Romāns „Stopētāju lieta” reāli ataino policijas izmeklētāju ikdienu. Sižeta pamatā nav kāda konkrēta krimināllieta, taču sasaistes ar reāliem notikumiem ir daudz. Izmeklētāja Asnāte Grieze un operatīvais darbinieks Juris Zvirbulis kādā Zemgales mazpilsētā izmeklē jaunas studentes nāves apstākļus. Šis gadījums ir kā neredzamas virtenes pēdējais redzamais posms, aiz kura pavelkot parādās vesela rinda citu aizdomīgu notikumu, par kuriem nav ziņots vai arī tie ir paslīdējuši garām vecāku un tiesībsargu uzmanībai.
Rolanda Bula (īstajā vārdā Rolande Bebere), dzimusi 1964. gadā. Strādājusi Valsts policijā par izmeklētāju, tur arī radušās ieceres “Stopētāju lietai”, kas ir autores ceturtais romāns.
Šīs grāmatas vāciņš veikalu plauktos jau kādu laiku mani vilināja. Pakļāvos vilinājumam un nemaz nenožēloju. Pieklājīgs 4 zvaigžņu detektīvs! Interesants sižets, lasījās raiti, ļoti ticami attēlota Latvijas policijas darba ikdiena, autores humorizjūta ir manā gaumē - iesmējos balsī ne vienu reizi vien, dažu rindu pat lasīju priekšā citiem. Stāstā pieminētie noziegumi bija visai šausminoši, ja iejūties upuru ādā, bet aprakstīts tas bija bez liekām ķeskām. Noteikti gribēšu lasīt vēl kādu Bulas darbu.
Tā kā autore ir bijusī izmeklētāja, tad grāmtas lielākais pluss ir tieši izmeklēšanas procedūru precīzie apraksti. Nekādu ūber sagudrotu procedūru, neprātīgu pakaļdzīšanos un cīņu ainas šeit neatradīsiet. Normāli izmeklētāji ar savām labajām īpašībām un ar saviem trūkumiem. Nedaudz traucēja autores valoda - vietām pārāk samudžināta un arhaiska. Kopumā ļoti ok detektīvs, kad gribas kaut ko atslodzei. Vienīgi beigas likās pārāk sasteigtas, laikam gribējās rūpīgāku noziedzinieka motīvu analīzi.
Riskēšu apgalvot, ka beidzot būšu atradusi mūsdienu Latvijas detektīvu autoru savā gaumē. Nav gan tā, ka "Stopētāju lieta" būtu perfekta. Sižetā par Zemgales mežos atrastas jaunas meitenes nāves izmeklēšanu drusku pietrūkst spriedzes, nav īsti skaidrs, kas tad ir grāmatas mērķis - iedziļināties noziedznieka psiholoģijā un motīvos vai attēlot policijas procesus un nozieguma atklāšnas gaitu. Arī lēkāšana laikā ne vienmēr šķiet nepieciešama. Taču ir vismaz 3 iemesli, kādēļ jau esmu nopirkusi nākamās divas šīs sērijas grāmatas.
Pirmkārt, autore - bijusī izmeklētāja - zina, par ko viņa raksta, un to ļoti jūt, jo izmeklēšanas apraksti ir pārliecinoši, raiti, bez jebkādas minstināšanās terminos un notikumu secībā. Mans iekšējais jurists gavilē un atviegloti nopūšas, ka nav jāaizrijas ar "lietišķajiem pierādījumiem" un "vainu pastiprinošiem apstākļiem". Turklāt lasītājam tas dod lielisko ticamības un klātbūtnes sajūtu, ka TAS NOTIEK LATVIJĀ, TĀ PATIEŠĀM NOTIEK, TAS IR PA ĪSTAM, ko gribot negribot nākas attiecināt arī uz šausmām, kuras atklāj grāmatā aprakstītā izmeklēšana. Rezultātā zināms diskomforts garantēts.
Otrkārt, te nav nekādas dramatiskas pakaļdzīšanās, nekā hipertrofēta, nekādu žilbinošu specefektu. Viss ir teju sadzīvisks, bet ticams un saprotams, un tādēļ pat vēl biedējošāks. Arī personāžu attiecībās nav nekā pārdabiska vai eksaltēta, kas tikai vairo sižeta ticamību.
Treškārt, raita un inteliģenta valoda un burvīgs viegli ironisks tonis. Tam es nespēju pretoties.
"Ja policisti, mediķi, sociālie darbinieki visas darbā izjustās emocijas nesīs uz mājām, viņi neizbēgami kļūs vientuļnieki vai dzīvos rezervātos, kur varēs sūkstīties."
Romāna stiprā puse bija vietējā vide un autores Latvijas izmeklētāju darba pārzināšana no iekšpuses, līdz ar to pavisam iederīga šķita vārdu izvēle: opers, melnie blociņi, vietējais Pentagons, gaiša lieta, tumša lieta, ... Lasīt interesi raisoša grāmata, kura vēl vienu reizi liek aizdomāties par stopēšanu un uzticēšanos svešiniekiem.
Okay, šis bija patīkams pārsteigums. Autore ir bijusī izmeklētāja un to var just. Policijas darbs šķita ikdienišķs un ticami uzrakstīts. Nebija sajūta, ka tiek pārspīlēts un atdarināts CSI, ar kkādu Dženiferu Bērziņu, kas meklētu noziedznieka atspulgu mirušās acīs. Un nav arī kkāds ciema slinkās izmeklētājas Mildas stāsts.
Nē, tiešām viss šķita normas robežās. Ikdienišķi. Izmeklētāji gudri, bet ne pārgudri - noziegums netiek atklāts piecās minūtēs. Viss aizņem laiku(telefona zvanu sarakstu saņemšana, piemēram utt). Noziedznieks ir ar savu twisted loģiku un es arī pirms tam nekad nestopoju un nekad nekāptu svešās mašīnās. Bet pēc šī - hell fucking no. EVER!!!! Es varētu piekasīties par sasteigtām beigām, bet... negribas. Jo kopumā grāmata bija interesanta. Tā laikam nav daļa no sērijas, bet ja būtu - es lasītu arī nākamo, jo izmekletāju pāris man likās tīri ok.
Fona tēli arī bija ticami. Piemēram, tie priekšnieki, kas jūtas nenormāli svarīgi un visu laiku citiem atgādina par to, cik daudz darba un kā vajag aktīvāk strādāt. Un tādi nav tikai policijā. Man liekas, pie mums visur ir vismaz viens tāds priekšnieķelis. Manā darbā arī.
Nedaudz bija sajūta it kā lasot dokumentālu stāstījumu par kādas lietas atrisināšanu, tikai iepinot literārus izteiksmes līdzekļus. Varbūt tāpēc, ka varoņi tiek saukti vārdā uzvārdā. Bet lasījās tiešām raiti. Lielais pluss ir autores pašas pieredze izmeklētājas darbā - ārā nelīda nekādas neloģiskas detaļas un pretrunas. Sižets nav nedz sasteigts, nedz izstiepts - tas arī labi. Lai arī autorei ir kur vēl augt literārajā lauciņā, man noteikti patika daudz labāk nekā Daces Judinas darbi (ok, divus tik esmu lasījusi, bet vairāk arī negribēju).
Man ļoti patika! Lai arī gaita bija rāma un loģiska, grāmata nebūt nebija garlaicīga. Varbūt nedaudz, nedaudz gribējās atrisinājumu garāku, bet arī šis der. Prieks par latviešu rakstnieces veikumu! Liek savilkt kopā daudzas nelāgas patiesības par Latvijas policistu darbu, arī aizdomāties par briesmoņu (cilvēku) esību pasaulē. P.s. man ļoti patīk vāka noformējums, lai gan stāstam īsti neatbilst. Bet tik un tā - skaisti!
Labs sižets, inside jociņi un izmeklēšanas iekšpuse, ir ok! Lielākais mīnuss varetu būt par valodu (un mani personīgi kaitināja maniere visus personāžus visu aiku uzrunāt vārdā un uzvārdā), bet, tā kā autore nav profesionāla rakstniece, ir ok, un šo mīnusu varbūt kompensē inside jociņi un interesanti teicieni (piem, zaļās muižas akā dirsējs) :) Un jā - beigas labas!
Labs, ticams, reāls detektīvs. Prasmīgi atainots izmeklētāju un policistu darbs, kas nemaz nav tik aizraujošs, kā daudzos krimiķos tas tiek attēlots. Daudz negulētu nakšu, telefona zvanu, rutīnas pienākumu, sarunu, tikšanos, izpētes, līdz visi mazie gabaliņi sakrīt kā puzle pareizajās vietās un atklājas kopējā aina visā pilnībā. Nobeigums gan lika izsaukties "Opā!", tas bija pavisam negaidīti. Man patika, esmu atklājusi ļoti labi lasāmu autori. Cerams, ka drīz iznāks kas jauns un aizraujošs.
..ja lasu detektīvus (un es to daru ļoooti reti), tad tikai šādus, kurus sarakstījusi autore, kura pati tajā jomā strādājusi. patika man. pirmais romāns gan aizrāva vairāk :) šim liktu 3,5 *
Esmu detektīvžanra iesācēja un man ļoti, ļoti patika.
Kopējā darba noskaņa bija ļoti pateicīga lasīšanai ziemā, viegli vizualizēju ikkatru vārdu. Brīžiem pašai kļuva baisi, tumsā esot ārpus mājām. Sižets šķita reālistisks (kas daļēji tā varēja būt) un, kad patiesi aizrāva, ievilka lapaspusēs tā, ka atkāpties no grāmatas nevarēju. Līdz darba beigām man saglabājās intriga, un ik pa pārdesmit lapaspusēm jau biju izdomājusi savu atrisinājuma versiju, kas nākamajā desmitā tika apgāzta. Arī personāži, viņu dzīves un dialogi bija ļoti nesamāksloti un dabīgi. Manuprāt, aprakstot varoņu ikdienas dzīvi arī ārpus iecirkņa, autore atradusi zelta viduslīniju starp atklātu tēlu un blakusstāsta rašanos.
Man patika, tikai žēl, ka šis ir detektīvs, kurā pats nevar īsti izskaitļot vainīgo. Citādi ļoti ievelkošs, lasās raiti un noķēru arī to neomulīgo sajūtu, kas piedien trilleriem, kad slepkava gandrīz jau grābājas pa izmeklētāju personīgo smilšu kasti. Būtu gan gribējies dzirdēt arī abu puišu viedokli par notikušo, bet kā autors lēmis, tā tam būs būt.
Ups, netīšām sanāca izlasīt grāmatu dienas laikā :)
Vispār jāsaka, ka tāds labs latviešu detektīvs skandināvu detektīvu noskaņās. Stāsts par izvarotāju tepat Zemgales mežos un policijas izmeklētājiem. Autore pati ilgus gadus nostrādājusi VP, tāpēc iecirkņa un izmeklētāju ikdienas apraksti likās ļoti reāli. Jau tagad zinu, ka lasīšu arī nākamās grāmatas par izmeklētāju Griezi un operu Zvirbuli.
Nežēlīgs noziegums pret jaunu meiteni, ziema, aukstums un čakli izmeklētāji. Neesmu detektīvu kvēlākā fane, bet uzrakstīts diezgan ticami un garlaicīgi nebija ne mirkli. Labs atslodzes grāmata, varētu vēl kādreiz no šīs autores ko palasīt.
Gaidot rindu uz rakstnieces jaunāko grāmatu netīšām nonācu pie šīs. Kaut LV literatūra nav mans "lauciņš", kaut kā tie mūsdienu latviešu rakstnieki mani pēdējā laikā aizķer. Interesanti likās arī tas, ka darbu sarakstījusi sieviete, kura pati savulaik strādājusi Valsts Policijā par izmeklētāju.
Grāmatā var sekot līdzi izmeklētājas Asnātes Griezes un operatīvā darbinieka Jura Zvirbuļa gaitām. Var lasīt kā no lietas, kurai īsti nav pierādījumu, atrodas sasaiste ar citām lietām daudzu gadu garumā. Grāmata liek aizdomāties par to, cik ļoti ļaunums var slēpties cilvēkos, no kuriem to vismazāk gaidi. Par to, cik ļoti bērnība/ģimene spēj iedragāt un izkropļot cilvēka psihi. Protams, liek aizdomāties par to, cik ļoti cilvēki ir neaizsargāti internetā.
Ļoti viegli lasās. Nekas šausmīgi asins stindzinošs. Lai vai kā - beigas mani pārsteidza un grāmata patika. Viegli lasāma literatūra. Un vispār - latviešu literatūrai nav ne vainas🙂
Un kur intriga? Un spriedze? Un kulminācija? Žēl neizmantotās sižeta iespējas. Kaut vai aizlaist sižetu līdz brīdim, kad izmeklētājas meitas sociālajos tīklos jauniegūto "paziņu satiek dzīvajā, un tad varmāka tiek apturēts īsu brīdi pirms... Traucēja vecišķā valoda.
Neesmu monologu cienītāja un monologam jābūt ļoti labam, lai tas mani ieinteresētu, bet šajā gadījumā tā nenotika. Prasījās tomēr vairāk dialogu, lai teksts nebūtu tik vienmuļš.
Izlasīju tieši tāpēc, ka autore pati ir bijusī izmeklētāja, un tā tomēr ir patīkama blakne, ka paralēli detektīvintrigai var uzzināt par reālo kriminālpolicijas ikdienu. Izlasīju pāris dienās un var teikt, ka savā žanrā droši vien darbs nav slikts (kaut nav nācies īpaši lasīt latviešu detektīvus.). Nepārliecināja "lielās māsas" garais monologs beigās, kaut kā neliekas, ka cilvēks var tā atklāties svešiem policistiem. Arī policijas darbinieku daudzumā varēja nedaudz apmaldīties, kaut autore bija centusies dažus raksturot, pasakot arī kaut ko vairāk bez vārda, uzvārda, derētu vairāk tādu tipisko tipāžu... (vēlme atainot reālo ikdienas burzmu dominēja pār izstrādātu tēlu sistēmu, tā gribētos teikt.)
Sižeta līnija šķita gana interesanta, bet kaut kā tomēr nedaudz pietrūka un noteikti vēl būtu bijusi attīstāma. Grāmata nav gara (222.lpp.), bet brīžiem izvērstā spriedelēšana un apcerīgās pārdomas likās liekas un pārāk izstieptas. Brīžiem traucēja valoda, kas vietām šķita tāda kā "vecišķa" un atgremojot dažādas stereotipiskas un klišejiskas idejas. Mulsināja arī galvenās varones meitas vārda maiņa (iespējams, ka kādas pavērsiens tomēr paslēpts 2.grāmatā, kuru es neesmu lasīju) - šajā daļā meita ir Elga, bet trešajā (ko lasīju, kā pirmo) meita pārtop par Elzu. Kopumā ir ok un lasīt var, bet personīgi man labāk patika autores trešā grāmata ar šiem pašiem centrālajiem tēliem (Fantoma lieta).
Runājot īstajā latviešu valodā - pat ļoti ok! Interese saglabājās līdz pašām beigām, valoda bija raita un patīkama. Nezinu, vai vajadzēja saukt vārdos uzvārdos visus iecirkņa darbiniekus, ja tie vairs sižetā neparādās. Un arī tie paši vārdi un uzvārdi tādi samāksloti/izdomāti šķita, taču tā jau ir piekasīšanās.
Paļāvos uz citu lasītāju atsauksmēm, bet pats nemaz līdz beigām neizmocīju. Kaut kādi samāksloti dialogi kā vecās latviešu filmās, jocīgu konstrukciju teikumi, policijas darbinieku valoda, banāls, simtkārt dzirdēts humors. Galvenais, ka trūka pašas intrigas. Atradīs noziedznieku, neatradīs- man, kā lasītājam, bija vienalga.
Kā parasti, kad negaidīju neko dižu - izrādījās tiešām laba! Nebija nekas samudrīts, ne satrillerots. Man patīk autores mierīgais stāsts. Un kā odziņa uz kūkas, daži negaidīti atklājumi beigās. Jāmeklē rokā citas autores grāmatas!