Ikviens ik pa laikam nonāk vietā, kur prasa: bet ko tālāk? Es nezinu, ko tālāk. Tad es apstājos, nomierinos, dziļi ieelpoju un vienkārši paskatos sev virs galvas. Atbilde reizēm ir tur – kaut kur augstāk.
Nils Sakss ir pusaudžu psihoterapeita Nila Konstantinova pseidonīms. Līdzās darbam ar jauniešiem viņš raksta stāstus, lugas un noveles. Par debijas krājumu “Nopietnie nolūki” nominēts kultūras balvai, ir vairākkārtējs “Prozas lasījumu” laureāts. Liepājas teātrī iestudēta Nila Saksa luga “Vairs nevienu”. Šis ir viņa otrais stāstu krājums.
Nils Sakss (Konstantinovs) mācījies spēlēt amerikāņu futbolu Amerikā, kino režiju - Francijā, teātra mākslu - Pēterburgā, strādājis par pludmales glābēju Dubajā, par sanitāru Ģaiļezera slimnīcā Rīgā, bijis bērnu sporta treneris Anglijā, laikrakstu "Diena" un "Dienas Bizness" žurnālists, kā arī izveidojis izdevniecību "Severīns".
Es nezinu kā to pateikt (daudzi saka, ka man kā rakstniecei vajadzētu spēt pateikt vārdos visu) ,... bet šī grāmata ir brīnums! Es zinu, ka tas izklausās tieši tik banāli, bet tāpēc jau tās banalitātes ir tik īstas un saprotamas un ... pieredzētas! Izdzīvotas. Sajustas. Noklusētas. Un izraudātas.
[..] Arī apkārt kaut kas mainījas. Viss kļuva tāds kā ātrāks. [..] Un netikai vairāk, bet arī skaļāk, steidzīgāk, varbūt pat izmisīgāk. [..]
Un vai šis nav - iespējami precīzākais, kā mēs jūtamies (sajutāmies) par savu pieaugšanu?! Un nē, tas nav tikai par puišiem ... vai meitenēm. Vīriešiem. Sievietēm. Tas ir par (sa)just spējīgiem cilvēkiem. UUn par tādiem cilvēkiem, kas fiksē - notikumus un to, kā mēs tos sajūtam.
[..] Izrādījās, ka jebkura izvēle šaubas nevis atrisina, bet tikai tās pārvērš, pastumj kaut kur tālāk ... [..] bet ja nu tu būtu darījis citādi? [..] Šaubas neko nemēģina pateikt vai pārmest. Bet tai balsij vienmēr ir taisnība. [..]
Šī grāmata ir mums katrai un katram, katrā lappusē (varbūt stāstā) ieraudzīt sevi ... Un man - mazliet sev piedot - pieaugšanu! Lasiet! Ir ļoti vērts.
Man ļoti patika. Patika taktili - tik patīkams vāka materiāls. Patika saturiski - sirsnīga, dziļa un daudzviet smieklīga grāmata. Brīžiem tā kļuva pavisam nesmieklīga. Jo īpaši lieliskajās dzejas rindās (patiešām labi dzejoļi – kā kaut ko tādu vispār var dabūt gatavu?). Lai vai kā, nepameta sajūta, ka izstāstītais ir ļoti saprotams un lasot jūties kā savējais. Šeit liels nopelns pagājušā gadsimta nostaļģiju raisošajām detaļām (burvīgas!), kas ir bijušas ikviena, šajā laikā dzīvojuša pilsoņa neatņema dzīves daļa. Tomēr vairāk tamdēļ, ka iespējams iejusties varoņu ādā. Gan lūkojoties pasaulē piecgadīga bērna acīm, gan atminoties sevī bangojam pusaudzīgo nemieru. Taču man bija mazliet par īsu. Vēl vismaz pieci stāsti darītu grāmatu bagātāku. Esmu droša, ka Nilam Saksam būtu vēl, ko izstāstīt.
Pilnīgi nelegāli, cik īss ir šis stāstu un dzejoļu krājums. Gribu vēl otro, trešo un vēl pārējos sējumus, jo bieži negadās tik labas grāmatas, kurās rakstnieks tik prasmīgi vārdos ietvēris to bērna perspektīvu, lūkojoties uz pieaugušo pasaules biežo neloģiskumu un netīrumu, kuru pieaugušie bērniem neizstāsta vai - vēl ļaunāk - par bērnu nemaz nedomā un runā par bērnu trešajā personā, bērnam turpat blakus esot.
Līdzīgi kā grāmatas stāstniekam, tā mulsinošā periodiskā pazušana, nē, drīzāk izkrišana, kaut kur starp bērna perspektīvu un pieaugšanu ir tik ļoti relatable.
Un, starp citu, tur augstāk - kur ir tā atbilde? Kādu laiku jau vairs nevaru saredzēt. Kā gribētos, lai kāds pasaka, kurā augšas punktā skatīties. Varbūt man arī jānopūš dekādes putekļi no sava psiholoģijas bakalaura un jāturpina iesāktais?
Visiem iesaku izlasīt šo grāmatu. Un es ceru, ka Nils Sakss nepārstās rakstīt, jo mums vajag vēl.
Ja autors nebūtu N.S., no kura gribas gaidīt ko īpašu; Ja grāmatā būtu bijis tikai pēdējais stāsts, kas bija labs; Ja netraucētu acīmredzamā auditora izdabāšana auditorijai…
Kad šī grāmata parādījās,zināju-šo es lasīšu. Ļoti patika, ka katrā lapaspusē bija mazi zīmējumi – tie ne tikai papildināja tekstu, bet arī lieliski atbilda konkrētajam stāstam. Mazs, bet ļoti veiksmīgs elements.😊
Visa grāmata ir sirsnīga, atklāta un runā par pieaugšanu – gan emocionāli, gan praktiski. Stāsts par vecmāmiņu. Tas man atgādināja "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes"– tur arī ir vecmāmiņa un mazbērns ar visām iespējamām kaitēm (izņemot ūdeni ceļgalos😀), taču šajā grāmatā tas viss bija sirsnīgāk attēlots.
Vienīgais, kas mani mazliet samulsināja, bija stāsts par draudzenēm – man nebija līdz galam skaidrs, kas viņas bija,no kurienes un kāpēc pēkšņi vispār sižetā parādījās sievietes. Tur laikam pietrūka pārejas vai konteksta.
Visvairāk mani aizkustināja grāmatas beigu daļa – kad cilvēks jau ir pieaudzis, viņam ir sava ģimene, darbs, viņš atbalsta citus. Skaidrs, kur dzīves ceļš ir aizvedis.😊
Valoda ir viegla, brīžiem ļoti dziļa, bet citkārt ar labu devu humora – dažas vietas patiešām lika pasmaidīt.
Kopumā – ļoti patika. Taču, lai dotu visas piecas zvaigznes, man pietrūka kaut kas dziļāks,emocionālāks.😊
Kolīdz par šo grāmatu uzzināju, vēlējos to izlasīt.☺️ Parasti Nils Sakss (izrādās šis nav īstais vārds, bet rakstnieka pseidonīms🙃) man asociējas ar noteiktu un stingru viedokli savā lauciņā un bieži sliecos tam piekrist. Nevienu citu viņa literāro darbu nebiju lasījusi, lai arī zināju, ka tādi eksistē.
Grāmatiņa ir tiešām kabatas formāta un vāks ir ar pārsteidzoši spilgtiem elementiem. Formāts sākumā pārsteidza, bet "āriņa" ir ļoti simpātiska un atbilstoša "iekšiņai" ☺️ Lapaspušu malas ir apzīmētas ar stāstu ilustrējošiem ķiņķēziņiem, kurus arī vērts papētīt.
Šajā mini grāmatā ir pieredzes stāsti, kas mijas ar it kā jauna cilvēka radītiem dzejoļiem. Gandrīz kā lūgšanām visaugstākajam vai pasaulei. Jūtams, ka stāsti ir par paša autora piedzīvoto, lai arī grāmatas galveno tēlu - sirdī dzejnieku, babuškas mīlulīti, sanitāru, vēlāk skolas psihologu sauc citā vārdā. Stāsti iezīmē dažādus nozīmīgus pagrieziena punktus puiša dzīvē, runā par iekšējām izjūtām, šaubām un izvēlēm, kā arī satikšanos ar daudz ko neiepazītu un līdz šim nezināmu.
Pirmās izjūtas bija ārkārtīgi labas, stāsts par Babušku man atsauca atmiņā tik daudz no savas bērnības un manas omītes. Tik ļoti patika jūtamais smaids aiz katra teikuma. Tāda neliela pasmaidīšana par tiem laikiem un to laiku padarīšanām. ❤️ Šī stāsta laikā atkal pārliecinājos, ka mani ļoti uzrunā vienaudžu rakstītais. 👍 Vispār šī ir tāda Daudziņas grāmatas vīrieša versija, jo abas savā ziņā ir par izaugšanu. Tikai šī man noteikti patika daudz, daudz labāk. Valoda arī bija tik raita un aizraujoša. Grāmatu var izlasīt ļoti ātri, bet to vajag izbaudīt nesteidzīgi.
Kas man pietrūka? Pirmkārt, apjuku pie stāsta par divām draudzenēm, šķita, ka tas šajā krājumā bija iesprucis no malas. Otrkārt, lai arī man bija ārkārtīgi interesanti un sajutu šo ceļu, vēlējos manas sirds lielāku aizskaršanu. 🙃
Bet noteikti iesaku izlasīt un izbaudīt šo nelielo darbu💛
Brīžiem smējos, vēlāk jau teju raudāju. Šādi var uzrakstīt tikai no sirds, bez pretenzijām, ar vēlmi izstāstīt. Nezinu, vai autors kādreiz šeit ieskatās, bet, ja nu sanāk, gribētos teikt - rakstiet gan to dzeju. Mēs gribam lasīt gan to, gan stāstus, gan prozu. Jo, ja sanāk, tad sanāk.
Stāsts par slimnīcu no prāta tā arī neiziet. Skumji bez gala.
Katrs stāsts ir aizraujoši lasāms un ar spilgtiem tēliem, kā arī detalizēti aprakstītu vidi. Pats pirmais teksts par mūžīgi ārstējamo puisēnu man ļoti atgādināja Pāvela Sanajeva dokumentālo romānu “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes.” Nedaudz humora, mazliet skarbuma nopietnos tematos padara notikumus reālistiski uztveramus, jo arī dzīvē bieži vien nopietnais var kļūt līdz komismam traģisks.
Man savā ziņā (vismaz grāmatas pirmajā pusē) bija interesanti, bet rodas jautājums, cik pietuvināts vēstītājam ir mūsdienu bērns/pusaudzis? Labprāt dzirdētu viedokļus no jauniešiem.
Jau pašā stāsta sākumā aizplūdu savā bērnībā, savās mīļākajās vietās un stūrīšos, un omes azotē. Ja sāku lasīt vairāk tādēļ, lai iepazītos ar vienu bērnu un jauniešu žūrijas 15+ kategorijas grāmatu un neko daudz negaidīju, tad pabeidzu ar ļoti siltām sajūtām- notikumi viegli uztverami, plūstoši, ar bērnības un nostaļģijas "garšu". Visvairāk patika tieši stāsti par pašu bērnību, iespējams, lielākais iemesls tam bija kolorītā Babuška.
Stāsti par šo un to un ne par ko! Pēdējā stāstā gan kaut kas sasāpējis! Grāmatas noformējums gan izcils! Un "Litānija Svētās Dievmātes parādīšanās godam" arī izcila! Par to arī vesela ⭐ klāt.
Līdz šim šogad labākā lasītā grāmata… tik dziļa un pārdomu raisoša grāmata ar stāstiņiem, kas it kā ir savienoti un tajā pašā laikā nesaistīti. Protams, ka galvenais varonis ir bērns… tik dažāds un tuvs. mans racionālais prāts tā izdomāja sasaistīt to cik zinu par autoru. Paldies autoram par šo grāmatu- mīlīga un maziņa 🫶🏼
Pēdējā laikā tik daudzi raksta par manu paaudzi, un man tas patīk. Šis ir lielisks darbs, viena diena kopā, bet man būs par tik daudz ko domāt, it īpaši - pēdējo stāstu.
Nil, rakstiet vēl! Nē...nerakstiet vairs! Nerakstiet, jo Jūsu abi stāstu krājumi ir ļoti augstas klases literatūra.Tā latiņa ir tik augsta- vai iespējams to ilgi turēt ?1) "Nopietni nolūki" savā dziļumā, daudzslāņainībā, interesantajā saturā satricināja dvēseli tikpat lielā mērā kā savulaik Mobijs Diks. Šis krājums ir ekvivalents Mobijam Dikam, lai arī cits žanrs, nekā kopīga sižeta ziņā, tā bagātība, dziļums un sasniegtais efekts ir līdzvērtīgs. Tikpat episks tas ir. Grāmata, kas jānopērk, jo būtu periodiski jāpārlasa. 2) un "Augstāk" ir perfekta un tikpat gaiša, tikpat dvēseliski, tikpat laba kā Klīdzēja " Cilvēka bērns". Es beidzot sapratu arī daudz ko par savu bērnību. Vārdu sakot,abos krājumos Jūs izveicat lasītāja dvēseles terapiju. Tām piemīt dziedniecisks efekts. Laikam tā varētu teikt. Augstāk ir jātulko un jāizdod vispirms Baltijas kaimiņiem, tad vēl plašāk. Šāda līmeņa literatūru atstāt tikai Latvijā būtu nepiedodami. Tāpēc tomēr rakstiet, rakstiet lūdzu vēl. Jo mūsdienās raksta tik daudzi,kuriem labāk nebūtu jāraksta, bet es zinu,ka Jūs varētu mums iedot vēl tik daudz labu stāstu, ka Jums tomēr ir jāraksta! Rakstiet! Lūdzuu,turpiniet šo evaņģelizāciju.
Šī ir Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2025 grāmata vecuma grupā 15+.
Nila Saksa grāmata “Augstāk. Stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” ir ideāli piemērota jauniešu vecuma posmam. Teksti ir viegli uztverami, ar ideālu devu humora, vienlaikus tie liek jauniešiem apdomāties par dzīves situācijām, kas viņiem ir ļoti pazīstamas un saprotamas.
Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem un dzejoļiem, kas atšķiras pēc noskaņas un tematikas, bet kopā veido vienotu sajūtu par to, ko nozīmē augt, kļūdīties, meklēt sevi un pakāpeniski tuvoties pieaugšanai.
Man ļoti patika, ka lasīšana šķita brīva un nepiespiesta — teksts runā ar jaunieti viņa valodā.
"Nu ko skaties uz mani kā Ļeņins uz revolūciju!"
"Zaraza bija vārds, kurš mani bērnībā biedēja vairāk par visu pasaulē. Jau skaņa vien lika sarauties. Kas tieši tā zaraza bija, nezināju, jo Babuška nekad to neprecizēja, bet to varēja saķert, ja nemazgā rokas pirms ēšanas, aiztiek savu pincīti vai sētā iesaistās sarunās ar krieviem, kas dzīvoja daudzstāvenēs Valdemāra ielas otrā pusē."
"Šeit sadūrās zinātne un māņticība, izglītība un tumsonība, medicīna un pūšļošana - citiem vārdiem sakot, vecā pasaule un jaunā, nupat atnākusī."
"Izrādījās, ka jebkura izvēle šaubas nevis atrisina, bet tikai tās pārvērš, pastumj kaut kur tālāk, kur tās turpina mocīt kā klusa, urdoša balss, kas reizēm izlien līdz apziņas līmeņiem, čukstot pie auss: bet ja nu tu būtu darījis citādi?"
Vecāki, vecvecāki, skolotāji un citi pieaugušie, kas ikdienā audzina un kontaktējas ar bērniem un jauniešiem - domājiet, ko runājiet bērnu klātbūtnē. Vārdi, ko jūs izsakiet, iespējams kā joku var neapdomīgi radīt tālejošas sekas.
Šī mazā grāmatiņa mani pievilināja un ievilka savās lappusēs. Man patika, ļoti patika. Grāmatā atradīsi stāstus, kas papildināti ar dzejoļiem, kuri stāsta par cilvēka pieaugšanu. Stāsts virzās cauri no maza zēna skatu punkta, to kā viņš uztver lietas un notikumus, kā reaģē pieaugušie un ko viņš savā bērna prātā saprot. Ko domā un kā rīkojas būdams pusaudzis un noslēgumā kā pieaudzis vīrietis.
Jāsaka gan, ka pie stāsta par draudzenēm sākotnēji gan apmulsu. Vairākkārt pārlasīju vai tiešām stāsts sākas sieviešu dzimtē, pat šķīru atpakaļ lapas, lai saprastu vai neesmu kļūdījusies un iepriekš lasīju par zēnu 😅🙈 tā teikt autors paķer uz izbrīnu.
Patika humors un ironiskās piezīmes, kā arī vieglā un raitā valoda. Autors meistarīgi notur lasītāja uzmanību.
Man ne visai patīk stāstu krājumi, jo vienmēr liekas, ka tikai nedaudz - un būtu sanācis romāns. Izlasīju šo, jo bija atvases skolas "vasaras ieteicamās literatūras" sarakstā. Nezinu gan kāpēc, jo mērķauditorija liekas PSRS laikos dzimušie, kuri grāmatā atradīs daudz ko varbūt piemirstu, varbūt ne tik. Arī dažādu zemtekstu un kultūratsauču uztverei tomēr vajadzīga lielāka dzīves pieredze, kāda visticamāk nav trīspadsmitgadniekiem. Stāstu secība- maza zēna atmiņas un pieauguša vīrieša darba gaitas grāmatas beigās liek domāt par kaut ko autobiogrāfisku, tādēļ veļ jo vairāk gribas to uztvert kā romānu. Tāpēc piekritīšu tiem, kas domā, kas stāsts par abām draudzenēm neiederas. Tomēr kopumā stāsti liekas koncentrēti, nostrādāti, grāmata lasās raiti. Noteikti to ieteiktu izlasīt citiem. Mazais formāts to padara ērti lasāmu jebkur.
Grāmatiņa saucas - par pieaugšanu, tāpēc vispirms to nopirku un iedevu izlasīt savam dēlam. Tikai pēc tam paņēmu pati palsīties - jo tāda viegla forša grāmatiņa, rokā ieguļas. Rezultātā man patika vairāk nekā manam tīnim. Varbūt tāpēc, ka jau "iziets cauri", bet viņam - viss vēl priekšā un vēl jāpiedzīvo? Arī padomju laika bērnības reāliju apraksti tādam mūsdienu puikam droši vien neko neizteica (pirmais stāsts?), pat ja es skaidrotu. Bet tomēr no mammas viedokļa iesaku mūsdienu puikām - jo, kaut arī saka, ka literatūra ir ļoti "vīrišķīga", un ir maz "meiteņu - varoņu", tad ne, man tā neliekas. Šajos stāstos galvenais varonis ir puika - tāds īsts, neizdomāts. Cerams, ka puikām saprotams. Un iesaku arī mammām, jo lasot var pasmieties, var pašausmināties, bet pēcgarša tāda viegla un maiga, un prasās vēl. Tēti, ko sakāt jūs? Dzejoļi - izcili!
Izjusti stāsti ar skatu uz dzīvi caur bērnības un pasaudžu gadu prizmu, ar neizpratni par pieaugušajiem un pasaules izzināšanu. Grāmata, ar kuru justies komfortā – gan patīkamā iesējuma, gan stāstu un starp tiem ievīto dzejoļu atklātības dēļ. *** Šaubas ir tikai neziņa. Šaubas neko nemēģina pateikt vai pārmest. Bet tai balsij vienmēr ir taisnība. (98. lpp.)
Esmu novērojis, ka cilvēki, kuri jūt lielu trauksmi, izmisīgi meklē visas iespējas dot tai brīvību. Ļaut trauksmei trakot, pat ja tas nozīmē ciešanas viņiem pašiem. Viņi darīs visu, lai izvestu savu trauksmi uz skatuves. (115.–116. lpp.)
[..] trauksme ir egoistiska, – mēs baidāmies tikai no iespējas pazaudēt sevi kā personu [..]. (118. lpp.)
Pēdējo gadu biezajā un platajā pusmūža sieviešu sarakstītajā latviešu daiļliteratūras straumē šī grāmata ir svaiga gaisa malks. No platās un biezās straumes tā duras ārā kā mākslas darbam līdzīga vientuļa sieksta. Gribat turpināt peldēt pa straumi - peldiet tālāk (mēģiniet gan nenoslīkt). Gribat sevi palutināt ar patiešām pasaules klases īsstāstu grāmatu - lūdzu! Te tā ir. Vienu zvaigzni aiztaupīju par satura neatbilstību pieteikumam. Par pieaugšanu daudz neko grāmatā neatradu. Toties ir papilnam pieauguša pusmūža vīrieša kvalitatīvas ironijas par to kā te, pie mums, bija un aizvien ir. Paldies autoram!