāda savas jomas eksperta pieredzi koncentrētā formā it īpaši, ja tēma ir tuva un ja šos visus nodzīvotos gadus var apgūt salīdzinoši īsā laikā.
Ar mākslas kritiku Latvijā ir, kā ir. Šobrīd pat īsti nespēju iedomāties daudz iemeslu, kā cilvēki kļūst par kritiķiem, ja nu vienīgi sevis nodrošināšana ar kaut cik pastāvīgu iztiku (jo nu, mākslu ražot pasaule nepārstās un varbūt ar paša radīto mākslu neiet tik labi, lai spētu saņemties (un atļauties) radīt vēl).
Bet man liels prieks, ka kaut kas šāds ir ticis radīts un ka tas šobrīd atrodas manā ceļojošajā kolekcijā :)
Taču šis bija tiešām baudāmi un interesanti - iegūt kāda savas jomas eksperta pieredzi koncentrētā formā it īpaši, ja tēma ir tuva un ja šos visus nodzīvotos gadus var apgūt salīdzinoši īsā laikā.
Ar mākslas kritiku Latvijā ir, kā ir. Šobrīd pat īsti nespēju iedomāties daudz iemeslu, kā cilvēki kļūst par kritiķiem, ja nu vienīgi sevis nodrošināšana ar kaut cik pastāvīgu iztiku (jo nu, mākslu ražot pasaule nepārstās un varbūt ar paša radīto mākslu neiet tik labi, lai spētu saņemties (un atļauties) radīt vēl).
Bet man liels prieks, ka kaut kas šāds ir ticis radīts un ka tas šobrīd atrodas manā ceļojošajā kolekcijā :)
January 17, 2023
Kopumā interesanti , no dažādiem aspektiem izanalizēta rakstīšana kā process.
Sākotnēji šķita, ka ir nedaudz par daudz liekvārdības, bet stilistiski sarakstīts raiti un plūstoši.
Sākotnēji šķita, ka ir nedaudz par daudz liekvārdības, bet stilistiski sarakstīts raiti un plūstoši.
December 10, 2022
Domājams, ka šis ir viens no sakarīgākajiem un realitātei atbilstošākajiem izdevumiem par to, kas ir rakstnieks un rakstīšana. Izcilu, apskaidrību raisošu domu šeit nav, toties jauku iedrošinājumu un atgādinājumu par noteiktības maldīgo dabu pietiek. Nepieviļ Bereļa rakstniecības stils - arī "nedaiļliteratūras" darbā parādās pa zobgalībai, pa ironijas druskai.
November 8, 2022
Uzzināju, ka rakstīt nevar iemācīt. Paldies.
March 14, 2024
Ļoti interesanta lasām viela ja atrodies radošā rezidencē un pārdzīvo krīzi, ar saņemšanos rakstīt.
November 5, 2023
Tagad vairs nezinu vai man rakstīt vai nerakstīt…
October 20, 2022
Šī gan būs specifiska grāmata. Kādam baram liksies bezgala garlaicīga. Es gan gandrīz "apēdu". Ļoti priekš manis, jo man interesē no sērijas "no kā un kā tas uztaisīts" 😏
Jā, un tā kā grāmatās es nespēju veikt nekādus svītrojumus un atzīmes, tad no šīs varētu izrakstīt veselu blociņu ar citātiem!
Paldies autoram! 👏
Jā, un tā kā grāmatās es nespēju veikt nekādus svītrojumus un atzīmes, tad no šīs varētu izrakstīt veselu blociņu ar citātiem!
Paldies autoram! 👏
January 4, 2023
-gandrīz nosita uz divi, bet lai nu būtu, žurku ādiņas, peļu astes, lielizmēra dekoltē kā meteorītu pilna mēness intīmā puse, nerātnie pirkstiņi uz biss, konjaks, nagu glazūra un postaments: Lepns kā autors izkrīt no ligzdas Karpatu ērglis, tu esi vel dzīvs, tikai čaumala sveša.
Visa kā, nekā jauna, līks vilkacis asina pīlei kakla skriemeļus – būs barga ziema...-
Visa kā, nekā jauna, līks vilkacis asina pīlei kakla skriemeļus – būs barga ziema...-
September 27, 2023
Dasaspīžu i pabeidžu, koč gruomota deļ mane beja cīši garlaiceiga i vysu laiku moluos iz vītys i apleik. Pīļaunu, ka kai redaktors byutu suokuse ar tū, ka atzeimoju vītys, kas atsakuortoj. Taipat nasaprotu, kaida besa piec beja vasala nūdaļa juoroksta par rakstnīku dzeršonu. A parkū na par narkotikom, duelim tekstūs voi presē, pošnoveibom voi mauceibu. Mudri saprotu, ka varbyut autors gruomotu roksta par sevi, sev aktualū. I nikaida tī teoreja voi pluovuošona pa muokūnim - lai literaturzynuotnīki dūmoj i garlaiceigi roksta koč kod.
Beja puors spylgtu i lobu lopu, bet tikpat labi Bereļs juos beja nūspiers kaidam cytam i niu smignej ūsuos, ka napazyna, partū ka, kai pats atzeist, vysa puorskaiteit navar. Koč otkon - ir teksti, bez kurūs esi analfabets.
Kod beiguos puorskaiteju pādejū nūdaļu, saprotu, ka gondreiž vysa gruomota ak jau ir bejuse Havjera Mariasa esejis puorstuosts - jauši voi najauši. Kai ari Bereļs pats beidzūt ir pasacejs sovys gruomotys eistū nūsaukumu - navys vyspuoreigais "...rakstīt..." voi atreiz reizem pīsauktais i pādejuos nūdalis viersrokstā īlyktais "...nerakstīt...", bet "...rakstu..."
Ka kaidam interesej, kai roksta Bereļs, loba gruomota. Nūderēs referatim. Vīns ir skaidrys - tei nav vuiceibu gruomota rakstnīkim, tī autora īcere ir skaidra i eistynuota. Dreižuok īsavieršona pa kuknis lūgu.
Bet piec puorskaiteituo es saprotu, ka lai nu kas, bet Bereļs es nagrybātu byut i, paļdis Dīvam, ari naasu.
Beja puors spylgtu i lobu lopu, bet tikpat labi Bereļs juos beja nūspiers kaidam cytam i niu smignej ūsuos, ka napazyna, partū ka, kai pats atzeist, vysa puorskaiteit navar. Koč otkon - ir teksti, bez kurūs esi analfabets.
Kod beiguos puorskaiteju pādejū nūdaļu, saprotu, ka gondreiž vysa gruomota ak jau ir bejuse Havjera Mariasa esejis puorstuosts - jauši voi najauši. Kai ari Bereļs pats beidzūt ir pasacejs sovys gruomotys eistū nūsaukumu - navys vyspuoreigais "...rakstīt..." voi atreiz reizem pīsauktais i pādejuos nūdalis viersrokstā īlyktais "...nerakstīt...", bet "...rakstu..."
Ka kaidam interesej, kai roksta Bereļs, loba gruomota. Nūderēs referatim. Vīns ir skaidrys - tei nav vuiceibu gruomota rakstnīkim, tī autora īcere ir skaidra i eistynuota. Dreižuok īsavieršona pa kuknis lūgu.
Bet piec puorskaiteituo es saprotu, ka lai nu kas, bet Bereļs es nagrybātu byut i, paļdis Dīvam, ari naasu.
December 31, 2022
Grāmata bija tik labi aprakstīta kādā FB kopienā (vai ievērojāt, ka nav vairs "grupas"?), ka vēlējos vēlreiz ar viņu satikties. Ziniet, grāmata ir 100% labāka! Kas par piemēriem no pasaules un mūsmāju rakstnieku pieredzes. Piemēram, K.Ulberga savu romānu "Zaļā vārna" pabeigusi rakstīt kombainā ar kafiju un cigaretēm; E.Raups salasījies Raiņa biogrāfiju, paņēmis dēlīti, papīru un rakstāmo un gājis dabā, bet nekas nav radies, toties vistumšākajā kroga kaktā dzeja radusies uzreiz utt. Arī par lasīšanu ir labi piemēri. A.Bariko rakstījis: "Grāmata līdzīga ledusskapim - atver to un priecājies, ka tā pilna. Un atbilstoši arī jāpatērē grāmatas saturs - naktī, pidžamā, pilnīgā vientulībā." ( 155.lpp.) Bet visvairāk paliks atmiņā G.Bereļa internetā lasītais pastāstiņš. "Vienai meitenei bija īpašs rituāls - viņa neizlasīja pēdējās lappuses grāmatām, kas viņai sevišķi patika. Meitene to argumentēja šādi: ja viņa kādreiz vēlēsies beigt dzīvi pašnāvībā un jau stāvēs uz palodzes, doma par to, ka viņa nekad neuzzinās, ar ko beigušies visinteresantākie stāsti, viņu apturēs."(161.lpp.) Lūk, bet vai ES kaut ko rakstīšu.... #aelitalasa
June 7, 2024
Nezinu kā to paskaidrot, bet, kaut personiski rakstīšanā un tās procesos neintresējos, šī grāmata man likās ļoti aizraujoša. Ir kaut kas neizskaidrojams par to, kā var aprakstīt kreatīvo procesu, kas slēpjas aiz katra izdevuma, kā var aprakstīt rakstniekus (gan ikdienišķos, gan klasiķus) un viņu sarežģījumus, izvēloties kļūt par rakstniekiem, gan arī vispārējo mentalitāti, kas nepieciešam šādai karjerai.
Autors ir ļoti veiksmīgi pielietojis viņa mākslu izteikties, padarot tekstu viegli lasāmu, un tas ir nevis jo vārdi ir vienkārši, tā nav, bet gan tādēļ, ka tie ir labi sakomplektēti kopā, veidojot plūstošu lasījumu.
Takā es nēsmu cilvēks, kas izbauda latviešu literatūru (pateicoties iemesliem, kas pat grāmata bija pieminēti), iegādājoties šo grāmatu tiešām bijos, ka šis būs vēl viens grūts lasījums… bet tas veids ka G.B. atveido stāstījumu nelidzinās nevienam latviešu rakstnieka darbam, ko būtu lasījusi.
Kaut neteiktu, ka darbs ir perfekts un tam nav nekādu problēmu, ar leilāko prieku dodu 4.5 zvaigznes (goodreads nav opcijam tam so būšu jauku un ieliķšu 5).
Autors ir ļoti veiksmīgi pielietojis viņa mākslu izteikties, padarot tekstu viegli lasāmu, un tas ir nevis jo vārdi ir vienkārši, tā nav, bet gan tādēļ, ka tie ir labi sakomplektēti kopā, veidojot plūstošu lasījumu.
Takā es nēsmu cilvēks, kas izbauda latviešu literatūru (pateicoties iemesliem, kas pat grāmata bija pieminēti), iegādājoties šo grāmatu tiešām bijos, ka šis būs vēl viens grūts lasījums… bet tas veids ka G.B. atveido stāstījumu nelidzinās nevienam latviešu rakstnieka darbam, ko būtu lasījusi.
Kaut neteiktu, ka darbs ir perfekts un tam nav nekādu problēmu, ar leilāko prieku dodu 4.5 zvaigznes (goodreads nav opcijam tam so būšu jauku un ieliķšu 5).
November 21, 2022
Nu, ko lai dara, ka tīk tādi viegli ironiski un tīkami lakoniski, skeptiski iedrošinoši un gludi savirknēti rakstīšanas procesu apceroši teksti. Īpaši no kāda tepat līdzās. Īpaši tad, kad pati ar diletantisku aizrautību mēģinu aptvert, kā gan traumas un pašterapijas pārstrāde ar burtu palīdzību varētu pārtapt daudz maz pieklājīgā un varbūt pat baudāmā literārā sacerējumā. Vismaz man pašai.
Rakstīšana, patiesi, ir viens jēdzīgs laika pavadīšanas veids. Gluži kā nerakstīšanas. Tiesa. Izvēlos rakstīšanu. Vismaz uz brīdi. Un lai Moems ir ar mani.
Rakstīšana, patiesi, ir viens jēdzīgs laika pavadīšanas veids. Gluži kā nerakstīšanas. Tiesa. Izvēlos rakstīšanu. Vismaz uz brīdi. Un lai Moems ir ar mani.
Reiz Somersetam Moemam vaicāts, kā raksta viņš - paļaujoties uz iepriekš izstrādātu plānu vai iedvesmu. Moems atteicis, ka rakstot, tikai iedvesmas vadīts. Taču laimīgā kārtā iedvesma viņu piemeklējot katru rītu pulksten deviņos, kad viņš apsēžoties pie rakstāmgalda.
~139.-140.lpp
Read
June 14, 2025"Tā ir fundamentāla literatūras likumsakarība, būtībā vienīgā, kas literatūrā ir spēkā no sākta gala, lai kādus līkločus tā mestu: teksts rada tekstu. Teksts pieprasa sevi turpināt."
Pārdomas raisoša grāmata, lasītājam būs interesanti ieskatīties rakstnieku radošās dzīves ikdienā un grūtībās.
Pārdomas raisoša grāmata, lasītājam būs interesanti ieskatīties rakstnieku radošās dzīves ikdienā un grūtībās.
December 27, 2022
Viena grāmata rakstītājiem par rakstītājiem :) Paldies!
Read
March 30, 2023agrāk vienmēr ar skepsi uzlūkoju pamācošās grāmatas, kur māca kā pareizi rakstīt, veidot formu un vēl…tomēr, sīkāk neizplūstot, katram literātam vismaz reizi Bereļa meistardarbs jāizlasa…
August 20, 2023
Baudījums lielā mērā atkarīgs no tā, cik ļoti interesē un saista Bereļa viedoklis un stils, kāds tas izpaudās viņa recenzijās.
Visādi citādi var neslikti ievadīt apziņu pārdomu gultnē.
Visādi citādi var neslikti ievadīt apziņu pārdomu gultnē.
January 6, 2025
Ļoti viegli lasāma grāmata, kas atgādina, kā savākt savas domas, aizbiedēt bailes un sākt rakstīt!
"Iedvesma rodas rakstot". Labi, čau, eju rakstīt savu kursa darbu.
"Iedvesma rodas rakstot". Labi, čau, eju rakstīt savu kursa darbu.
May 1, 2023
Gunti, kāpēc mēs neesam pazīstami jau iepriekš?… fantastiski atmosfēriska grāmata, kuru lasot, blakus jābūt tam zīmulim, ar ko pasvītrojiet citātus. jeb domas. jeb abus kopā, jo atzīmēt ir gana daudz ko! Guntim Berelim piemīt izcila humora izjūta ne tikai apskatot rakstniekus & mītus par viņiem vai viņu rakstniecības manieri, bet arī pašam par sevi. no grāmatas uzbūves viedokļa nekā sarežģīta te nav: Guntis izsaka savu viedokli par to “vai iespējams iemācīt rakstīt?” kā arī kas atšķir profesionāļus no diletantiem, kliedē zaļā pūķa plīvuru, kas pavada teju ikkatru padomju Latvijā dzimušu rakstnieku. & beigu beigās kāpēc tomēr nerakstīt, ja nu esiet iecerējuši savu pirmo romānu skandalozi “palaist tautā”.
“(..) romānu rakstīšana pat īslaicīgi neglaimo ego.”
“Tas ir mūslaiku lasīšanas paradokss: no vienas puses, jebkurš teksts ir brīvi pieejams, no otras - tekstu milzīgā skaita dēļ šī izvēles brīvība zaudē jēgu.”
“(..) Rainis jau no virsrakstiem iedarbojas kā vemjamās zāles?”
“(..) romānu rakstīšana pat īslaicīgi neglaimo ego.”
“Tas ir mūslaiku lasīšanas paradokss: no vienas puses, jebkurš teksts ir brīvi pieejams, no otras - tekstu milzīgā skaita dēļ šī izvēles brīvība zaudē jēgu.”
“(..) Rainis jau no virsrakstiem iedarbojas kā vemjamās zāles?”
Displaying 1 - 30 of 30 reviews