Kurzeme...francūža acīm

by Jean-Paul Kauffmann, Žans Pols Kofmans

Rakstnieka Žana Pola Kofmana ceļojums uz Kurzemi sākas ilgi pirms tiek pieņemts lēmums par došanos ceļā un čemodānu kārtošanas. Tas sākas ar mīlas stāstu.

Dienot franču armijā Kanādā, jaunais Žans Pols Kofmans iemīlas izcilā skaistulē, blondā un ziemeļnieciski noslēgtā. Taču maģiska spēka apvītais Kurzemes vārds ne vien izkausē atturības ledu Māras sirdī, bet ietekmē Žana Pola dzīvi pat vēl pēc trīsdesmit gadiem.

Ko autors meklē, ko atrod un kādu ierauga izsapņoto zemi Baltijas jūras krastā un tās iedzīvotājus? Vai aiz padomju pagātnē cirstajām rētām viņam izdodas atklāt Kurzemes bagāto vēsturi un kultūru? Vai par to vairs vēsta baltu baronu celtās, laika zoba krietni izpostītās muižas un prot stāstīt paši skarbie kurzemnieki?

"Kurzeme, Itālijas apgrieztais attēls. Tas, protams, ir tikai formulējums. Taču labs izejas punkts, lai aptvertu tik neatpazīstamo zemi, skopu mākslas daiļumos, tomēr tālu no tā, lai daiļuma nebūtu.
Kurzemes lakonisms pret Itālijas pārpilnību. Tie neesam mēs, taču forma ir tā pati. Šīs pilis - līdzīgi mūsējām - vairs neviens nepārvalda. Vienīgi ciemati vēl elpo: ar veco luterāņu baznīcu un tās stūraino torni, ar vienīgo tirdzniecības vietu un obligāto vietējo muzeju. Mēs pilnīgi noteikti atrodamies Eiropā, kas rotē ap lauku, mežu, baznīcas torni. Un tradīciju."

Genres: Nonfiction

320 pages, Paperback

First published January 1, 2012

Reviews

[Karīna Janova-Jannava · Rating 5 out of 5]

Franču žurnālists deviņdesmitajos gados tiek norīkots rakstīt par jaunās Eiropas vaibstiem, konkrēti par Kurzemi. Viņam pašam tā ir personīgi interesanta tēma, tādēļ drosmīgi pieņem šo izaicinājumu.
Viņš ne tikai paciemojas Kurzemes pilsētās tās īsi caurbraucot, bet arī vēlāk tur nodzīvo visu ziemu. Dažādu liktens pagriezienu dēļ raksts tā arī nekad netika publicēts, bet piedzīvotais, viņa novērojumi un pārdomas vēlāk pārtapa veselā grāmatā (izdota Francijā 2009.gadā).
Izcils darbs! Autoram ir izdevies ne tikai publicēt jaunu ceļojuma aprakstu franču valodā (pēdējais esot sarakstīts tālajā 1937.gadā), bet arī patiesi ieskatīties Kurzemes dvēselē. Viņš atkodē daudzas mums latviešiem it kā tik pašsaprotami zināmās lietas, kuras viņam, kā svešiniekam ar skatu no malas, ir izdevies ietērpt vārdos.

Zemāk ir citāti, kurus gribu paturēt atmiņā no šīs grāmatas.

“Kas attiecas uz Kurzemi, tad pietiek paskatīties visapkārt. Ko jūs varat izspiest no Latvijas novada, kurš kopš 1945. gada zaudējis savu identitāti? Kurzemei vairs nav savas dzīves. Komunisms licis izgaist vietējām īpatnībām. (..) Viņa apstājas un pagriežas pret mani. "Jūs taču esat neiedomājams cilvēks: ierodaties te un gribat piešķirt realitāti zemei, kas beigusi pastavēt.”” (69)

“Pagaidām skaidrs ir tas, ka Kurzeme man izslīd no rokām. Un pat biedē mani. Man neizdodas to aptvert. Nav iespējams izveidot saiti starp bagātu vēsturi un tagadni, kas liekas tik drūma un krāsu zaudējusi.” (76)

“Kurzeme, Itālijas apgrieztais attēls. Tas, protams, ir tikai formulējums. Taču labs izejas punkts, lai aptvertu tik neatpazīstamo zemi, skopu mākslas daiļumos, tomer tālu no tā, lai daiļuma nebūtu. Kurzemes lakonisms pret Itālijas pārpilnību. Tie neesam mēs, taču forma ir tā pati. Šīs pilis - līdzīgi mūsējām - vairs neviens nepārvalda. Vienīgi ciemati vēl elpo: ar veco luterāņu baznīcu un tās staraino torni, ar vienīgo tirdzniecības vietu un obligāto vietējo muzeju. Mēs pilnīgi noteikti atrodamies Eiropā, kas rotē ap lauku, mežu, baznīcas torni. Un tradīciju.
Tomēr līdzību attiecība, zināma tieksme pēc analoģijas, šeit nedarbojas.” (103)

“Dienā, kad mēs pārstāsim apliecināt sevi vārdos, pienāks mūsu gals. Pasaules parveidošana sākas ar ilūziju dinamiku; tas ir vienīgais veids, kā pievārdot šo gramatvedības un tirgotāju universu.” (141)

Francūža sirds un prāts noskaidrojas Sabiles vīna kalnā, kura virsotnē stāvot, viņa ceļabiedrs vācu profesors skaita Gētes rindas: “Lai prāts vienmēr būtu klāt tur, kur dzīve priecājas par dzīvi. Tad pagātne kļūst stabila, nākotne - jau iepriekš dzīva, šis mirklis ir mūžība..." Par šo mirkli autors raksta:
“Šajā pašā pēcpusdienas nogalē saule ir vēl augstu debesīs, gaiss mirgo, ciemats izdveš vienlaikus maigas un saspringtas, sitamos instrumentus atgādinošas skaņas (..) šī elpa pēkšņi manī atbalsojas kā apgaismība. Jūtos vienots ar pasauli. Varbūt šajā mirklī es to turu savās rokās - savu pirmo, īsto Kurzemes redzējumu, pilnīgo mirkli, pazīstamo priekšstatu bez pilīm, vēstures, zelta zariem. Tas varētu būt jebkurā vietā Eiropā.” (143)

Gribētos vēl piemetināt - bez pilīm un vēstures, bet toties ar vīna dārzu. Beidzot francūzim pazīstama vide. Es domāju, līdzīgu ekstāzi piedzīvo amerikāņi, kas ceļojumā pieklājības pēc pamēģinājuši vietējos ēdienus, beidzot ieiet makdonaldā.

“ “Tas ir labs, es dzeru brīvību." Vai viņš negrib sacīt, ka dzer par brīvību? - Nē, nē, viņš dzer brīvību, jo, kā viņš saka, Sabiles vīna kalns pa īstam ražojis tikai tad, kad valsts bijusi brīva un neatkarīga. Viņš apgalvo, ka totalitārajos režīmos nav iespējams darināt šī vārda cienīgu vīnu. Viņš salīdzina komunismu ar cirvi. Viņaprāt, vīnogulājus nevar apkopt ar cirvi. Viņš uzdzer uz "skaisto brīvību". Tādi ir viņa vārdi.” (145)

Ļoti daudz interesantu vēstures faktu un trivia. Piemēram, ka Strasbūrā uz Saksijas Morica kapakmens ir uzraksts “Kurzemes hercogs”. Līdz pat nāvei viņš neatkāpās no savām tiesībām uz hercogisti. Pie tam viņš bija arī Žoržas Sandas vecvectētiņš. (155)

Izrādās bordo vīnu radījuši baltvācu izbraucēji.
“Pope - apdzīvota vieta netālu no Ventspils. Šo nosaukumu man iedeva kāds cilvēks no Bordo: Ibērs Ošickis. Popē XVIII gadsimta beigās luterāņu macītāja ģimenē piedzimis viņa sencis Šarls. Viņš ieradās Bordo
19. gadsimta 20. gadu sākumā. (..) Runā, ka Bordo vīnu izgudrojuši angļi, taču tie ir tādi ļaudis kā šis Ošickis no Baltijas. Bieži vien cilvēki nezina, ka šo vīnu sāka tirgot Hanzas ostas. Šartronas vīna tirgoņiem un vīna lauku īpašniekiem vēl joprojām ir ģermāniskas izcelsmes uzvārdi: Bētmans, Šrēders, Šīlers, Krūze, Kresmans, Ešenauers.” (157)

Ventspils osta radusies skandaloza amerikāņu komunista (republikāņa un multimiljonāra) Armanda Hammera (1898-1990) šeptēšanās rezultātā.
“Ventspils saistīta ar pretrunīgo personību Armandu Hammeru (..) Par "sarkano miljardieri" dēvētais Hammers savu bagātību sarausa pēc boļševiku revolūcijas, pateicoties barteram ar padomju varu: amerikāņu labība pret zvērādām, koku un dārgakmeņiem. (..) 1972. gadā viņš paraksta ar PSRS supersvarīgu līgumu par 200 miljardiem dolāru, kas paredz lielā daudzumā piegādāt fosfātus un minerālmēslus. Ventspilī tiek izveidots milzīgs ķīmisko produktu pārkraušanas komplekss. (..)
Ventspilī vajadzētu uzstādīt statuju par godu Hammeram, Kurzemes ostas tēvam. No Ļeņina līdz Gorbačovam miljardieris nepārtraukti cirkulē uz
Kremli. 1990. gadā pēc nāves lielais kolekcionārs, kas, starp citu, finansējis ASV republikāņu partiju, atstājis Losandželosai bagātu muzeju, kas nosaukts
viņa vārdā.” (169)
Manuprāt, ārprātīgi interesants fakts. Iesaku palasīties wikipēdijā. Tur par šo personu izsmeļošs raksts, pilns ar pārsteidzošu informāciju.

“Mēs jautājam, vai govs izvēlei par simbolu ir kāda jēga? (..) Varbūt viņš neapzināti vēlas, lai viņa padotie līdzinātos atgremotājiem? Galu galā tie ir dzīvnieki, kas paklausīgi seko bara impulsiem. Bara dzīvnieku instinkts vienmēr ir politiķim piemērots. Viņš ir labi izvēlējies simbolu - tas jūsu mērs. Mēs maujam, barojamies, skatāmies, neko neredzēdami, līdz beidzam dzīvi lopkautuvē." (171)

"Latviešiem patīk sacīt, ka viņi dzīvo mazā valstī. Šī viltus pieticība pamazām sāk kaitināt. Dānijai, Šveicei, Holandei un Belģijai ir vēl mazāka platība. Tad kāpēc šis mazvērtības komplekss? Varētu
domāt, ka jūs nevēlaties radīt priekšstatu par sevi ārpus savām robežām. Visas valstis veido savu tēlu - patiesu vai iedomātu, kas vērsts uz ārpasauli. Izņemot jūs, latviešus. Jūs labi jūtaties savā pašizolācijā.” (185)

“Visos retajos ceļojumu aprakstos franču valodā par Kurzemi minēts tās aizgājušo laiku miers. Jaunākais datēts ar 1937. gadu. Tajā aprakstīta "zeme, kas kopš pasaules sākumiem lemta idilliskam mieram". Tāds ir arī Vižē-Lebrēnas kundzes skatījums pusotru gadsimtu iepriekš. "Mežos es redzēju Diānu ar viņas svītu; pļavās ganu zēnu un meiteņu dejas, kādas biju redzējusi Romā bareljefos." Šis skatījums uz mitoloģisku Kurzemi kā Arkādijas dubultnieci, miera un laimes zemi, liekas kā aizgūts no kādas Pusēna gleznas.” (260)

"Viņš man stāstīja par savu dzīvi Karostā, par valstī notikušajām parmaiņām. Klejojumos cauri Eiropai viņu dzinusi traka vēlēšanās atgūt zudušo laiku; tas izdziedētu no visa, kas ticis atņemts. Tagad viņš jautāja sev, kādu brīvību ieguvis, tiekoties ar patērētāju sabiedrību, ja nu vienīgi sajūtu par jaunu atkarību. "Jūsu zemju remdenums ir nāvējošs. Man labāk patīk Kurzemes aukstums." “(282)

[anetiitiitetete · Rating 3 out of 5]

Sešdesmitajās lappusēs es noskaitos, domājot, kas ir šis pretenciozais tips, kurš vienā laidā bārsta savus virspusējos, pārākumu paudošos novērojumus. "Pamesta pludmale. Monotonas kāpas. Neskartais krasts ir balta līnija bez jebkādas zīmes; nekāda "impresionisma"," pirmo reizi deviņdesmitajos gados izkāpjot Baltijas jūras krastā no savas īrētās sarkanās krāsas Škoda Favorit. "Apbrīnoju vientuļā vīrieša ādas naģeni. Starp citu, tā nav ādas, bet gan mākslīgās ādas (atspīdums ir pārāk spožs)," par kādu pie pretējā galdiņa sēdošu vīru. 

Vēlāk tas mani sāka uzjautrināt. 

"Ceļa norādes mums nozīmē kaut ko ezoterisku. Pie pilsētas robežas ir mistiska norāde, kas atkārtojas: Apvedecels. Varbūt tas ir kāds ciemats. Šis uzmācīgais vārds simbolizē neatklāto Kurzemi." Pēc šīs apkārtceļa poetizācijas, kas vēlāk atkārtosies, nobeigumā Kauffmann raksta: "...apvedecels, šis Kurzemes laukos kā brīdinājums rakstītais satraucošais vārds, kas bez mitas bija mani maldinājis. Iespējams, tāpēc, ka es to nepareizi izrunāju, neviens nebija spējīgs pateikt, ko tas nozīmē, līdz kādu dienu Vladimirs man pastāstīja, ka tas vienkārši ir apkārtceļš. Šis atklājums labi rezumēja manu Kurzemes avantūru. Nekad neviens ceļojums man nav bijis tik bezcerīgs. Galu galā - es visu biju palaidis garām, un šis Vladimirs manā dzīvē uzradās, lai alošanos vēl uzsvērtu." Šī vaļsirdība atgādināja par atklātībai, lai arī kāda tā būtu, piemītošo vērtību, un es paņēmu atpakaļ savas noskaitušās domas.

[Ilva · Rating 3 out of 5]

Man kā kurzemniecei šo grāmatu lasīt bija tiešām interesanti. Bet jāsaka, ka Ž.P. Kofmana Kurzeme nav arī mana Kurzeme. Jau iesākumā daži autora izteikumi mani mazliet izbrīnīja, piemēram, Fēlikss Ķiģelis kā ievērojamākā latviešu roka figūra (vai tik nebūs sajaucis ar Ēriku Ķiģeli), "Tumsa" kā Latvijas slavenākā rokgrupa (ja runā par Kurzemi un tieši par Liepāju, tad tiešām "Tumsa" būtu slavenāka nekā "Līvi"?!), Liepāja, kas esot iesaukta par Baltijas Liverpūli (hm, var jau būt, ka kāds tā ir kaut kad kaut kur izteicies, bet es pat ne reizi ko tādu neesmu dzirdējusi), Karosta, kas atrodas 2 km aiz Liepājas (tiešām? tā gan toreiz, gan tagad joprojām ir Liepājā), latvieši, kas nevēlas runāt par Otro pasaules karu, jo tā viņiem esot ļoti jutīga tēma (es laikam vienkārši pazīstu citus latviešus). It kā sīkumi, bet tieši tas neļāva pārāk paļauties arī uz to, ko autors stāsta par Laidiem, Pelčiem, Sabili, Kolku u.c. Kurzemes pilsētām, ciemiem un muižām. It kā apceļojis Kurzemi, bet pat ne ar vārdu nav pieminējis Kuldīgu... :(
Brīžiem nepatika arī autora zināmā augstprātīgā, vīzdegunīgā attieksme. Snobs, kurš, nepatikā saraucis degunu, lūkojas visapkārt un mēģina visā saskatīt arī kaut ko pozitīvu. Liekas, ka autors ceļojis un grāmatu rakstījis nevis patiesas intereses dēļ, bet tikai ķeksīša pēc, jo tas ir darbs, kas jāpadara.
Neskatoties uz to visu, šeit var izlasīt arī daudz interesanta un mazzināma gan par baltvācu muižkungiem, gan par Luiju XVIII, gan Kurzemes apdzīvotajām vietām. Ir arī daudz patiesu un trāpīgu novērojumu.

[Zenta · Rating 4 out of 5]

Skatījums uz Kurzemi fancūža acīm. Stāsts sākas Kanādā, kur autors jaunības gados saticis emigrējušo latvieti- Māru. Pirmoreiz dzirdot vārdu- Kurzeme, Žanam tas šķita skaists un noslēpumu apvīts. Abu satikšanās nav ilga un abi šķiras uz visiem laikiem. Pēc trīsdesmit gadiem Žans dodas iepazīst šo noslēpumaino Kurzemi. Pirms tam viņš iepazīstas ar vēstures faktiem un darbiem, kas stāsta par Latviju.
Kopumā grāmata ir lieliska iespēja paraudzīties uz Latviju ar ārzemnieka acīm. Stāsta gaitā es iepazinu Kurzemi no jauna un atklāju dažus nelielus notikumus, kas man bija paskrējuši garām. Brīžiem vēstures fakti pārmāca autora skatījuma stāstījumu, tomēr spilgti tiek aprakstītas autora emocijas un izjūtas. Autors diezgan patiesi apraksta savas domas par latviešu īpatnībām, ēdieniem un dzīves ritumu, arī īpaši nepadomājot kāpēc, vai nezinot visus aspektu. Tas varētu aizskart kādu jūtīgāku lasītāju, tomēr kopumā man šie novērojumi likās patiesi, lai arī skarbi.
Laba grāmata, ja vēlies paraudzīties uz Kurzemi un latviešiem kopumā no ārzemnieka skatu punkta.

[Ieva · Rating 3 out of 5]

Tā kā biju dzirdējusi tikai labas atsauksmes, ar lielu nepacietību sagaidīju iespēju to izlasīt. Un jau grāmatas pirmajā trešdaļā sapratu, ka grāmata mani neizsakāmi kaitina. Turpināju gan lasīt, cenšoties izprast, kas tieši mani kaitina, un tā arī līdz galam nespēju noformulēt precīzi. Tā autora attieksme pret Kurzemi man šķita tāda augstprātīga un nepatīkama. Kāpēc? Nezinu, tikai manas izjūtas. Nē laikam tomēr bija arī viens konkrēts citāts, ka Kurzemnieki sēžot bedrē un tur ir laimīgi,, necenšas kāpt ārā. Nu un vēl jau minētais, manuprāt, katastrofālais kurzemnieku trūkums visā grāmatā (un nesakiet, ka visā Kurzemē tik grūti sameklēt angļu valodā runājošus). Turklāt man radās priekšstats, ka Kurzeme ir tik vērta, cik atspoguļo vācu muižniecības un franču pašu vēsturi, nevis pērle pati par sevi.

[Liva · Rating 3 out of 5]

Lasot šo grāmatu, latvietis var atsaukt sev atmiņā vai varbūt uzzināt no jauna, ka tieši šī Latvijas daļa bija iecienīta dažādu augstmaņu ģimenēs gan kā patstāvīga dzīves vieta, gan kā atpūtas nometne. Arī Kurzemē ir dzimuši un auguši cilvēki, par kuriem vēlāk uzzināja visa pasaule. Latvija nav nabadzīga un pelēka, drūmu ļautiņu apsēsta zeme.

Plašāk blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2012/01/z...

[Ieva · Rating 3 out of 5]

Grāmatas lasīšanas laikā domās strīdējos ar autoru, ko var tik daudz par Luiju apcerēt. Un tomēr, tik precīzi raksturoti kurzemnieki. Labs skats no malas. Labi, ka izlasīju līdz galam.