Grāmatas redaktors Henriks Eliass Zēgners: “Roberta Vilsona debijas krājuma “Muļķu ķērājs” saknes iedzītas plašā literatūras laukā — no klasikas un filozofijas tekstiem līdz latviešu laikmetīgajai dzejai — kā radniecīgi jāmin Marts Pujāts un Artis Ostups —, taču Vilsona balss ir savrupa un spirgta. Grāmata lauž jaunu avangarda vilni, kura pacelto jautājumu mutulī jādomā par valodas sniegto iespēju slēpties, atklāties un mulsināt. Šie teksti satrauc, liek lauzīt galvu, pārdomāt labo un ļauno, citkārt smīdina, parāda spožu prātu, reizumis uzplaukst sirsnībā un ieved dārgumiem pilnā valodas labirintā.”
Roberts Vilsons (1992) pazīstams kā viens no literārā žurnāla “Žoklis” veidotājiem; kopā ar tēvu, aktieri Ēriku Vilsonu veido monoizrādes skolu jaunatnei. Vilsona dzejoļi līdz šim publicēti interneta žurnālos “Punctum” un “Satori”, kā arī drukātajos izdevumos “Žoklis”, “Strāva” un “Avīzes Nosaukums”, publicējis arī atdzeju, tulkojumus un kritiku. “Muļķu ķērājs” ir dzejnieka pirmais dzejas krājums.
Nu.... Es laikam neesmu auditorija. Novērtēju valodas bagātību, dizains ir fantastisks, bet dzejoļu būtība mani nepaķēra, nenoķēra, neaizķēra, nesaķēra.
Manā grāmatu plauktā šī pieczvaigžņu dzeja. Līdzīgi, kā ar dzīvē sastaptiem cilvēkiem – ne visam varēju šajā dzejā piekrist, bet lielākā daļa šķita sirsnības un dzīves dzirksts pārpilna.
“Muļķu ķērājs” ir minimālistiski noformēts, ļoti glīts izdevums ar skaisti kaligrāfiskiem burtiem uz vāka. Autors Roberts Vilsons spēlējas ar formu, te dzeju, te dzejprozu (?), spēlējas ar jaunradītiem vārdiem. Raksta par Rīgas ielām, par attiecībām, par mīlas sāpi, mazliet par vēsturi.
Man kopumā patika. Bija dzejas rindas, kas lasot ķērās, un vienlaikus bija vietas, kas īpaši iespiedās atmiņā.
“mūsu ceļi pret ceļiem dārzā pēc pusnakts tev uzlieku rokas un čukstu lai izskan vijolīte, kastanis lai dziest lai aizspied manas ausis, manas acis manas lūpas ciet”
Vēl patika dzejoļi “kaut kas beidzas” un “pilsētā L”.
⭐️⭐️⭐️ (3/5) Dzeja | Jaunieši | Valodas eksperimenti
Grāmatu lasīju, jo tā ir iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2025 sarakstā vecuma grupā 15+
Sagaidīju, ka tā būs dzeja, ko jaunietis var viegli uztvert un izbaudīt, bet izrādījās, ka tas bija diezgan izaicinošs piedzīvojums..
Vilsona dzeja spēlējas ar valodu, izmanto daudz asociāciju, metaforu un mājienu, kas bieži šķita kā slēpta valodas mīkla. Dažos brīžos tas bija interesanti, citos - vienkārši apmulsināja.
- Viss teksts ar maziem burtiem: tā noteikti ir autora stila izvēle, bet man tas traucēja uztvert teikumus.. kur doma sākas, kur beidzas... - Vārdu salikumi: kontrastaini salikumi, piemēram, vienā rindā minēts "Audi A4", pēc divām jau "sitas karogs pret papi" (vispār kādā sakarā, es nesapratu...)
Ja man kā pieaugušajam daudz kas nebija saprotams, domāju, ka 15 gadus vecam lasītājam jautājumu būs vēl vairāk. No vienas puses, tas var mudināt domāt un interpretēt, no otras, tas var atstumt.
Šī noteikti nebija "viegla" jauniešu lasāmviela, bet, ja patīk valodas eksperimenti un netradicionāla dzeja, iespējams kaut ko te atradīsiet.
Man? Man bija sajūta, ka esmu svešu cilveku ballītē un nesaprotu kompānijas "inside jokus"
Tomēr šis dzejolis mani uzrunāja (par to tad arī manas 3⭐️):
"mašīnas pa salu tiltu pāri daugavai rietošā saulē kā tavi mati skaistai mašīnas abos virzienos pa tiltu un pilsēta un daba visās pusēs
mašīnām aizmugurē ir gaismas sarkanās un baltās gaismas mašīnām ir priekšā ar tām viņas spīdina gaišumu nākotnē uz ceļa aiz muguras sarkana pagātne"
2.5/5 Ātrā lasāmviela. Nokļuva manās rokās tikai Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas dēļ. 15+. Varbūt auditoriju uzķers… Grāmatas dizains un teksts- puslīdz turās kopā, tēlo, ka ir grāmata- mākslinieciskais noformējums ir plus!
Tādas mazas pārdomas par jebko, tomēr līdz beigām netiku uzrunāts- muļķi nenoķēra(?) vai es tas muļķis, ka neuztvēru.
Ko tā dara starp Bērnu žūrijas grāmatām? Vēlos iztēloties šo darbu kā aicinājumu jauniešiem sākt rakstīt. Teksts sauss, tiešs un īss- tieši laikā, kad laika nav nekam, vismaz tā visiem liekas. Taču ko ātri uzskricelēt nesāpētu. Nav svarīgi ko un par ko, bet galvenais ir savu pasauli izlikt uz lapas, lai uz sevi paskatītos šodien, vakar un rīt.
Tās 2 zvaigznītes par 2 zvaigznītēm šajā grāmatā- 13. un 21. lapaspusē-“kaut kas beidzas” un “…” (bez nosaukuma). Tur gan muļķi noķēra.
Pēdējā dzejoļa dēļ vien šo grāmatu ir vērts izlasīt.
Bet man negāja tik viegli un silti kā citiem lasītājiem. Vietām tiešām likās, ka teksti, autora vārdiem, tādi kā pliekani pelēkrozā pārāk agra pavasara vingrinājumi vējā, pilnnosauļojumi, kas no fotogrāfijas izbalē pirmie. Vietām spīd tā, ka man jāsamiedz acis, un es neko vairs neredzu, taustos. Dzejoļus pārlasot, jūtu, kā skaisti novecoju. Un lasu ar lēnāku aci. Un arī dzejolis izskatās nobriedušāks. Lai nopelnītu piekto zvaigzni, man vēl jānoveco, vēl jāpamācās. Vai tikpat maniakāli kā Vērdiņam jāguglē un jāstaigā pa tumšiem, vēlams aukstiem arhīviem. Muļķu ķērājs tur noteikti nedzīvo. Bet tur neejot, viņu nesatikt.
Sarežģīti. Man sarežģīti. Sarežģīti, jo ir tādas duālas sajūtas - no vienas puses tāds "oi, ku’ labi der!", no otras puses tāds "kaut kā neaiz(pa)(uz)ķēra". Nosaukums ļoti rotaļīgs, bet dzeja, lai arī jūtama izspēlēšanās, nav nekādas spēlītes. Iespējams, kaut kur nedaudz man par konceptuālu, bet tajā pašā laikā - vietām tik romantiski! Noprotu, ka autora grāmata ir tāda, ja ne gluži dienasgrāmata, tad varbūt spogulis gan. Izlasot redaktora vārdu, uzreiz nāk prātā vārdu salikums - laikmetīgā dzeja. Nesaku, ka man neder, bet reizēm esmu pārāk nelaikmetīga. Bet pēdējais dzejolis grāmatā - tajā iemīlējos! Muļķu ķērājs ķer, noteikti ķer - bet vai uz muļķi, vai lamātās, vai ķer ciet - tas nu katram pašam jāizlasa. (Trešā grāmata "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025" kategorijā 15+.)
Es saprotu, kāpēc šis tika izvirzīts par gada labāko dzejas krājumu. Šeit ir ļoti daudz kreativitātes un iedvesmas. Kaut gan bija dzejoļi, ar ko līdz galam nevarēju saslēgties.
Šim krājumam pirmā puse likās labāka. Daudzas lietas pierakstīju, apdomāju un pasvītroju. Otrā puse likās vairāk konceptuāla, grūtāk saprotama un brīžam pat nesakarīga.
Autoram ļoti patīk rakstīt garus un pinķerīgus aprakstus, kuru dēļ man nācās atsevišķus teikumus pārlasīt pat trīsreiz. Personīgi, tas no lasītāja pieredzes daudz ko atņēma.
⭐️ Par drosmi sarakstīt un publicēt; ⭐️ Par vizuālo noformējumu; ⭐️ Par valodu, kas ir dzīvīga un īsta un par tiem dažiem dzejoļiem, kurus šķiet ka sapratu un kas patika.
Bet kopumā jāatzīst, es diemžēl neuztvēru lielāko daļu no dzejoļiem. Es izlasu un pārlasu, bet man neaizķeras.
Neskatoties uz atsevišķu dzejoļu konceptuālāko ievirzi, kopumā grāmatiņa ir tāda sirdssiltuma un mīļuma pilna, ka tā vien gribas ieteikt visiem lasīt pie jūras, kamēr vēl atvasara ļauj.
Par spīti visām šī laikmeta ietekmēm, romantisms ir dzīvs! Vēl vairāk, tas mūs uzrunā kā dabīgs aicinājums. Lasot Roberta Vilsona dzeju rodas neviltoti silts saviļņojums.