Rakstnieces vīram nav viegli. Visu pavasari viņa rakstīja. Es uzbūvēju siltumnīcu, domāju – nu viņa stādīs tomātus. Nekā – pašam vajadzēja stādīt. Labi, iestādīju. Nomainīju zemi balkona kastēs, domāju – stādīs petūnijas. Nekā – pašam bija jāstāda. Nu, domāju, vismaz zirņus un pupas… Kā tad, gaidi ar maisu! Sēž un raksta. Un tad sāka man dot pa vienam stāstiņam lasīt. Skatās – gaida, ko teikšu… Domāju – nu labi, izlasīšu. Un ielasījos. Vai, kā ielasījos! Komunaļņiks! Šī burvīgā piespiedu tuvība. Smakas un skaņas, svētki un kautiņi, internacionālā mīla un starpnāciju naids… Kādas kaislības! Un tas viss – dažos apdzīvojamās platības kvadrātmetros… Visi, kas to ir piedzīvojuši, atcerēsies. Visiem, kas piedzima vēlāk, būs smieklīgi. Un rakstnieces vīram arī būs vieglāk. Prasu – ko dari, raksti? Nē, saka, ravēju. Vilis Daudziņš
Komunālā dzīvokļa mikropasaule, skatīta mazās Zanes acīm, ir stāsts, kas vienlaikus liek smieties balsī un vedina uz pārdomām. Trāpīgās etīdēs izspēlētais padomju laika sadzīves absurda teātris raisa vienlaikus uzjautrinājumu un smeldzi. Līdzās latviešu rakstnieku klasiskajām bērnības atmiņām tagad nostājas arī “Bērnudienas Komunālijā” – ne mazāk saulainas, ne mazāk skarbas, bet izstāstītas ar uzvarošu humoru un mīlestību. Bārbala Simsone
Iespējams problēma ir tajā, ka man no sirds ir apnicis saturs par padomju laikiem - es tiešām pieļauju domu, ka tas man traucēja grāmatu baudīt. Bet tieši tik pat iespējams, ka man traucēja saprašana, ka man tiek izsniegtas tikai atmiņas un nekas vairāk, un es īsti nesaprotu, ko man ar svešām atmiņām darīt, ja tās paliek tikai atmiņas un neparauj mana skatpunkta leņķi plašāku. Meh.
Autore, nepārprotami, ir izcila un aizrautīga stāstniece. Bet pievienošos tiem kritiķiem, kam vēstījuma salikums bija par haotisku. Ja epiloga teksts būtu sākumā, arī visu turpmāko lasītājs uztvertu vieglāk, nemeklējot kļūdas matriksā, vēstures nesaskanības vai vispārinājumus. Jo grāmatas pasniegšanas veids paģēr, ka tās ir atmiņas, memuārs, bet epizodes biežāk izskanēja kā izvērstas anekdotes no padomju laikiem, un pat ja arī tas viss ir noticis ar Zani Daudziņu, nepamet sajūta, ka daudz kas ir pievilkts, piepušķots, sabiezināts stāsta labskanības dēļ. Ko var piedot, ja tas tiek pasniegts kā fikcija. Bet netiek. Biju dzirdējusi viedokļus, ka te valda nostaļģija pēc aizgājušiem laikiem, kad viss bija labāk… to neatradu, drīzāk otra galējība - viss, kas saistīts ar krieviem - netīrs un smirdīgs, bet viss, kas ar latviešiem - balts un godīgs. Mazliet pēc pozitīvās propagandas.
Zanes Daudziņas bagāto valodu, absolūti burvīgos epitetus un humora izjūtu ir bauda lasīt! Pati komunalkā neesmu dzīvojusi, tikai ciemojusies pie opīša, bet šajā grāmatā visi padomju laiku idiotismi aprakstīti tik forši un smieklīgi. Daudz ko atceros arī no savas bērnības - uz ēdnīcu, virs kuras dzīvoja Zane, gāju ar omīti, priekus par sadabūtajiem 300 gr. doktordesas arī labi atceros. Šī ir ļoti mīlīga, gaiša un baudāma lasāmviela. Un komplimenti autorei par viņas ilustrācijām. P.S. Viļa Daudziņa teksts uz aizmugurējā vāka arī ir pelnījis komplimentus par filigrāno humoriņu. Es ļoti ceru, ka Zane Daudziņa rakstīs vēl, jo viņai labi sanāk!
Es laikam nepievienošos citu sajūsmai. Bija lasāmi, daļa no aprakstītajiem notikumiem jauki un aizkustinoši, bet nospiedumu dvēselē grāmata neatstāja. Varbūt tāpēc, ka sāku lasīt ar milzīgām ekspektacijām “nu tik būs!”. Kaut kas līdz galam tomēr īsti nebija.
Esmu dzimusi 94. gadā, tāpēc viss, par ko runā Zane Daudziņa, manai «ādai» ir svešs, taču no maniem vecākiem, vecvecākiem un pat vecvecvecmāmiņas mantojumā saņemtie stāsti garšo un smaržo gluži tāpat, kā tie, kas piedzīvoti «bērnudienās komunālijā».
Ir stāsti, kuri (jau pārstāstīti tālāk, piedodiet) īpaši iespiedušies atmiņā. Ir lapaspuses, kuras piedzīvojušas asaru pupu «uzlidojumu». Ir epizodes, kuras likušas asinīm sastingt (žurkas, brrrrr). Un bija arī kaut kas tāds, kas «berza papēdi» (pati vainīga, ka nemāku izvēlēties piemērotus apavus, vai ne?).
Tomēr…
Zane Daudziņa ir ne tikai brīnišķīga aktrise, bet arī stāstniece (par to esmu pārliecinājusies arī dzīvē, bet šoreiz tam ir apčubināmi pierādījumi) ar tik bagātīgu vārdu krājumu, ka (mums pietiks vēl n-tajām ziemām) ir neiespējami nebaudīt izlasīto.
No vienas puses redzu, ka sarkstīts tiešām labi, asprātīgi un silti un saprotu tos, kuriem ļoti patīk. No otras... Tīri gaumes lieta, bet man nepatīk atmiņas, kas sarkstītas kā atmiņas -tas ir haotiski lēkājot pa gadiem un notikumiem, nevis kā romāns, kur notikumi iet kaut cik lineāri (kā, piemēram, Narinē Abgarjanas "Maņuņa" vai Lēlo Tungalas "Biedrs bērns").
tas tomēr ir pārsteidzoši, cik viena laikmeta bērnības var būt līdzīgas. raugoties maza bērna acīm, padomijas laiks vairs nav tikai melnbaltos toņos krāsojams. un bērnība ir tikai bērnība jebkuros laikos un laikapstākļos.
Bērnības atmiņu tēlojums ir varens žanrs, un tas ir varens izaicinājums to meistarīgi pasniegt lasītājiem. Kaut kā galīgi neizdevās saslēgties ar mazo Zani, lai arī tīri teorētiski aprakstītajiem notikumiem un tēliem vajadzēja šķist aizraujošiem; atsevišķas detaļas bija jaukas un spilgtas. Tomēr tāda sajūta, it kā starp mani un grāmatu būtu stikla siena, kas apslāpē stāsta esenci, pie manis palaižot tikai neskaidru atblāzmu.
tāds viegls bērnu dienu (un tomēr arī diezgan daudz jaunības dienu) atmiņu ņudzeklis ar līdzās esošu padomju laika realitāti komunālajā dzīvoklī. it kā nebija slikti, bet pēcgarša man tomēr tāda .. nekāda.
Pie brokastīm iesāku, pēc pusdienām pabeidzu. Burtisks lidojums cauri. Kā 1999.gada bērns neesmu īsti grāmatā aprakstītās lietas un vietas piedzīvojusi pati, bet no radinieku stāstītā gan situācijas pazīstamas. Vai arī pāris lietas, kas ir pārņemtas tālāk - grāmatā pieminētais zaptsūdens no upeņu vai aveņu ievārījuma slimošanas laikā - vēl joprojām, ja gadās saslimt, upeņu ievārījums ar karstu ūdeni ir pirmās zāles. Tik ļoti tiek dzerts, ka pēc tam pusgadu uz upenēm skatīties negribas. Patīkami lasīt arī par tiešām zināmām vietām - Skrīveri, meži uz Aizkraukles pusi u.tml. Vienīgā lieta, kas nedaudz traucēja, bija hronoloģijas neesamība. Nu ne tā, ka pilnīga neesamība, bet brīžiem nodaļa/stāsts ir par to, ka otrajā klasē tiek iets uz pastu sūtīt telegrammu, bet nākamā sākas ar to, ka "tikko sākusi staigāt".
Zane Daudziņa ir lieliska stāstniece... lasot grāmatu, vairākas reizes pieķēru, ka dzirdu to ar Zanes balsi. Ticu, ka drīzumā varam gaidīt izrādi:)
Grāmata ir lieliska vēstures liecība ar mazās Zanes bērnības acīm...lasīju un smaidīju, cik bagātīga ir autores valoda un cik radoša pieeja.
Mana radiniece Lolita dzīvoja komunālajā dzīvoklī Blaumaņa ielā, esmu vairākas reizes tur ciemojusies, būdama pavisam mazs bērns... manas atmiņas no tiem laikiem ir pavisam izplūdušas, tik palicis atmiņā dzīvokļa plānojums, tad nu ar šīs grāmatas starpniecību atgriezos tur un iedomājos Zanes bērnību.
P.S. Man tik ļoti patika Viļa pēcvārds, kā ir būt rakstnieces vīram:)
"Komunālā dzīvokļa gaiteņos skanēja bērnu smiekli, pieaugušo sarunas un ikdienas troksnis, kas saplūda kopā vienā dzīves ritmā. Katrs stūris glabāja savus noslēpumus un stāstus, kurus, tikai pieaugot, spējam pilnībā izprast."
Man tomēr laikam ir nedaudz apnicis lasīt par padomju laikiem. Šķiet, ka tas tāds vieglais ceļš kā izstāstīt, cik nu draņkīgi ir bijis. Vēl arī nav nekādu personīgu atmiņu par to laiku, tāpēc nevar “savienoties” ar stāstītāju un iejusties tajā vidē ir grūti un arī amizanti tas nešķita. Arī laika līnijas neviendabība man traucēja. Ik pa brīdim nesapratu, vai konkrētais stāsts notiek pirms vai pēc iepriekšējā, kaut gan tas laikam nav nemaz tik svarīgi. Uzrakstīts ir dzīvi un teksta stils ir aizraujošs, taču noteikti patiks vairāk kādam, kurš to pats ir piedzīvojis un “dzīvojis vēsturē”.
It kā viegli un rotaļīgi aprakstītas reālijas padomju Latvijā, ikdiena, kura bija diezgan drausmīga, mūžīgā problēma ar personīgo telpu, savu telpu, kurā vienkārši pabūt. Tāpat arī blati, tirgošanās zem letes, nauda ir, preču nav, krievu valodas dominance publiskajā telpā un vēl daudz un dažādu lietu, kuras atceros, bet nemaz nepietrūkst.
Laikam jau bērna atmiņas paredz to, ka tam visam ārprātam, kas saucās komunālā sadzīve un padomju iekārta, cauri urbjas gaišums un vieglums. Gan trakie kaimiņi, blaktis, žurkas, gan gaužās asaras par neglābjami sagandēto rasolu, spiedīgā sadzīve, uzspiestā slāvu kultūra, rindās stāvēšana un viss cits vairs neliekas tik smags, ja tiek izstāstīts tik dzīvā, raitā valodā, kā to dara Zane Daudziņa. Jā, drusku traģikomiski, bet vairāk jau smieklīgi, un tiešām dažviet, lasot šo grāmatu, man nācās skaļi smieties.
Jāatzīst, ka ,sākot lasīt ,pašās pirmajās lappusēs, mani drusku atgrūda teatrālā maniere, kas spiedās cauri tekstam, bet turpinājums man nelika vilties un šie daudzie piedzīvojumi bija labs laika kavēklis un atpakaļ metiens padomjlaiku Rīgā un saulainajās bērnības atmiņās.
Man ĻOTI patika. Atsauksmēs redzu, ka daudzi tekstu apraksta kā garšīgu, un tas ir pirmais apzīmējums, kas arī man nāca prātā, raksturojot grāmatu. Bija daudzi smieklīgi un daudzi skumīgi mirkļi, visi tik dzīvi un izjusti. Rakstniece fantastiski aprakstījusi dzīvi komunalkā, tā ka arī lasītājs lasīšanas brīdī kļūst par vienu no dzīvokļa iemītniekiem.
Cēsu bibliotēkā kādi 54 cilvēki gaida rindā. Pēc izdošanas, bez īpašām ekspektācijām, ka ļoti patiks un būs mana grāmata, to nopirku. Bet biju droša, ka lasītgribētāju ģimenē netrūks (tā bija un par to prieks!). Kad beidzot komunālijai un padomijai ķēros klāt pati, biju, maigi sakot, pārsteigta, ka neviens no iepriekšminētajiem lasītājiem nebija minējis, ka grāmata bieži vien ir pārpildīta ar smakām, *akām, *urām, negrieztiem klabošiem nagiem (brrr 🫣🤣) un spalvainiem bumbuļiem (if you know what I mean 😆). Šī laikam bija visriebeklīgākā grāmata, ko atceros līdz šim lasījusi. Pieķēru sevi lasām ar dīvaini izšķobītām sejas izteiksmēm. ☺️ Protams, tas arī laikam šīs grāmatas šarms?! Apbrīnoju, ka autore tik atklāti stāsta visādus bērnības piedzīvojumus. Sākumā ticamība pamira, jo man gribēja iegalvot, ka tik daudz un labi visu atceras no tik mazas bērna kājas, bet zinātāji mani apgaismoja, ka daudz ir vecāku stāstījums. Pigori ar to Zani ir bijuši ne pa jokam - tas ir fakts, un ir interesanti sajust padomju laika izjūtas un sadzīvi, nu un Anatolijs, protams, ir grāmatas viskreizīgākais tēls! Nešpetna grāmata, ne pie kafijas un kūkas, bet tagad vismaz zinu, ko tie 54 bibliotēkas ierindnieki lasīs 😉
Ir grūti lasīt grāmatu, kuru tik daudzi ir saslavējuši. Liekas, ka ir uzlikta pārāk liela atbildība (?) uz pašu grāmatu. Diemžēl šoreiz tā neattaisnoja savas cerības. Sajūta, ka grāmatai trūkst mugurkaula. Kaut kāda kopēja .. ideja visam. Skaidrs, ka tās ir atmiņas, bet ko tās mums vēlas pavēstīt? Traucēja arī tā izmētātība laikā - te trīsgadnieks, te pusaudze, te atkal bērns. Nezinu pēc kāda principa stāsti tika sakārtoti, bet palika sajūta, ka tie sakārtoti bez jebkādas struktūras, kas, savukārt, atkal noved pie jautājuma par grāmatas mugurkaulu un ideju.
5 zvaigznes šī grāmata ir nopelnījusi. tikai par to vien, kā Zane Daudziņa ir uzrakstījusi šo grāmatu. Lai gan man nav pieredzes ar dzīvošanu "komunālijā", šo grāmatu lasīju ar lielu interesi.
Šo grāmatu pat var nosaukt par vēstures liecību. Bija ļoti interesanti uzzināt, kā tie, kuri ir piedzīvojuši grāmatā aprakstītos laikus ir iztikuši un izdzīvojuši. Ļoti patika stāsts par rasolu, kurš beigās netika apēsts, bet izmests ārā, jo sāls tika sajaukta ar citronskābi. 🙂
8/12 jeb augusta grāmata no mana plaukta. Brīnišķīgi, jo aprakstīti interesanti notikumi, valoda sirdij un acīm tīkama. Arī mana mamma un vecmamma fano par šo grāmatu :)
“Padomijā dzert- tas nav negods, alkoholu nelieto tikai vārguļi. Piedzēries skolotājs, šoferis, aktieris vai pārdevējs- tā ir smalkas dvēseles pazīme.”
Ühe 1967. aastal sündinud lätlanna lapsepõlvemälestused, sellised ajastule iseloomulikud. Loed kui kellegi memuaare, aga samas ka kui muhedamat sorti ajalookroonikat, rõhuga ühiskorteri rõõmudel ja muredel. Või tähendab, jäin praegu meenutama, et kas neid rõõme nii väga üldse oli :) Igatahes saavad möödaminnes kajastatud paljud olulised märksõnad. Ja need ühiskorteri teised asukad - paberi pealt lugedes äärmiselt võluv kompott, reaalias ehk ei sooviks nendega koos elada.
Mulle. Meeldis. Väga. Lätlased on harukordselt normaalsed, sellised meie moodi inimesed noh.
Tāds kā padomju laiku raksturojums citplanētiešiem. Ja jau par to stāsta kā par svešādu pasauli, tad sanāk, ka tas bijis sen. Tā kā esmu 80. gadu bērns, es no tā laika reālijām atceros maz. Bet es arī neizjūtu nostaļģiju. Kas, manuprāt, ir atbilde, kāpēc mani šis darbs uzrunā mazāk. Valoda un salīdzinājumi labi. Brīžiem pat par daudz.
Es negribeju, lai šī grāmata beidzas. Smējos balsī, bet reizēm gan tā skumji sajutos. Galvā man skan Pepijas dziesmiņa - “Es gribu kā bērns vēl just, Priecāties un nekad nepiekust” un kā mazā Zanīte redzēt visu labo ik dien :)
Kad biju jau pāri pusei, sāku lasīt grāmatas atsauksmes :) Jo likās, kā tas var būt, pirktākā grāmata, tik ilgi rindā bija jāstāv bibliotēkā un īsti nesaprotu, kāpēc tā…. Jo Zane man cilvēcīgi ļoti, ļoti patīk. Bet šis galīgi nebija mans. Tā lēkāšana laikos, vai tiešām nevarēja tad kā secīgāk sakārtot? Tagad lasu, neesmu vienīgā, kuru tas tracināja. 3 zvaigznītes, jo man patiesi Zane ļoti simpatizē!
Man šī pasaule ir sveša, jo esmu nākamā paaudze komunālijā dzīvojošajiem. Lasīju, jo mamma sajūsmā stāstīja, ka šādi ir dzīvojusi viņa. Lai saprastu, lai iztēlotos. Skaidri zinu, ka mamma liktu 5 zvaigznes, bet tā kā man emocionālā piesaiste nav šiem stāstiem, man piezemētāks vērtējums.
Man patīk gan pati Z.Daudziņa, gan tas, ka viņa raksta. Un, manuprāt, lai visvairāk izbaudītu šo sirsnīgo grāmatu, to lasot, ir vērts turēt prātā, ka tās, pirmkārt, ir pierakstītas mākslnieces atmiņas, ne gluži klasisks literārs darbs (lai gan grāmatas valoda ir bagātīga).
Kas attiecas uz grāmatas sižetu - dzīve komunālajā dzīvoklī - faktu atspoguļojums ir diezgan līdzīgs tam, kā to aprakstījušas citas latviešu autores, piemēram, L.Kota Istabā un N.Milbreta savā Kommunalka child. Tiem, kas tos laikus ir piedzīvojuši, būs iespēja atcerēties un salīdzināt ar savu pieredzi, bet tādiem, kā es, - lasīt par tām Rīgas centra vietām, kurās ikdienā pārvietojos, tikai pavisam citādā realitātē.
Satīriski komisks darbs. Neesmu dzimusi PSRS laikos, bet lasot Daudziņas grāmatu, priekšā viss rādās kā kino. Smalki. Mūsu Latvijas vēsture. Precīzi aprakstīts kādreizējais gods un posts. Jūgenstila māja, kurā kādreiz dzīvoja inteliģenti cilvēki ar potenciālu. Pēc tam. Prusaki. Daudziņas bērnības spilgtākie atmiņu krājumi, kuri man ļāva vaļu smieklu velvei. Nedaudz velk paralēlas Eglīša darbam "Ilze".
Šoreiz reāli izlidoju cauri. It kā jau padomju laiku tēma man ir pieriebusies, bet šis tāpat man ļoti, ļoti patika. Ņemot vērā, ka pati padomju laikos nebiju vēl piedzimusi, bija interesanti palasīt par cita cilvēka atmiņām (plus nodaļā par barikādēm nez kāpēc nobira asariņa???).