Čiekurkalna puikas Klāvs un Intars nejauši sastop plastmasas maisiņu Dusmukuli, kurš izrādās ne tikai dzīvs un runīgs, bet arī pikts - viņš ir izsviests mēslainē un nu, tāpat kā neskaitāmi citi maisiņi, bezdarbībā klimst pa ielām, pinas koku zaros un plunčājas peļķēs. Kā izglābt pasauli no šiem plastmasas huligāniem?
Pildspalva man vienmēr ir bijusi pa rokai. Rakstīšana ir mana atpūta, prieks un palīgs, kad domas samudžinās. Esmu strādājusi par žurnālisti laikrakstā "Dienas bizness", Komunikācijas nodaļā "Lattelecom", tomēr līdz bērnu grāmatu grāmatu rakstīšanai nonācu, kļūstot par trīs bērnu mammu. Tad pasaku stāstīšana kļuva par manu īsto aizraušanos un nodarbi.
Es pilnīgi noteikti neesmu šīs grāmatas mērķauditorija. :D Bet... Jauks un īss pastāstiņš, kuru vecākiem lasīt kopā ar bērniem, lai pamazām ieaudzinātu rūpes par planētu uz kuras dzīvojam. + Pilnīgi noteikti izmantošu grāmatā iekļauto maisiņu locīšanas instrukciju. ;)
Mākslinieces Līvas Ozolas ilustrācijas ļoti labi papildina stāstu. :)
Mazliet neveikls teksts, bet tēma lieliski izspēlēta, neuzbāzīgi pamācoša. Sākumā traucēja pārāk pareizie teikumi - kurš bērns lieto vārdus "sasodīts", "velti" un velk "kapučjaku"? Tāpat bija sajukums darbību laikos - kad ir atmiņas, kad ir reālais laiks - bija mazliet jāpiedomā nodaļu sākumos. Bet uz grāmatas otru pusi teksts iekustējās.
No uguns var paglābt ūdens, no ūdens – peldriņķis. Bet kas mūs visus paglābs no atkritumu okeāna, kuru paši apkārt sev esam radījuši? Kamēr konfekšu papīri un plastmasas salmiņi nesmeļas mutē, esam kā uz drošības salas. Bet cik ilgi vēl mūsu Māte Zeme ļaus mums cūkoties pie savas dāsnās krūts kā sivēniem pie siles?
Dažbrīd asprātīgs, silts un ģimenisks stāsts par tikpat ģimenisku tēmu – būt vajadzīgiem, noderīgiem, neizmetamiem. Nu ir jau arī tā plastmasas un vides tēma, ir.
kad ierados Imantas bibliotēkā pēc rezervētās grāmatas, mani nosūtīja taisnā ceļā uz bērnu milzu pasaules nodalījumu - tad sāka neganti smieties paša mazais bērns, ķerot retorisku jautājumu virzošos skatienus no jaukajām bibliotekārēm. Patiesi, sev pieaugot, gribas arvien vairāk un vairāk atgriezties bērnu literatūras burzmā, lai smeltos sava paša bērna stiprinošo enerģiju, kā arī, lai radītu sev patīkamās emocijas, kuras bieži vien pietrūkst! Plastmasas huligāni? Nu… neitrālas izjūtas, patiesi, gaidīju kaut ko mazliet vairāk pēc labajām atsauksmēm, taču tik ļooooti šis darbs manu paša mazo bērnu nepārliecināja, varbūt tādēļ, ka šie mazie astoņdeviņgadīgie puiši jeb nelikās tik atbilstoši savam vecumam, par ko arī liecināja izmantotā valoda, jo nu, kur var atrast sākumsskolas bērnus, kuri šajā straujajā laikmetā – lietotu vārdu “sasodīts” un tā arī uzvestos un domātu? Bija vēl dažas nianses, kas nepārliecināja, taču, ja ņem vērā galveno ideju, domu, kas šim globālo problēmu laikam aktuāls – tad ir laaaabi! Visās ģimenēs, skolā, bērnudārzā vajadzētu man liekas jau krasi sākt mācīt praktisko plastmasas šķirošanu, nevis teorētisko, jo nu ir atšķirības lielas – vai pastāsta, ka var iemest tur un tur, un būs labi, vai tieši bariņā savākties, ar mērķi salasīt plastmasas maisiņus un atdot to dzeltenajam draudziņam, ar kuru tālāk plastmasu var atjaunot un pārstrādāt… bāc, būtu tik jauki, ja visiem būtu vienkārši parasti neplastmasas maisiņi, kurus nēsāt līdzi un visi lielveikali piekoptu zero waste ideju… un tā laika gaitā plastmasas huligānmaisiņi, preces, iespējams, zustu dilstošas eksponentfunckijas virzienā… zīmējumi ir interesanti, kā arī sižeta dēļ – laba literatūra bērniem un ikviena paša mazajam bērnam uz mirkli... vienu mirkli
Vaikai yra mūsų ateitis, o kokioje planetoje jie gyvens, nėra aišku. Šiandienai žemėje daugėja klimato krizių, o taip norisi išauginti atsakingą, gamtą mylinčią ir saugančią kartą. Žinoma, geriausias ekologijos pavyzdys esame mes patys, suaugę žmonės, kuriuos nuolat kopijuoja mažieji žemės gyventojai. Bet labai smagu, kad ir knygose galime rasti pavyzdžių, kaip rūpintis mūsų visų namais, mažiau teršti ir džiaugtis pasiektais rezultatais.
Knygoje "Plastikiniai chuliganai“ rasite šmaikščią istoriją, kuri parašyta žvelgiant dviejų latvių berniukų akimis. Pagrindinė knygos tema - Klavo ir Intaro kova su parduotuvėse randamais plastikiniais maišeliais – plastikiniais chuliganais. Herojai netyčia sutinka plastikinį maišelį - Piktmaišį, kuris yra gyvas ir labai labai piktas. Piktmaišis buvo išmestas į šiukšlyną ir dabar, visai kaip kiti nesuskaičiuojami maišeliai, be darbo klaidžioja gatvėmis, įstringa medžių šakose ir teliūškuoja balose...
Knygoje vaikams suprantama kalba pristatomos ekologijos, aplinkosaugos temos, skatinama: • Rūšiuoti atliekas • Suvokti realius plastiko taršos mastus • Mažinti perteklinį vartojimą • Ieškoti kūrybinių sprendimų, kaip mažinti taršą.
Visa tai nuostabu! Taip pat, man patiko, kad šioje knygoje akcentuojama ne vien tik tarša plastiku, bet ir šilti šeimos santykiai. Paliečiama įvaikinimo tema, brolių draugystė, paaugliški barniai su tėvais.
Pranui labiausiai patiko šmaikštūs, juokingi berniukų pokalbiai, krečiamos išdaigos ir broliškas bendradarbiavimas. Jis taip pat suprato plastiko daromą žalą ir antrinių žaliavų panaudojimo galimybes bei vertę.
Abu knygą vertiname puikiai. Rekomenduojame perskaityti 8-12m vaikams bei žmonėms, vertinantiems gamtą, norintiems plačiau sužinoti ir supažindinti mažuosius su aplinkosaugos problemomis.
Bērnu literatūras bums. Lasu un jūtos lieliski, arī šādi var barot savu iekšējo bērnu.
Grāmatai augstākais novērtējums tēmas dēļ vien. Vajag par šo runāt/rakstīt/lasīt/domāt. PALDIES! Patika arī jaukie zīmējumi, ticamie tēli, sižeta plūsma. Bet tēma šajā vecuma kategorijā šoreiz stabili izsauc no manis zvaigžņu lietu.
Bērnu literatūra atgriežas manā dzīvē un man patīk. Šī grāmata ir ne tikai par videi draudzīgu un saudzīgu dzīvošanu, bet skar arī citus tematus, piemēram, neizbēgamos vecāku jautājumus sev par bērnu audzināšanu. Grāmata ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem pašiem sev.
Kad bērni pagājušajā nedēļā dārziņā uzsāka izzināt, cik dažādi ir atkritumi, kas paliek pēc mums, ko ar tiem darīt un vai/kāpēc tos vajag šķirot, nolēmu, ka ir īstais brīdis kopīgi izlasīt Plastmasas huligānus.
Stāsts par diviem brāļiem un Dusmukuli - plastmasas maisiņu, kurš dusmīgs klīst pa pilsētu, ķeroties visiem kājās, un māžojas, izliekoties par dzīvniekiem, jo nevienam vairs nav vajadzīgs. Līdz brīdim, kad Klāvs maisiņu aiznes mājās un kopā ar brāli kaļ plānus un rīkojas, lai izglābtu maisiņus.
Asprātīgs stāsts par aktuālu tēmu, kas ļauj ar bērniem uzsākt vai turpināt sarunu par atkritumiem un kādēļ ir svarīgi tos savākt un šķirot. Mūsu bērni jau no mazām dienām zin, ka atkritumus mest uz zemes, mežā un jebkādā citā tam nepiemērotā vietā nav pieņemami un ieraugot piemēslotu mežu vai pļavu pikti kaunina SiSiDra, kurš šmuci sataisījis. Šī grāmata ir svaigs skatījums, ne tikai par to, ka piemēslot ir slikti, bet arī par to, ko mēs varam darīt, lai lietām pagarinātu mūžu.
Puišiem (5 un 4 gadi) patika, smējās par Dusmukuli un uzdeva jautājumus par ilustrācijām. Par ilustrāciju, ko pievienoju atsevišķi jautāja:”kāpēc tā tante nes kāju kastē?” 😅
Diezgan jauka bērnu grāmata par aktuālu tēmu - plastmasas iepakojumu un ko ar to darīt. Stāsta varoņi ir divi brāļi, viņu ģimene un runājošs plastmasas maisiņš - Dusmukule. Man vienīgi pamatīgi atgādināja A.Kivirehka “Oskars un lietas” - tur arī bija virkne ar emocionāliem, runājošiem sadzīves priekšmetiem, un Dusmukule tur lieliski iederētos. Bet nu, pieņemsim, ka autore pie šīs idejas ir nonākusi neatkarīgi. Patika, ka darbība notika Rīgā, Čiekurkalnā, kur valda omulīga mazpilsētai līdzīga vide. Neesmu droša, vai patika, ka autore, šķiet, visnotaļ apzināti centusies ietvert stāsta tēlos pēc iespējas lielāku dažādību un iekļaušanu: ģimenes tētis ir krievs, viens no brālīšiem adoptēts. Kaut kā likās pārāk izkalkulēti - bet varbūt kļūdos, jo noteikti ir daudz ģimenes, kur viens no šiem dažādības elementiem ir, varbūt kādā pat abi. Savukārt attiecības ģimenē šķita par daudz idilliski aprakstītas. Bet nu labi, piesienos. Kopumā forša grāmata.
Man personīgi daži momenti šķita lieki un ne īpaši piemēroti bērnu grāmatai, taču bērniem stāsts patika un tas ir pats galvenais. Un forši, ka ir turpinājums, jo zinu pavisam droši, ka mani bērni būtu vīlušies, ja stāsts par Intara, Klāva un Dusmukules piedzīvojumiem būtu beidzies līdz ar šīs grāmatas pēdējo lappusi. Gribas paslavēt autori par fantastisko ideju, kā caur stāstu bērniem iemācīt rūpēties par dabu un maisiņiem, jo, ak vai, ko tur liegties - arī mūsu mājās ir tāda maisiņiem piebāzta atvilktne :)
Interesants stāsts par maisiņiem, kuri jūtas nevienam nederīgi. Līdz brīdim... Diemžēl ikdienas gaitās pa pilsētu bieži gadās manīt dusmu-kules, skumji.
Ļoti laba grāmata! Bija ļoti liels prieks lasīt šo grāmatu. Izlasīju abus Plastmasas huligānus ar milzīgu intresi. Manā skolā arī daudzi citi lasa šo grāmatu!
“Dēliņ, arī cilvēks reizēm neko nesaka, bet tu taču paskatoties vien redzi, ka viņš ir bēdīgs”. “Ja par lietu rūpējas, tad tā jūtas labi- ilgāk kalpo un sniedz prieku”. 75.-76.lpp
Grāmata ir laba, tomēr nešķita ļoti pamācoša, it īpaši attiecībā uz skaidrojumiem, kāpēc izvairīties no plastmasas maisiņiem. Ideja par runātīgu plastmasas maisiņu, iespējams, uzrunātu bērnus, bet mani tas nepārliecināja,saprotu,saprotu, es neesmu īstā grāmatas mērķauditorija! 😊(no plastmasas maisiņiem jau izvairos tāpat). 🙈 Pozitīvie aspekti – grāmata sniedz vērtīgu informāciju par to, kā plastmasas maisiņam var piešķirt otru dzīvi. Tāpat ļoti patika vecvecāku tēli – tie bija sirsnīgi un mīļi!💕 Noteikti izlasīšu arī pārējās daļas!😊
..šo lasīju ar tiešām lielu interesi. tēma laba, tikai izpildījums mana vecuma ļaudīm dažbrīd varētu šķist pārlieku vienkāršs. tomēr esmu priecīgs, ka man bija iespēja šo izlasīt. lieku 3,5 zvaigznes.
Ļoti jauka grāmata, kas mēģina bērniem iemācīt ne tikai par vajadzību rūpēties par dabu un atkritumiem, bet arī to, ka problēmas var risināt dažādi un katrai pieejai ir sava atbildības pakāpe.
Grāmata bērniem par ļoti aktuālu tēmu-plastmasu mums visapkārt. Man patīk grāmatas, kas iedvesmo, un šī tāda ir. Tā iedvesmo sākt ar mazumiņu, tā iedvesmo par dabu rūpēties ikdienā un mācīt to arī jaunākajiem ģimenes locekļiem. Nebūt nav nepieciešami grandiozi soļi. Pietiek kaut ar vienu mazu darbu, piemēram, plastmasas maisiņu savaldīšanu.
"- Ja būsiet uzmanīgi, ievērosiet, ka daudzas lietas var būt bēdīgas. Tā notiek, ja cilvēki par tām nerūpējas. .. - Vai šis skapis ir bēdīgs? - Nezinu gan. - Laikam nē, tas neko nesaka. - Dēliņ, arī cilvēks reizēm neko nesaka, bet Tu taču paskatoties vien redzi, ka viņš ir bēdīgs. "
This entire review has been hidden because of spoilers.