Virsnieku sievas

Mēs. Latvija, XX gadsimts

by Andra Manfelde

Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas", kas iznācis vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados.

"Stiprs un skaudrs darbs. Proza, kas svētīgi atgādina, cik tā ir atšķirīga matērija no vēsturisku pārstāstu treļliem. Vizualitāte, tēlu un simbolu gudrās proporcijas ļauj skatīties visdrūmākajos eksistences mārkos kā akās. Ticot autores patiesumam, iespējams nonākt pat padomju armijas virsnieku sievu dvēselēs, neiejūdzoties ideoloģiskās sakās."
Gundega Repše

"Pagājušā gadsimta 70. gadi, Liepāja, PSRS rietumu robeža. Dzīve divās pasaulēs, kuras savieno izgriežams tilts ar caurlaides posteni, pa vidu — karakuģu un zemūdeņu ceļš. Militāristi un civilisti, krievi un latvieši, savējie un svešie. Dzīve, ko mānīgi viegli pavairot ar melnbaltām plakātu klišejām, bet apaudzēt ar siltu, sajūtās un nozīmēs elpojošu cilvēcisku būtību spēj vien Dievs, māte un rakstnieka talants."
Vents Zvaigzne

"Lai vai kas šai pasaulē notiktu, man šķiet, ka Andra Manfelde to tvertu no mīlestības skatpunkta. Protams, tas iekļauj arī dzimteni un mājas, bet Andras sirds pirmkārt un galvenokārt atveras viņas svētajai trīsvienībai: sievietei, vīrietim un viņu turpinājumam — bērnam. Šī mīlestība romānā ir klātesoša ik rindā."
Gundega Blumberga

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Genres: History, Read For School, Unfinished

256 pages, Hardcover

Published January 1, 2017

About the author

Raksta dzeju, prozu un prozu bērniem. 2002. gadā viņa absolvēja Rīgas Dizaina un mākslas augstskolu kā tēlniece. Kopš 2002. gada publikācijas literatūras mēnešrakstos, tostarp dzejoļu izlase literārajā žurnālā "Luna", par kuru viņa saņēma Literatūras gada balvu.

2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību.

Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu".

Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".

Reviews

[Zane Biezā · Rating 2 out of 5]

Kapēc dažas latviešu autores (ne tikai Manfelde) uzskata, ka vajag obligāti visādi izvingrināties un izrādīties ar savu pārbagāto latviešu valodu? Romānam nebūtu jāpārvēršas par jauno autoru vasaras nometnes vingrinājumu apkopojumu. Pašmerķīgās valodas rotaļas un figūras visu sabojā. Būtu likusi vienu zvaigzni, ja ne pašās beigās aborta aina un teikums, kurš aizķērās. "Tētis mēdza teikt, ka pelnīts pēriens ir sods, bet nepelnīts - balva." Kopumā - nav vērts.

[Dzintars Dzenis · Rating 1 out of 5]

Pārsālīta zupa. Tik pārsālīta ar liekvārdību, epitetiem un alegorijām, ka nav baudāma. Retā reize, kad ar nepacietību gaidīju grāmatas beigas.

[Elīna Jurberga]

uzsākot grāmatas lasīšanu šķita savādi, ka nesaprotu, kas notiek, taču tad, iejutusies teksta ritmā sāku saprast līdz brīdim, kad iegāzos lielā mežģīņu kaudzē, tik daudz skaistuma, tik daudz vārdisku rotaļu, teikumu gleznu, ka apmaldījos starp visām tām mežģīnēm un nepratu atrast ceļu ārā.

viņa raksta skaisti, bet, ak, cik ļoti skaistumā sapinas, pārcenšas un noslīcina sižetu.
un man mazliet apnika cīnīties ar to smukumu, tāpēc līdz galam tā arī netiku ..

[Madara · Rating 4 out of 5]

Berlīnē sēdēt uz gultas baltā dzīvoklī arābu un turku rajonā un klausīties no datora skanošajā Gundara Āboliņa balsī, kas lasa par Frosju.
Rīgā izvairīties no pienākumiem un lietus, un zilām debesīm, lai pati to izlasītu savā balsī.
Vēl joprojām uz Liepāju neaizbraukt.

Viena no pēdējā laika visspēcīgākajām, visievainojošākajām, vissaprotamākajām (es atceros dzīvi komunālajā dzīvoklī, īstā, ar visiem iedzīvotājiem, kas tur jau gadu desmitiem - kaut gan man, man, neatkarības bērnam, nevajadzētu (?) tādām atmiņām būt, bet ne jau par dzīvokli, ne jau tikai par to.), viscilvēciskākajām (emocijas jau, šķiet, te vairs citādāk nevar aprakstīt kā vien citējot visu grāmatu), vis....
grāmatām.

Bet par māksliniecisko izteiksmi? Es nezinu, mani noķēra. Viegli savaldzināma? Kā pretstats pelēkumam varbūt.
Vārdi un emocijas par lupatu, šķiet, no prāta neizies nekad.

[Liene · Rating 2 out of 5]

Grāmatai jau nebija ne vainas, sižets bija tīri tā neko, brīžiem pat ļoti interesanti. Bet tā liekvārdība ļoti traucēja, viss tik skaisti un plaši aprakstīts, ka brīžiem vispār aizmirsu ko es te lasu...

[Aija · Rating 3 out of 5]

Reizēm liekas, ka latviešu autoriem gribas būt pārinteliģentiem, runāt neskaidri, mīklaini un miglaini, metaforu pilnā valodā, lai, pasarg, Dievs, neuzrakstītu pārāk prasti un vienkārši. Galu galā ņemt un uzrakstīt atkal par mūžveco tēmu - mīlestību, vilšanos, krāpšanos.
Ļoti gribējās vairāk Karaostas reāliju, vietu, cilvēku, lietu. Patika epizodes par Matroža kluba vēsturi vai par iepirkšanos armijnieku teritorijas bagātīgajā veikalā. Tiešām žēl, ka tomēr centrā atkal jau vīrieša kāre pēc jaunām miesām, sievietes mūžīgā spēja piedot.

[Arnis · Rating 3 out of 5]

https://poseidons99.wordpress.com/201...

[Kristīne Līcis · Rating 3 out of 5]

Ļoti cilvēcīga, ļoti iejūtīga un ar mīlestību pret cilvēktiem un vietu rakstīta grāmata. Nav nevainojami "labās" un neglābjami "ļaunās" puses, ir visdažādākajos veidos nelaimīgi ļaudis, kas tādēļ vai nu kļūst par monstru, kā Izaida, vai tuvojas svēto kārtai, kā Valērija. Varbūt tieši no tā duālisms un pretpoli izveidojas par vienu no galvenajām tēmām - katedrāle kā klubs un kā svēto mājvieta, tilts kā apvienojošais un nošķirošais, katras mīlestības divas puses, sakrālais un laicīgais.

Vispretrunīgākās izjūtas par valodu. Izrādās, arī tēlainības un pārpuķainības var būt par daudz, ja tajās noslīkst gan sižets, gan trāpīgie salīdzinājumi (ka tēva prombūtne ir neiekurta krāsns, ka Karosta ir Liepājas aklā zarna, ka 90.gadu sākuma ļaužu dvēselēs kokteilis no proletariāta taisnīguma un pagrīdes buržuā alkatības). Vai tēlaina valoda ir vērtība pati par sevi? Vai arī tai jāpaliek kā instrumentam stāsta spēka vairošanā?

Laiks un telpa ir vienas formas divas puses. Šeit visi izmisīgi skaitīja minutes, stundas un dienas /../ Telpa kļuva lielāka /../ sienas auga un līdz ar kameru apjomu auga sirds, plaušas, aknas, asinīs veiktais atmiņu pieraksts.

[Andrzej · Rating 2 out of 5]

Lasot, neskaitāmas reizes pie sevis dungoju -
"ciku, ciku, saku,
šuju lellei jaku-
vizuļotu, kruzuļotu,
ciku cakām izcakotu"

Cakas vien, kur tik pieskaries - cakas un vizuļi. Spīguļi. Teiksiet - sāpes, dzīve, likteņi? Bet kur tajā dz(e)ijas kaudzē jaka?

Šī sērijas grāmata “Mēs. Latvija, XX gadsimts” man sākās ar pēcvārdu. Stāsts, dažas lappuses. Viss pārējais - dzijas kaudzīte spoguļa priekšā, atspulgā vēl viena. Un starp abām autors - ada un tamborē un sp(ī)oguļo tik ļoti, ka neko citu, pieejot pie spoguļa, ieraudzīt nevaru.

p.s bet ir arī burvīgi dzejoļi, piemēram -

Nāvei ir dažādas sejas.
Viena no tām - migla.
Nāk lēni, kāpj
augstu, pieskaras
dziļi, apņem,
iekūņo,
pazaudē.

[Daila · Rating 4 out of 5]

Te nu reiz pierādās sensenais teiciens "kas par daudz, tas par skādi": mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu pārbagātība bieži liedz izbaudīt paša stāsta spēku.
---
Ceturtā zvaigznīte sākotnējām trim pievienojās pēc ilgāka laika grāmatas "pēcgaršas" dēļ - ik pa brīdim notveru sevi domās atgriežamies Karostā.

[Agnese · Rating 3 out of 5]

Pabeidzu lasīt grāmatu un īsti nesapratu, kāpēc gan stāsta fonam izvēlēta Karosta. Jo aprakstītie notikumi varēja norisināties itin jebkur citur. It kā vietām ir atspoguļotā tā dīvainā sadalītība starp Liepāju un to otru, noslēpumaino pusi, kas ir cieši nožogota un sargāta no svešām acīm. Tāda situācija nebija kurā katrā pilsētā. Bet ne jau tas bija stāsta centrālais elements. Mīlestība tā bija. Un tās izplēnēšana, tās citkārt dīvainās formas. Ja vēl nebūtu par Matrožu klubu pārtapušās baznīcas, tad nekas cits neliecinātu par kaut niecīgu saskari ar Karostu. Šī tendence kļuva arvien spilgtāka, tuvojoties stāsta beigām, jo sākumā autore vēl centās apspēlēt amizantas, tai vietai raksturīgas situācijas, tad turpinājumā stāsta varoņi arvien attālinājās no iemītās takas.

Taču, ja to es vēl daļēju spēju laist gar acīm, tad izteikti mākslinieciskā valodā, kad šķita, ka autore ar katru nodaļu cenšas pārspēt pati sevi, traucēja uztvert vēstījumu. Mani kā lasītāju tomēr vairāk interesē stāstījuma attīstība, nevis n-tie vienam vārdam veltītie epiteti. Tas, diemžēl, ir gana bieži sastopams mūsdienu autoru darbos.

[Inita · Rating 3 out of 5]

3.5 zvaigzes. Man patika izvēlētā vide un mīlas drāma, kas atrisinājās ar nelielu pārsteigumu. Lielā daļā darba vēlējos lielāku konkrētību tekstam un tas šķita pārāk tēlains. Autore gan lika labi iejusties personāžu iekšējā pasaulē.

[Ingrida Ceple · Rating 2 out of 5]

Šis bija otrs mēģinājums. Pirmajā netiku tālāk par 50. lapu. Tagad izmocījos gan tālāk, bet uz beigām vairs tikai pa diognāli, lai saprastu, ar ko tas viss beigsies. Sapratu vienu, ka Andra laikam nav īsti mana rakstniece.

[Annija Balčūne · Rating 4 out of 5]

Godīgi sakot, sākumā vispār nevarēju uztvert sižetu, jo stāsts lēkāja no viena tēla skatupunkta uz citu, bet uz beigām palika diezgan interesanti. Autore izmanto visdažādākos salīdzīnājumus un tiešām ļauj izjust daudzo tēlu lielo emociju spektru.

[Elina Tola (Bookeliina) · Rating 3 out of 5]

Pierast pie ritma bija grūti un pabeidzot grāmatu palika sajūta, ka tik un tā neesmu pieradusi. Bet kopumā bija tā vērts. Pārbagātā valoda reizēm patika, reizēm ļoti traucēja. Atmiņā paliekoši. 7 no 10 ballēm.

[Evija · Rating 3 out of 5]

Vienlīdz tēlaini izteicieni tiek likti mutē gan skolas vecuma skuķēnam, gan dzīves sūrumu pārdzīvojušam vecim. Ticamības moments zūd, kad visi domā vienlīdz skaisti.

Man patīk skaista valoda. Nudien patīk. Autores izmantotie salīdzinājumi ir tiešām burvīgi, taču, ja tie būtu izmantoti kā uzsvari, atzīmējot svarīgākās stāsta detaļas, tie iegūtu pavisam citu jēgu. Ja teikums pēc teikuma izcakots, katrs pārlasāms divas reizes, lai izkostu kodolu, viss saplūst viendabīgā pelēkā masā.

[Kristine Kornijanova · Rating 3 out of 5]

Nomācoši daudz poētiskas apziņas plūsmas, kas nogalina stāstu, kas pie tam iešūpojas turpat pusgrāmatu.

[Reezija.Aa · Rating 2 out of 5]

"Jūra ir miegs. Jūra ir tumsa. Jūra ir rītdiena, kurai tu nevari pieskarties. Jūra un rītdiena ir suņa aste, vāveres skrējiens pēc čiekura ritenī, reizēm tev paveicas un tu pārnes no dzimtenes robežas mājās akmeņus. Uz to mugurām vēl pirms mirkļa lāsoja debesis, bet istabā akmeņi mirst, jo debesīm par šauru plaukstā un istabā, pieskāriena aptraipītas, debesis nolūp no akmeņu apaļām mugurām un prom. Dzīvās debesis."

[Vilis]

Teikumi lielākoties bija labi.

[Emīls Sietiņš · Rating 3 out of 5]

Gribu sev uzsist uz pleca un apsveikt ar šīs grāmatas izlasīšanu.

Šovasar esmu noskaņots pabeigt lasīt visu "MĒS. Latvija, XX gadsimts" vēsturisko romānu sēriju - personīgais projekts, ko jau iesāku pagājušajā vasarā, nu jau ir teju pievarēts. Šī bija vienpadsmitā (no 13) sērijas grāmatām, kuru esmu izlasījis (vēl tikai atliek izlasīt Kristīnes Ulbergas "Tur" un Laimas Kotas "Istaba").

Varu tikai piebalsot lielākajai daļai Goodreads lasītāju, kuri sūkstās par nu jau kārtējo sērijas grāmatu, kas cenšas (atļaujšos teikt) samērā vienkāršu un (jā, atļaušos teikt) samērā garlaicīgu sižetu ietērpt miljons metaforās, kur, personīgi, 1/3 no tām ir ok, bet pārējās sabojā lasīšanas prieku.

Šo grāmatu es iesāku lasīt pagājušās vasaras beigās. Tad sākās skola, pazuda laiks un griba, lai turpinātu mocīties ar šīs grāmatas lasīšanu, un tās lasīšanai nopietni sevi varēju piespiest tikai pēc mācību gada beigām.

Atzīšos, šī ir pirmā Andras Manfeldes grāmata, ko esmu izlasījis un jāsaka, ka laikam man īsti nerūp šīs rakstnieces morālais pasaules skatījums. Man nerūp tas, ko viņa cenšas ar šo grāmatu pateikt. Man ir diez gan vienalga, ka Karostas katedrāle padomijas laikā tika pārvērsta par Matrožu klubu. Kā lasītājs es saprotu, ka šajā faktā man ir jāsaskata "noziegums", "ačgārnums", "bezdievība", kas sagandē visu Karostas iedzīvotāju dzīves. A man bija vienalga... Man arī sižetiski garlaicīga likās romāna galvenā "drāma" - tā ir redzēta miljons ziepju operās un ir kļuvusi tik banāla, ka to nevar uzskatīt kā galveno problēmu 21. gadsimta romānā - ja pat tas stāsta par 70. gadiem. Kā saka pati rakstniece romāna pēcvārdā - "iemiesošanās laikā ir tikai fikcija. Spēles platforma, uz kuras es satiekos ar (mūsdienu) lasītāju" (lpp. 243).

Visbeidzot, manuprāt, A. Manfelde pati ir apjukusi savā morālajā redzējumā par cilvēku attiecībām - seksualitāti un mīlestību. Vienā teikumā atzīstot ka padomju vara mākslīgi centās iegalvot cilvēkiem par ģimenes nozīmīgumu un tās sairšanu kā sabiedrības devalvāciju, tā "piesmejot patiesīgo", bet tad jau nākamajā teikumā pati apgalvojot, ka seksualitāte, bez ģimenes ietvara ir infekcija, kas turpina postīt mūsdienu sabiedrību. Make it make sense!

Bet, protams, man arī ir jāuzteic labais šajā grāmatā. Vislielākais pluss, kas tomēr liks man atcerēties šo grāmatu tad, kad būšu pabeidzis lasīt visu vēsturisko romānu sēriju ir tas, ka pirmo (!!) reizi vairāki šīs grāmatas galvenie varoņi nav "etniskie latvieši"! Šī ir vienpadsmitā (!!) grāmata, kuru es esmu izlasījis šo 13 grāmatu sērijā un šī ir pirmā reize, kad autors ir izvēlējies centrēt savu stāstu ap varoni, kas nav latvietis. Tas ir pārsteidzoši cik ļoti miopiski acīmredzot ir domājuši teju visi šīs romānu sērijas autori, iztēlojoties savus galvenos varoņus.

Ko galu galā nozīmē vārdu salikums: "MĒS. Latvija, XX gadsimts"? Kas esam MĒS? 20. gadsimtā skaidri ir redzams, ka Latvijas teritorijā dzīvoja ļoti dažādi cilvēki, ar dažādām nacionālām un etniskām piederībām - latvieši, krievi, poļi, lietuvieši, vācbaltieši, ebreji. Bet A. Manfeldes grāmata ir pirmā, kura ir uzdrīkstējusies paskatīties uz 1970. gada Latviju caur krievu tautības acīm. Par to rakstniecei liels paldies.

Jau tagad apzinos, ka pēc šīs romānu sērijas izlasīšanas, es vēlēšos vēlreiz atgriezties 20. gadsimta Latvijā. Bet šoreiz es vēlētos lasīt stāstus no citiem skatupunktiem. Varoņiem, kuriem ir cita tautība, reliģiski un politiski uzskati. Šis, manuprāt, ir arī vislielākais robs šajā grāmatu sērijā - tā vietā, lai veidotu dialogu ar sabiedrību un cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, autori, tīšuprāt vai netīši, ir izveidojuši monologu, viengabalainu pasaules un Latvijas redzējumu, kurā nav vietas citiem, vēl nedzirdētiem stāstiem, kas varētu likt "etniskajiem latviešiem" justies neērti, bet, kuri, uzskatu, ir vajadzīgi, lai ne tikai sniegtu 21. gadsimta lasītājam iespēju pilnīgāk apzināties 20. gadsimta notikumus, bet, lai arī saprastu mūsdienu Latvijas sabiedrību, kas, galu galā, ir veidojusies uz 20. gadsimta cilvēku pleciem. (Protams, ir arī spilgti izņēmumi - piem. Gunta Bereļa "Vārdiem nebija vietas" un Ingas Gailes "Stikli", kas savā veidā cenšas graut šo viengabalaino monologu).

Šai grāmatai dodu 3 zvaigznes. Nebija šausmīgi slikta. Nebija baigi laba.

[Arita Zvejniece · Rating 3 out of 5]

Diezgan nomocījos, bet tomēr tiku līdz galam. Valoda un stils galīgi ne manā gaumē - tik daudz lieka, apraksti, dabas un vides tēlojumi, kam nav nekādas lomas sižetā un nekāda mākslinieciskā devuma. Samocīta grāmata, lai gan idejiski par tēmu varēja sanākt ļoti labs romāns. Pēdejā gada laikā esmu lasījusi vēl divus citus romānus par Liepāju laika griežos - Matildes gadsimtu un Krieva ādu, kas ir nesalidzināmi labākās. Divarpus zvaigznes no manis.

[Renāte Sokolovska · Rating 5 out of 5]

Grāmatas sākums bija grūts un atīstījās lēni, bija ārkārtīgi grūti izsekot līdzi tēmai un atrast kādu saikni starp teksta fragmentiem. Bet, turpinot lasīt, aizvien vairāk iepatikās savdabīgā tēlainā valoda (šī ir mana pirmā saskarsme ar Manfeldes tekstiem) un tas kā tika attēloti varoņu iekšējie notikumi (augošā plaisa starp vīru un sievu, mazvērtības izjūta, ilūziju un sapņu sairšana). Īpatnējais stils lika man pamanīt daudz vairāk un daudz labāk izprast tēlus; bez tēlainības šis varbūt pat būtu tikai jau simtiem reižu dzirdētais stāsts par vīru, kas atstāj savu sievu citas sievietes dēļ.

Lai gan es īpaši nejutu līdzi Arsēnijam, jo uzskatu, ka viņa spēkos bija pašam tikt galā ar vainas un mazvērtības izjūtu un dzīvot tā, kā viņš grib un nenovest visu līdz lūzuma punktam, man patika, ka tomēr beigās tika atainota viņa vismaz platoniskā mīlestība pret Valēriju.

Šo grāmatu iegādājos kā Ziemassvētku dāvanu draudzenei, bet izrādījās, ka viņai jau tā bija. Tā nu nejauši lasīšana uzkrita man, bet es par to priecājos, jo šī iespējams būs viena no manām mīļākajām šogad izlasītajām grāmatām, kas kādreiz noteikti būs jāpārlasa.

[Erika · Rating 2 out of 5]

Kauns atzīties, bet nespēju izlasīt līdz galam, cik ļoti, ļoti garlaikoja... Sapratu, ka aizraujošs saturs man svarīgāks par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un epitetu pārbagātību.

[Alma · Rating 5 out of 5]

Tik tieši un gandrīz mēmi.

[Valdis Tirzmalis · Rating 3 out of 5]

Materiāls romāna pamatā ir savākts diezgan iespaidīgs, ko nevar teikt par pašu romānu, tas liekas tāds subjektīvs, bet nevis no varoņa viedokļa, bet no autora izvēlētajiem izteiktsmes līdzekļiem. Un beigas tika ieskicētas paredzamas un klišejiskas.

[Džoanna Lebedoka · Rating 3 out of 5]

Nu sākums grāmatai bija mazliet grūts, jo jāielauzās autores valodā. Līdz beigām tā arī īsti nepieradu, jo bija sajūta, ka grāmatā autorei jāpierāda cik daudz un dažādus vārdus viņa zina, cik spilgti viņa spēj pateikt to un šo. Bet visas manas uzslavas par savākto materiālu, atmiņām un liecībām. Karostā esmu bijusi vienreiz un toreiz nepārprotami pie sevis nodomāju, ka tā ir cita pasaule - gluži kā tas vēstīts grāmatā.

[Marija Assereckova · Rating 2 out of 5]

Neesmu ne no Karostas, ne no virsnieku ģimenes. Ar slēgto kara pilsētiņu mani vieno tikai dzimtā valoda, bet tās vide liekas tikpat sveša kā latviešu meitenēm Manfeldes romānā. Bet par spīti tam dziļi nepareizs liekas kādas recenzentes apgalvojums, ka caur Manfeldi virsnieku sievas un savā ziņā arī Latvijas krievietes ir ieguvušas savu balsi. Autores pieci Karostā nodzīvotie gadi un pazīšanās ar vietējiem, protams, dod kaut kādu pamatu runāt par šo vietu. Un nevar teikt, ka grāmata ir pilnīgi neizdevusies. Bet man tā likās kā paviršs īstās dzīves atstāstījums – ar veiksmīgām vietām, bet blāvu pēcgaršu.

Neizprotama ir autores izvēle iesstarpināt latviešu tekstā krievu vārdus, gan kirilicā, gan latviskā transkripcijā. Atgādina dažu ASV rakstnieku kaisli lietot spāņu vārdus angļu tekstā, rakstot par latiņamerikāņiem. Nevajadzīga ekzotizācija, turklāt vēl neveikli izpildīta – izaugdama 100% krievvalodīgajā vidē, es ne reizi mūžā nebiju dzirdējusi, ka vodku kāds būtu saucis par vodočku. Manfeldes romānā vodka ir svešvārds, tur visi dzer tikai vodočku. Komunālo dzīvokli krieviski sauc nevis par komunaļņiku, bet par komunalku. Varbūt latviešu lasītājs tādas lietas nepamana. Bet, ja jūti, ka šī grāmata kaut pastarpināti, bet tomēr varētu būt arī par tevi – pamani, paklūpi aiz katras neveiklības, un ļoti ātri beidz tam visam ticēt.

[Jolis · Rating 4 out of 5]

Romāns Karostai.
Ja padziļināti neinteresētu Karosta un padomju laikā atbraukušo virsnieku un viņu ģimeņu dzīve, diez vai jebkad tiktu tālāk par dažām lappusēm. Jau no paša sākuma vilināja nosaukums - "Virsnieku sievas".
Ne tik ļoti traucēja daudzie tēlainās izteiksmes līdzekļi un pārspīlēti bagātā valoda (to jau no Manfeldes gaidīju, ko ta citu), cik romāna sižets, kas vairāk atgādināja meksikāņu seriālu ar padomju garšu. Dažviet spilgtie mēnešreižu apraksti arī šķita vairāk nekā ērmīgi.

[Ramona Miglāne · Rating 4 out of 5]

Tik aizraujoši iepazīt dzīves aiz skērkociņkastīšu sienām, kurām ikdienā mēs tik bieži paskrienam garām, ceļā uz Palmu līci (Ziemeļmolu). Pabeidzot Virsnieku sievas, kārtējo reizi man jānopūšas ar atvieglojuma sajūtu, ka esmu dzimusi šeit un tagad.

Sākot lasīt, grūti pieradt pie stāstījuma ritma. Bet tāpēc nevajag padoties - ar laiku ritms kļūst pierasts un stāsts aizraujošs.

[Ieva · Rating 1 out of 5]

Lai gan man patīk krāšņa valoda, šī manai gaumei bija pārāk sacakota. Tik ciku caku tamborējuma mežģīnē savīta, ka valoda pārmāc sižetu, un bez tā man zūd interese lasīt. Tad nu jau pirms uzradās mīlas trijstūris man pārstāja rūpēt un pa diagonāli izlasīju līdz beigām, lai vismaz aptuveni nojaustu par ko bija grāmata.