The stress of my life: A scientist's memoirs

by Hans Selye

Book by Selye, Hans

Genres: Biography

286 pages, Hardcover

First published January 1, 1979

Reviews

[Raimonds Jansons · Rating 4 out of 5]

Interesanti, ka šī 1983.gadā “Apvāršņa” sērijā izdotā grāmata stāsta ne tika par stresa konceptu, bet arī par zinātnieka dzīvi Rietumos, cilvēku labklājību, sociālo apdrošināšanu un to, kā funkcionē Rietumu demokrātija. Šķiet neparasti tam laikam. Taču kopumā pagājušā gadsimta ungāru izcelsmes kanādiešu zinātnieka Hansa Seljes stāsts ir par to kā ir iespējams sadzīvot ar stresu un panākt, lai tas darbotos mūsu labā.

Selje ir zinātnieks caur un cauri. Domāšanā, dzīvesveidā. Zināms, ka mēs bieži alkstam un plānojam ceļojumus, vēlamies redzēt citas zemes un svešas pasaules malas. Selje savukārt saka, ka lūkodamies mikroskopā un vērodams nesamaitāto Dabas (ar lielo burtu!) struktūru brīnumus, viņš atrod vairāk skaistuma nekā jelkad ir atradis skatīdams svešas zemes arhitektūru. Par dabu runājot – manuprāt viņa teiktais skan ļoti latviski.

Skolā savulaik mums mācīja iekalt un atcerēties faktus. Selje atzīst, ka faktus, no kuriem neko nevarot secināt, diez vai vispār esot vērts zināt.

Cilvēku attiecībās Selje sludina altruistiskā egoisma koncepciju. Lai to saprastu ir jāizlasa grāmata. Taču zinātnieks ir pārliecināts, ka to izprotot nostiprinās indivīdu vēlēšanās būtu noderīgiem vienam priekš otra un saņemt atalgojumā varenāko un nezūdamāko no visām vērtībām – līdzcilvēku cieņu un mīlestību. Kautrība savukārt esot otršķirīgs tikums un zināms pēdējais glābiņš pašcieņai. Vinstons Čerčils par lordu Etliju, kurš ir bijis zināms arī viņa kautrības dēļ, esot sacījis “Jā, bet viņam jau tas ir viegli. Viņam netrūkst par ko kautrēties”.

Vai izlasot grāmatu būs vieglāk tikt galā ar stresu? Iespējams, ka ne. Taču izprast un pārvērst “slikto stresu” jeb distresu labajā”, jeb esistresā, varētu gan. Grāmata ir izdota arī izdevniecībā “Jumava”.

[Elīna Radziņa · Rating 5 out of 5]

“Citiem vārdiem sakot, ne tik daudz svarīgi, kas ar jums notiek, cik kā jūs to uzņemat.”
Tikai miruši cilvēki nejūt stresu, jo stress ir cilvēka adaptācijas mehānisms, bet to vai stresu uztveram kā distresu /ne pārāk labais stress/ vai eistresu /patīkamais un noderīgais stress/ ir mūsu pašu ziņā.
Ellīgi laba grāmata. Jestrs autors ar neparastu biogrāfiju.

[Dagnija Lace-Ate · Rating 4 out of 5]

Cik jauki lasīt saprātīga cilvēka pārdomas par dzīvi.

[Diana Lismane · Rating 3 out of 5]

Selje noteikti nav tas vienkāršākais cilvēks. Viņa raksturs pilnībā atbilst darbam zinātnē (nespēju iedomāties viņu kā mediķi). Pieaugšana, studijas un pētniecības sākums bija aizraujošs – Selje šķita kā ikdienas cilvēks. Pēkšņi vēlākā gaitā, kad memuārs vairs nebija hronoloģisks, es satiku citu Selji – Hansu Selji, endokrinologu un stresa teorijas tēvu. Darbā un viņa uzvedībā pazuda cilvēcība – viņš rīkojās tikumīgi un pareizi, bet nežēlīgi. Kad samierinājos, ka Selje ir tā laika Īlons Masks, uzķēru veidu kā tālāk lasīt. Tāpat ne līdz galam uzķēru, kāds tas Selje patiesi ir.
Bioloģiskā stresa pētījumi un kā radās vispārīgais slimīguma sindroms ir interesanti, jo sabiedrības uztvere par to tagad un arī vēlāk Seljes mūžā ir pilnīgi citāda. Alturistiskā egoisma kodekss it kā šķiet loģisks, bet cilvēkam kā Selje.
Pilnas pārdomas atrodamas blogā: https://www.dzivesmaceklis.lv/post/se...