Vērtīga iepazīšanās ar Katrīnas Rudzītes dzeju. Reiz dzirdēju, kā Katrīna runā par iekļaujošu valodu un sabiedrību. Mani uzrunāja, cik patiess, cik trāpīgs bija viņas teiktais. Arī dzejā mums ir pa ceļam. Katrīna
otrajā dzejas krājumā pieskaras ķermeņa pieņemšanai, (ne)normalitātei, atsvešinātībai, skumjām, vientulībai, psihei, atmiņām. Viņas dzeja mani rosina domāt un just. Skaisti!
dievišķā gaisma
kā tas viss sākas, kā turpinās?
vispirms viņa netic nemaz,
tad pamazām atspīd gaisma.
mēs to jau esam redzējuši,
viņa sajauc domas ar brīvi plūstošām liesmām,
sāk klausīties radikālus ierakstus pa radio,
kas kādreiz atskaņoja bītlus un bjorku,
un aplīmē ledusskapi ar zīmīgām rakstu vietām.
sākumā tev liekas smieklīgi, pēc tam ir bail,
tad tu vairs negribi satikties;
tik pārsteidzoši – kā dievs nostājas starp cilvēkiem,
izvēlas savu simto avi un atšķir no ganāmpulka,
par to varētu uzņemt filmu vai sarakstīt romānu,
ja tādu jau nebūtu kaudzēm,
ja nebūtu slinkums,
bet arī, ja nebūtu,
tev jau nav tādu vārdu, nav tādas gaismas.